Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Īsteni klasiska dīva ar dīvas cienīgu vētrainu mūžu, par tādām simfodžeza vidē atzītas vien dažas: Sāra Boena, Ella Ficdžeralda, Džūdija Gārlande un – Šērlija Besija (Shirley Bassey). Viņu dēvē arī par angļu Piafu, britu šovbiznesa Karalieni Māti un kopš 1999. gada uzrunā – Dame Shirley. Lēdija Šērlija.
Viņu uzskata par veiksmīgāko britu dziedātāju pēdējo septiņdesmit gadu laikā. Tieši viņa dziedāja pasaules regbija čempionāta himnu World In Union Kārdifā – tērpusies kleitā, kas apspēlē sarkanzaļo Velsas karoga motīvu.
Šērlijas Besijas slava uzziedēja piecdesmito beigās, taču BBC radio aptaujās par 20. gadsimta atpazīstamākajām balsīm viņas balss joprojām apsteidz, piemēram, Pavaroti, Madonnas un Robija Viljamsa balsi. Sešdesmito gadu sākumā Šērlijas Besijas slava kļuva starptautiska: viņa iedziedāja dziesmu Goldfinger filmai par Džeimsu Bondu. Tad sekoja slavenie bondiādes hīti Diamonds Are Forever un Moonraker. Šērlija Besija izrādījusies vienīgā dziedātāja, kuru ieskaņot saundtreku nepārspējamajai spiega sāgai aicināja vairākkārt. Šērlija acumirklī kļuva pasaulslavena dziedātāja, drīz vien – arī miljonāre. Vēl viens patiess Pelnrušķītes stāsts, vai ne?
Šērlijas trumpis – dzīvā uzstāšanās. Tas ir vesels piedzīvojums. Jā, jā, pat tad, kad viņai bija cienījamie septiņdesmit. Šērlija ir dramatiska un izteiksmīgi žestikulē, košajiem boa plīvojot vien. Viņas krāšņie, ekstravagantie tērpi atkailinātiem pleciem un dziļu izgriezumu mugurpusē… Ak Dievs! Tie allaž ir komplimentāri izgaismoti un zālē sēdošajiem vīriešiem joprojām liek sajūsmā sastingt, bet sievietēm – pamirt apbrīnā par neizsīkstošo drosmi. Šērlijas māka sarunāties ar auditoriju ir tikpat apskaužama un maģiski pievilcīga.
Meitene no ostmalas
Oficiāla dziedātājas autobiogrāfija nekad nav publicēta. Sacerējumi par Šērlijas dzīvi, kas tapuši pēc preses materiāliem, ir pašas varones noliegti – neskaitāmo faktoloģisko kļūdu dēļ. Daudzajās intervijās Šērlija Besija runājusi vienīgi par mūziku, tikpat kā neļaudamās pārdomām par personisko dzīvi. Tomēr… svešām acīm nav bijis noslēpjams nekas.
Jau kopš pašām pirmajām dzīves dienām 1937. gadā Šērlijas pasaule nav bijusi nekāda saules pielietā nora, viss noticis gluži prozaiski. Šērlija Veronika Besija piedzima kā septītais bērns (sešas meitas un dēls) nabadzīgu Velsas strādnieku ģimenē. Tas notika Kārdifā: meitenes tēvs bija melnādains Nigērijas jūrnieks, māte – īstena Jorkšīras angliete.
Kādā jaukā dienā, kad Šērlijai nesen bija apritējuši divi gadi, melnādainais papucis nozuda bez pēdām, pamezdams savu plašo ģimeni liktenim pie kājām.
Un tā nu Šērlija auga, dīki klaiņodama doku rajonā, iejukdama raibajā strādniekbērnu pūlī un kaut kā nebūt turēdamās Mūrlendas sākumskolā. Ostmalā mazā saelpojās pasaules kultūru: Kārdifas gaisotne cilvēku stimulē mūzikai. Melnie amerikāņu jūrnieki Šērlijai atnesa džaiva skaņas, kalipso un blūzu.
Kaut arī Šērlija bija dziedājusi kopš agra vecuma, savu talantu viņa neapzinājās vēl ilgi – šī neglīti vibrējošā balss, kas plūda no paša krūšu dziļuma, nu, kur tu, cilvēks, ar tādu rīkli lai rādies. Kad ģimenes svinībās kāds lūdza mazo Šērliju padziedāt, viņa cieši sagrāba mīļā brāļa plaukstu… Vai arī palīda zem galda, apsedzās ar galdautu un tikai tad sāka dziesmu. Tās bija no platēm vai radio saklausītas melodijas – amerikāņu džeza hīti. Bērnībā Šērlija klausījās tikai Ela Džolsona ierakstus. Un kāri uzsūca viņa uzstāšanās manieri, mazajai patika, ar kādu augstprātību pēc katras dziesmas viņš publikai paziņoja: «Ne to vien vēl dzirdēsit!» Kā Šērlijai patika šīs ambīcijas un egoisms!
Piecpadsmit gadu vecumā Šērlijai nācās pamest skolu un izglītošanās vietā ik rītu doties uz vietējo fabriku iepakotājas darbā. Necilvēcīgi smagie plaksti no rītiem un saldais miegs pie konveijera…
Tik grūti, bet spēku uzturošais sapnis – būt dziedātājai – lika mobilizēties vēl vienam darba cēlienam: pēc darba fabrikā Šērlija ik vakaru gāja uz tuvējiem klubiem piestrādāt par solisti.
Jā, viņas balss nebija speciāli skolota un attīstīta, taču plūda tik brīvi un īpatnēji… Vēlāk kāds BBC radio moderators šo skanējumu nodēvēs par «cry from the heart».
Nosvinējusi sešpadsmito dzimšanas dienu, Šērlija devās uz Londonu, lai startētu mūziklā Memories of Jolson, kas veltīts viņai mīļā amerikāņu dziedātāja biogrāfijai. Drīz pēc tam Besiju jau kā profesionālu dziedātāju uzaicināja strādāt dziesmu šovā Hot From Harlem. Viņa bija izturējusi atlasi, un pār jaunās meitenes trauslajiem pleciņiem sagūla teju visi pieaugušo mākslinieku pasaules nesamie – pagurums no nežēlīga darba ritma, nepārtrauktā spriedze būt līmenī (jo īpaši, ja nepazīsti notis), drakonisku diētu noteikumi un kaislīga mīlestība, īsta un jutekliska.
Nebija nekāds lielais brīnums, ka drīz vien, tieši Hot from Harlem lielās tūres laikā, Šērlija saprata, ka ir kļuvusi grūta. Meitene steigšus atgriezās Kārdifā, iekārtojās darbā par oficianti un 1954. gada septembrī laida pasaulē meitiņu Šēronu. Prieks, protams, taču sapnim par skatuvi nu gan spārni bija apgriezti itin pamatīgi.
Šķīstums un seksualitāte
Bija pagājis tieši gads pēc dzemdībām, kad notika tā, kā mēdz atgadīties vien Holivudas melodrāmās: kādu vakaru, lavierēdams starp paba galdiem, Šērlijai tuvojās kāds smaidīgs kungs. Tas bija producents Maikls Salivans. Viņš bija uzmeklējis meiteni, lai solītu viņai savu atbalstu. Šis cilvēks bija dzirdējis Šērlijas uzstāšanos, novērtējis viņas talantu un šovbiznesa potenciālu. Viņš bija nolēmis šo bērnu padarīt par zvaigzni.
Nežēlodams naudu, Salivans izšķērdīgi pirka meitenei greznus tērpus un nodrošināja uzstāšanās. Producents iekārtoja Šērliju dažādos teātros, pat Ela Rīda šovā Such Is Life. Šērlija uzstājās televīzijā! Neiedomājams panākums: meitenes dziedājumu pamanīja mūzikas ierakstu kompānija Philips, acumirklī piedāvāja kontraktu un drīz arī izdeva pirmo singlu – Burn My Candle.
Taču BBC radio negaidīti aizliedza šīs dziesmas skanēšanu ēterā, jo tās teksts esot pārlieku piedauzīgs. Bija jau arī, taču Šērlija par to daudz neskuma: šo singlu, kam otrā pusē ierakstīja dziesmu Stormy Weather, lieliski pirka Londonas mūzikas veikalos.
Un tad – Šērlija saņēma pirmo uzaicinājumu ierasties Amerikā. Tūliņ pēc tam sekoja koncerts Londonas koncertzālē Palladium un slavenā Kiss Me, Honey, Honey, Kiss Me. Arī kāda spēcīga dziesma, kam vēlāk būs lemts kļūt par Šērlijas Besijas klasiku: As I Love You. Jaunavīgs šķīstums, miksēts ar atklātu seksualitāti… Tāds kokteilis nevar neiedarboties, vēl vairāk – tāds nogalina.
Pirmā Šērlijas Besijas īstenā veiksme: veselas četras nedēļas šī dziesma noturējās hitu sarakstu pašā pirmajā vietā. Četras nedēļas! Pie Besijas kājām sveši vīrieši kaisīja ziedus. Tik jauna būtne, un jau dīvas novērtējums. Šie panākumi, saprotams, ietekmēja arī Šērlijas tā brīža sirdslietas. Attiecības ar draugu Pepi Deivisu, kas jau tāpat bija gana vētrainas, nu vērtās visīstākajā cunami – uz viesnīcas numuru vairākkārt nācās braukt policijai, lai nomierinātu greizsirdībā iekarsušo puisi un izņemtu no viņa rokām nazi, kas kārtējo reizi draudēja savainot mīļotās Šērlijas kaklu.
Pepi bija mīļotais, kam tīri labi patika būt tuvu skatuvei. Taču Šērliju viņš uztvēra kā savu trofeju, tramīgi saraujoties, kolīdz mīļotajai tuvojās cits vīrietis. Nav dzīves! «Ieslēdz taču prātu,» sev teica jaunā dziedātāja un pieņēma, iespējams, savas dzīves radikālāko lēmumu: iztukšojošas, personību postošas attiecības mainīt pret nopietnu darbu karjeras vārdā.
«Un kāda būtu bijusi alternatīva? Apprecēties septiņpadsmit gados un dzemdēt divpadsmit bērnus? Bet man taču ir balss,» tā kādā senā intervijā bilda Šērlija Besija.
Pirmo Šērlijas ilgspēlējošo albūmu The Bewitching Miss Bassey, kas iznāca 1959. gadā, rotāja melnīgsnējas smaidošas meitenes foto ar izteiksmīgiem uzacu lokiem un pār ķēdēs iekārta vīraka katlu kā burot paceltām rokām. Drīzumā Šērlija parakstīja kontraktu arī ar EMI un atvēra jaunu savas karjeras lappusi.
Nāve un dimanti
Un tad, sešdesmito gadu pašā sākumā, Šērlija satika Kenetu Hjūmu, atklātu homoseksuālistu. Kopā ar viņu Šērlijai bija tik jautri kā nekad agrāk, un viņš bija tik satriecoši romantisks, ka jaunā sieviete iemīlējās bez prāta. Viņi jokoja līdz asarām. Tie bija viņiem vien zināmi notikumi un pārpratumi, kurus atceroties abi varēja smieties stundām.
Viņi apprecējās, un tā bija fantastiska dvēseļu savienība, «līdz nāve mūs šķirs», saprotams, vien platoniska. Šī laulība oficiāli ilga četrus gadus. Tās laikā piedzima Šērlijas otrā meita Samanta. Taču Hjūms strikti noliedza paternitāti.
Šērlijai tolaik bija jutekliska dēka ar slavenu Austrālijas aktieri Pīteru Finču, visīstāko siržu lauzēju, un arī ar kādu mēdiju neuzostu mīļāko, kurš tad arī varētu būt bijis meitenes īstais tēvs.
Aizņemta savas personiskās dzīves peripetijās, Šērlija dzīvoja apjukumā. Dziesmas As Long As He Needs Me ieraksta dienā viņa pat neieradās darbā. Producents bija rezervējis dārgu studiju un kopā ar lielo simfodžeza orķestri vairākas stundas gaidīja dziedātājas parādīšanos. Visbeidzot kādam ienāca prātā piezvanīt Šērlijai uz mājām, un izrādījās – viņa aizgājusi uz kino. Producents lika apzvanīt visus Londonas kinoteātrus un to darbiniekiem skatītāju zālē steidzami sameklēt Šērliju Besiju un nogādāt viņu pie mikrofona. Kad aizelsusies Šērlija beidzot ieradās studijā, viņa ierakstīja vienu no savas karjeras visemocionālākajām un skaistākajām dziesmām. Tajā bija koncentrētas visas tās sāpes, ko pārdzīvo sieviete, mīlot vīrieti, kurš nekad nespēs viņu iemīlēt fiziski.
Pēc šķiršanās no Keneta sāpju mierinājums bija negaidīts un krass: uzaicinājums iedziedāt Goldfinger – dziesmas trešajai lentei par Bondu –, un tam sekojošā pasaules slava. Šērliju pamanīja un ielūdza neskaitāmi sarunu šovi gan Amerikā, gan Eiropā. Singli Big Spender un This Is My Life kļuva par viņas personisko himnu. Sekoja veiksmīga debija Kārnegiholā.
Un tad pienāca 1967. gada rīts, kad Šērlija saņēma pirmo no diviem sava mūža nedziedināmajiem triecieniem: bijušais vīrs Kenets, joprojām vistuvākais un patiesākais draugs, četrdesmit gadu vecumā izdarījis pašnāvību. Šērlija dienām sēdēja pie viņa kapa un bija briesmīgā stāvoklī. Bija nikna uz ārstiem, kliedza uz viņiem pa telefonu. Bija nikna uz Kenu par to, ka ir TĀ pamesta. Kāpēc viņš to nodarījis sev un palicējiem?
Izrādās, Keneta dzīve iegriezusies nedziedināmi nelaimīga: jau krietnu laiku viņš cietis no emfizēmas (patoloģiska gaisa uzkrāšanās plaušās un alveolu sieniņu sabrukšana). Šērlija bija šokā. Tieši bēru dienās viņai bija ieplānota uzstāšanās Londonas kabarē Talk of the Town atklāšanas ceremonijā. Īpašnieks saprotoši piedāvājis publikai šobrīd nerādīties, taču Šērlija tomēr saposās un uz skatuves iznāca. Un dziedāja dziesmu, kuras vārdi šķita kā tieši Kenetam rakstīti: Goodbye! This is where our story ends. Ever lovers, ever friends.
Šērlijai godam izdevās nodziedāt dziesmu līdz beigām un smagā raudu lēkmē ieslīgt tikai aiz kulisēm, kur rūpīga medmāsa acumirklī injicēja nomierinošas zāles.
Publika cēlās ovācijās: tas bija emocionālākais tautas mīlestības apliecinājums un atbalsts, saprotot, ko šis iznāciens Šērlijai maksāja – viņa taču tikko apglabājusi tuvāko draugu.
Vēl pēc gara gada Šērlijas īsti neuzdrošinājās sākt jaunu dzīvi. Tomēr viņas roku lūdza itāļu producents Serdžo Novaks (Sergio Novak). Savu uzvārdu viņš piedāvāja arī mazajai Samantai. Šērlija ļāvās Novaka rūpēm un drīz vien kopā ar otro vīru adoptēja puisīti Marku, kurš šobrīd dzīvo Spānijā. Laulība ar Serdžo ilga deviņus gadus. Kopš tā laika, septiņdesmito gadu nogales, Šērlija vairs nekad nav bijusi precējusies. «Nekad nesaki nekad,» viņa atbild uzbāzīgajiem žurnālistiem, tikko jaušami pasmaidīdama.
1970. gada vasarā Šērlija ierakstīja savas karjeras veiksmīgāko albūmu Something. Tas bija vēl viens pagrieziena punkts: tituldziesma popularitātē pārspēja oriģinālo The Beatles dziesmu. Šērlijas balsī tā kļuvusi par smalki niansētu balādi.
Toreiz dziesmas I (Who Have Nothing), Big Spender un No Regrets klausījās pāri par diviem miljardiem cilvēku, bet dziedātājai tas nodrošināja nacionālas mūzikas ikonas statusu. Viņu aicināja spēlēt britu seriālos un vadīt pašai savu mūzikas šovu BBC kanālos. Arī Padomju Savienības Melodija izdeva Šērlijas Besijas albūmu ar divpadsmit spilgtākajām dziesmām.
Dzīvelīga kā žurka
Astoņdesmitajos gados Šērlija nodarbojās ar labdarību, sniedzot koncertus gan Eiropā, gan ASV, pirka īpašumus Šveicē un Pirenejos… Vārdu sakot – pilniem malkiem baudīja savu dīvas dzīvi.
Un tad notika vēl viena traģēdija. Šērlijas 21 gadu veco Samantu, jaunāko meitu, atrada mirušu Bristolē. Viņa bija nolēkusi no tilta. Arī Šērlijas dzīve tonakt apstājās. Bērniem taču jāapglabā vecāki, nevis otrādi. Viņa nebeidza sevi nomocīt ar visbaisākajiem jautājumiem – kas varēja notikt uz tilta toreiz, kad pa to gājusi viņas meitiņa. Šērlija vēl šodien atsakās noticēt meitas pašnāvībai un spīdzina sevi ar domu, ka ir notikušajā vainīga – bijusi slikta māte. «Mēs daudz strīdējāmies, jā. Jo abas bijām tik līdzīgas.»
No bēdām un nervu satricinājuma Šērlija zaudēja balsi.
Tomēr jau pāris dienu pēc meitas bērēm viņa pavēlēja sev celties un atkal iznākt uz skatuves. Neviens nespēja saprast, kur iespējams atrast tādu spēku.
Šērlija sēdās lidmašīnā un devās uz Ņujorku. Tovakar Kārnegiholā viņai mugurā bija gluži vienkārša melna kleita. Viņa iznāca uz skatuves, un skatītāji piecēlās kājās. Un tas bija piecas minūtes ilgs līdzjūtības brīdis. Neticami, kā publika, būtībā Šērlijai gluži sveši cilvēki, spēja sniegt tik patiesu cieņas apliecinājumu. Tas bija neprātīgs narkotisks adrenalīns: nežēlot sevi, jo ir jādzīvo tālāk. Jo Samantu tik un tā neatgūt.
Laiks pēc astoņdesmit ceturtā gada bija Šērlijas dzīves grūtākais periods. Tomēr viņa apgalvoja: esmu dzīvelīga kā žurka, tik neiznīdējama. Un – devās iedziedāt Endrjū Loida Vēbera mūziklu hitu kaverversijas un sadarboties ar Krisu Rī.
Šērlija būtu varējusi mierīgi atpūsties un izbaudīt slavas augļus, taču nē! Viņa atkal uzvelk kādu košu kleitu un kopā ar grupu Propellerheads ieraksta neparasti jaudīgu dziesmu – History Repeating.
Tā dziedātāju atkal uzmet Lielbritānijas deju mūzikas virsotnēs. Uz ielas viņu uzrunā septiņgadīgi bērni, teikdami: «Man patīk tava dziesma, esmu tavs fans!» Londonas karaliskajā festivālu hallē Šērlija dzied desmit koncertus pēc kārtas 120 tūkstošiem skatītāju.
«Nekad neesmu ņēmusi dziedāšanas privātstundas,» Šērlija apgalvo. Un piebilst, ka neprotot lasīt notis. «Tātad viss liecina,» viņa pasmaida, «ka man nav jābūt te, kur esmu…»
Taču viņa ir tur, kur ir, – multimiljonāre, Karalienes Elizabetes mīlule, platīna disku īpašniece. Kārdifā atvērts kabarē Bassey´s – nosaukts par godu Šērlijai. Bet pašā 1999. gada Vecgada vakarā Lielbritānijas karaliene Elizabete II par ilggadējo karjeru Šērlijai Besijai piešķīrusi Dame Commander titulu un Britu impērijas goda ordeni.
Geju ikona
Pārsteidzoši, bet Šērlija Besija nekad neesot jutusies tumšādaina. Un nekad neesot bijusi melnādaino mīlule, toties visos laikos – seksuālo minoritāšu novērtēta un pielūgta. Protams, nav šaubu, ka viņas ekstraordinārajam talantam ir milzums heteroseksuālu pielūdzēju, taču nav arī apstrīdams, ka lesbiešu, geju un transseksuāļu vidū Šērlijai Besijai ir īpašs ikonas statuss – spēcīga, vīrišķīga personība. Viņiem patīk stipras sievietes. Viņus allaž interesējusi Šērlijas dzīve – izgājusi cauri tik daudz kam, tik milzīgām bēdām, taču joprojām ir virsotnē. Un patiesi – neskatoties uz cienījamo vecumu, Šērlija joprojām izstaro spilgtu sievišķību. Tiesa, gandrīz afektētu, patiešām transseksuālu.
Dažas Šērlijas Besijas dziedātās dziesmas geju sabiedrībai ir īpaši nozīmīgas. Piemēram, saistībā ar sešdesmit devītā gada leģendārajiem bruņotajiem konfliktiem starp gejiem un policistiem Ņujorkas geju klubā Stonewall Inn. Šērlijas Besijas dziesmas skanēja teju visos ASV geju klubos, viņas izpildītā I Am What I Am no Brodvejas mūzikla par viendzimuma pāri tiek dēvēta par geju lāpu.
Vēl vairāk – pieminēt Šērliju Besiju (tāpat Barbaru Streizandi, Laizu Minelli vai Madonnu), neminot pielūdzējus gejus, esot tas pats, kas runāt par Milloulu (baiss Londonas rajons) bez huligāniem. Novērtējiet dziļumu un ietekmi – ikkatrs gaumīgs transvestītu šovs jau kopš piecdesmitajiem gadiem ekspluatē Šērlijas pagriešanās kustības un akcentēto mīmiku.
Šodien? Šērlijai nav draugu, un viņa nesaprotas ar savu ģimeni. Joprojām nevaldāma: 2008. gada maijā pārcietusi negaidītu kuņģa operāciju, jau jūnijā Šērlija dziedāja Nelsona Mandelas jubilejā. Viņa aktīvi darbojas labdarības izsolēs – pārdod savus skatuves tērpus un mēbeles (te zeltītu sarkankoka rakstāmgaldu, te mēbeļu garnitūru ar leoparda apdari). Nauda vajadzīga Šērlijas personālajai stipendijai Velsas Karaliskajā mūzikas un drāmas koledžā, kā arī Noah’s Ark bērnu slimnīcas fondam.
Šērlijas vaska skulptūra paceltām rokām, vīna krāsas kleitā ar sarkanu spalvu boa ir Tiso kundzes muzeja eksponātu vidū. Šērlijas zvaigzne rotā Londonas Koventgārdena slavas aleju. Viņa pati to lielākoties pārlido privātā helikopterā, publikā parādīdamās, teiksim, koši dzeltenā lietus mētelī, plecam pārmetusi leopardraksta šalli.
Šērlija ģērbjas skandalozā Londonas modes mākslinieka Makdonalda seksuālajās kleitās, tāpat kā Kailija Minoga un Naomi Kempbela. 2007. gadā Glastonberijas mūzikas festivālā, gāžot lietum, pa dubļos izklātu paklāju Šērlija uz skatuves iznāca rozā Makdonalda kleitā, kājās uzāvusi pelēkus, briljantiem izšūtus gumijniekus. Viņas hīti, tostarp, protams, Diamonds are Forever, tovakar skanēja lieliski. Šī uzstāšanās kļuva par vienu no presē visvairāk aprunātajiem notikumiem.
Viņa plosās joprojām – 2020. gada novembrī, atzīmējot savu 70. gadadienu uz skatuves, lēdija Šērlija izdeva jaunu albumu – I Owe It All to You, kas Lielbritānijas čārtos piecas nedēļas turējās pirmajā vietā. To gan viņa nodēvējusi par «grande finale» un atvadām no klausītājiem. Albumā iekļautas gan viņas slavenākās dziesmas, gan jaunas un pasaulslavenas citu autoru kompozīcijas.
Šērlija Besija ir pārdevusi savus īpašumus Šveicē un Sardīnijā un kopš meitas nāves zaudējusi vilkmi dzīvot ārzemēs. Šobrīd Šērlijas Besijas rezidence atrodas Monako. Un, rītos atlaizdamās savas privātmājas terasē ar stipras kafijas tasi rokās, viņa nebeidz vien pukoties par lielo kroplīgo Abramoviča jahtu, kas bojājot viņai brīnišķo skatu uz Montekarlo līci.
