Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
23
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Žagaru dzimta
«Esmu dzimis Žagaru ģimenē 1933. gadā sava tēva dzimtas mājās Priekuļu pagasta Kalna Žagaros. Tagad tur dzīvo mana vecākā māsa Vija ar sava dēla, aktiera un Dailes teātra direktora, Jura Žagara ģimeni,» stāsta Juris Žagars. «Saviem vecākiem – Jānim un Mildai – bijām pieci bērni: Vija, Guna Grieta, es, Tekla, kuru saucam par Dorīti, un mazais brālītis Atis.
Tēvu es maz atceros, bet no mammas stāstiem zinu, ka viņš ir nācis no lielas ģimenes, viņi bijuši septiņi bērni. Vecākais Otto jeb Atis, kā ģimenē saukts, dzīvoja Krievijā. Ķeizara laikā beidzis Sanktpēterburgas Kuģu būvniecības institūtu, strādājis par kuģu būves inženieri un 1938. gadā Staļina represiju laikā gājis bojā. Nekas vairāk par viņu mums nav zināms. Šo onkuli es neesmu redzējis, bet labi zinu otru tēva brāli Voldemāru. Viņš strādāja Cēsīs par bankas ierēdni.
Mans tēvs Jānis bija jaunākais no trim brāļiem. Pārējās četras bija māsas: Vilhelmīne, kuru saucām par Vilimtanti, Paulīne, kura dzīvoja te, Vaives pagastā, kur tagad ar manu dēlu Albertu esam uzcēluši savus Jaunžagarus. Blakus ir Paulīnes mājas Jaunliberti, kurās tagad dzīvo manas māsas Dorītes meita. Manam tēvam vēl bija māsas Anna un Vera, kura nodzīvoja visgarāko mūžu no visiem septiņiem bērniem – simts gadus un trīs mēnešus.
Izvedēji atbrauca rītausmā
«Man bija septiņi gadi, kad mūs izveda. Pēc mums atbrauca rītausmā. Atceros, ka bija miglaina nakts, sāka jau svīst gaisma. Tēva mājās nebija. Naktī pie loga pieklauvējis kāds paziņa un tēvam teicis, lai viņš bēg mežā, jo notikšot izvešana. Tēvs nav noticējis, teicis, ka ies uz pagastmāju noskaidrot. Kā kārtīgs saimnieks viņš pagastmājā bija labi zināms un cienīts.
Tēvs aizgāja un mājās vairs nepārnāca.
Kad pēc mums atbrauca, paņēma visus: mammu un mūs, piecus bērnus, arī vectēvu, kuram bija astoņdesmit astoņi gadi, vecmammu – viņai tajā laikā bija astoņdesmit seši gadi, tieši tik, cik man tagad. Viņi bija mana tēva vecāki.
Mēs neko nesapratām, nezinājām, kur mūs vedīs, neviens mums to neteica. Mamma ātrumā savāca līdzi kādas mantas, bērniem drēbes. Atceros, ka bijām jau sasēdināti mašīnas kravas kastē, mūs veda projām, un, izbraucot no sētas, es skatījos uz jaunajiem ozoliem, kas mums pie mājas bija sastādīti.
Mūs aizveda uz Cēsu staciju. Tur stāvēja ešelons, garš preču vai lopu vagonu sastāvs. Vienā no tiem mūs ielādēja, bet vectēvu no mums atšķīra. Atmiņā palikusi kāda bilde. Pie vagona pienāca tēvs, īsu brīdi parunājās ar mammu, viņa tēvam atdeva drēbju sainīti, ko bija paņēmusi vectēvam, bet uztraukumā sainīši bija sajukuši. Vectēvam iedotajā bija bērnu drēbes.
Ne tēvu, ne vectēvu mēs vairāk neredzējām. Cik mums zināms, vectēvs aizvests tikai līdz Daugavpilij, vilcienā miris, bet, kur ir viņa kaps, nezinām. Tēva kapu arī nezinām. Tēva brālis Voldemārs, kuru neizveda un kurš ar mums uzturēja sakarus, kad bijām Sibīrijā, vēlāk mēģināja noskaidrot, kas noticis ar tēvu. Vienīgās ziņas, ka viņš izvests uz Kirovas apgabalu, nometināts Permas nometnē. Oficiālos dokumentos, kādi mums tika iedoti, rakstīts, ka Jānis Žagars 1944. gadā miris ar asinsizplūdumu smadzenēs.
Kad mana jaunākā māsa Dorīte pēc Cēsu feldšeru skolas strādāja Cīrulīšu atpūtas namā par medmāsu, tur satikusi meiteni, kuras tēvs, viens no 1941. gadā izvestajiem vīriešiem, bija atgriezies no Sibīrijas un it kā bijis kopā ar mūsu tēvu. Kad no viņa gribēja kaut ko uzzināt, viņš neko nestāstīja, baidījās runāt par Sibīriju. Vienīgais, ko pateica, ka mūsu tēvs nometnē bijis kurpnieks. Tā varētu būt, jo tēvs bija labs amatnieks un dikti izdarīgs. Bija gan zemnieks, celtnieks un kalējs, gan muzikants, saprata visu pie mašīnām, motociklu nopirka. Nekas vairāk par tēvu nav zināms. Kā bija patiesībā, to nekad neuzzināt.»
Ceļš nezināmajā
«Ceļā uz Sibīriju vagonā bija visa mūsu dzīve. Braucām kādas pāris nedēļas, pa reizei mums iedeva kaut ko paēst. Es skatījos pa mazo lodziņu un atceros, ka mums pretī pa blakus sliedēm nāca ešeloni un uz vagonu platformām veda tankus.
Pa sauszemi no Ačinskas līdz Biriļusiem bija simt desmit kilometri, bet pa līkumaino upi sanāca vairāk nekā simt piecdesmit. Brauciens ar baržu bija interesants. Es kā bērns neapjēdzu ne šausmas, ne mammas izmisumu. Biriļusos mūs izlādēja no baržas un sadalīja tālākam ceļam. Mūs sakrāva pajūgā uz Aleksejevkas sādžu, kas bija kādus četrdesmit piecus kilometrus no Biriļusiem.
Sādžā mums dzīvošanai iedeva māju, kas, uzcelta kādai kolhoza vajadzībai, stāvēja tukša. No baļķiem celtajā mājā bija divas istabas, tur mūs nometināja, un mammai uzreiz bija jāiet kolhozā pie darbiem. Sākumā bija jāzāģē jaunie bērzi un tad to stumbri jāsazāģē ripās. Ar izžāvētajiem klucīšiem kurināja traktorus, kas darbojās ar ģeneratoriem.
Bilde, kas uz visu dzīvi no tā laika man palikusi atmiņā, ir brālīša Ata nāve.
Kad mūs izveda, viņš bija pavisam maziņš, kādu gadiņu vecs. Sādžā abi ar Grietu saslima. Viņa izķepurojās. Naktī, kad Atis nomira, vienā brīdī es pamodos. Bija gaiša nakts. Mamma sēdēja pie brālīša, viņš bija uzlikts uz sola, un es sapratu, ka brālītis ir miris. Apglabājām viņu bērzu birzī. Tās ir manas visdrūmākās Sibīrijas laika atmiņas.»
Prom no sādžas
«Krievu valodu mēs nezinājām, sādžas bērni mūs nicināja un apsaukāja par fašistiem, bet es gribēju ar viņiem spēlēties, un pirmie vārdi, kurus krieviski iemācījos, bija – aidā, sudā! Viens puisītis tā sauca, un es atkārtoju.
Sādžā varēja dzīvot, ja bija zemes gabals, ko ar lāpstu uzraka, kāds lopiņš un vistiņa, bet mums nekā nebija. Mammai par darbu deva miltus, viņa no tiem vārīja putriņu. Līdz rudenim viņa kolhozā nostrādāja un sadomāja, ka ilgāk nav palikšana. Jātiek prom uz rajona centru Biriļusiem. Tur bija arī latvieši. Sādžā mēs bijām vienīgie. Taču tikšana prom nebija tik vienkārša. Biriļusos vajadzēja dabūt vietu, kur apmesties, un darbu, bet vispirms atļauju, lai no sādžas varētu aizbraukt. Mamma ziemas laikā kājām aizgāja četrdesmit piecus kilometrus uz Biriļusiem, izklapatāja tur atļauju un sarunāja dzīvošanu. Mammai no mājām bija paņemts sudraba glāzīšu komplekts, to viņa aiznesa kolhoza priekšsēdētājam, un viņš mums iedeva zirga pajūgu, lai varam pārcelties. Biriļusos mūs pie sevis vienā istabā paņēma vietējā krieviete.
Vēl atceros viņas uzvārdu – Aņņikova. Viņai vīrs bija karā, palikusi viena ar puiku, un mēs pie viņas kādu laiku dzīvojām. Tur mums nomira vecmamma. Ziemas laikā vedām uz kapiņiem. Tā mums bija otrā ziema Sibīrijā – 1943. gads. Mamma dabūja krāvējas darbu graudu uzkrāšanas kantorī, kas saucās Zagotzerno. Tur no visiem kolhoziem veda nodot graudus. Uzņēmums atradās Čulimas krastā, kur pienāca velkoņi ar baržām, uz kurām lādēja virsū graudus. Darbs bija ļoti smags. Mamma cēla un nesa uz muguras smagus maisus. Kad atnāca kuģis, nedrīkstēja pārtraukt kraušanu, kamēr viss nebija izkrauts.
Vienīgā atelpa bija, lai paēstu no rupjiem miltiem turpat uz vietas vārīto putru.
Mamma mums nopelnīja iztiku. Kā uzņēmuma strādniece viņa dienā saņēma sešsimt gramus maizes un katram bērnam pa trīssimt gramiem. Tas bija mūsu uzturs, ko mamma sadalīja pa ēdienreizēm. No darba reizēm pārnesa kādu saujiņu, kabatās iebērtu, graudu, tos sautēja, vārīja putriņas, un tā mēs izdzīvojām.
Biriļusos satikām Veinbergkundzi, kuru mamma pazina. Veinbergu ģimenei Cēsīs bija piederējuši nami un veikali. Viņa bija izsūtīta ar saviem puikām Jāni un Kārli. Biriļusos strādāja par grāmatvedi kooperatīvu sistēmā Zagotskot, kur pieņēma lopus. Veinbergkundzei līdzi bija dārglietas, kuras viņa mainīja pret produktiem, arī miltiem, un sarunāja mūsu mammu, lai viņa cep viņai maizīti. Veinbergkundze smagi saslima, zināja, ka mirs, un lūdza mammai paņemt viņas bērnus, lai viņus kā bāreņus neaizved uz Krievijas bērnunamiem.
Jānis bija četrus gadus par mani vecāks, Kārlis – divus, un nu mēs mammai bijām seši bērni, par kuriem gādāt.
No Aņņikovas mājas pārgājām dzīvot uz Veinbergkundzes pirtiņu, kas viņai bija iedota no sava uzņēmuma, bet mums tur neļāva palikt, jo mamma nestrādāja Zagotskot, taču iet prom no Zagotzerno viņai nebija izdevīgi, jo tur deva lielākas maizes devas. Citur pieaugušajam deva tikai trīssimt gramus un bērnam divsimt. Vēlāk arī es gāju kraut baržas.»
Latvieši prata visu
«Kad mūs no pirtiņas izlika, turīga saimniece Havroņa Aleksejevna, kas dzīvoja Biriļusu nomalē, atdeva mums savu kādreizējo aitu kūtiņu. Nekādas apkures tur, protams, nebija, mamma sarunāja meistaru, pēc tautības igauni, kas mums uzmūrēja plītiņu. Bija gan siltums, gan iespēja izvārīt ēdienu. Gulēšanai sataisījām lāviņas.
Es neatceros, ka mamma mūs žēlotu, sabučotu un samīļotu.
Sirdī viņa mūs mīlēja, bet smagi strādāja, lai mēs izdzīvotu, un arī pret mums bija stingra. Kad gāja uz darbu, visiem tika sadalīti darbi. Puikām bija jāiet uz mežu pēc malkas. Ar Veinbergu brāļiem cirtām, uz muguras sanesām un skaldījām. Čulimā makšķerējām zivis. Upe bija netālu, un zivju tajā papilnam, smelt varēja. Bija arī dārgās zivis, no kurām iegūst melnos ikrus, bet ar laiku upe tika piesārņota, zivis nobendētas. Ačinskā laida iekšā visādus draņķus, tie plūda pa upi uz leju, un vēlākos gados no lielās zivju bagātības maz kas bija palicis.
Havroņa no savas zemes iedeva mums gabaliņu dažām dobītēm. Sastādījām un sasējām, ko vien varējām, un izmantojām, ko daba deva. Tiklīdz pavasarī parādījās zaļumi, plūcām nātres un visu, ko varēja likt zupā. Gājām pelnīties – kādam zemi uzrakt, par ko dabūjām kaut ko ēdamu.
Vija krievu jaunavām adīja lielus lakatus, kādi tur bija cieņā. Prata uztaisīt visādus musturus, krievietēm dikti patika, bet tiem lakatiem viņas atnesa nevis dziju, bet vilnu, un Vijai pašai tā bija jāsavērpj. Mēs to vispirms izplucinājām, tad Vija vērpa, Grieta arī iemanījās, pat es mēģināju. Ratiņa, protams, mums nebija. Uztaisījām vārpstiņu, vērpām ar pirkstiem, un Vija bija tā adītāja. Gatavos lakatus ar sārmu izmazgāja. Ziepju nebija, visu mazgāja ar sārmu. Lakatu žāvēšanai bijām uztaisījuši rāmi, uz kura to izstiepa, lai būtu līdzens un glīts. Kad krievietes nāca pēc lakata, par darbu norēķinājās ar produktiem. Atnesa vai nu pienu, vai gaļas gabaliņu. Vija strādāja un pelnīja mums iztiku.
Grieta sāka šūt. Mums tur parādījās balti maisi, kuros amerikāņi uz kara beigām sūtīja miltus, un no tiem varēja uzšūt kreklus un jakas. Uz maisiem bija uzraksti angļu valodā, bet latvieši iemanījās tos dabūt ārā un burtu vietas izšuva ar krāsainām puķītēm un ornamentiem. Diegus atsūtīja vēstulēs no Latvijas. Arī tādā veidā latvieši pelnījās. Ziemā mēs ar Grietu un Dorīti gājām skolā. Riktīgu apavu nebija. No ādas sašūtās vīzēs savilkām vilnas zeķes un skriešus, lai kājas dikti nenosaltu, lielā salā skrējām uz skolu.»
Mājupceļš
«Pēc kara Sarkanais Krusts organizēja izsūtīto bērnu atgriešanos mājās. Pirmie 1945. gada augustā aizbrauca Veinbergi, jo bija apaļi bāreņi, un viņiem atļāva atgriezties Latvijā. Cēsīs viņiem dzīvoja tēva māsa, kas viņus sagaidīja. 1946. gadā atļāva braukt arī citiem bērniem, kuri vēlējās, ja vēl nebija sešpadsmit gadu, un mamma nolēma, ka braukšu es, Vija un Dorīte. Mamma nedrīkstēja atgriezties. Lai viņa nepaliktu viena, Grieta nebrauca.
Mājupceļu labi atceros. Līdz Krasnojarskai bija jātiek pašiem. No Biriļusiem uz Ačinsku aizbraucām kravas mašīnā. Samaksājām šoferim par vešanu, un viņš mūs paņēma kravas kastē, kurā bija tukšas degvielas mucas. Bija rudens, ceļi tik slikti, ka pa vienu dienu līdz Ačinskai netikām, nakti pārgulējām pusceļā kādā mājiņā. No Ačinskas uz Krasnojarsku braucām ar vilcienu. Vairāk nekā nedēļu nodzīvojām Jeņisejas krastā kurlmēmo bērnu nometnē, gaidot, kad Krasnojarskas stacijā pados vagonu, kas paredzēts Latvijas bērniem.
Atceros, kā piestājām Maskavā. Mēs ar vienu puiku noskaidrojām, cik ilgi vilciens stāvēs, un gājām skatīties Maskavu. Aizgājām uz metro, izbraucām pāris stacijas un skrējām atpakaļ uz vilcienu. Vagonā mums dalīja drēbes, amerikāņu palīdzības sūtījumu. Man trāpījās jau pavalkātas iedzeltenas velveta bikses. Droši vien, ka ēst arī mums deva, bet to es neatceros. Neatceros arī, ka būtu badu cietuši. Atceros, ka visi dikti gaidījām Latvijas robežu. Bijām saviļņoti, kad to pārbraucām. Rīgā mūs aizveda uz 2. bērnunamu, kas atradās Pārdaugavā, Slokas ielā. Divas nedēļas bijām tur karantīnā, bet varējām iet laukā un staigāt. Rīgā nekad nebijis, ar tramvaju aizbraucu uz centru, pastaigāju pa Vecrīgu. Kad karantīna beidzās, mums pakaļ atbrauca tantes – tēvamāsas Paulīne un Vera. Mamma ar viņām sarakstījās, un viņas zināja, ka mēs braucam.
Paulīnes tante uzrakstīja apliecinājumu, ka uzņemas par mums visiem aizbildniecību. Vija ar Dorīti palika pie viņas Libertos, bet es aizbraucu pie Vilimtantes. Viņa dzīvoja Piekūnās – vienu kilometru aiz Vaives pagastmājas. Tajā 1946. gada rudenī sāku iet Vaives pamatskolā.
Sibīrijā biju beidzis ceturto klasi, bet, mācījies krievu valodā, ne lāga latviski runāt pratu, ne burtus zināju, un ceturtā klase bija jāiet vēlreiz.
Atceros, ka pirmais diktāts man bija salabots sarkans, bet līdz pavasarim jau biju visu apguvis.
Par to laiku Piekūnās man palikušas patīkamas atmiņas. Vilhelmīnes tantei divi bērni jau bija pieauguši, mācījās Rīgā. Meita Austra studēja ģeogrāfiju un vasarā ar studentu grupu atbrauca uz mājām iziet praksi, zīmēja kartes. Tas bija tieši uz Jāņiem. Līgo vakarā jauniešu kompānija gāja no vienas mājas uz otru līgodama, es arī ar viņiem, un tā nakts man uz visu mūžu palikusi atmiņā.
Pēc ceturtās klases tālāk gāju Līvu skolā, kur jau mācījās Dorīte, un dzīvošana tad uz visu nedēļu bija internātā. Divarpus gadus mums bija jautras, smukas dienas, un tad 1949. gada 25. martā mūs izveda otrreiz.»
Tev atnākuši pakaļ…
«Tā bija gara ziema. Marta beigās vēl ar kamanām brauca. Saule pa dienu sildīja, bet naktīs uzsala. Mēs pie skolas slidinājāmies. Paņēmām lielās ragavas, ar ko baļķus ved, un laidāmies lejā no kalna. Kāds mājās bija dzirdējis un iepriekšējā vakarā pirms 25. marta runāja, ka būs izvešana. Es smējos, ka vienreiz jau Sibīrijā esmu bijis un mani otrreiz nevedīs.
Vakarā pirms gulēšanas internāta guļamistabā ienāca skolotāja, atnesa sūkājamās konfektes un sadalīja katram bērnam. Otrā rītā, tā bija piektdiena, pirmā stunda bija kora dziedāšana, ko vadīja skolas direktors Kārlis Šmits. Daži bērni piegāja pie loga un ieraudzīja, ka uz ceļa pie skolas apstājušies zirgu pajūgi un uz skolu nāk divi zaldāti. Pēc laiciņa atvērās durvis, ienāca skolotāja un klusu kaut ko pateica Šmitam. Viņš ilgi skatījās uz mani, tad pasauca un pateica:
«Tev ir atnākuši pakaļ. Aizej, paņem savas mantiņas!…»
Aizgāju uz klasi, apsēdos savā solā, savācu, kas tur man bija, zaldāti koridorā jau gaidīja. Aizveda mani uz pajūgu, kur jau sēdēja Dorīte ar Paulīnes tanti un Rozonkuli, kā mēs saucām tantes vīru. Viņiem uzvārds bija Roze. Mēs ar Viju un Dorīti skaitījāmies piederīgi viņu ģimenei, jo tante, kad atbraucām no Sibīrijas, uzņēmās par mums aizbildniecību, tāpēc kopā ar viņiem paņēma arī mūs. Savu bērnu viņiem nebija.
Vija tajā laikā mācījās Cēsu Skolotāju institūtā un bija paņemta tur, bet tajā brīdī mēs to nezinājām. Mūs aizveda uz pagastmāju, kādu laiku tur sēdējām, kamēr rakstīja kādus papīrus, tad ar vaļēju smago mašīnu aizveda uz Amatas staciju. Tur pastāvējām, un veda prom uz Lodi.
Pa ceļam satikām mašīnu, pilnu ar jauniešiem, kas brauca pretējā virzienā, un tur bija arī Vija. No Lodes mūs vēlreiz veda atpakaļ uz Amatu, tur sasēdināja ešelonā, un naktī tas devās ceļā.
Mūs ar Dorīti, Paulīnes tanti un onkuli aizveda uz Tomsku. Tās nomalē purvainā vietā, kas saucās Čeremošņiki, bija nometne ar barakām, kurās bija turēti vācu gūstekņi. Mūs tur nometināja, līdz upē izies ledus un varēs ar baržu vest tālāk. Dzīvodami barakās, uzzinājām, ka arī otrs ešelons, ar kuru atvesta Vija, iebraucis Tomskā. Dabūjām atļauju, ka viņa var nākt pie mums, lai esam visi kopā. Kad ledus izgāja, mūs sasēdināja baržā un pa Tomas upi, kas ietek Obā, veda uz Koževņikovu, no kurienes tālāk uz Arkadjevas sādžu. Lai gan man vēl nebija sešpadsmit gadu, bija jāiet strādāt kolhozā.»
Otrais izsūtījums
«Man iedeva bulli, kuru jūdza mucas veida pajūgā, un man no tabakas plantācijām bija jāved tabaka. Vasarā norīkoja siena pļaušanā un vākšanā. Obas upes salā kolhozam bija zeme, kur pļāva sienu. Vēlāk strādāju par palīgu uz traktora un kombaina. Mamma ar Grietu vēl arvien bija Biriļusos. Sarakstījāmies, viņas zināja, ka esam vēlreiz izvesti. Rudenī iesniedzām iesniegumu, lai mums, bērniem, atļauj braukt pie mammas. Paulīnes tante ar onkuli palika Arkadjevā. Pēc pāris gadiem tante nonāca Tomskas psihiatriskajā slimnīcā un tur mira. Onkulis piecdesmito gadu beigās atgriezās Latvijā, bet savās mājās Libertos netika. Kolhozs tajās bija iekārtojis četrus dzīvokļus. Onkulis aizbrauca dzīvot pie radiem Limbažos.
Biriļusos Vija iekārtojās darbā Zagotzerno, kur strādāja mamma. Izmācījās par rēķinvedi, vēlāk par grāmatvedi, un šajā darbā strādāja, arī atgriežoties Latvijā. Es pabeidzu septīto klasi, vienu gadu nostrādāju mežā un nākamajā aizbraucu uz Černogorsku. Gribēju tikt prom no sādžas. Pilsētā bija kalnraču arodskola, izmācījos par šahtu elektroatslēdznieku un pēc tam desmit gadus nostrādāju šahtās.
Jau Biriļusos es biju aktīvs, stīdzinieku orķestrī spēlēju basu. Černogorskā kultūras namā arī bija orķestris, sāku tur spēlēt, un mums gāja ļoti jautri. Spēlējām balles, braukājām uz tuvākām pilsētām, vēlāk jau arī uz Krasnojarsku. Lai iegūtu vidējo tehnisko izglītību, iestājos vakara tehnikumā. Pēc tehnikuma mani paaugstināja par meistaru, tad iecirkņa priekšnieka vietnieku.
Es labi pelnīju, nopirku motociklu.
Mamma zvanīja, lai meklēju dzīvokli, viņas visas četras braukšot pie manis. Staļins bija miris, un izsūtītajiem jau bija atļauts pārvietoties pa visu Krasnojarskas apgabalu. Mamma ar māsām atbrauca. Vija iekārtojās slimnīcā par grāmatvedi. Grieta izmācījās par mežu inženieri. Dorīte gāja skolā. Pēc trim gadiem dabūjām trīsistabu dzīvokli. Mēs tur bijām jau labi iedzīvojušies. Grieta apprecējās ar Moiseju Lēvenšteinu. Viņš bija no Ventspils, arī divreiz izsūtīts. Viņi ar Grietu Biriļusos kopā gāja skolā.
Vija apprecējās ar ukraini. Piedzima Andrejs. Atceros, ka es viņu vēl Sibīrijā uz rokām auklēju. Juris piedzima jau Latvijā, bet Vijai laulības dzīvē lāga negāja, izšķīrās un dēlus izaudzināja viena.
Kad Dorīte beidza desmito klasi, mēs abi 1957. gadā atbraucām uz Latviju. Varējām brīvi pārvietoties un atpakaļ vairs nebraukt, bet te mūs neviens negaidīja. Apciemojām radus, bet man nebija domas palikt. Sibīrijā bija darbs, krietna alga, dzīvoklis, bet Latvijā nekā. Te mūs nekur negribēja pierakstīt, tomēr visi pakāpeniski atgriezāmies.»
Atgriešanās
«Pirmā atbrauca Dorīte, apmetās pie māsīcas Cēsīs, mācījās feldšeru skolā. Mamma atgriezās 1960. gadā, māsīca palīdzēja viņai iekārtoties Cēsīs. Grieta ar vīru, atgriežoties Latvijā, aizbrauca uz Moiseja dzimto Ventspili. Mēs ar Grietu sarakstījāmies, un viņa, kad tika pie sava dzīvoklīša, sauca mūs ar sievu braukt uz Ventspili. Zinājām, ka mums būs, kur apmesties, un 1962. gada 20. decembrī iekāpām lidmašīnā. Es biju apprecējies ar Valentīnu, mūsu meitiņai Marinai bija trīs nedēļas. Ar lieliem pārlidojumiem 1963. gada janvārī ielidojām Rīgā un devāmies uz Kurzemi. Ventspilī dabūju darbu kokapstrādes kombinātā Ventspils koks. Ventspilī 1969. gadā piedzima mūsu dēls Alberts. Pēc desmit gadiem Ventspilī divdesmit četri manas dzīves gadi pagāja Rīgā.
Savelkot sava mūža bilanci, varu teikt, ka tā ir vērtīga: man ir divi bērni, četri mazbērni un divi mazmazbērni – meitas Marinas mazbērni. Mans darba stāžs līdz 1995. gada 31. decembrim, kad beidzu savas oficiālās darba gaitas, ir 104 gadi un septiņas dienas. Tur kopā sarēķināts izsūtījums Sibīrijā, kur kopumā esmu nodzīvojis divdesmit vienu gadu, darbs ziemeļos, apakšzemes šahtās un Latvijā nostrādātie gadi. Tagad dzīvoju un izbaudu dzīvi.»
