Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gribēja spraigāku darbu
Vairāk nekā četru gadu laikā TV3 raidījuma «Degpunktā» reportiere Lelde Mežmača izveidojusi tūkstošiem kriminālziņu sižetu. «Tas ir stereotips – ja esi skaista, tad nespēj analizēt nopietnas lietas. Zinu daudzas izskatīgas meitenes, kas strādā kā zvēri, jo viņām patīk tas, ko dara,» žurnālam «Privātā Dzīve» saka Lelde. «To, ka man patīk veidot audiovizuālus stāstus, sapratu jau vidusskolā, tādēļ dabiska šķita izvēle studēt Latvijas Kultūras akadēmijā,» atminas Lelde, kura uzsākusi mācības Teātra, kino un TV dramaturģijas bakalaura programmā. Taču, saprotot, ka vienīgais, kas studijās patiesi saista, ir dokumentālais kino, Lelde mācības pārtraukusi. «Paņēmu pusgadu pauzīti, apceļoju pasauli. Brīdī, kad Londonā jau biju gatava uzsākt žurnālistikas studijas, sapratu, ka varu šīs zināšanas iegūt Latvijā,» stāsta Lelde. Viņa mācījās vienā kursā ar raidījuma «900 sekundes» diktoru Ģirtu Krastiņu un raidījuma «Aizliegtais paņēmiens» bijušo reportieri Robertu Šteinbergu. «Studentu vidū bija joks, ka neviens nebūsim žurnālists, jo katru gadu žurnālistus absolvē 150 cilvēku, un Latvijā nav nemaz tik daudz vietu, kur strādāt šajā profesijā. Gribēju lauzt stereotipu, tādēļ, pirms vēl biju nodevusi diplomdarbu,
izsūtīju ap 30 e-pastu uz redakcijām, jautājot pēc žurnālistes darba,» atceras Lelde.
Atsaucās divas darbavietas, no kurām viena – Latvijas Televīzija. Viņa gadu nostrādājusi raidījumā «4. studija», bet gribējies ko dinamiskāku, nevis sižetu nedēļā, bet gan divus dienā. Tā viņa nonākusi «Degpunktā».
Sižetu varoņi piedāvā iedzert
Viņas pirmais sižets kriminālziņu raidījumā bija par dārgu traktoru, kas tika nozagts, pēc tam parādījās sludinājumi par tā tirgošanu. «Toreiz piezvanīju pārdevējam, pēc tam policijai. Sižets bija gatavs, pat neizejot no biroja,» atminas Lelde. Šobrīd viņa veido vidēji 10 sižetu nedēļā, bieži ir jāatbild arī uz jautājumu: «Kā tik skaistai meitenei ir strādāt bezgala skarbos apstākļos?» «Man tie nešķiet skarbi. Katram darbam ir sava garoziņa, manējā, iespējams, ir tā, ka
vai katru nedēļu kāds no sižetu varoņiem piedāvā: «Nāc, kopā iešausim alkoholu!»
No iereibušiem cilvēkiem man ir alerģija. Runāju tikai tad, ja viņi bijuši negadījuma aculiecinieki. Sliktais pārsvarā notiek alkohola reibumā – gan slepkavības, gan avārijas,» pārliecināta Lelde.
Mirušos, kurus redzējusi darba laikā, viņa vairs neskaitot. «Brīžiem uznāk besis par to, cik stulbos apstākļos bieži vien notiek traģēdijas. Piemēram, brauc cilvēks pa savu joslu atļautā ātrumā, un tavā auto ietriecas dzērājšoferis. Tādos gadījumos mani pārņem dusmas,» teic Lelde.
Redzējusi līķus un pieķērusi pedofilu
Sadzīves slepkavības bieži vien notiekot hruščovku kāpņu telpā vai dzīvoklī. Parasti notikuma vietās viņa strādā pēc noteiktas shēmas. «Nereti sienas un grīda ir asinīs, guļ līķis… Vainīgais ir ņēmis kājas pār pleciem, nav vēl atrasts. Esmu to redzējusi simtiem reižu, bet man šajā brīdī jāsāk konstruktīvi būvēt stāstu. Aprunājos ar aculieciniekiem, dodos uz policiju. Nebija viegli, bet esmu iemācījusies uz to visu skatīties caur prizmu: «Kā es varu palīdzēt?» Ja es kritīšu panikā brīdī, kad to jau dara uz vietas satiktie, sāksies haoss. Es nedrīkstu krist panikā, tādēļ darbā esmu ļoti mierīga un konstruktīva.
Pa šo laiku ir bijušas kādas trīs reizes, kad esmu salūzusi.
No faktoloģiskas informācijas guvējas esmu atļāvusi sev kļūt par traģiskajā notikumā emocionāli ielaisto. Viena no šādām reizēm bija, kad meitenei manā vecumā bojā gāja draugs. Pēc intervijas, kad TV kamera tika pavērsta prom, meitenei pajautāju, vai drīkstu viņu apskaut,» atminas Lelde.
«Tas ir baisi, kad runā ar tuviniekiem vien dažas stundas pēc traģēdijas. Viņu emocijas ir svaigas, un tu gribot negribot tās dažkārt izlaid caur sevi,» atzīst Mežmača.
«Nesen veidoju sižetu par pieaugušu vīrieti, kurš trolejbusā nepazīstamai 11 gadus vecai meitenei iedeva jau iepriekš uzrakstītu zīmīti: «Tev ir skaists smaids, piezvani man.» Bija arī video, kurā viņš šo meiteni sagaida ar rozēm. Es sazinājos gan ar māti, gan pašu meitenīti, kas man parādīja viņai iedoto zīmīti. Gribēju ar šo stāstu brīdināt cilvēkus par potenciālo pedofilu, taču viņa seju liedza parādīt fizisko personu datu aizsardzības likums. Māte bija pārāk nobijusies, tādēļ policijā nevērsās. To izdarīju es,» atklāj Lelde. «Nu jau ir bijušas vairāk nekā desmit lietu, par kurām esmu ziņojusi policijā. Bieži cilvēki baidās ziņot vai arī nezina, kā to izdarīt,» teic Lelde.
Nespēj palikt vienaldzīga
Vaicāta, par kuru no veidotajiem sižetiem pašai ir vislielākais gandarījums, Lelde atbild: «Tikko kādai pensionārei Rīgā bija nodedzis šķūnītis, kas bija pilns ar ziemai sarūpēto malku. Pie vainas bija dzērāji, kuri tur žvingulī gulēja un pīpēja. Devos veidot sižetu par ugunsgrēku, bet, uz vietas ieraugot, kādā dimbā ir pensionāre, nespēju palikt vienaldzīga. Lai gan tas nav mans pienākums, apņēmos, ka izdarīšu visu, kas ir manos spēkos, lai viņa šo ziemu pavadītu siltumā.» Ar ziedojumu un labdarības organizācijas palīdzību Leldei izdevies sarūpēt kundzei briketes, kas sildīšot visu ziemu.
Vairāk lasi žurnālā «Privātā Dzīve»!
