Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Atsaucos visam, kur mani aicina Sergeja piemiņas vārdā. Ļoti uztraucos, bet eju, lai arī reizēm pat grūti parunāt. Arī abiem mazdēliem vienmēr atgādinu: ja kāds jums kaut ko jautā par tēti, nekad neatsakiet – runājiet,» saka Dženija.
«Dzīvē visu var pieņemt un pārdzīvot, ir tikai viena īsta nelaime – zaudēt bērnu.» Sergejs mammai ir prātā katru dienu: «Tas ir uz visu manu mūžu un nekad nepāries.
Sāpes nekur nav zudušas, tikai vairs nav virspusē, bet paslēpušās kaut kur dziļāk.
Reizēm pamanu kādu sīkumu, kas atgādina par Sergeju, un uzreiz ir tik daudz atmiņu! Ieraugu cilvēku, kas pastaigājas ar haskiju, un man asaras acīs – arī Sergejam bija haskijs. Pēc dēla aiziešanas ilgi nespēju atgūties, bet tagad, vienkārši cenšos būt stiprāka par pesimismu,» saka Dženija. «Man ļoti patīk dzīvot. Man patīk daba – pēc pastaigas pa mežu vienmēr ir labāks garastāvoklis. Daba man palīdzēja, arī kad zaudēju Sergeju. Divatā ar vīru bijām Siguldas mājās, un burtiski sajutu, kā daba ārstē. No rīta līdz vakaram biju ārā – gulēju, lasīju un raudāju, un tā uz riņķi, līdz pamazām sajutu, kā dvēselei kļūst vieglāk. Cik ļoti man tolaik gribējās izkliegties, bet nevarēju atrast tam piemērotu vietu. Asinsspiediena problēmu dēļ ziemā nonācu slimnīcā Jūrmalā. Domāju – aiziešu vakarā pie jūras un tur izkliegšu visu savu sāpi. Bet visur staigāja cilvēki… Tā arī neizkliedzos – nekur nebija tādas iespējas,» atceras Dženija. Kāda dīvaina pasaule – mums ir veikali un lidostas, spa centri un sporta klubi, bet nav vietas, kur izkliegties.
Visu rakstu lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā vai «Santa+».
