Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nezinu, kāpēc piekritu un kāpēc braucu 20 kilometrus līdz jūrai, lai satiktu vīrieti un kopā vērotu saulrietu. Varbūt tas bija saistīts ar ziņkāri un tādu kā iejūtību, jo viņš vairākas nedēļas man rakstīja iejūsminošas vēstulītes? Kurai sievietei gan nepatīk, ka viņu apjūsmo, apber ar komplimentiem un cenšas izlūgties satikšanos? Visām patīk, visām glaimo… Un tā nu es, meklējot vienu lietu «Facebook», pavisam negaidot ieguvu jaunu (arī gados) pielūdzēju.
Tas, ka visādi smagu dzīves nastu māktie «muhammed», «john», «james» un «abdul» centās ar mani iedraudzēties, sen vairs nepārsteidza, bet tas, ka viens pats profila foto sagrozītu galvu kādam latviešu vīrietim un tas saņemtos vēstulēm… nu, tas bija neparasti. Intriģējoši.
Neko daudz jau es negaidīju. Tāpēc arī diži nevīlos – vīrietis kā jau vīrietis. Bezgaumīgi džinsi (atņemt dizaineram licenci!) un mazliet bailīgs smaids. Pēc kaut kur lasītā astoņu sekunžu likuma es lēmumu jau esmu pieņēmusi – nē, nē un vēlreiz nē. Tomēr līdz saulrietam palikušas tikai 10 minūtes, steidzamies tuvāk jūrai, noparkojam auto un straujā solī dodamies pretim debesīs kvēlojošajai saulei. Esmu tik ļoti pārņemta ar domu, ka beidzot pie jūras vērošu saules pazušanu aiz apvāršņa, ka daudz uzmanības viņam nepievēršu.
Aizgrābta raugos sarkanīgajā apvārsnī, kur pret debesīm izceļas uz ostu nākošo kuģu silueti, un tad pēkšņi – saule pazudusi. Nodrebinos un pievēršos pavadonim, kuram, kā jau piekrastes iedzīvotājam, tādi skati elpu sen vairs neaizrauj. Izskatās, ka viņš visu laiku vērojis mani un tagad priecājas, ka saruna (par visu un par neko) turpinās. Esmu pati pieklājība un sievišķīgi čaloju par laiku, kaijām un priežu audzi kāpās.
Jo man uz viņu «nestāv». Vai kā to lai pieklājīgāk pasaka? To, ka nelido taureņi un nesitas sirds. Negribas, un viss. It kā objektīvu iemeslu nav, bet…
Nākot no jūras, viņš viegli un nepiespiesti paņem mani aiz rokas, apņemot manu plaukstu un tad savus pirkstus ieslidina starp maniem, tas ir tāds ļoti ciešs satvēriens. Es tā nekad neesmu gājusi pastaigā, tā rokās esmu sakrampējusies ar vīriešiem tikai kaisles brīžos un arī tad tikai ar tiem, ar kuriem bijis kas vairāk nekā sekss, kur bijusi ne tikai kaisle…
Savādi, ka sadošanās rokās seksa laikā ir pat intīmāka nekā kunilings un minets!
Tātad viņš mani tur aiz rokas un ved cauri vakara krēslā lēni grimstošajām kāpām, viss nepārprotami liecina – es viņam esmu iepatikusies. Ne nu es uzpucējos, ne nu es centos ievilkt vēderu, ne es piedomāju pie tā, ko saku, un, re, viņš ir savaldzināts. Viss ir skaisti, tikai es gan nejūtos ne apburta, ne savaldzināta. Viņš apstājas, pagriežas pret mani, un es nojaušu, ka tagad būs skūpstīšanās, kurai nu nekādi neesmu gatava. Ar izsaucienu «nekādu skūpstu pirmajā randiņā, ja nu tikai uz vaiga» es mazliet aizgriežos un saņemu viņa lūpu maigu pieskārienu. Ha, cik tu tagad principiāla, es sev domās nosaku, nezin kura bija tā, kurai ne tikai franču skūpsti, bet pat sekss pirmajā vakarā bija pieņemami?
«Tu dzīvē esi daudzkārt skaistāka, nekā foto,» vīrietis nosaka un nenolaiž no manis acis. Labi, ka ir krēsla un tad man nav jāizliekas, ka skatos viņam acīs. Arī šādās situācijās gara auguma vīrieši ir noderīgāki par īsajiem. Skaties kaut vai viņa jakas pogai virsū un klusē, neviens neredz tavu sejas izteiksmi. «Vai nākamreiz varu cerēt uz vairāk?» viņš vaicā un no augšas gaidoši skatās. «Redzēsim,» es jautri attraucu, kaut uzreiz jau biju izlēmusi – nākamās reizes nebūs.
Tagad tikai jāizdomā, kā ar godu nobeigt tikšanos un izvairīties no nākamajām. Man nav astoņpadsmitgadīgas jaunkundzes paštaisnuma, es iedomājos, cik pašai būtu sāpīgi tikt jauka vīrieša tieši atšūtai, tāpēc vienmēr cenšos būt delikāta. Izņemot gadījumus, kad mani aizvaino vispirms.
Parastā taktika, kas nostrādā ar 90% manas vecuma grupas vīriešu, ir pavaicāt «vai tu smēķē?» un, saņemot apstiprinošu atbildi, novaidēties un teikt, ka tas man ir tik nepieņemami un ka nevaru prasīt, lai manis dēļ atmet, un vispār – visu labu! Sāku ar šo un uzzinu, ka viņš nesmēķē. To gan mans deguns sajuta jau uzreiz… Ko nu? Ķeros pie nākamā punkta – daudz runāt par sevi un pastāstīt sliktas lietas, kuras 99,99% gadījumu atbaida nopietnos. Ne jau viss, ko stāstu, ir taisnība, notiek arī piepušķošana un faktu sagrozīšana. Šim vīrietim pastāstīju par izdomātu darbu videočatā. Nulle negāciju, drīzāk tāds kā apbrīns. Turpinu ar citu pirmo randiņu aprakstiem, ieskaitot braucienu ar jahtu, jo to viņš noteikti atļauties nevar. Reakcija? Ieinteresēta klausīšanās un precizējošu jautājumu uzdošana. Mēģinu pievērsties savām materiālajām problēmām, jo mani vienaudži, uzzinot, ka tikko satiktai sievietei neiet spoži, ātri apdomā sava konta stāvokli, nolemj nedalīties un otrais randiņš neseko. Šis eksemplārs apkopo visu dzirdēto un saka «jahtas man nav, bet savu plecu atbalstam sniegšu». Sāku apjukt, man zūd pārliecība par savām spējām, un es nosaku, ka «vispār man jau ir trīs mīļākie un vēl viens – tas laikam pat man būtu par daudz». Viņš iepauzē un skatās uz mani. Beidzot, beidzot! Tagad nostrādāja, esmu brīva! Es priecājos. Bet mani prieki ir pāragri, jo viņš mierīgi konstatē «tas nekas, es viņus noteikti izkonkurēšu». «Man patīk tikties ar vairākiem, es nevaru solīt uzticību,» izmisīgi ķeros pie pēdējā salmiņa. «Nekas, ja mēs abi tā vienosimies, tad varēsi.»
Šai brīdī atcerējos filmu «Džezā tikai meitenes»… To mirkli, kad par sievieti pārģērbtais kontrabasists centās delikāti atteikt bagātam preciniekam. Tāpat kā viņam, man vairs atlika tikai teksts par to, ka esmu vīrietis. Tomēr baidos, ka arī tad man pateiktu kā filmā – «katram ir savi trūkumi»…
Morāle?
Ja tev sieviete pirmajos randiņos par sevi stāsta neglaimojošas lietas, tad tu viņu neinteresē.
Protams, ja vien tā sieviete nav pilnīga zoss… Tomēr ne vienā, ne otrā gadījumā nevajadzētu lolot ilūzijas par vēl kādu tikšanos.
