Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Mans mīļais Putns ir aizlidojis pie vecajiem draugiem un cīņu biedriem. Tagad skanēs lustīga klavierspēle kopā ar māmiņu Jautrīti Putniņu, tiks jestri jokots ar Mārtiņu Braunu, neremdināma koķetērija ar viņa mīļajām aktrisēm, glāze balzāma ar manu tētiņu Daili Rožlapu un mīļā kaķenīte Keira atkal tiks lutināta līdz ģībonim,» siltus atvadu vārdus savam mīļajam vīram, filmu studijas «Animācijas brigāde» dvēselei Mārim Putniņam viņa aiziešanas dienā velta Dace Rožlapa. Viņa bija līdzās Mārim gandrīz 40 gadus.
24. janvāra rīts nesa skumju ziņu – Māris ir devies prom no šīs pasaules. Pēdējos dzīves gadus Putniņu mocīja nopietnas veselības problēmas. Tagad viņš ir brīvs no sāpēm, un mums paliek viņa lieliskie darbi – sirsnīgās un asprātīgās animācijas filmas, jestrā komēdija «Džimlai rūdi rallallā» un nebēdnīgā bērnu grāmatu sērija «Mežonīgie pīrāgi».
Mūžam dzīvs būs arī Māra un Daces mīlestības stāsts, kas savulaik uzticēts žurnālam «Ievas Stāsti». Viņi bija ne tikai pāris dzīvē, bet arī lielisks radošais tandēms darbā.
Līgas Blauas intervija «Laulības dzīvē nemelo» žurnālam «Ievas Stāsti»
Viņš ar mani runā!
Dace: «Mēs ar Māri mācījāmies vienā skolā – Rīgas 50. vidusskolā, kas tolaik vēl atradās vecajās telpās Bruņinieku ielā, kur tagad Natālijas Draudziņas vidusskola. Māris bija stipri augstākās klasēs. Atceros, ka mēs, pirmās klases bērniņi, gājām uz skolas bibliotēku, kas bija otrajā stāvā, tai blakus atradās 11.b klase, un tur gaitenī vienmēr stāvēja lielās klases čaļi. Starp viņiem bija arī Māris Putniņš. Gāja gadi, uz ekrāniem iznāca Rīgas Kinostudijas filma Cāļus skaita rudenī, un tur es ieraudzīju – o, tas taču puisis no mūsu skolas! Pēc tam Māris Putniņš parādījās filmā Uzbrukums slepenpolicijai.
Un tad, pilnīgi negaidīti, es viņu satiku dzīvē. Mēs ar dvīņumāsu Ievu, par kuru esmu piecpadsmit minūtes jaunāka, faktiski uzaugām teātrī. Mūsu mamma ir aktrise Astrīda Gulbe, tētis – scenogrāfs Dailis Rožlapa. Savu profesionālo darbu viņi sāka Liepājas teātrī, un mēs ar māsu 1958. gaSmallda 8. janvārī piedzimām Liepājā. Mamma Liepājas teātrī strādāja līdz 1962. gadam, viņai bija daudzas skaistas vadošās lomas, bet tad vecāki pārcēlās uz Rīgu. Abi strādāja Jaunatnes teātrī, ņēma mūs līdzi, mēs dzīvojāmies pie tēta viņa scenogrāfa darbnīcā un mammas grimētavā. Teātra vide man ļoti patīk. Patīk aizkulišu dzīve, mēģinājumu procesi. Pēc devītās klases mēs ar māsu iestājāmies Lietišķās mākslas vidusskolā. Es – apģērbu modelēšanas, Ieva – metālapstrādes nodaļā.
Bet stāsts ir par Putniņu… Liepājā palika visas mammas draudzenes – aktrises. Vienmēr, kad Rīgā viesojās Liepājas teātris, mēs ar mammu gājām skatīties izrādes. 1980. gadā VEF Kultūras pilī liepājnieki spēlēja izrādi Tetovētā roze. Starpbrīdī mamma gāja runāties ar bijušajām kolēģēm. Viņu gaidot, paliku aizkulisēs, un tur baltā jūrnieku uzvalciņā stāvēja izrādes galvenais mīlētājs – aktieris, kas man patika jau kopš filmas Cāļus skaita rudenī, – Māris Putniņš!
Pēkšņi tas puisis mani uzrunāja: «Kā tev patīk izrāde?» Man karsts pārskrēja pār muguru – viņš ar mani runā!
Māris stāstīja, ka viņu vairāk interesē scenogrāfija. Es, nupat beigusi mākslas skolu, iejautājos: «Vai jums kostīmu mākslinieci teātrī nevajag?» Māris atbildēja: «Nu, es meklēju jaunus, talantīgus cilvēkus.» Es viņam ātri iedevu savu telefona numuru – ja nu gadījumā viņam pēkšņi vajag kostīmu mākslinieci…»
Māris: «To satikšanos Kultūras pils aizkulisēs es, protams, atceros. Izrādes starpbrīdī biju izgājis koridorītī uzpīpēt un redzu – nu, tik simpātisks meitēns! Kā gan tādu neuzrunāt? Man nebija ne jausmas, kas tā par meiteni un ko viņa aizkulisēs dara. Viņa skatījās manī tik lielām, sapņainām acīm, kā manī nebija skatījusies neviena sieviete. Parunājāmies, paņēmu jaukās meitenes telefona numuru, bet nezvanīju, lai gan tās acis es atcerējos. Toreiz es biju savā otrajā laulībā ar aktrisi Indru Briķi. Man bija tik laba laulība, ka neiedrošinājos tai meitenei zvanīt, lai nesagrēkoju, jo sievieši man vienmēr ir patikuši. Kā rūdīts pavedējs uz citām tolaik daudz neskatījos, bet tās meitenes tēls manā atmiņā palika, taču pagāja vairāki gadi, iekams atkal satiku Daci.»
Nāc ar mani uz randiņu!
Māris: «Kad ļoti nelāgi beidzās mana otrā laulība, es pametu darbu, dzīvokli, profesiju, ierados no Liepājas Rīgā sagrauts un noskrandis, mitinājos pie savas māmiņas komunālajā dzīvoklī zem viņas flīģeļa (Māra mamma ir pianiste Jautrīte Putniņa. – L. B.). Man bija trīsdesmit pieci gadi, likās, ka neko jaunu šajā dzīvē vairs nevaru uzsākt, viss ir beidzies un sagājis galīgā grīstē, neviena sieviete mani arī vairs neinteresēja, bet bija palicis atmiņā, ka tā viena sen, sen manī skatījās neaizmirstamām acīm. Un tad šis noskrandušais nabags ar pasi kabatā, bet bez darba un vispār bez nekā iedomājās piezvanīt meitenei, kuras tēls jau bija pagaisis no atmiņas, tikai tas skatiens dziļi dvēselē palicis. Sazvanīju. Mūsu saruna bija šāda: «Vai Dace?» – «Jā!» – «Esi precējusies?» – «Nē!» – «Nāc ar mani uz randiņu!» – «Nu labi!»
Randiņu sarunājām pie toreizējā Planetārija – tagad Pareizticīgo katedrāles. Daci gaidot, nenormāli sāka snigt.»
Dace: «Bija 1985. gada 26. aprīlis.»
Māris: «Aizgāju un stāvu, bet totāli neatceros, kā tā meitene izskatās. Vienīgi tās acis… Kopš tā īsā satikšanās mirkļa Kultūras pils aizkulisēs bija pagājuši pieci gadi. Pa telefonu godīgi biju pateicis, ka īsti neatceros, kā viņa izskatās, un Dace teica, ka viņai mugurā būs rozā jaka. Un tieši mūsu norunātajā laikā atnāk un uz Planetārija kāpnēm nostājas resna minna rozā boloņas mētelī. Domāju – tētīt, žēlīgais, kā tā meitene pārvērtusies! Skats uz viņu bija briesmīgs… Kamēr domāju, ka laikam tomēr tam meitietim jāiet klāt, ātri jāpadzer ar viņu kafija un jātinas projām, pie manis pienāk samircis radījums – kailu galvu, no sniega slapjiem matiem, jaka nebūt nebija rozā, bet manā uztverē – gaiši brūna.»
Dace: «Kad atskanēja tas telefona zvans, kuru piecus gadus biju gaidījusi, man gribējās, protams, uzreiz skriet uz randiņu, bet savu sajūsmu mazliet piebremzēju. Teicu Mārim, ka tobrīd nevaru tikt, jāpabeidz Burovam zīmēt plakāti. Tajā gadā manam darba devējam, Leļļu studijas dibinātājam Arnoldam Burovam, bija septiņdesmit piecu gadu jubileja, un mēs tai gatavojāmies
Satikšanās dienu ar Putniņu atceros. Braucu no Kinostudijas ar trolejbusu, fantastiski lielām, skaistām pārslām sniga sniegs. Putniņu, protams, uzreiz pazinu. Viņš stāvēja noburzītās velveta biksēs, melnā jakā, galvā uzmaukta diezgan pabriesmīga naģene, un pīpēja visbriesmīgākās un lētākās cigaretes, kādas tolaik bija, – Prīma. Brīdi vēroju, kā viņš nemierīgi dīdās, tad piegāju klāt. Mēs aizgājām uz kafejnīcu Lāsīte pie Anglikāņu baznīcas.»
Māris: «Naudas man bija tikai tik daudz, lai sanāktu katram viens kokteilis.»
Dace: «Tas bija mans mīļais šampanietis, sajaukts ar kaut ko. Sēdējām, un tad Māris man teica, ka viņš nekad nemelo.»
Māris: «Noskaidroju, ka Dace dzimusi tajā pašā zodiaka zīmē kā mana iepriekšējā sieva – Mežāzis, abas viena vecuma, ar nepilnu divu nedēļu starpību. Dace teica: «Tad jau mums būs jāprecas!» Faktiski viņa mani bildināja.»
Dace: «Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz maija beigās Māris man atkal piezvanīja. Ziedēja ceriņi, un es viņu aizvedu pie savas māsiņas uz Pārdaugavu. Ieva dzīvo mūsu vecmāmiņas un vectētiņa mājā, un viņas dārzā zied burvīgi ceriņi. Ieva vēlāk teica, ka nodomājusi – ak vai, šitas smukais aktieris droši vien pievils un pametīs manu māsiņu!»
Māris: «Mūsu attiecībās ļoti ilgi biju atturīgs.
Es biju tik nelāgi apsvilinājies, ka nebiju ne steidzīgs, ne uzbāzīgs.»
Dace: «Mana māmiņa nezināja, ka es satiekos ar Māri Putniņu. Mēs abas grasījāmies braukt uz Vāciju, kur mamma kara laikā bēgļu gaitās bija dzīvojusi. Man vajadzēja nofotografēties ārzemju pasei, mēs ar Māri smaidīgi stāvējām rindā uz fotografēšanos, viņš bija atnesis man maijpuķītes, un pēkšņi fotosalona durvīs parādījās mana mamma, kas nāca pēc fotogrāfijām. Ieraugot mani kopā ar Putniņu, viņai pārvērtās seja. Mammas labākā draudzene, Liepājas teātra aktrise Zigrīda Rūtiņa, ne tās labākās lietas par Putniņu bija stāstījusi. Kad aizgāju mājās, mamma pateica: «Nu, meit, ar šo tipu es tev ļoti silti iesaku nepīties!…»
Meitenēm tomēr tie sliktie zēni patīk labāk, nevis paipuisīši, arī mamma visbiežāk spēlēja slikto personāžu lomas. Viņa bija Sniegbaltītes ļaunā pamāte, Sprīdīša pamāte, lapsa Alise, un mums ar māsu bērnībā ieauga simpātijas pret negatīvajiem tēliem. Nu, kā mamma var nepatikt! Mēs teicām: «Mammīte aizgāja spēlēt ļauno pamātīti.»»
Vīrietis, kas māk visu
Dace: «Māris ātri vien ieguva manas mammas simpātijas. Mums Lapmežciemā ir vasarnīca, virtuvē vajadzēja nokrāsot grīdu. Mamma ar tēvu jau sen bija šķīrušies, mēs dzīvojām vienas, un es mammai teicu, ka Māris atbrauks to grīdu nokrāsot. Viņš tik rūpīgi, profesionāli un skaisti to izdarīja, ka mamma Putniņu ieraudzīja citām acīm.»
Māris: «Dīvainā kārtā tas, kā es krāsoju grīdu, būtiski izmainīja Astrīdas Gulbes attieksmi pret mani, un viņa pamazām pieņēma, ka es nemaz neesmu tik šausmīgs un briesmīgs, kā par mani runāja. Tā sliktā reputācija man nāca no teātra. Savā būtībā es gribu būt labestīgs, harmonisks, bet vienmēr runāju patiesību, un daudziem tas nepatīk, it sevišķi greizsirdības pārņemtajā teātra pasaulē.»
Dace: «Tagad esmu pieradusi, ka Māris ir vīrietis, kas māk visu. Tā ir burvīga sajūta, un es ļauju viņam izpausties. Lapmežciemā viņš bēniņus izbūvēja par skaistu istabu ar fantastisku skatu uz jūru. Visās pažobelēs man ir Māra būvēti skapīši ar atvilktnēm. Viņš izdomāja, kā pielikt gleznas pie slīpām sienām.»
Māris: «Daudz ko es darīju pirmo reizi, bet izdevās. Uztaisīju pagalmā tualeti ar mūrētiem pamatiem. Nekad mūžā nebiju mūrējis pamatus. Cimmermanis (leļļu filmu režisors Jānis Cimmermanis – L. B.) pa telefonu konsultēja, kā pareizi to dara. Metināt arī iemācījos pa telefonu. Man ir bijis paraugs – vectētiņš Jūlijs Konrāds, mammas tētis, kas bija mehāniķis un amatnieks. Viņš teica: «Nopirkt var katrs muļķis, pamēģini pats uztaisīt!»»
Dace: «Man ir ļoti laba dzīve. Man ir vīrs, kas prot un izdara visu un ar kuru nekad nav jāstrīdas. Es esmu Rožlapa – izteikta tēva meita, sapņaina, pa gaisu. Man tikai izklaides galvā. Brīvības sajūta, vieglums, nenopietnība valodā – tas man no tēva, varbūt arī tāpēc es tik ilgi strādāju leļļu kino un spēlējos ar lellēm.»
Māris: «Mana pirmā sieva Tamāra Ginsburga, ar kuru nodzīvojām kopā vienpadsmit gadus, savulaik strādāja Jaunatnes teātrī par gaismotāju. Es tur ieklīdu un pēc kādas pirmizrādes redzēju scenogrāfu Daili Rožlapu – sapņainu un laimīgu, mati pa gaisu. Skatījos uz viņu kā uz brīnumu un domāju – kaut es kādreiz varētu būt tur, kur ir šie brīnišķīgie cilvēki! Vai es varēju iedomāties, ka Rožlapa kādreiz būs mans burvīgais sievastēvs?!»
Dace: «Kad Māris no Liepājas atnāca uz Rīgu, viņš atrada darbu žurnālā Zīlīte.»
Māris: «Es strādāju laikrakstā Pionieris par maketētāju un zīmēju komiksus Zīlītei. Kā top bērni ir mans vēsturiskais darbs Zīlītē. Žurnāla redaktore Daina Oliņa aicināja mani to komiksu zīmēt. Padomju laikā kaut ko tādu taisīt! Tajā brīdī padomāju – ja no šitā darba atteikšos, visu mūžu to nožēlošu. Es neesmu gatavs atteikties no izaicinājumiem. Daktere Aija Audariņa rakstīja tekstu. Es ļoti centos, lai zīmējumi nebūtu ne piedauzīgi, ne erotiski.»
Dace: «Māris Zīlītē zīmēja spēli – tādu kā loto, kur bija dažādi zvēriņi. Darbs diezgan ātrā laikā bija jāuzzīmē un pirmdienā jānodod. Man savukārt brīvdienās gribējās Māri aizvilkt izklaidēs, piedāvājos palīdzēt tās bildītes izkrāsot, bet Māris pateica: «Es nekad nevienam neesmu ļāvis krāsot savus darbus.» Es esmu pirmais un vienīgais cilvēks, kuram Māris to ir ļāvis.»
Māris: «Manas skices, kurām pie mana paraksta ir klāt rozīte, krāsojusi Dace, un, pateicoties viņai, es nokļuvu Leļļu filmu studijā.»
Spēles ar lellēm
Māris: «1967. gadā no skolas bijām ekskursijā Burova leļļu filmu studijā, kas man likās paradīze, nesasniedzams sapnis. Man ne prātā nenāca, ka reiz šajā sapņu vietā nokļūšu strādāt. Aktiera profesiju apguvu Leļļu teātra kursā, no studiju laikiem biju pazīstams ar Jāni Cimmermani, un tad, kad, atgriezies Rīgā, mētājos pa dažādiem darbiem un brīžiem dzīvoju bez darba, Dace mani aiz rokas aizveda uz Kinostudiju, kur Leļļu filmu studijā vajadzēja mākslinieku. Man ļoti gribējās te strādāt. Paņēmu padusē savus darbus, lai parādītu, ko esmu darījis. Jānis izskatīja manas zīmējumu mapes, Burovs mani pieņēma darbā par mākslinieku. Pirmā filma, pie kuras strādāju, bija Dzīvais draugs. Man ļoti patika tas, ko darīju, un baidījos, vai nebūs kā vienmēr – tiklīdz kaut ko iemīļoju, tā mani no turienes met ārā, bet kā par brīnumu paliku. Pēc Burova turpinājām viņa darbu filmu studijā Animācijas brigāde.»
Dace: «Animācijas brigāde ir tie paši vēži, tikai citā kulītē. Kad atguvām neatkarību, finansiālā situācija bija smaga, vajadzēja domāt par filmiņām, kuras var pārdot, bet mums nebija nekādas nojausmas par to, kā pelnīt naudu ar filmu ražošanu. Burova kunga pieaugušajiem domātās filmas bija ļoti romantiskas, bet skarbajā kapitālismā, kas bija iestājies, tāda rakstura filmas vairs nebija vajadzīgas. Izdomājām, ka jārada kaut kas ātrs un žiperīgs kā Disnejam, filmas bez tekstiem. 1993. gadā izveidojām savu studiju SIA Animācijas brigāde. Māris, Jānis un operators Pēteris Trups izdomāja filmu sēriju Avārijas brigāde.»
Māris: «Mums ir gara un sarežģīta pārejas posma vēsture.»
Dace: «Šobrīd mūsu lielais darbs ir leļļu kino piecdesmit gadu svinības. 1966. gada 3. februārī tika parakstīta pavēle – atļauja uzņemt pirmo latviešu leļļu filmu. Rīgas Kinostudijas telpās tika izveidots leļļu filmu uzņemšanas cehs. Par tā vadītāju aicināja Arnoldu Burovu, un viņš, jau solīds kungs, pameta darbu Leļļu teātrī un nāca. Atceroties Burovu, pagājušajā gadā atzīmējām viņa simtgadi. Pirmā latviešu animācijas filma, kuru Burovs uzņēma, bija Ki-ke-ri-gū. Viņš bija atvērts radīt kaut ko jaunu, vēl nebijušu. Burovam bija talants savākt ap sevi ideālu komandu. Mums visiem, kas tajā strādā, Burovs iemācīja ļoti nopietnu attieksmi pret darbu, precizitāti un profesionalitāti. Māris ir viņam līdzīgs ar savu labā nozīmē avantūristisko raksturu un vairākiem talantiem.»
Visas skaistās lietas iemācīja Dace
Māris: «Tik ļauni nav, lai, strādājot ar lellēm, mēs būtu bērna prātā. Mums ar Daci ir ļoti forša dzīve – gan radošā, gan personiskā. Mēs nekad viens otram nemelojam. Tev nebūs melot! – tas ir mans pirmais laulības dzīves bauslis. Mēs ne reizi neesam sastrīdējušies, lai gan abi esam raksturā šerpi. Tās divas pirmās laulības man iemācīja, ko nevajag darīt, un uz to brīdi, kad sākām ar Daci dzīvot kopā, es biju gudrāks.»
Dace: «Man Putniņš ir vienīgais uz mūžu. Vasarā oficiālā laulībā mums būs divdesmit deviņi gadi, bet kopā esam trīsdesmit vienu gadu un skaitām, ka tāds ir mūsu laulības dzīves stāžs.»
Māris: «Es neuztveru kāzas kā kaut ko tik nozīmīgu, lai teiktu, ka tikai tad sākas laulības dzīve. Pēc kāzām mūsu attiecībās nekas nemainījās.»
Dace: «Kāzas mums bija ļoti skaistas. Kāzu ceļojumā ar jahtu devāmies uz Kihnu salu.»
Māris: «Daces draugiem bija jahta. Diezgan regulāri gājām jūrā, iemācījos burāt, un kādā sarunā kāds izteica domu, ka skaisti būtu kāzu ceļojums ar jahtu. Mēs savas precības piemērojām jahtas kapteiņa atvaļinājumam.»
Dace: «Precējāmies 1987. gada 15. jūlijā. Izlēmām, ka mums nebūs svinīgu ceremoniju un garu galdu, pie kuriem sēdēs radinieku pulks. Sarakstījāmies Teikā, Zemgaļu ielas dzimtsarakstu nodaļā. Mums bija divi liecinieki – mana mamma Astrīda Gulbe un Māra tētis – operetes mākslinieks Jēkabs Krēsliņš.»
Māris: «Viņi abi kopā ļoti labi izskatījās. Dzimšanas apliecībā man tēva vietā ir strīpiņa, jo mani vecāki nebija oficiāli precējušies, bet nodzīvoja kopā sešpadsmit gadus. No tēva man ir iedzimta patika uz meitenēm. Mēs abi esam trīs reizes precējušies.»
Dace: «Mēs precējāmies arī tāpēc, ka es biju Māri uzlikusi uz slaloma slēpēm, bet, kad 1986. gada ziemā aizbraucām uz Sauleskalnu slēpot, tiem, kas nebija precējušies, neļāva dzīvot kopā. Māris dzīvoja istabā ar diviem vīriešiem, es – ar divām sievietēm. Katru rītu Māris klauvēja pie mūsu numuriņa, nesa man kafiju un, būdams solīds, arī tām divām sievietēm. Viņas bija sajūsmā: «Cik jums burvīgs puisis!» Es iemācīju Māri ziemā braukt ar slaloma slēpēm, vasarā – ar jahtu.»
Māris: «Dace mani iemācīja normāli peldēt. Pirms tam es peldēju kā slims suns.
Viņa mani veda uz baseinu un mācīja. Un vēl viņa mani piedabūja spēlēt tenisu. Visas smalkās un skaistās lietas man iemācīja Dace, un vispār mums ļoti labi sapas. Tagad jau ir pavisam traki: es padomāju – viņa skaļi pasaka, vai arī: viņa padomā – es skaļi pasaku.
Kad precējāmies, vienojāmies, ka viņa paliks savā uzvārdā, un, kad dzims bērni, puikas būs Putniņi, bet meitas – Rožlapas. 1994. gadā mums piedzima meita, un viņa ir Katriona Luīze Rožlapa. Būs mākslas zinātniece, mācās trešajā kursā Mākslas akadēmijā.»
Dace: «Mārim ir lielā meita no pirmās laulības – Katarīna, kurai deviņpadsmit gados piedzima dēls, un Maksis ir divus mēnešus vecāks par mūsu Katrionu. Kates otram dēlam Askoldam tagad ir divpadsmit gadi.»
Māris: «Mūsu meita piedzima uzreiz tante. Lielajai māsai ar mazo māsu ir ļoti labas attiecības, bet bērnībā Katriona dusmojās, kad kāds teica, ka viņa Maksim ir tante.»
Dace: «Mums ar Māri patīk ceļot, un arī meitu ļoti daudz ņēmām līdzi. Viņai bija kādi desmit gadi, kad bijām Parīzē. Staigājām pa Luvru, Katrionai tas neko īpaši nepatika. Tagad viņa ir bēdīga. Saka – šobrīd Luvru skatītos ar mākslas vēsturnieces acīm.»
Māris: «Mēs braucām visur, kur varējām. Katrionai bija kādi trīs gadiņi, kad apceļojām Latvijas pilis. Gribējām bērnam parādīt Latviju, bet bērns tagad saka, ka neko no tā visa neatceras. Par velti pūlējāmies!»
Dace: «Nē, Māri, viņai kaut kur zemapziņā redzētais ir sakrājies, tāpēc arī izvēlējusies tādu profesiju. Meita ļoti labi fotografē.»
Māris: «Grēks būtu brēkt par mūsu dzīvi. Mums visiem viss ir ļoti labi, un šo sievieti, ar kuru esmu kopā tik ilgus gadus, uzskatu par nepelnītu Dieva dāvanu. Nezinu, ko biju tik labu izdarījis, ka dabūju tik labu sievišķi.»
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
