Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Šajā rakstu sērijā – par Latvijā dzīvojošiem ārzemniekiem, kuri no sirds ir iedzīvojušies mūsu zemē. Un kur gan sarunas vislabāk vedas? Kopā gatavojot un baudot gardus ēdienus! Tāpēc sēdīsimies pie viena galda, baudīsim viņu nacionālos ēdienus, gatavotus no Latvijas produktiem, un runāsim par dzīvi – kā viņiem klājas Latvijā.
Milāna? Nē, Latvija!
«Skaidri atceros pat datumu – Latvijā ierados 2013. gada 29. janvārī. Ar vienvirziena biļeti,» saka Mauro. Bet sākās viss ar to, ka Mauro ar Ivetu iepazinās internetā. Stāsta Iveta: «Tas bija 2008. gada sākumā, kad Mauro man atrakstīja Skype. Biju norādījusi itāļu valodu kā saziņas valodu, un Mauro sākumā domājis, ka tas ir joks, jo par Latviju viņš neko daudz nezināja, bet, lūk, izrādās, ka te pat kāds runā itāliski! Sarunas mums raisījās ļoti raiti un nepiespiesti, bija sajūta, ka – ir… Sarakstījāmies pusgadu, un tad Mauro ar draugu ieradās Rīgā. Un jau pēc pāris mēnešiem es braucu ciemos uz Katāniju! Tā turpinājām viens otru apciemot līdz vasarai, kad es pabeidzu studijas un nopirku vienvirziena biļeti uz Katāniju, kur nodzīvoju divus gadus.
Laikā, kad Iveta dzīvoja Sicīlijā, Mauro vēl studēja, bet jau tad saprata, ka dzimtajā salā būs sarežģīti atrast darbu: «Izņemot tūrisma un apkalpojošo sfēru, Sicīlijā ar darba iespējām ir diezgan grūti – darbu savā – inženiera projektētāja – specialitātē es nez vai atrastu. Ivetai ar viņas valodu zināšanām bija vieglāk – viņa Sicīlijā mācīja itāļiem angļu valodu.
Bet es prātoju par dzīvi kādā lielpilsētā, piemēram, Milānā. Taču tur viss ir dārgs, cilvēku ļoti daudz un konkurence sīva…
Pēc diviem gadiem Iveta atgriezās Latvijā, jo gribēja turpināt studijas. Un vēl divus gadus abi uzturēja attiecību liesmu dzīvu no attāluma, līdz Mauro atbrauca uz Rīgu: «Pārdomājot visu, sapratu, ka darba meklējumos varu doties arī ārpus Itālijas – ar angļu valodu man nav nekādu problēmu –, bet, tā kā vēlējos būt kopā ar Ivetu, kāpēc lai tā nebūtu Latvija! Protams, nebija tā, ka mani šeit gaidītu darba piedāvājums, taču centīgi sūtīju CV, un pēc deviņu mēnešu meklējumiem dabūju projektētāja rasētāja darbu kokapstrādes uzņēmumā Kronospan, kur strādāju joprojām un esmu ļoti apmierināts.
Latviešu valodu iemācās pats
Kamēr Mauro vēl bija darba meklējumos Latvijā, viņš sāka mācīties latviešu valodu. Pats, bez kursiem. «Man ļoti palīdzēja sievasmāte – kamēr Iveta strādāja, viņa man daudz stāstīja par Latviju, par visu, kas te notiek… Protams, sākumā es neko nesapratu, bet, tā kā sievasmāte nepārzina angļu vai itāļu valodu, man nekas cits neatlika kā centīgi mācīties! (Smejas.) Un sešu mēnešu laikā es jau šo to labi sapratu un runāju,» atceras Mauro. Lai arī tagad runā teju perfekti, viņš joprojām papildina savas latviešu valodas zināšanas – regulāri uzrodoties pa kādam nezināmam vārdam un izteicienam. Grūtāk nekā runāt esot lasīt – ziņas un e-pasta vēstules gan problēmas nesagādājot, bet daiļliteratūra vēl pagaidām Mauro ir par sarežģītu, īpaši, ja tekstā daudz tēlainības. Kopā ar Ivetu abi skatoties vecās labās latviešu filmas: «Lai iemācītos valodu un izjustu to, ir svarīgi, lai kāds paskaidro, izstāsta nianses, – tas ļoti palīdz.
Brīnos par krieviem, ar kuriem tiekos ikdienā un kuri šeit dzīvo daudz ilgāk nekā es, bet latviešu valodu zina ļoti slikti vai pat nemaz.
Kādam kolēģim, ar kuru mums darbā bija bieži jāstrādā kopā, bieži nācās man kaut ko jautāt, un rezultātā viņš sāka runāt latviski. Tā nu es izdomāju, ka esmu gatavs pamazām apgūt arī krievu valodu.
Iepazīt Latviju skrienot
Pirms trim gadiem Mauro aizrāvās ar skriešanu: «Jaunībā savas sportiskās formas labā es nedarīju neko, bet tagad varu teikt, ka esmu saslimis ar skriešanu.» Nupat Mauro noskrēja 42 kilometru Tet maratonu Rīgā. Draugi todien jokojuši: «O, saule un 29 grādi – tev, itālim, ideāls laiciņš, vai ne?» – «Nu nē! Arī dienvidniekam šādā laikā skriet ir grūti! Bet viss bija kārtībā, pat mazliet uzlaboju savu personīgo rekordu,» priecīgs stāsta Mauro un atklāj, ka skriešana kopā ar pārdomātām izmaiņām uzturā palīdzējusi šķirties arī no desmit liekiem kilogramiem. «Savulaik, kad vēl dzīvoju Sicīlijā, man ļoti garšoja, piemēram, sieri – to mums ir tik daudz un tik dažādi! Tā ka arī ēšanas tradīcijas veicināja pieņemšanos svarā, un, kā jau teicu – ar sportiskām aktivitātēm nebiju draugos.»
Tagad Mauro trenējas reizes četras nedēļā un šad tad aizbrauc noskriet kādu maratonu ārzemēs: «Ļoti lepojos ar noskrieto maratonu Berlīnē, tāpat arī Horvātijā bija lielisks skrējiens – kalnainā reljefā, kur apkārt tik skaista daba… Šeit es bieži piedalos Stirnu buka skrējienos, un, pateicoties šiem izbraucieniem uz dažādām Latvijas vietām, esmu atklājis un iepazinis šejienes brīnišķīgo dabu. Visvairāk man patīk vietas, kur ir tik skaisti, ka vajadzētu būt tūristu pūļiem, bet… nav neviena cilvēka. Mēs ar Ivetu arī brīvajā laikā vislabprātāk dodamies kaut kur pie dabas – ja nu vienīgi laikapstākļi ir slikti, tad mājās skatāmies filmas.» Runājot par laikapstākļiem, Mauro atzīst, ka, pārceļoties uz Latviju, pie ne tik siltā klimata pieradis visai ātri, tikai pašā sākumā bieži salis: «Bet vairāk par siltumu man trūkst saules gaismas, jo Sicīlijā arī ziemā saule spīd bieži.
Pie galda – visi kopā
Jā, itāļu bagātīgās maltītes, kas uz vairākām stundām pie kopīga galda pulcina visu ģimeni, ir pasaulslavenas! «Tās patiešām ir, kā saka, svēta lieta. Gan ikdienā, gan obligāti visos lielākajos svētkos sēžamies pie viena galda, šī tradīcija ir neizskaužama. Nav variantu, ka kāds tur sēdētu pie televizora vai ēstu kaut kur viens, kamēr pārējie sēž pie galda. Ēšana vispār itāļiem ir ļoti svarīga. Piemēram, kad briest kāds satikšanās pasākums, svarīgākais jautājums ir: ko mēs ēdīsim? Un tikai pēc tam tiek apspriesti citi jautājumi – kur tas notiks, ko vēl darīsim,» Mauro trāpīgi raksturo ēdiena nozīmi itāļu dzīvē. Arī šeit, savās mājās Iļģuciema dzīvoklī, viesus viņš allaž laipni sēdina pie lielā ēdamgalda.
Vaicāts, kā vecāki uzņēmuši viņa lēmumu pārcelties uz Latviju, Mauro atzīst, ka sākumā jau laimīgi nav bijuši, tomēr dēla izvēli pieņēmuši. «Droši vien viņi būtu priecīgāki, ja mēs ar Ivetu būtu palikuši Katānijā, tomēr, kad šeit atradu darbu un iedzīvojos, priecājas par mums un visādos veidos palīdz. Mamma man joprojām laiku pa laikam atsūta skatu no mūsu mājas loga, pa kuru redzama Etna. Tiesa, mēs beidzamos gados reti esam bijuši ciemos. Un te man jāpastāsta par kādu sirsnīgu itāļu īpatnību. Ja kāds no savējiem ir svešumā, tad reizēs, kad viņš ciemojas dzimtajā pusē, visi grib satikties. Un ļoti apvainojas, ja uzzina, ka esi bijis, bet kādu neesi apciemojis. Gan radi, gan draugi – apvainojas visi. Tāpēc, pirms atkal braukt uz dzimto Sicīliju, vajadzīga pamatīga plānošana, lai neviens netiktu aizmirsts,» smaida Mauro.
Mauro iesaka
Kur nopirkt labus itāļu produktus?
- – bio augļi un dārzeņi no Sicīlijas. Īpaši iesaku ķirštomātus, datterino, piccadilly, kā arī citrusaugļus ziemas sezonā! No janvāra līdz martam te var nopirkt arī īstos tarocco (sarkanos apelsīnus) no Sicīlijas! Nereti sestdienās incampagna.lv var sastapt arī Kalnciema tirgū.
- Il gusto italiano Pārdaugavā, Mazajā Nometņu ielā 28, – itāļu sieri, antipasti (saulē kaltēti tomāti, artišoki eļļā u.c.), Mulino Bianco cepumi un Ziemassvētku laikā pat pandoro un panettone par pieņemamām cenām. Arī passata tur nopērkama – tā ir tomātu mērce (līdzinās tomātu biezsulai), kas Itālijā ir ļoti populārs produkts, nopērkams teju visur un lēti. «Esmu pircis arī Rimi un Stockmann veikalos. Nu, padārgi gan – burka maksā vairāk nekā divi eiro, bet labi, ka vispār nopērkama.»
- Īt it itāļu pārtikas bodīte K. Valdemāra ielā 137 – svaigie sieri, pasta un vīns pilnai laimei!
- Rīgas Centrāltirgū – pārejā starp gastronomijas un sakņu paviljonu man ir sava tomātu tante, pie kuras iepērkos (ne vienmēr tomāti ir no Itālijas, bet ļoti aromātiski un garšīgi). Te var nopirkt labus datterino tomātus ķekaros.
- Gelato Italia – īsts itāļu gelato pašā Vecrīgas sirdī (kur?). Nudien garšo kā Itālijā!
Projektu “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērija” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērijas” saturu atbild «Žurnāls Santa».
 |
|
 |
