Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
37
-
0
-
0
-
9
-
0
-
1
-
1
-
Intervijas laikā Sandra acīs vairākkārt ir asaras – viņa no tām arī sevišķi nekautrējas. Kad runā par savu mazdēlu un kad runā par Latviju. Par to, kas ir visdziļāk sirdī.
Sandra, jūsu dzīvi tiešām varētu izmantot kādam scenārijam, lai izstāstītu visu Latvijas vēsturi.
Tā ir. Kad es biju Amerikā, ievēroju, ka viņi nevar vien beigt brīnīties par Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu cilvēku biogrāfijām – tik neparastas tās ir… Bet mana biogrāfija jau nav nekas unikāls – pilna Latvija ar cilvēkiem, kam tuvinieki izsūtīti, daļai savukārt bijuši spiesti doties trimdā. Un pēc tam daži atkal satikušies – kā es ar savu vīru, kura ģimene pēc bēgļu nometnēm beidzot atrada patvērumu Marokā, pēc tam viņš dzīvoja Šveicē un mēs satikāmies jau pusmūžā. Latvijas cilvēku likteņi ir likteņgriežos maltin malti…
Ja jūs zinātu, kā mani saviļņoja izstāde Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā! Tur personīgais tik ļoti savienojas ar lielo, valstisko… Un tur parādās mūsu tautas Golgātas ceļš. Sākot no Pirmā pasaules kara – tur tik daudz cilvēku aizgāja bojā, tik daudzi izgāja bēgļu gaitas, Latvija bija tā izpostīta… Pirmie desmit Latvijas neatkarības gadi patiesībā ir cīņa par izdzīvošanu. Tikai tad nāk tie otri desmit gadi, kad cilvēkiem ir ne tikai maizes rieciens, bet arī zīda kleita, ko uzvilkt mugurā un aiziet padziedāt korī. Un tad atkal nāk viens baiss trieciens. Padomju okupācija, izsūtīšana, pēc tam vācu okupācija, holokausts, bumbošana – Vecrīga 1944. gadā izskatās tāpat kā Drēzdenes drupas. Visiem tie, kas apgalvo, ka "viņi nemīl šo valsti" vajadzētu aiziet uz šo izstādi. Varbūt tas viņiem palīdzētu saprast, kāds milzīgs brīnums ir Latvijas atgūšana… (Ar asarām acīs) Es tiešām biju satricināta līdz sirds dziļumiem. Kaut vai kas notika ar cilvēkiem, kas radīja mūsu 1918. gada neatkarības deklarāciju – nošauts, miris trimdā, izsūtīts uz Sibīriju. Man par to bija dienām jādomā, un pat gribējās uzrakstīt. Bet vilcinos. (ar ironisku rūgtumu) Es esmu politiķe, un politiķiem taču patiesu jūtu nav…
Izrādās, mūsu saruna iekritusi jums īpašā dienā – mazdēlam tieši šodien paliek divdesmit pieci gadi. Kā jūs atceraties sevi šajā vecumā – vai bijāt laimīga sieviete?
Jā, es biju laimīga. Tāpēc, ka man jau bija bērns – viņam tobrīd bija četri gadi, tāpēc, ka varēju nopelnīt savam bērnam iztiku, tāpēc, ka man bija profesija – biju izmācījusies par šuvēju, tāpēc, ka studēju Mākslas akadēmijā. Es jau toreiz īsti nezināju, kas man ir liegts. Cilvēks, kurš to nezina, dzīvi piepilda ar to, kas viņam ir, un cenšas to darīt pēc iespējas labāk
Bija kāds ļoti satricinošs mirklis, kad es pēkšņi visā kailumā ieraudzīju to, kā mēs dzīvojām un kas man mūža lielāko un labāko daļu bija liegts. Labi atceros, tas bija 1998. gads – es tolaik biju vēstniece Parīzē. Sēdēju, viena pati skatījos televīziju, radīja filmu par Čehoslovākijas 1968.gada revolūciju un padomju armijas ienākšanu Prāgā. Filmā intervēja uz ielas satiktus cilvēkus, jautāja domas par to laiku, un bija divu veidu atbildes – vai nu viņi neatcerējās vai arī nosodīja Dubčeku, ka viņam nav bijušas pietiekami asas prasības, ka nav izdarījis šo vai to. Un es pēkšņi sāku histēriski raudāt. Protams, tie cilvēki skatījās no cita laika perspektīvas, viņiem neko nevar pārmest, viņiem nebija nekāda priekšstata, cik neaizsargāts bija Dubčeks, kuru iesēdināja padomju lidmašīnā un militārā lidlaukā pie Maskavas turēja ieslēgtu lidmašīnāvairāk nekā diennakti. Skaidrs, ka es raudāju nevis par Dubčeku, es raudāju par sevi, par saviem vecākiem, par mums visiem. Es toreiz tik nežēlīgi skaidri sapratu, kur esam dzīvojuši. Tas man palīdzēja paskatīties citādi uz mums. Un ļāva atbrīvoties no kompleksiem un vairs nejusties kā tādai nabadzīgai lauku meitenei, kas ieradusies pie bagāta viesību galda – šī sajūta mani sākumā pavadīja Eiropā, arī esot vēstniecei. Es vairs nejutos neko nevienam parādā. Un es jūtos lepna par to, ko mēs esam izturējuši un sasnieguši. Tāpēc mani ļoti aizskar tā vaimanājošā intonācija, kas Latvijā tik bieži izskan.
Es biju sevi garīgi un fiziski ļoti iztukšojusi, būtībā pārdegusi. Un tos resursus nemaz nav tik viegli atjaunot – man tam bija vajadzīgi vairāki gadi.
Kuru savas politiskās dzīves mirkli atceraties kā skaistāko?
Būs banāli – tā ir Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas diena, 4. maijs. Tas krāšņais gājiens līdz Daugavmalai un manifestācija – es biju tik laimīga, ka, man liekas, kājas zemei neskārās klāt. Jo politika tajā laikā – tā bija mana personīgā dzīve. Citas man nebija.
Un tad notika tas, par ko ir rūgti ciniskais teiciens – revolūcijas apēd savus bērnus. Pēkšņi pie teikšanas izrādījās citi – nekaunīgāki, veiklāki. Jums ir bijusi sajūta, ka varbūt nevajadzēja to visu? Ka varbūt cena, ko samaksājāt, bijusi par augstu?
Jā, es esmu tā jutusies, turklāt vairākkārt. Ļoti dziļu personīgu krīzi es pārdzīvoju tieši pēc Tautas frontes. Mani pašu neievēlēja Augstākajā padomē. Es biju sevi garīgi un fiziski ļoti iztukšojusi, būtībā pārdegusi. Un tos resursus nemaz nav tik viegli atjaunot – man tam bija vajadzīgi vairāki gadi. Uz ārpusi izskatījās tīri labi jau pēc gada, bet tikai es pati zināju, kā jūtos patiesībā. Tas posms bija smags, faktiski tā īsti es sāku normāli funkcionēt kādā deviņdesmit trešajā vai ceturtajā gadā. Sarūgtinājums man bija ļoti liels, jo tie cilvēki, ar kuriem mēs kopā gājām ar vieniem ideāliem (vismaz es tā biju domājusi) pēkšņi sāka rīkoties savtīgi. Bija skumji redzēt, kā veidojas un uzplaukst kampšanas kultūra. Tie bija tie brīži, kad man likās: kāpēc gan mēs, tie daudzie tūkstoši cilvēku, esam to darījuši – tikai lai viena saujiņa tagad iedzīvotos? Atceros tikšanās, kas man tajos gados ar dažiem personāžiem, tas bija aizvainojoši augstprātīgi. Jo īpaši tāpēc, ka es pati biju tik ļoti pārdegusi un izpostīta. Un es toreiz izdarīju kaut ko, kā šodien uzskatu, pat noziedzīgu. Man bija ļoti daudz piezīmju, kas precīzi dokumentēja Atmodas notikumus – es aizbraucu pie tantes un krāsnī tās sadedzināju. Labi, ka šis tas tomēr nebija pagrābies līdzi, to tagad esmu atdevusi Tautas frontes muzejā. Jā, bija smagi. Bet tad es uzdevu sev jautājumu – ko tad tu sagaidīji? Un es sapratu, ka tā tas ir – tikai ļoti liela posta brīžos visi iet uz vienu mērķi, bet pēc tam katrs tajā mērķī redz vispirms sevi. Tāda ir cilvēka daba.
Tāda skarba atziņa.
Bet tā ir. Un tad man bija sev jāatbild uz nākamo jautājumu – kur tu tagad gribi būt? Vai sēdēsi virtuvē, lamāsi valdību vai gremzīsies vai tomēr gribi kaut ko darīt. Es nolēmu, ka gribu darīt. Būtībā sāku no nulles – vispirms iemācījos angļu valodu, lai tā nebūtu skolas līmenī, pēc tam franču valodu un sāku veidot pilnīgi citu dzīvi. Personības pamatus, protams, nevar mainīt, tomēr es ieliku sevi daudz stingrākos rāmjos, vairs neatļāvos būt tik emocionāla kā tad, kad kā mākslas zinātniece rakstīju par mākslu. Jo diplomātiskā vide ir ļoti nosacīta pieņēmumu, uzvedības normu, diskrēti nodotu ziņu vide.
Šis sevis pārveides process jums pašai nāca par labu?
Jā, noteikti. Es ļoti daudz ieguvu – personīgā izdegšanas krīze, ko pārdzīvoju, man lika arī ļoti daudz domāt pašai par sevi. Drūmākajā periodā es dienām sēdēju krēslā, izšuvu mēteli – tas ir savdabīgs psihoterapijas veids, kad tu monotoni atkārto vienu darbību – un domāju, kāpēc tieši ar mani tā ir noticis, bet kāpēc citi, kam bija tikpat liela slodze, to izturēja un braši soļo tālāk… No tā perioda es iznācu ārā daudz apvaldītāka, nosvērtāka. Radošajā vidē bija ierasts citādi – tur cilvēks drīkst emocionāli uzliesmot, būt tiešs… Meklēju arī atbildi, kāpēc es tik daudziem cilvēkiem nepatīku – arī tagad ir cilvēki, kam es nepatīku, bet to vairs nav tik daudz. Ir jau īpaši cilvēki, kas tiešām patīk visiem – tāds ir Imants Lancmanis, tāds bija mākslinieks Rūdolfs Heimrāts…
Es gan nezinu, vai tā vairs būtu, ja Lancmanis nolemtu iet politikā vai pat kļūt par prezidentu.
To, protams, nevar zināt. Lai nu kā – diplomātija man iedeva citu darbības mērķi un lika savākties. Līdz ar to tas viss man ir nācis par labu. Vēl viens sarežģīts brīdis bija pēc tam, kad manā vietā Eiropas komisāra amatā iecēla citu komisāru un Tautas partija neļāva man atgriezties diplomātiskajā dienestā. Tā man bija briesmīga trauma. Jo es nebiju izdarījusi neko, ko varētu man pārmest kā ārlietu ministrei, kā diplomātei. Tad jau es, protams, biju daudz stiprāka, tomēr vajadzēja pamatīgi domāt, ko darīšu tālāk. Tā kā mans vislielākais kapitāls ir atpazīstamība, es izvēlējos politiku – ļoti grūtu nodarbi. Ļoti.
Kāpēc grūtu?
Tāpēc, ka cilvēku tur nežēlīgi maļ – kā starp dzirnakmeņiem. Politika vispār ir augstas konkurences vieta – vispirms iekšējā sāncensība, tad grupu konkurence, un tad vēl ir trešais līmenis – pret ārējo lobiju. Un Latvijas intereses tajā visā paliek kaut kur… tikai ārkārtīgi eksistenciālos brīžos visi tā kā attopas. Bet tikmēr katrs nodarbojas ar savstarpēju sarunāšanu. Reizēm uz saprātīgu lēmumu robežas.
Nevienam no Latvijas ārlietu ministriem nav bijis jāpieņem lēmums par cilvēku sūtīšanu nāvē. Man tāds lēmums bija jāpieņem.
Vai tas ir tikai Latvijas politikā?
Nē, tas ir visur. Vienmēr būs kombinatori, kuri gribēs kaut ko izkārtot sev. Jautājums ir par to, cik lielā mērā to var izdarīt. Un man ir sajūta, ka Latvijā to pagaidām var izdarīt pārāk lielā mērā. Lai gan, kad es darba pienākumu dēļ aizbraucu uz Moldovu, tad redzu, ka tur miljardu eiro izpludina ārā no nacionālās bankas un neviens par to nav saukts pie atbildības. Vai arī maina konstitūciju atkarībā no tā, kas ir pie varas. Latvijā tā tomēr gluži nenotiek. Svarīgi, kas ir atskaites punkts – ja salīdzina Latviju ar Dāniju, tad, protams, mēs esam Moldova. Ja salīdzina Latviju ar Moldovu, tad mēs esam Dānija. Aktīvajā politikā vēl ir daudz padomju laika produktu. Es jau arī esmu padomju laika produkts. Es lieku lielas cerības uz jauno paaudzi, kas ne ar ko vairs neatšķiras no jaunās paaudzes Rietumos, ka viņi gribēs dzīvi citādu.
Jums ir bijuši vairāki privāti smagi brīži – dēla nāve, pēc tam mammas aiziešana. Bet kurš bija smagākais lēmums darba dzīvē?
Nevienam no Latvijas ārlietu ministriem nav bijis jāpieņem lēmums par cilvēku sūtīšanu nāvē. Man tāds lēmums bija jāpieņem. Man iekrita būt ministrei Irākas krīzes laikā. Es rakstu dienasgrāmatu, un tur Irākas krīzi esmu aprakstījusi ļoti, ļoti personīgi. Es izdarīju to, ko man un jebkuram Latvijas ārlietu ministram būtu bijis jādara. Bet kas patiesībā notika manā sievietes sirdī… Un vēl zinot visas tās aizkulises, spēles, kas tur notika… Bet kāda Latvijai bija izvēle? Latvijas pievienošanās protokols NATO bija atkarīgs no ASV ratifikācijas. Tur nebija variantu, tas iespēju logs Latvijai bija vaļā ļoti īsu brīdi – jo vairāk gadu paiet, jo skaidrāk tas ir redzams. Putins jau bija pie varas, bet viņam vajadzēja vēl laiku iekšpolitiskajai sakārtošanai sev par labu. Tagad redzam, cik grūti bija iestāties Melnkalnei – Krievija tur bija gatava sarīkot apvērsumu, lai tikai to novērstu. Es to visu saprotu, bet tik un tā šis bija manas dzīves grūtākais lēmums.
Es šobrīd eju cauri zināmam pārmaiņu periodam – no ļoti aktīvas dzīves mēģinu pāriet uz mazāk aktīvu. Un tā nav mana griba vien, tās ir arī manas fiziskās iespējas, kas liek to darīt.
Jūs teicāt, ka krīzes brīžos sevi daudz analizējāt. Tagad varat teikt, ka pazīstat sevi?
Ļoti grūts jautājums. Ir brīži, kad liekas, ka sevi pazīstu, un tad ir brīži, kad atkal sevi pārsteidzu. Kopumā laikam esmu sevi pieņēmusi. Ir lietas, kas man nepatīk un par kurām esmu nelaimīga – kad atkal izdaru to pašu simt astoņdesmit devīto reizi, bet nu tāda es esmu. Galvenais, to zināt un tad mēģināt to izlieto ūdeni saslaucīt.
Es šobrīd eju cauri zināmam pārmaiņu periodam – no ļoti aktīvas dzīves mēģinu pāriet uz mazāk aktīvu. Un tā nav mana griba vien, tās ir arī manas fiziskās iespējas, kas liek to darīt. Ir brīži, kad esmu pārsteigta, ka kaut ko vairs nevaru… Arī garīgā ziņā es kaut kā daudz vairāk novērtēju savu personisko telpu. Mani bieži aicina tikties. No vienas puses, tikšanās ir ļoti vērtīgas, jo tu uzzini, ko cilvēki domā, bet tas prasa ļoti daudz enerģijas. Un reizēm tās vairs nav. Aizvien biežāk izjūtu nepieciešamību palikt pašai ar sevi, savā nodabā, knibinoties ar kaut ko vai lasot. Tas mani pārsteidz, jo agrāk biju ļoti sabiedriska, bet tagad man vairs nevajag daudz sarunu. Savā vīrā ļoti novērtēju, ka viņš pieder pie mazrunīgiem vīriešiem, tos tarkšķošos kungus galīgi nevaru izturēt.
No jūsu personīgās pieredzes – kas cilvēku dara pa īstam laimīgu?
Ļoti dažādi. Reizēm tā spilgtā laimes sajūta rodas, peldot uz muguras savā dīķī un skatoties debesīs. Un pēkšņi ir tāda pilnīguma sajūta, ka es sev esmu teikusi – ak, kaut varētu šo mirkli paturēt uz mūžu. Citreiz, kad mēs, mūsu ģimene – kāda nu vairs esam, jo es tur esmu jaunākā – sēžam pie galda, brokastojam, es paskatos uz vīru, paskatos uz tēvu un domāju: mēs esam kopā… Tas arī tāds laimīgs brīdis. Protams, vislielākā laime un gandarījums ir mans mazdēls. Atceros, aizbraucu uz viņa izlaidumu, kad viņš beidza savu pavārskolu Londonā – man tiešām visu laiku aiz laimes un prieka lija asaras… Un redzat, arī tagad, kad par to runāju… Es biju tik laimīga, ka viņš to ir izdarījis, jo tas nebija viegli. Armands gāja intensīvo kursu, jo parastais būtu divreiz dārgāks, un tajā ir tā – ja ik pēc 3 mēnešiem tu nevari nolikt pārbaudījumu, tev jāsāk no jauna. Viņš visus pārbaudījumus nokārtoja! Tā bija milzīga gribas pārbaude, un es tam visam ļoti dzīvoju līdzi.
Viņš tātad būs smalks pavārs?
Viņš jau ir. Atgriežas mājās, jo pavāra dzīve jau tā nav viegla – agri jāceļas, vēlu tiek gulēt, bet mājās vismaz ir, kas to atsver, ir draugi, ir ģimene. Pati zinu, kas ir mājas – lūk, te ir tas soliņš, kur pirmoreiz skūpstījies, tur akmens, uz kura patika sēdēt. Citur tā visa nav. Katrai valstij ir tas vienreizējais, kas mūs piesaista, kas mums ir iedots līdzi šūpulī. Kad es mazdēlam prasu par meitenēm, viņš saka – latvietes ir vislabākās. Un zināt, kad es dzīvoju dažādās vietās pasaulē, es arī secināju, ka man faktiski vislabāk patīk latviešu vīrieši. Lai gan viņiem ir ko pārmest, turklāt pie tā mēs, sievietes, ar savu vēlmi kontrolēt arī esam mazliet vainīgas. Bet tāda ir mūsu vēsture. Mēs vienmēr esam bijuši teritorija, kurai staigājuši cauri, izkaujot večus. Sievietēm viss bija jādara pašām. Tāpēc mums izveidojies neparasti spēcīgs sieviešu tips, un tad tā ir, ka mammas kontrolē, sievas kontrolē… un viņi to arī ļauj, jo tas noņem atbildību.
Kas no jūsu pasaules klejojumu gadiem palicis ne vien atmiņā, bet arī sirdī?
Kad pēc neatkarības man atvērās pasaule, es kā mākslas cilvēks pavadīju savu laiku mākslas muzejos. Man tas viss bija jāredz, man tas bija jāiesūc sevī! Tad pienāca brīdis, kad piesātinājos. Daudz vairāk sāka interesēt pilsētas, cilvēki. Man ļoti patīk tirgus. Visur, kur esmu, es meklēju tirgu. Tirgus kultūra ļoti daudz pastāsta par cilvēkiem un par tautu. Mēs ar mazdēlu šogad bijām manā mūža sapņu ceļojumā – kopš bērnības biju sapņojusi redzēt Maču Pikču. Un bijām Kusko pilsētas tirgū – tas man tik daudz pastāstīja par Peru indiāņiem! Savukārt Parīzē man bija iespēja izbaudīt visus iespējamos tirgus – gan antīkos, gan blusu tirgus, gan luksusa pārtikas tirgus, gan parastos pārtikas tirgus. Veclietu tirgos Francijā esmu uzzinājusi daudz jauna par dažādiem priekšmetiem – kam tas kalpo, ko ar to dara. Man patīk priekšmetiskā pasaule un lietu biogrāfijas. Es arī daudz ko esmu pirkusi, man pat ir sava audumu kolekcija.
Nuja, kā jau šuvējai.
Nē, tie ir veci audumi, ja nopērk 19. gadsimta beigu Šantijī mežģīnes, tur neko nevar šūt, jo valkājot sabirzīs, bet par tām var priecāties un apbrīnot. Es kādā tirgū nopirku kašmira šalli, tā bija datēta ar 1863. gadu. Kādu laiku turēju un priecājos, bet tad man palika žēl, ka aizies bojā un atdāvināju Rundāles muzejam. Kad pārvācāmies, daudzas lietas uzdāvināju muzejam un atdevu Otrajā elpā. Jāsāk atbrīvoties no priekšmetiskās pasaules, lai kādam tas viss nav jāvāc manā vietā.
Jūsu laimes receptē nebija ne vārda par darbu. Bet es atceros pasenu interviju, kurā jūs teicāt, ka viss paiet – bērni izaug, vīrieši nāk un iet…
Bet darbs paliek. Jā, es joprojām tā varu teikt. Darbs kļūst par personības daļu, un es nevaru iedomāties, ka tas tiktu atņemts. Man ir bijuši brīži, kad man tas ir atņemts, un nemaz nebija tik viegli likt ko vietā. Un arī tagad, kad nākamgad beigšu darbu Eiropas Parlamentā, jau zinu, kas būs tas sabiedriskais darbs, ko darīšu. Un tas man sniedz drošības sajūtu – jo, protams, es beidzot gribu būt brīva, bet, no otras puses, man arī mazliet bail no tās brīvības, kad tā var notikt, ka tu nevienam neesi vairs īsti vajadzīgs. Jāatzīst, savas klejojumu dzīves dēļ esmu pazaudējusi savus draugus. Kamēr biju diplomātiskajā dienestā, kaut kā vēl izdevās noturēt – varbūt biju jaunāka, man bija vairāk enerģijas, varbūt viņiem bija interesantāk atbraukt pie manis uz Parīzi, bet tagad gandrīz vai palikusi viena labākā draudzene. Bet tad mierinu sevi ar domu – tie visi draugi jau arī drīz būs pensijā, viņiem nebūs, ko darīt, un varbūt izdosies tās saites atkal atjaunot.
Mīlestība ir būtiska, jo tad, kad jūti, ka kādam cilvēkam daudz nozīmē, tas tevi ceļ arī savās acīs.
Beidzot varēsiet dāmu romānu uz rakstīt, kā solījāt.
Jā, es pat esmu iesākusi, bet, kamēr esmu politikā, laikam labāk nevajag. Baidos, ka uzreiz domās – tas viss noticis ar mani personīgi. Kad būšu ārpus, tad jau par mani sevišķi vairs neinteresēsies un pat ja interesēsies, tas vairs neko nemainīs manā dzīvē. Bet es ļoti labi apzinos savu vietu rakstīšanā – es neesmu un nekad nebūšu Nora Ikstena, es to rakstu izklaidei. Bet tomēr no sirds.
Rakstot romānu, gan jau esat daudz domājusi par mīlestību…
Esmu ne tikai domājusi, esmu arī mīlējusi.
Kā jums šķiet – vai romantiskās mīlestības loma dzīvē nav pārvērtēta?
Noteikti nē. Taču mīlestība var būt ļoti dažāda – tā atšķiras dažādos vecumos. Manu pirmo mīlestību nevar salīdzināt ar manām jūtām pret manu vīru tagad, jo tur vairāk mīlestībā bija Es, turklāt ar lielo burtu. Man ir sāpīgs stāsts par attiecībām ar manu vīru, kas bija ļoti tuvas, bet kas diemžēl izjuka Tautas Frontes laikā. Mēs arī tuvojāmies desmit gadu robežai, kas ir diezgan kritiska attiecībām, un tā mēs arī pašķīrāmies, bet es vēl tagad mēdzu par viņu domāt ar vissiltākajām atmiņām. Viņš bija vienreizējs cilvēks un mūsu attiecības bija vienreizējas. Reizēm es vēl arvien ar izbrīnu domāju, kā kaut kas tik pilnīgs tik īsā laikā varēja sabrukt. Turklāt sabrukt manis dēļ. Savukārt attiecības kas man ir tagad, mana mūža pēdējā mīlestība – tās veidojās ļoti lēni…
Jūs tās tik ilgi nepubliskojāt, lai pasaudzētu?
Jā, es diezgan smagi pārdzīvoju to, kā varēju aizlaist postā savu laulību, un tāpēc pati sev vairs neuzticējos. Domāju, nu atkal pēc diviem vai pieciem gadiem uznāks bzdings… Vēlāk jau bija skaidrs, ka tiešām būsim kopā, bet tik un tā negribējās, ka mūsu attiecības apspriež. Bet nu jau… ak, Kungs, pēc diviem gadiem būs desmit gadi, kopš mēs esam precējušies. Kopā mums ir divdesmit piecu gadu attiecību vēsture.
Es domāju, ka mīlestība padara cilvēku pilnīgāku. Ja tu esi pilnīgi viens, tu, protams, vari sevi nobloķēt un padarīt par bezdzimuma būtni. Es zinu, kā tas ir, es pati sevi par tādu biju padarījusi tajos pirmajos diplomātijas gados, pirms mēs satuvinājāmies ar Ansi. Ārēji vari izlikties, bet iekšēji tik un tā izjūti tādu… sausumu. Laiku pa laikam cerīgi paskaties apkārt, vai kaut kur tuvumā kaut kas nepavīd… Bet, protams, jo tu vecāks kļūsti, jo mazāk kas var pavīdēt – daudziem dzīves jau izveidotas, turklāt ir augstākas prasības pret otru. Mīlestība ir būtiska, jo tad, kad jūti, ka kādam cilvēkam daudz nozīmē, tas tevi ceļ arī savās acīs. Kad mūsu attiecības no nejaušām pārauga nozīmīgākās, pēc tam stabilās, jutu, ka mana radošā enerģija var koncentrēties darbam – jo es zināju, ka mēs viens otram esam. Un ka vairs nav tā bažīgi jādomā – piezvanīs, nepiezvanīs… Šī stadija man nekad nav patikusi, nekad. Man patīk tās stabilās, sirsnīgās, maigās attiecības, jo sevišķi tagad. Es domāju – ak, ja jaunībā varētu sevi tik ļoti necelt priekšā otram cilvēkam, bet vairāk domāt arī par viņu… tad arī pats būtu laimīgāks. Bet laikam jau tā nevar.
Sandra, jums ir apbrīnojama spēja burtiski izvilkt sevi no smagām situācijām. Kur ir tas spēka punkts?
Mani vecāki. Domāju, tajā ir kas ģenētisks. Es zinu savas dzimtas vēsturi, un tas ir no viņiem. Nu, kaut vai tāda detaļa. Kad manu mammu izsūtīja, viņai bija četrpadsmit gadu. Bija karš, bads, pirmā izsūtīšana bija sevišķi smaga, cilvēkus tiešām apzināti nolēma nāvei, lai viņi netraucē. Nekādu smago darbu viņa nespēj strādāt. Bet viņai līdzi ir adīta jaka, tādā sarežģītā rakstā, un viņa to rakstu tik ilgi pēta, līdz saprot, kā to var uzadīt. Vēl ir pāris tādas pat meitenes, un viņas kolhoza priekšsēdētājam piedāvā taisīt adīšanas arteli. Ada pa jakai dienā. Viņa varēja padoties un vienkārši izdēdēt, un bija arī tādi mirkļi, tomēr viņa saņēmās. Tāpat arī mans tēvs – kad Staļins nomirst, parādās pirmās ziņas, ka varētu mācīties. Lai varētu mācīties augstskolā, labi jāapgūst krievu valoda, tāpēc tēvs vispirms iestājas un pabeidz vakarskolu un tad iestājas Tomskas politehniskajā institūtā, kur pabeidz pirmo kursu. Pēc tam studē jau Latvijā, paralēli strādādams, jo ir jāuztur ģimene. Tā ka viss mans krampis – tas nāk no viņiem.
Ja reiz šodien ir jūsu mazdēla dzimšanas diena – ko jūs viņam visvairāk gribētu novēlēt?
Ziniet, es jums labāk nolasīšu apsveikumu, ko es viņam šodien uzrakstīju. Tas nav tik personisks, lai es to nevarētu atļauties. Tad lūk. „Šorīt pie brokastīm pārrunājām Tavus 25 gadus. Tas ir neticami, kā laiks steidzas. Manam tēvam bija 25 gadi, kad viņš saņēma brīvlaišanu no Sibīrijas izsūtījuma, kurā bija nometināts – kā viņam lika parakstīties – uz mūžu. Labi, ka Staļins nomira un režīms vismaz tik daudz mainījās, ka mūsu ģimenei bija iespēja atgriezties Latvijā. Ja tas nebūtu noticis, tad man nebūtu Tevis, jo mūsu ģenētiskās līnijas nesatiktos. Pēc visiem smagajiem pārdzīvojumiem un sāpēm, kas manī atkal un atkal atgriežas, domājot par Tava tēva likteni, Tu esi manas dzīves lielākais prieks un gaisma. Divdesmit pieci gadi ir nopietns skaitlis, un Tu to godam esi sasniedzis. Tagad Tev sāksies jauns posms dzīvē – Tu atgriezies Latvijā. Es novēlu Tev būt pacietīgam un aprast ar to īpašo palēnināto un bieži vien paseklo dzīvi, ko liela daļa sabiedrības dzīvo. Tā nav Latvijas vaina, tā ir vēstures un ģeopolitikas vaina, kas Latvijas simt gados divreiz izkāva mūsu intelektuāļus un labākos, drosmīgākos cilvēkus. Tagad, pēc neatkarības atjaunošanas Tu esi tā paaudze, kas var pacelt Latviju jaunā dinamikā un spožumā. Tas nenotiks vienā gadā, bet jūsu paaudzei tas ir jāizdara – katram savā vietā un savām spējām atbilstoši. To arī novēlu Tev apzināties, taču visvairāk es Tev novēlu būt laimīgam. Lai katra jauna diena būtu cerību, nevis smagu domu pilna. Smagi brīži būs – tādi ir mums visiem. Cilvēka vērtības mērs ir spēja pārvarēt sevi, saprast sevi, savas neveiksmes un iet tālāk. Atceries – es vienmēr Tev esmu, un, ja vien varu garīgi vai kā citādi palīdzēt, garīgi vai kā citādi palīdzēt, es būšu laimīga to darīt.”
