Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Dažreiz Dievs ļauj satikt īpaši unikālus cilvēkus – un viņš bija tāds. Vakar domāju, kādu Dieva īpašību viņš sevī iemiesoja… Manuprāt, tā ir labestība un vienkāršība. Bezgalīga sirsnība un nesavtība,» par olimpisko vicečempionu un sporta terapeitu Aigaru Fadejevu atvadu vārdos sociālajā tīklā Facebook raksta māsa Sofija Ošmjanska. Viņas vēstījums atklāj to Fadejeva personības pusi, par kuru daudzi viņa dzīves laikā pat nenojauta. Taču tā bija ļoti nozīmīga viņa dzīves un dvēseles daļa.
«Iepazinu viņu, kad viņš gatavojās Kristībām Katoļu Baznīcā pirms kādiem 15 gadiem.
Viņš nāca uz mūsu klosterī Mežaparkā ar ziediem – katra māsa saņēma no viņa skaistu pušķi.
Atceros, kādos Ziemassvētkos mums pietrūka ingredienta svētku galdam, un viņš ilgi vadāja mani ar savu sporta mašīnu pa veikaliem un mēs kopā to meklējām. Tad arī man bija iespēja dzirdēt stāstu par viņa unikālo dzīvi no lauku puikas līdz čempionam… Šis lielais cilvēks, kurš ārstēja pasaulē slavenus sportistus, veltīja stundas, lai kopā ar mani meklēt boršča esenci Ziemassvētku galdam. Un tāds viņš bija,» atceras viņa.
«Otrā mūsu satikšanās bija pirms kādiem septiņiem gadiem, kad man bija veselības problēmas, kuru Latvijas medicīna nevarēja atrisināt (un klosterim vienkārši nebija līdzekļu dārgiem izmeklējumiem un rehabilitācijai). Tad es tiku pie brīnumDoka. Un ne tikai es, arī manas līdzmāsas vērsās pie viņa, kad citi dakteri draudēja ar operāciju.
Viņš mani pasargāja no divām operācijām un par ārstēšanu nekad neņēma nevienu centu.
Kad mēģināju sarunāt vismaz zāles apmaksāt, viņš jokoja «Māsiņ, par Jums maksā šeihi» (viņš arī tos ārstēja),» stāsta klostera māsa.
Pēdējos piecus gadus viņa Aigaru sauca par savu draugu un bija blakus viņam garīgajā ceļā. «Viņam bija bērna ticība. (..)
Viņam patika lūgties no rītiem, kad, ceļoties ap trijiem naktī, jau bija noskrējis savus 30 kilometrus
un nopeldējies ledaina ūdenī,» atceras viņa.
«Manās acīs labais, ko viņš darīja daudziem cilvēkiem, liecina par viņu labāk par vārdiem, ticu, ka tagad arī Dieva priekšā…
Es līdz šim nesaprotu, no kurienes viņam bija tik daudz enerģijas skriet, strādāt un galvenais – mīlēt.
Kā visi ģēniji, domāju, ka viņš nebija viegls cilvēks savējiem. Arī viņa cīņa ar atkarībām bija ļoti smaga,
bet viņš bija patiess pret sevi. Viņam bija ģeniālas smadzenes un talants… Viņš man deva drošības sajūtu – kā vecākais brālis, pie kura varu atskriet, kad kaut kas sasists, mežģīts vai vienkārši sāp…
Esmu pateicīga Dievam par šo cilvēku manā dzīvē, par šo dāvanu Latvijai. Ļoti sāp, ka viņa vairs nav šeit, bet ticu, ka viņš bauda Tēva apskāvienus Debesu valstībā. Acīmredzami viņš jau ir noskrējis savas dzīves kilometrus un dzīvoja pārāk ātri…Lai viņam mūžīgā laime Tēva klēpī, un uz tikšanos, brālīt.»
