Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2007. gada 1. numurā.
– Tu nekur citur sevi nemaz nevarot iedomāties kā vienīgi basketbolā. Te tu esi no sešu gadu vecuma
– Un nekad neesmu nožēlojis šo izvēli. Man bieži jautā, kā ir būt slavena basketbolista dēlam un izturēt visu to neizbēgamo salīdzināšanu…
Citi lasa
– Nav taču nekāds brīnums: astoņdesmito gadu sākumā tavs tēvs bija viena no pasaules basketbola zvaigznēm. Viņa metienus un saspēli ar lietuvieti Saboni sauc par neaizmirstamiem.
– Daudzi saka: no manis gaidījuši līdzvērtīgu spožumu. Bet es esmu es. Protams, tēvs bija arī mans treneris. Abus ar brāli (Latvijas izlases basketbolists Kristaps Valters – I. M.) trenkāja krietni stingrāk par citiem. Dusmās auroja kā traks. Superegoists, arī tas ir tiesa, taču, pateicoties viņam, mēs basketbolā neesam viduvējības.
Pa ausīm no tēva dabūjām, oi, cik daudz.
Es – visvairāk, jo vienmēr par visu biju vainīgs (toties tas mani ir norūdījis). Brālis mācēja viltīgi izsprukt. Tolaik abi nenormāli kāvāmies. Par mums pat teica – naidīgāki brāļi nav redzēti. Tagad viens par otru ceļamies un krītam.
– Minēji, ka tev vienmēr ir pietrūcis brīvības.
– Ļoti. Un es to dramatiski pārdzīvoju. Audzināšana bija vienkārši drakoniska. Līdz kādiem septiņpadsmit gadiem tēvs mūs ar brāli nelaida pat klases ekskursijās! Bet mūs taču jau interesēja meitenes… Drīkstējām apmeklēt tikai pasākumus skolā, un arī tad tēvs ātri vien sūtīja šoferi mums pakaļ. Reiz pateicu, ka mājās nebraukšu, ka palikšu ballītē. Pēc tam tēvs mani ilgi ignorēja – nerunāja, neredzēja. Pasludināja arī mēnesi ilgu mājas arestu. Naktīs slepus muku projām no mājām. No sava Baltezera laidos uz tusiņiem Rīgā. Kolīdz vecāki aizgāja gulēt, tā es – pa garāžas durvīm laukā, pāri sētai, kājām divus kilometrus līdz autobusam… Septiņos no rīta atpakaļ un gultā iekšā. Vecāki pat nenojauta. Redz, kādi meli un meli, un visam pāri lielas bailes no soda. Un dusmas. Nu nedrīkst tā bērnus iegrožot, to saku no savas pieredzes! Ir tikai sliktāk: tiekot brīvībā, viņi sastrādā vellsviņzinko. Jo savs iztrakošanās laiks taču katram tik un tā ir jāizdzīvo.
– Tu tātad sastrādāji vellsviņzinko?
– Nu protams. Pat negribu atcerēties. Vidusskolā pēc katras pedagoģiskās sēdes biju sarakstā uz izslēgšanu.
– Vai basketbols ir tavs vienīgais bizness?
– Pagaidām jā. Bet, redz, karjera sāk iet uz beigām, kaut kas nu būs iekrāts, un jāsāk domāt par vēl kādu nišu, no kuras nāktu naudiņa. Negribu izpaust neko konkrēti, lai ideja vēl nostāvas. Pateikšu tikai: tas mani tiešām interesē, un Latvijā tas pagaidām vēl nav izplatīts.
– Mācības augstskolā esi sācis vairākas reizes.
– Nuja, un vienmēr esmu pametis pusratā. (Nopūšas.) Tagad atkal pienācis brīdis, kad par to aizdomājos. Bet zini – nu nevelk mani uz mācīšanos. Itin nemaz. Nekad nav paticis. Sākumskolā, protams, biju labinieks. Tad no centra pārcēlāmies dzīvot uz Baltezeru, iepazinu jaunās skolas sistēmu, jauni draugi parādījās, negatīvie tipāži… Sāku bastot stundas. Dzīve taču ir daudz interesantāka par skolu.
– Un tēvs to pieļāva?
– Viņš bija pārāk aizņemts. Ar skolas lietām nodarbojās mamma, un tikai tad, kad nevarēja tikt galā, kad vairs nelīdzēja arī slapjais dvielis, kas viņai, perfektai saimniecei, allaž bija pa rokai, tad teica tēvam: tagad ķeries klāt tu. Tad, protams, jau bija traki un nopietni. (Iesmejas.)
– Samērā veiksmīgi uzsāki karjeru Vācijā un Ukrainā. Tomēr beigu beigās atgriezies mājās un jau divus gadus spēlē vienīgi Latvijā. Kāpēc tā?
– Kāpēc spēlētāji vispār sāka braukt projām no valsts? Tāpēc, ka Latvijas basketbolam trūka stabilitātes. Te neviens nespēja garantēt stabilu algu visas sezonas garumā. Kādus pāris mēnešus bija labi, tad kaut kas notika, un nauda iestrēga. 2002. gadā, kad devos uz Vāciju, vienīgā komanda, kas pie mums spēja kaut ko maksāt, bija Ventspils klubs, bet uz turieni braukt negribēju. Domāju – nu kā tas būs: vienmēr taču esmu spēlējis pret viņiem un tagad pēkšņi pārmetīšos viņu pusē. Tāpēc izvēlējos ārzemju klubu. Pirmajā gadā Vācijas TBB Trier biju apmierināts – laba komanda, labs amerikāņu treneris, daudz ko iemācījos. Arī labi nopelnīju. Tad mainīju klubu un aģenta vainas dēļ nonācu TSK Wuerzburg. Viņu treneris man neticēja, sēdināja nemitīgi uz rezervistu soliņa. Tas nebija labs laiks. Galvenais, ka protestēt nav lielas jēgas, tu esi rotaļlieta trenera rokās: kā viņš domā, tā arī būs. Izturēju tur tikai pusi sezonas. Mani kā nelaida, tā nelaida laukumā, un es pārcēlos uz Mariopoles Avzomash. Ukrainā man patika – līmenis augsts, treneris lielisks psihologs, arī nauda pieklājīga.
– Tomēr pārbrauci mājās.
– Rīgā radās stabils klubs. «ASK Rīga» divu gadu laikā alga nav kavējusies nevienu reizi. Tagad esmu nodrošināts savā dzimtenē un par to priecājos.
Naudas bads nedzen pelnīties pa pasauli.
Saņemu pietiekami, lai nebūtu jāsaspringst ikdienas rūpēs, un sevi visu varu veltīt vienīgi rezultatīvam basketbolam. Pašlaik jūtos vislabāk.
– Vai viegli būt komandas kapteinim?
– Gan ir, gan nav. Skaitos trenera labā roka uz laukuma. Jāpalīdz puišus noskaņot spēlei, vienalga, kā tajā brīdī jūtos es pats. Padomju laikos teica: jārāda citiem piemērs. Jāpabaras uz tiem, kuri kavē treniņu, un jāpaironizē, ka laikam džekam saplīsis pulkstenis. (Smejas.)
– Kā paiet profesionāla Latvijas basketbolista ikdiena?
– Sezonas laikā ir divi treniņi dienā. Tad mēnesis brīvs, un tad sākas gatavošanās izlasei. Teorētiski brīvajā mēnesī varētu arī netrenēties, bet es tādu vaļību nedrīkstu atļauties. Pazīstu katru sava ķermeņa cīpslu un zinu, cik katastrofāli strauji krītas to tonuss. Man jādarbojas pastāvīgi. Tāpēc uz svaru zāli eju arī vasarā, pludmalē uzrauju voleju. Ja šo mēnesi nogurķotos, nākamā sezona neiznāktu tik laba, kā vajag.
Darbdienās, kad meitiņa jāved uz bērnudārzu, mostos septiņos trīsdesmit. Dodos uz treniņu, tad braucu ēst, tad – guļu. (Ieskatās pulkstenī.) Ups, tuvojas miega laiks! (Smejas.) Tad braucu mazajai pakaļ uz dārziņu, tad – uz vakara treniņu… Pēc treniņa rullēju mājās. Pēc spēlēm ar puišiem aizejam kaut kur pasēdēt, uzēst labas vakariņas… Nākamajā rītā pēc spēlēm dažreiz ir atslodzes treniņi, lai atjaunotos. Tāda, redz, mana ikdiena.
– Klīst baumas, ka jau kādu pusgadu tava dzīve esot tāda kā nestabila būda, kam pa brīdim sagāžas kāda siena.
– Ai, ļauj tik ļaudīm vaļu, samelsīs ne to vien! Ir labi. Diezgan stabila tā būda: man ir burvīga meita, labs darbs. Ko vēl vairāk vajag?
– Īstu mīlestību, piemēram.
(Taustīdamies esam nonākuši pie skaudrās tēmas par Sanda ģimenes krīzi, par pieņēmumu, ka notikušais noteikti iedragājis viņa garu un arī sportisko formu. «Katrīnas lieta» – tā Sandis pats to nosauc. Šausmīgi jau izklausās: sieva aizbēg ar potenciālo valsts izlases biedru, kurš ir jaunāks, miljonārs un dzīvo ASV.)
– Laiks, kad dzeltenā prese to tā pasniedza un apcerēja, man bija nepatīkams. Patiesībā dramatisks. Milzīgs apmulsums. Jo realitāte ir citāda: mēs ar sievu jau pirms laika bijām izlēmuši šķirties. Bet tā, lai neviens to neuzzina. Tagad biju pamatīgā šokā: žurnālisti ne tikai pamanījuši Katrīnu ar citu vīrieti, bet pat nofotografējuši. Biju apjucis, nevarēju izdomāt, ko lai presei saku. Tāpēc runas par mūsu šķiršanos arī nosaucu par baumām, pateicu, ka abi dzīvojam kopā, ka ar attiecībām viss kārtībā… Nez kāpēc naivi rēķinājos ar kaut kādu toleranci.
– Un kā jūties tagad?
– Pavisam mierīgs. (Pasmaida.) Tikai… Mūsu laulība nebūt neizbeidzās pamazām. Protams, jutu problēmas, ka mums ar Katrīnu ir tik pamatīga raksturu nesaderība, daudz strīdu, tik dažādas intereses. Taču nekad neticēju, ka tiešām tā arī notiks: viņa pateiks – viss, cauri, beidzam. Neticēju, ka taps laulības šķiršanas dokumenti un Katrīna būs iniciatore. Kaut gan no otras puses: tas būtu noticis agri vai vēlu.
Mums abiem varbūt ir pienācis laiks vienkārši iztrakoties.
Nevar zināt. Vienkārši – es viņu apprecēju ļoti jaunu, tikai septiņpadsmit gadus vecu. Es un mani vecāki viņu izaudzinājām, un nu viņai pienācis laiks iziet pasaulē.
– Kad precējāties, tev bija divdesmit trīs gadi. Arī tāds pusbērns.
– Turklāt lēni attīstījos. Vienmēr esmu izskatījies jaunāks par saviem gadiem. Toreiz atlika tikai apgriezt īsākus matus, lai neviens nedotu vairāk par astoņpadsmit. Divdesmit piecos gados jauneklība mani kaitināja, bet tagad patīk. Nopietni runājot – savu īsto vīrieša briedumu esmu sasniedzis tikai tagad. Iespējams, tēva nepārtrauktā kontrole man laupījusi paša galvu un par ilgu noturējusi bērna prātā. Nejēdzu ne to, ka jāmācās, ne arī to, ka attiecībās ar meiteni vajadzīga lielāka apdomība.
– Bet sākumā taču bija mīlestība?
– Bija. Uh, vēl kāda! Katrīna nebija mana pirmā mīlestība. Pirmā bija Mērija Popinsa no krievu filmas. Domāju – cik šī tante ir skaista! (Smejas.) Katrīnu satiku «Prāta vētras» koncertā Limbažos 2000. gadā. Viņa man ļoti patika. Piegāju klāt, uzrunāju… Un, kā pirmajā vakarā rokās sadevāmies, tā neatlaidāmies līdz pat nākamajam rītam. Bija foršs laiks. Un labs koncerts bija. Drīz vien dzīve lika saprast, ka jāprecas. (Smaida.) Kā Katrīna gribēja dēliņu! Jau pirmajā sonoskopijā mums tā arī pateica – būs jums dēliņš, būs. Piedzima mīļa, burvīga Luīze. Visīstākais prieks. Uzskats, ka tētiem meitiņas ir īpaši tuvas, uz mani pierādās simtprocentīgi.
– Tavai meitai jau seši gadi. Arī būs sportiste?
– Pašlaik viņa ar lielu aizrautību spēlē tenisu. Gaida treniņus kā svētkus. Iespējams, ar laiku šis entuziasms noplaks, toties viņai būs ieaudzināta pienākuma sajūta, ka ir lietas, kas jāizdara, kaut arī negribas. Būs nodarbināta un muļķības prātā nenāks. Turklāt šis sporta veids tik traki nebojā organismu kā citi. Es vēroju treniņus un priecājos vien.
Protams, Luīzei pietrūkst mammas. Ar skype sarunām ir krietni par maz, vajag taču pieglausties un samīļoties. Mamma Latvijā atgriezīsies mēneša beigās, un tad abas būs kādu laiciņu kopā. Katrīna gan teic, ka Luīzei tētis esot vismīļākais. Bet es negribu tam piekrist. Viņa ir ļoti laba mamma. Jautājumā par bērnu mēs saprotamies ideāli.
– Vai pašreizējos notikumos izdodas bērnu pasargāt no sliktām emocijām?
– Mēs darām visu, lai pasargātu. Braucam visi trijatā izklaidēties, lai meitai nezustu ģimenes sajūta. Labi, ka Luīze vēl neiet skolā un baumu nežēlība negāžas pār viņu pa tiešo no klasesbiedriem. Bērnudārza audzinātāja saka: šobrīd nav sajūtas, ka mazā ko pārdzīvotu un bēdātos. Viņas grupiņā ir daži bērni, kuriem vecāki šķīrās pagājušogad, un tad labi varēja redzēt, ka mazie nepavisam nav savā ādā, ir ļoti nomākti.
Protams, Luīze visu sapratīs, kad mazliet paaugsies. Bet tas jau būs citādi. Kad šķīrās mani vecāki, es biju pavisam pieaudzis. Viss likās saprotami un pieņemami. Jau laikus man visu izskaidroja, un tas, ka tēvam ir cita sieviete, neaizskāra dziļi. Ne mazāko negatīvo sajūtu.
– Tu esi labs tēvs, tā šķiet.
– Vienīgais, ko zinu, – savu meitu noteikti neaudzināšu tā, kā audzināja mani.
Visu dzīvi esmu par to domājis – kad man būs bērni, viņi necietīs no iekaustīšanas, no sišanas ar siksnu…
Tēva sistēma bija šāda: uzbļāva – gulieties abi uz gultas, bikses nost! Vienam ar siksnu tik reizes, otram tik. Varēja izturēt, jo pieradām taču. (Nodur acis.) Pēc tam, protams, bija kauns cilvēkos rādīties – uz ādas tādas svītras, ka nu. Bet tēvs tikai noteica: nekas, nekas, izstāstiet visiem, par ko jūs dabūjāt. Es savam bērnam pirkstu nepieduršu. Ir taču arī citas metodes, kā viņu uztaisīt par cilvēku.
– Vai esi raudājis mīlestības dēļ?
– Esmu. Pirms ilgāka laika. Sāpes jau paliek, un tas ir tikai normāli. Bet…
– Bet šobrīd vairs vientulībā neskumsti?
– Protams, ne. Neesmu nekāds paipuisītis.
– Sieviešu uzmanības tev nekad nav trūcis, vai ne?
– (Iesmejas šarmantā pašapziņā.) Protams, viņas kaut kur tuvumā bijušas vienmēr. Simpātijas izjūtu. Agrā jaunībā – īpaši daudz. Regulāri zvanīja nepazīstamas meitenes un teica: «Čau, Sandi!», pasmējās un meta nost klausuli, visādus jociņus taisīja. Bija arī tādas, kas piedāvājās mani pavadīt uz pasākumiem, sauca uz kafejnīcām un kino. Nekad neesmu gājis. Meitene, kura pati karas puisim kaklā, man šķiet drīzāk atbaidoša nekā pievilcīga. Man vajag stipru sajūtu, ka pats esmu šo būtni iekarojis, ar jūtām. Kad apprecējos, kaislīgās zvanītājas norima kā pēc burvja mājiena. (Smejas.)
– Vai tagad tavā dzīvē ir kāda, kuru iekarot ar jūtām?
– Nē, nevienas sievietes pašlaik manā dzīvē nav. Un nevienu arī nemeklēju. Pasarg’ Dievs. Ne jau tikai ar kādu pārī cilvēks var būt laimīgs. Tas būtu pat šausmīgi, ja es tagad mestos citās attiecībās. Nemaz nav domas par to. Pagaidām vislabāk jūtos viens. Un kādu laiku tā būs. Pirmām kārtām arī tāpēc, ka meitiņa tam nebūtu gatava. No viņas tiek slēpts arī tas, ka mammai ir cits vīrietis.
– Nākamgad Spānijā, Eiropas čempionāta finālturnīrā, Biedriņš būs tavs komandas biedrs valsts izlasē. Vai kopīgo lietu spēles laukumā ir iespējams nošķirt no personiskās dzīves?
– Nekad iepriekš man tāda situācija nav bijusi, nezinu, kā būs. Mums ar šo puisi taču it kā bija labas attiecības. Un sports ir sports – profesionalitātes jautājums. Darbs, kas jāpadara, labi jānospēlē. Protams, kaut kas jau apakšā vārīsies. Ap kaklu jau neķeršos, sak, kādu labu darbu izdarīji. Taču arī tik stulbi nebūs, ka nedošu piespēles vai neskatīšos uz viņa pusi. Tur jau tas joks, ka izlases džeku vidū valda tāda kā dvēseliska draudzība. Brīdis, kad jāšķiras un jāatgriežas savās komandās, parasti ir diezgan skumīgs. Tas ir asinīs, ka pēc spēles jārunājas, – galvenokārt, protams, par basketbolu, bet dažreiz tik ļoti negribas par to runāt. Tad sarunas aiziet par filmām, mūziku, par bērniem – lielākajai daļai izlasē ir mazie. Par meitenēm un sievām, saprotams. Visi ir uzticīgi. Vai viņas arī – to uzzināt ir grūti. (Smejas.)
Es neesmu radis ar savām jūtām dalīties. Pat tuvam cilvēkam neprotu izteikt, kas notiek manī. Pārdzīvojumus paturu sevī. Tas nav labi, nepavisam nav labi. Bet tāds es esmu. Mājās ieguļos gultā un tad visu klusībā pārdomāju.
Dažreiz varu aizmigt, citreiz nevaru.
Kad biju jaunāks, tīņa gados, ļoti daudz raudāju. Pārāk daudz, manuprāt. Pat treniņos. Bija grūti, neuzdrīkstējos to izrādīt, bet asaras sprāga. Reizēm pēc spēlēm sēdēju un vienkārši raudāju. Pats uz sevi dusmojos un brīnījos, cik stulbi raudulīgs varu būt, cik ilgi tā turpināsies – tak pieaudzis cilvēks jau esmu! Bet tad nāca brīdis, kad fiksēju – ha, vairs nevaru paraudāt pat gribēdams…
– Tev ir sirdsdraugs?
– Ir. Viņš gan vairs nespēlē basketbolu. Bet pat ar viņu es nemāku būt pavisam atklāts. Kamēr biju precējies, mūsu draudzība mazliet pašķīda, nav vairs tādas saskaņas kā vecajos laikos. Bet, ja es viņam teiktu – klausies, parunājamies, viņš visu pamestu un būtu klāt. Ar tēvu pēdējā laikā es varu diezgan labi izrunāties, kas agrāk būtu bijis liels brīnums. Tētis beidzot ir atvēries.
– Tavs tēvs intervijās atzinies, ka jaunībā ļoti daudz dzēris, ka brīnoties, kā vispār izturējis tādu alkohola daudzumu sevī plus spēlēšanu uz laukuma ar pilnu jaudu. Kā ir ar tevi?
– Neesmu ar alkoholu uz tu, bet gluži uz jūs arī ne. Neesmu paipuisītis arī pa šo līniju, bet – kad var, tad var; kad nevar, tad nevar. Sezonas laikā gan tāda lieta vienkārši ir izslēgta. Tas ierakstīts arī līgumā.
– Man stāstīja, ka pēdējā laikā tu esot sācis vairāk pucēties.
– (Smejas.) Vienmēr tāds esmu bijis, pat sieva manu stilu nav spējusi ietekmēt: džinsi, džemperis un želeja matos. Aksesuāri gan pēdējā laikā man kļuvuši svarīgāki – visas tās rokassprādzes, pulksteņi, kaklā karināmie… Tos pēdējā laikā tiešām pamanu vairāk un pērku bieži.
Agrāk, «Skonto» basketbola kluba laikā, uz spēlēm visi ieradāmies vienādos uzvalkos. Tagad jau sen vairs tā neiztaisāmies. Pēdējoreiz uzvalku vilku vasarā, kad ar izlasi gājām uz teātri (tad presē apspēlēja tēmu – kāpēc deviņdesmit procentiem basketbolistu mīļotās ir blondīnes). Man patīk labās komēdijas Dailes teātrī, šad tad aizeju. Tagad gan vairs nav kompanjones, parasti taču uz teātri devos kopā ar sievu. Nesen man uzdāvināja divas biļetes uz operu. Laikam uzaicināšu savu mammu. Viņa priecāsies.
– Kā tavai mammai klājas?
– Labi. Ja viņa sevi tā nepārmocītu darbā, tad būtu vēl labāk.
Mamma ir cilvēks, kurš neprot sev atļaut pauzi.
Viņa saimnieko mūsu foršajās lauku mājās Pūrē. Kā viņa tās mājas meklēja! Un, kad beidzot atrada, ar kādu azartu metās iekārtot… Mammas dzīves sapnis. Prieks uz turieni aizbraukt gan ziemā, gan vasarā. Mums tur ir pirtiņa, riktīgs lauku variants… Šodien ar Luīzi gribam turp doties.
Ar mammu man vienmēr bijušas ļoti mīļas attiecības, bet jūtu, ka pēdējā laikā pēc visādiem likteņa triecieniem tās kļuvušas daudz ciešākas. Viņa man daudz palīdz meitiņas audzināšanā.
– Tu atzinies, ka pēdējā laikā esi sācis aizdomāties par dzīves jēgu.
– Tāpēc, ka beidzot esmu pieaudzis. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk man rūp mans tēls, ko par mani domā citi. Pirms pāris gadiem viss bija vienalga, galvenais – dzīvot šim mirklim. Tagad tiešām aizdomājos. Jāturas līmenī. Luīzes dēļ. Man taču aug tik burvīga meita.
