Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Nevienu dienu savu izvēli neesam nožēlojuši,» saka Sandra Icaka, kura kopā ar ģimeni rosās saimniecībā Padegas Bauskas novada Viesturu pagastā. Sandra ir arī viena no raidījuma Īstās latvju saimnieces jaunās sezonas dalībniecēm.
Laukos? Nemūžam!
Ja esat bijuši Rundāles pilī, tad zināt, ka apkaimei raksturīgi izteikti Zemgales līdzenuma plašumi. Bet tikai septiņus kilometrus no pils ir vieta, ko par līdzenumu nekādi nenodēvēt – te no mājas pagalma kalnā paveras skaists skats uz ieleju un Īslīces upi, un nogāzē augošie smiltsērkšķi, īpaši laikā, kad ogas vēl nav gatavas, atgādina teju olīvkoku audzes gleznainajā Itālijas ainavā.
Kad pie mums kāds atbrauc ciemos, es rādu šo plašo skatu lejup un saku – tāpēc mēs esam šeit!
«Un visi saprot, jo šādā vietā būtu grēks nedzīvot. Tiesa, kamēr mēs paši līdz šim secinājumam nonācām, pagāja savs laiciņš… Šīs ir manas bērnības dzimtās mājas, un savulaik, kad gāju uz Rīgu mācīties, visapkārt stāstīju, ka uz laukiem atpakaļ – nemūžam! Mamma palika šeit saimniekot, mēs, bērni, braucām palīgā, bet tā, lai te dzīvotu, nē, tādas domas nebija nevienam.
Tad nāca paju laiki, un mammai bija iespēja iegādāties vēl vienu īpašumu, vēsturisku ēku, kurā kādreiz atradās skola. Tā nu viņa pārcēlās uz jauno māju, kas ir kilometra attālumā, un šī vieta tika pamesta. Vēlāk, privatizācijas laikā, visus dokumentus sakārtojām, lai šo īpašumu nezaudētu pavisam,» atceras Sandra.
Atpakaļ pie saknēm
Vēl pirms sešiem gadiem Icaki dzīvoja Salaspilī. Bet laiku pa laikam, tobrīd vēl bez tālejošiem plāniem, pa brīvdienām brauca šurp un soli pa solītim vietu kopa.
«Jo vairāk sakopām, jo vairāk gribējās atkal atbraukt, līdz es sapratu, ka mēģinu iekārtoties tā, lai laukos varētu pavadīt kādu dienu ilgāk, ne tikai brīvdienas. Sākām domāt – kā būtu, ja mēs dzīvotu te?
Vīrs tolaik strādāja būvniecības jomā, es pēc profesijas esmu šuvēja, savulaik strādāju Rīgas modēs, tad dažādos kooperatīvos, bet beidzamajos gados man bija pašai savs šūšanas saloniņš. It kā jau viss bija labi, bērni pieauguši un savās dzīvēs, bet abiem ar vīru kaut kā nebija vairs tās sajūtas, ka vajag dzīvot pilsētā.
Dzīvojot pilsētā, jutāmies izdzīti un nospiesti.
Kad izlēmām pārcelties šurp, draugi teica, ka esam traki! Mūsu ceļš līdz mājai lietainā laikā nebija izbraucams, atstājām auto 600 metrus no mājām un bridām kājām.
Bet tas un visas citas grūtības mūs neatturēja tapt arvien priecīgākiem par savu lēmumu, ko līdz pat šai dienai, kopš esam šeit jau sešus gadus, nav nācies nožēlot.»
Audzē to, kas pašiem garšo
Lai būtu starta kapitāls, Icaki pārdeva savu Salaspils dzīvokli, bet konkrēta plāna, kā tad īsti laukos pelnīs naudu, viņiem nebija: «Zinājām vienīgi, ko audzēsim, un uzreiz, jau pirmajā sezonā, sastādījām stādus – smiltsērkšķus un rabarberus.
Kāpēc tieši šos? Jo tie ir daudzgadīgi un neprasa pārāk lielu kopšanu. Otra lieta – mums bija svarīgi audzēt un vēlāk arī ražot tikai to, kas patīk un garšo pašiem. Tā arī saku, ja man kādreiz pajautā, kāpēc kādam produktam nav banāna, kurkumas vai citu piedevu.
Patlaban apsaimniekojam gandrīz trīs hektārus, pārējo zemīti izīrējam kaimiņu zemniekiem. Mums ir rabarberu lauks trīstūkstoš kvadrātmetru platībā – novāktos rabarberus ar visām mizām lielākoties spiežam sulā, kas ir simtprocentīgs koncentrāts, skāba, nešķaidīta. Ideāla dažādām limonādēm, var marinēt arī gaļu.
Rudeņos rabarberu lauku samēslojam ar kūtsmēsliem, bet citādi ar šo kultūru nav pārāk daudz darba.
Lielāko platību aizņem smiltsērkšķi – tie mums aug pusotrā hektārā. Esam ģimenes uzņēmums, mums nav algotu darbinieku, visu darām paši, tāpēc šī kultūra mums der. Smiltsērkšķis tomēr ir koks, kas izaug un ar ko nav tik daudz un bieži jāčubinās kā, piemēram, ar zemenēm.
Tajā pašā laikā, ja runājam par pārdošanas iespējām, smiltsērkšķu ogas, lai arī ļoti veselīgas, nav pašas populārākās. Turklāt tās nav viegli nolasīt, tas ir diezgan darbietilpīgi, tāpēc lielā ražas vākšana notiek, nogriežot zarus, atlapojot tos un sasaldējot. Pēc tam ogas nobirdina un pārstrādā, piemēram, sulās.
Lielražošanā jau notiek tikai šādi, bet mēs piedāvājam arī ar rokām lasītas svaigas ogas, ko tirgojam Rīgas zemnieku nakts tirgū, Zirgu pasta tirdziņā Straupē, Kalnciema ielas tirdziņā Rīgā, tāpat arī atbrauc kāds pircējs pie mums un, ja vēlas, var salasīt pats.
Vēl apmēram pushektārs īpašumā atvēlēts dārzeņu audzēšanai – pašu iztikšanai un arī uz tirdziņiem ņemam līdzi patirgot. Līdzīga izmēra lauciņā mums ir ogulāji, turam arī dējējvistas un trušus.»
Darba pietiek
«Saimniekošanas sākumā uzrakstījām vienu Eiropas projektu mazo lauksaimnieku jomā, lai uzceltu kādas jaunas ēkas, jo mums bija tikai vecā dzīvojamā māja. Lai pretendētu uz atbalstu, bija noteikums, ka jāapgūst lauksaimnieka izglītība, tāpēc gāju mācīties bioloģisko lauksaimniecību, tāpat arī esmu bijusi daudz un dažādos kursos.
Likumsakarīgi nonācām arī līdz produkcijas pārstrādei, jo tikai uz svaigās produkcijas realizāciju vien ir grūti paļauties.
Tā mums tapa vēl viens Eiropas projekts, lai iegādātos iekārtas pārstrādei un varētu gatavot sulas, sukādes, ievārījumus, marmelādes un citus labumus.»
Vaicāta, vai negribētu paplašināt audzējamās platības, Sandra teic, ka pagaidām noteikti ne: «Zemes un darba ir pietiekami, lai nepārtraukti čakli domātu, kā ar to visu tikt galā. Ar mums kopā dzīvo arī meitas ģimene ar diviem puikām – viņi pamazām atjauno savulaik mammas iegādāto māju, veco skolas ēku, piedalās arī saimniecības darbos.
Tāpat vīra mamma sezonā padzīvo pie mums un ļoti daudz palīdz. Mūsu darbadiena sākas agri un beidzas vēlu, tāpēc uzņemties vēl kaut ko papildus nemaz nebūtu prātīgi.
Grūtākus laikus piedzīvojām pagājušajā gadā, kad tika pasludināti ierobežojumi tirdziņiem. Izdzīvot varējām, paēduši bijām, bet kopumā bija smagi,» atklāti saka Sandra, taču piebilst, ka padoties negrasās un darba spars nav zudis.
«Katru gadu izmēģinām ko jaunu – šogad arbūzu un meloņu audzēšanu, kā arī desmit aitas, kas izrādījās lieliskas smiltsērkšķu stādījumu pļaujmašīnas, nupat iet cauri stādījumiem jau otro reizi un ļoti labi noēd zāli starp stādiem.
Rabarberu lauks uz rudeni gan stāv neravēts, bet par to vairs nekreņķējamies kā saimniekošanas sākumposmā.
Ar laiku un pieredzi labāk var ieraudzīt prioritātes, jo skaidrs ir tas, ka laukos darba nepietrūkst nekad, tāpēc jāsaprot, kas darāms neatliekami un kuri darbi var pagaidīt vai pat netikt izdarīti.
Tā man gāja arī ar košumdārzu – sākumā jau ļoti gribējās tās puķu dobes, bet realitāte ir tāda, ka stādījumos palikuši tikai izturīgākie augi, ap kuriem nav daudz jāčubinās, – skujkoki, hortenzijas, hostas.»
Smiltsērkšķu šķirnes, ko iesaka Sandra
Smiltsērkšķu stādus iegādājāmies pie Andreja Brūveļa, kurš ir viens no pieredzes bagātākajiem šīs kultūras audzētājiem Baltijā. Izvēlamies trīs šķirnes.
- ‘Botaņičeskij Ļubiķeļskij’ – klasiska, viena no populārākajām šķirnēm. Ogas lielas, tumši dzeltenas, nogatavojas salīdzinoši agri.
- ‘Tatjana’ – ar sarkanām ogām, kuru sastāvā ir vairāk vērtīgās eļļas. Kokiem ir izteikti mazāk ērkšķu.
- ‘Marija’ – oranžas ogas, vācamas gandrīz mēnesi no vietas. Maz ērkšķu.
- Lielāko daļu smiltsērkšķu apjoma novācam, nogriežot zarus, atlapojot tos un sasaldējot. Pēc tam ogas var viegli nobirdināt. Taču jāņem vērā, ka smiltsērkšķi ražo uz iepriekšējā gada dzinumiem, tāpēc, šādi novācot ražu, jārēķinās, ka nākamajā gadā no apgrieztajiem stādiem tā būs niecīga.
- Sākumā nezinājām par raibspārnu mušu, kas ar laiku iemetās arī mūsu smiltsērkšķu stādījumos. Kaitēklis sabojā ogas – mušu sadētie kāpuri noēd tās, paši nokrīt zemē un turpat pārziemo. Cīnāmies kā nu kuru gadu – ir bijis, ka jāmiglo, bet citugad var iztikt, tas atkarīgs arī no laikapstākļiem.
- Mums smiltsērkšķi aug nogāzē, un ir redzama atšķirība starp stādiem – stāvākās vietās tie vairāk cieš no barības vielu un mitruma trūkuma.
- Smiltsērkšķus labāk stādīt pavasarī, jo tiem ir ļoti augsta sakņu sistēma, un rudenī tādēļ stādi var izsalt. Tiklīdz zeme atlaižas, stāda iekšā, kamēr augsne vēl mitra. Noteikti jāiestāda arī vīrišķie augi, citādi apputeksnēšanās nenotiks.
- Vienkāršākais variants, ko iesākt ar smiltsērkšķu ogām, ir tās sasaldēt vai arī izspiest sulu un arī sasaldēt. Vēl sulu var pasterizēt, tā tik un tā saglabā ievērojamu daļu vērtīgo vielu. Ja tīra smiltsērkšķu sula ir par stipru, to var jaukt maisījumos ar kādu maigāku augļu sulu, piemēram, ķirbju. Viens no mūsu pircēju iecienītiem maisījumiem ir smiltsērkšķu, ķirbju un dzērveņu sulas maisījums ar medus piedevu.
5 praktiskas atziņas
