Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2014. gada 45. numurā.
Sarunāties ar Sandi ir… interesanti. Ne vien tāpēc, ka viņš ir atjautīgs, aizrautīgs un arī gudrs sarunbiedrs, bet tāpēc, ka daudz ko var izlasīt viņa puspateiktajos vārdos, izteiksmīgajās grimasēs un ik pa laikam atskanošajos dārdošajos smieklos. Sandis klusē par attiecībām ar vecākiem, vien pusteikumā izmet frāzi par to, ka jūtas viņiem pateicīgs. Viņš nerunā par šķiršanos ar sievu Sandru, kas palikusi dzīvot Amerikā. Un tikai pēc viņa balss toņa var nojaust, cik ļoti viņš ilgojas pēc saviem dēliem, ar kuriem satikties sanāk pavisam reti, jo viņus šķir okeāns.
Kurš lielāks patriots?
– Novembrī svinam Latvijas dzimšanas dienu. Ko jums nozīmē šī valsts?
– Latvija man vienmēr bijusi svarīga, taču nezinu, vai tas ir patriotisms vai vienkārši nostalģija pēc lietām, pie kurām pierasts.
Es izaugu padomju laikos un biju lepns, kad mani uzņēma oktobrēnos, vēlāk pionieros. Tas bija svinīgs brīdis un tajā vecumā tas man šķita nopietns, svarīgs pasākums. Savukārt vēlāk, kad viss jau virzījās uz perestroikas pusi, man parādījās interese par visu latvisko. Kāpēc? Jo viss latviskais, nacionālais bija aizliegts, bet man, kā jau pusaudzim, tieši tas aizliegtais interesēja, piemēram – Latvijas karogs, himna… Tā savā veidā bija manas neatkarības izrādīšana.
Kad sākās Atmoda un Latvija ieguva neatkarību, man tas šķita forši, bet es par to sevišķi nedomāju.
Tikai sapratu, ka Latvijas neatkarība man dod iespēju piepildīt savu sapni – robežas atvērās, un es varēju doties spēlēt hokeju uz Ziemeļameriku.
Neatkarība toreiz bija tāds mistisks jēdziens, neviens pat neiedomājās par to, ka tai nāk līdzi arī atbildība un pienākumi.
– Mēs visi teicām – kaut basām kājām, bet brīvā Latvijā.
– Jā, bet kad tās basās kājas sāk salt un ir noberztas, tad sāk domāt citādi. Bet tāda jau ir cilvēka daba – kad viens mērķis sasniegts, mēs domājam par nākamo.
Līdz ar neatkarības atgūšanu Latvija pārgāja no vienas tirgus sistēmas uz pilnīgi citu, mainījās laiki. Es šīs pārmaiņas izjutu visai maz, jo lielāko daļu laika pavadīju Amerikā, uz Latviju atbraucu vien vasarā, kad man bija atvaļinājums. Un ikreiz man bija interesanti vērot, kā ir mainījusies Latvija, Rīga. Ja esi prom deviņus, desmit mēnešus no divpadsmit, redzi krasas pārmaiņas – kur kas uzcelts, kas sabrucis, kādas automašīnas ir uz ielām un kā mainās cilvēki. Katru gadu redzēju ļoti lielas pārmaiņas. Pats gan jauniegūto neatkarību nesajutu, jo ikdienā nebiju saistīts ar Latviju.
– Dzīve svešumā saikni ar Latviju pastiprināja vai vājināja?
– Ilgu laiku pēc aizbraukšanas uz Ameriku man ļoti pietrūka Latvijas ēdiena – rupjmaizes vai to pašu kotlešu. Atmiņas, no kurienes tu nāc, no kurienes esi cēlies, kultūra… Tas viss ir sava veida patriotisms. Kā mēs vispār varam nošķirt, kurš ir patriots un kurš ne, vai varam to izmērīt? Ir dzirdēts sakām – šis ir īsts patriots, bet šis nav nekāds patriots. Taču mīlestību pret savu dzimteni, savu zemi, manuprāt, nav iespējams izmērīt. Mīlestībai vispār nevar noteikt kaut kādus parametrus, katrs to saprot citādi, un katrs to izrāda citādi. Esmu sapratis, ka vissvarīgākais, neatkarīgi no dzīvesvietas, ir saglabāt apziņu, ka tu esi latvietis.
Patriotisma izpausmes? Katram citas! Vienam šķiet, ka obligāti jādzied himna. Cits, apzinoties savu ne tik vareno dziedātprasmi (smaidot rāda uz sevi ar pirkstu), cieņas dēļ himnu nedzied. Un kurš ir lielāks patriots?
Kādu laiku man bija ekstrēms vērtējums tam, kas ir patriotisms. Proti, ja nu gadījumā sākas karš, vai tu paliktu uz vietas un aizstāvētu savu zemi vai ne. Turklāt neatkarīgi no tautības – latvietis, krievs, baltkrievs, ukrainis…
– Un jūs aizstāvētu?
– Šodien, kad mēs te mierīgi sēžam un sarunājamies, es teiktu jā. Taču skaidri zinu – kamēr patiešām nav pienācis tāds brīdis, nav iespējams pateikt, kā rīkosies.
Es tagad varu vicināt karogu, un runāt nezin ko, bet tikai tad, kad aizlidos pirmā lode, būs īstais brīdis, kad izlemt – tu paliec vai ne.
Izlemt, vai esi gatavs atdot dzīvību par savu zemi vai ne. Izlemt, vai tev ir svarīga tava dzimtene, kultūra, piederība šai zemei.
– Atceros, pirms daudziem gadiem skatījos filmu Neatkarības diena, kas uzņemta nelegāli, filmējot kādā Amerikas kinoteātrī. Filmas beigās skatītāji lēca kājās un dziedāja Amerikas himnu. Pie mums šādas tradīcijas nav manītas…
– Amerikā patriotisms, lepnums par to, ka esi amerikānis, patiešām tiek audzināts no bērna kājas. Zinu, ka skolās katru rītu bērni – mazi knīpas – dod zvērestu Amerikas karogam. Un viņi ir lepni par to. Atceros, kopā ar dēlu biju kādā patriotiskā pasākumā, kur skanēja viena no Amerikas neoficiālajām himnām. Un mans dēls, desmitgadīgs puika, paziņoja: es esmu lepns, ka esmu amerikānis. Šī apziņa cilvēkos tiek ieaudzināta neatkarīgi no tautības, nacionalitātes, Amerikas iedzīvotāji ir patrioti, kas uzskata – mēs esam labākie, mēs esam lielākie un stiprākie. Tai pašā laikā netiek noliegtas citas nacionalitātes, tautības – tiek svinēti spāņu, meksikāņu, īru svētki. Svētā Patrika dienā liela daļa amerikāņu pēkšņi kļūst par īriem, jo tad var iedzert zaļo alu. (Smejas.) Un visi bez izņēmuma svin 4. jūliju – Neatkarības dienu, lai gan daudzi nemaz nezina šo svētku nozīmi. Un varbūt, ka svētku nozīmē arī nav tik svarīga kā kopības sajūta.
Latvijā… Mums jau nevajag, lai visi kļūst par latviešiem, taču svarīgi, lai katrs, kas dzīvo šai valstī, to patiešām mīlētu, cienītu, uzskatītu par savējo. Jo ar lielāku cieņu mēs izturēsimies pret visu latvisko, jo ar lielāku cieņu izturēsies pret mums.
– Kā to veicināt? Ar hokeju, piemēram?
– Sports patiešām vieno, dod cilvēkiem kopības sajūtu. Un, ja kāds sportists no mūsu valsts uzvar, piemēram, Olimpiādē, tad visi, kas arī nāk no tās pašas valsts, ir lepni, jo identificē sevi ar šo sportistu. Arī šāds patriotisms nav slikts.
– Kāpēc pirms laika nolēmāt iesaistīties politikā? Patriotisku jūtu dēļ?
– Tas, kas notiek valstī, ietekmē manu un citu Latvijas cilvēku dzīvi. Ja es varētu kaut ko mainīt šai attieksmē, darbībās – kādēļ ne?
Es neiestājos partijā, iestājos politiskajā biedrībā, lai novērtētu, uz ko esmu spējīgs, kā varu darboties un kādu atbildību par saviem lēmumiem uzņemties. Esot pilnībā godīgs pret sevi, atzinu, ka pašlaik šo atbildību uzņemties nevaru.
Un, godīgi sakot, negribu komentēt arī politiskos procesus valstī, jo no malas spriest ir ārkārtīgi viegli. Apspriest, pateikt, kā būtu pareizi. Tāpat kā sportā – no malas visi zina labāk. Bet uz laukuma sajūtas ir pavisam citādas.
Man nav jāapsola. Tā būs
– Pieminējāt savu dēlu, kurš ir Amerikas patriots. Bet kā ar Latviju? Vai jūs gribētu, lai jūsu bērni ir Latvijas patrioti, runā latviešu valodā?
– Es varu gribēt daudz ko, realitāte ir cita. Tā ir un būs manu dēlu, nevis mana izvēle. Esmu jau stāstījis, ka savulaik dēls vispār pārstāja runāt, jo viņam vienlaikus bija jākomunicē vairākās valodās. Tai brīdī pieņēmām lēmumu, ka mājās sarunāsimies tikai angļu valodā. Pagāja laiks un dēls atsāka runāt, protams, angliski. Pēc visa tā – vai mani pārsteidz tas, ka vecākais dēls zina latviešu zīmes un grib no tām izveidot tetovējumu? Jā! Jo desmit gadu vecumā viņš bija absolūts Amerikas patriots, bet tagad viņam ļoti svarīga ir Latvija. Dēlam ir svarīgi, lai viņu uzrunājot, vārda beigās būtu burts s, jo tā ir visiem latviešu vīriešiem. Nevis Robert, bet Roberts. Tad jautājums – ja viņi saprot, bet nemāk izteikties dzīves apstākļu dēļ, vai tas ir svarīgāk nekā apziņa un lepnums par savām latviešu saknēm? Par to, ka viņos rit latviešu asinis. Vai mums tomēr svarīgs tikai vizuālais, acīmredzamais? Bet viņš, jauns vīrietis, ir lepns par to, ka viņa saknes ir Latvijā, ka viņš ir latvietis un zina latviešu zīmes. Viņš tās visas ir izpētījis un tetovējumam izvēlējies tās, kas viņam šķiet svarīgas. Tā ir sava veida piederības parādīšana.
Un mans jaunākais dēls… Olimpiādes laikā viņš uz skolu devās Latvijas izlases kreklā. Protams, dēlam ir tīņa vecums, gribas izrādīties, un tomēr…
– Viņi brauc uz Latviju?
– Kad bija mazi, brauca diezgan bieži, tagad retāk, bet tomēr brauc. Viņiem patika gan zemi rakt, gan urbt – tādas puišu lietas darīt. Bet tagad… Viņiem ir sava sabiedrība, savi draugi, savas darīšanas. Braukt no tā visa prom…
– Kādas ir jūsu attiecības ar dēliem?
– Man šķiet, ka labas.
Katrā ziņā es saviem vecākiem esmu sagādājis vairāk galvassāpju nekā mani bērni man.
Bet vecāki vienmēr piedod, pieņem. Arī es saviem bērniem esmu pateicis: ja ir kādas nepatikšanas, nekas – tā būs jūsu pieredze. Bet, ja notiek lielas nepatikšanas, uzreiz zvaniet. Viņi prasa – tu nelamāsies? – Nē! Mēs domāsim, kā šo problēmu atrisināt. Un tikai pēc tam domāsim, kādēļ tas vispār notika. – Tu apsoli? – Man nav jāapsola, tā būs. Un ar visu to pamanos viņiem izteikt tādus aizrādījumus, lietot tādus izteicienus, par kādiem reiz teicu – es tā nekad neteikšu.
Kad pusaudža vecumā kaut ko savārīju un vecāki pārdzīvoja, es vienmēr teicu – nu, par ko tā pārdzīvot?! Uz ko man atbildēja – būs tev savi bērni, tad tu redzēsi. Es tikai pasmējos. Un tad, aptuveni pirms gada… Mani dēli ir jau gandrīz pieauguši vīrieši – viens ir manā augumā, otrs ir garāks par mani, un kādu dienu attapos, ka strostēju viņus kā mazus puikas. Kad to apjēdzu, iesaucos – ārprāts, es izklausos kā mana māte! Šie abi sāka rēkt un piekrītoši māt ar galvu. Un es taču kādreiz sacīju – nekad…
Esmu arī pieķēris, ka jau kuro reizi prasu, vai viņi ir paēduši. Pusstundas laikā to vaicāju trešo vai ceturto reizi. Ārprāts! Un tas tik dabiski izskan no manas mutes, ka dēli uz mani jau sāk skatīties šķībi. Tomēr noturējos un nepateicu fundamentālo frāzi: kad jums būs bērni… Iekodu lūpā un klusēju. (Smejas.)
– Jūsu attiecības ar vecākiem bija labas?
– Visādas. Katram vecumam ir sava attiecību stadija. Mums reizēm šķiet – ak, kaut nebūtu trako pusaudža gadu. Bet, ja nebūtu to, nebūtu arī vēlāko attiecību.
Attiecībā uz bērniem… Nu jau arī pats esmu pārliecinājies, ka vislabāk to, kā audzināt bērnus, zina tie, kuriem bērnu nav. Tiem ir gan padomi, gan risinājumi. Ja paskatāmies filmas, šovus, tad stundas, pusotras laikā jūtieties labi filmās visas problēmas tiek atrisinātas. Diemžēl realitātē tā nenotiek. Nenotiek tik ātri, ir pārdzīvojumi, jūtu izpausmes… Attiecības ir jārisina, jāšķetina. Cik vien iespējams, esmu mēģinājis pret dēliem Kristoferu un Robertu izturēties kā pret pieaugušajiem. Ja ir kāds jautājums, par ko nevaram vienoties, piedāvāju viņiem divus variantus un reizē arī izskaidroju, kas notiks, ja viņi izvēlēsies pirmo variantu, un kas notiks, ja otro. Bet izvēli vienmēr atstāju viņu ziņā. Tiesa, klusībā cerot, ka viņi izvēlēsies to variantu, kas, manuprāt, ir labāks un pareizāks. (Smejas.) Trakums, ka mēs, pieaugušie, jau zinām, kā būtu labāk. Bet bērni… Viņi var piekrītoši māt ar galvu, bet, tikko aiz vecākiem aizveras durvis, atskan – ko viņš saprot no dzīves?! Es pats tāds biju, tāpēc tik labi to zinu.
– Bet vecākiem tā gribas bērnus pasargāt, uzspiest pareizo izvēli.
– No kā pasargāt? No dzīves pieredzes? Tieši dzīves pieredze cilvēku veido par personību. Pat atceros, ka lēmumi, rīcība, kas tagad šķiet absolūti stulba, savulaik šķita pats ģeniālākais variants. Reizēm esmu pat piecas reizes pielaidis vienas un tās pašas kļūdas, pat piecas reizes uzkāpis uz viena un tā paša grābekļa. Ar sesto reizi pielēca! Tad kādas tiesības man ir nosodīt kādu, vēl jo vairāk – savu bērnu, kas pieļauj tādas pašas kļūdas kā es?
Atceros, kopā ar komandas biedriem lidoju lidmašīnā un divi jaunākie komandas biedri saka – nu, kur mēs ejam šodien?! Es, nu jau ar pieaugušā attieksmi skatos uz viņiem un saku – mēs taču jau bijām pirms pāris dienām. Kad ieraudzīju milzīgo neizpratni viņu acīs un izdzirdu bezgala izbrīnītu «nu un?», attapos, ka mēs taču esam dažādās vecuma grupās. Viņu enerģija, adrenalīns, hormoni burtiski laužas uz āru, viņiem tas jāizreaģē! Tāpēc ir tik stulbi teikt – es tavā vecumā, es savā laikā…
Vecākiem jāpazīst savs bērns un jārīkojas atbilstoši viņa raksturam un briedumam. Viens sešpadsmit gados var būt ļoti nobriedis, bet citam galvā vēl vējš skraida vai arī viņš ir ļoti naivs. Esmu pārliecinājies – jo vairāk aizliegsi, jo bērni vairāk mēģinās šīs aizliegtās lietas noprovēt. Un arī tas ir normāli. Sevis apliecināšana izpaužas kā protests pret valdošo institūciju – vecākiem. Gribētos jau nodot dēliem savu dzīves pieredzi, bet… tas nav iespējams!
– Sacījāt, ka bērnus pēdējoreiz satikāt pavasarī. Jums viņu nepietrūkst?
– Pietrūkst. Taču dzīve tā iegrozījusies, ka tiekamies tik bieži, cik tas iespējams. Vēl jau paliek citi sazināšanās veidi – skype, telefons… Lai kāds attālums mūs šķirtu, dēli zina, cik daudz viņi man nozīmē. Nekautrējos viņiem atkārtot, ka mīlu.
Angļu valodā šie vārdi I love you skan vieglāk, dabiskāk, nekā smagnējais latviskais – es tevi mīlu.
– Tāpēc, ka neesat pieradis šos vārdus sacīt latviski?
– Visticamāk, ka tā. Jo manā bērnībā nebija pieņemts, ka ģimenē cits citam saka – es tevi mīlu. Daudzi saka, ka angļu valodā šie vārdi zaudējuši nozīmi. Es tam nepiekrītu, jo viss atkarīgs no personiskās attieksmes – vai tu to saki tikai tāpēc, lai ievilktu ķeksīti vai tu to saki no visas sirds, paužot jūtas, kas ir tevī. Ķeksīša dēļ varu iet pa ielu un katram pretimnācējam teikt – es tevi mīlu. Bet tad, kad tas ir pa īstam, šie vārdi tik viegli vis neizskan. Un vēl svarīgāk, lai šo vārdu apliecinājums ne tikai izskanētu, bet parādītos arī darbībā.
Par hokeju vairs neinteresējos
– Jūsu mīlestība bija arī hokejs. Maijā paziņojāt par aiziešanu no tā. Ko tagad darāt?
– Dzīvoju, baudu dzīvi! Katra diena ir citāda – ir dienas, kad darāmā ir ļoti daudz, un ir dienas, kad iedodu sev brīvdienu, un tā ir baigi labā sajūta… Katrā ziņā mana dzīve krasi atšķiras no tās, kādu dzīvoju iepriekš. Noteikti nenožēloju to, ka esmu pabeidzis savu profesionāla hokejista karjeru. Nokļūstot sporta pasaulē, tava dzīve tiek pakārtota tikai sportam, kas gan ir ļoti interesants, bet grūts darbs. Tomēr es šo darbu mīlēju un esmu pateicīgs, ka man bija iespēja tik ilgi to darīt, gūt kaifu līdz pēdējai spēlei. Zināt, hokeja spēles ir kā izrādes. Milzīgs gandarījums, milzīgs! Un es nerunāju tikai par pašu spēli. Īpašās izjūtas, gatavojoties spēlei, tava komanda, izbraucieni… tas viss man patika.
Jā, bija periodi, kad nebija ne prieka, ne vēlēšanās, ne gandarījuma spēlēt. Bet tas pāriet – vai nu pie tā jāpiestrādā, jāizdara secinājumi vai jāpaņem pauze. Un jāizlemj, vai esmu gatavs ieguldīt vēl vairāk laika, spēka un enerģijas, lai gūtu prieku no spēles. Ļoti grūti būtu rast gandarījumu sportā, neveltot pienācīgu laiku, lai sagatavotos izrādēm – spēlēm. Treniņi, skriešana… Kaut gan no tribīnēm jau redz tikai to vieglo soli, neviens pat nenojauš, ka hokejisti zem formastērpa ir cauri slapji, ka vienas spēles laikā zaudē 2–3 kilogramus. Neviens nezina, kā jūties, sēžot uz soliņa un gaidot, kad tevi izlaidīs laukumā, cik garas šķiet tās divas minūtes, sēžot uz noraidīto soliņa, un kāds satraukums, atbildības izjūta ir spēles laikā. Cik mānīgs ir šis sporta veids, skatoties no attāluma!
– Kādas bija izjūtas, spēlējot pēdējo spēli?
– Pēdējo spēli aizvadīju Slovākijā, kur spēlējām pret Donbasu. Trešajā periodā jau bija skaidrs, ka šo spēli mēs neizvilksim. Un tai brīdī sapratu realitāti – šīs ir manas pēdējās minūtes uz laukuma. Uztvēru to tā… praktiski. Kad bija pēdējais, noslēguma pasākums, tad gan es tā ilgāk pasēdēju uz soliņa. Pat īpaši uz to neiespringstot, domās kā kinolente parādījās visa mana sporta dzīve – kādi treneri man bijuši, kādas spēles.
Tai brīdī pilnīgi skaidri apzinājos: šī ir pēdējā reize, kad es kā profesionāls sportists formā ar piederību komandai stāvu arēnā.
Es vairs nekad nestāvēšu uz zilās līnijas… Ļāvu šim mirklim iespiesties atmiņā un tikai tad gāju prom. Esmu atdevis hokejam visu, pilnīgi visu, kas man bijis. Man vairs nebija, ko dot.
– Un ko hokejs devis jums pretī?
– Esmu ilgu liku darījis to, ko mīlu. Es esmu guvis baudījumu gandrīz katrā spēlē, ko esmu spēlējis. Ko vairāk man vajag… Ko vairāk es varu gribēt.
Ir jau bijuši arī brīži, kad šķiet – tu esi baigais džeks, zvaigzne. Tās ir muļķības! Sapratne par to man atnāca mirklī, kad attapos: ko gan vērtīgu mēs uz laukuma darām sabiedrības labā? Dzenājam ripu šurpu turpu, šurpu turpu… Un pa ceļam grūstāmies un iebakstām cits citam ribās. Turklāt uzskatu, ka nevienu spēli neesmu nospēlējis perfekti.
– Jums tagad svarīgi noskatīties visas hokeja spēles?
– Nē. Godīgi sakot, es par hokeju vispār vairs neinteresējos. Un ne tikai par hokeju, bet vispār par sportu. Kad par to runāju ar kolēģi, kas aizgāja no sporta vēl pirms manis, viņš teica – gadu pēc tam viņam bijusi alerģija pret hokeju. Domāju, man ir līdzīgi. Tagad mani tas neinteresē.
– Neesat slēpis, ka jums savulaik bijušas problēmas ar pārlieku alkohola lietošanu. Sacījāt, ka esat alkoholiķis. Tieksmi pēc grādīgā var uzvarēt?
– Godīgi sakot, sevišķi negribu par to runāt, jo tas ir bijis un pagājis. Vai var uzvarēt cīņā ar vēlmi pēc alkohola? Es nezinu. Jo šī problēma jau nekur nepazūd. Tā katru dienu ir tepat un katru dienu ar to jācīnās. Vienu dienu ir grūtāk, citu vieglāk, bet cīņa nebeidzas nekad. Ja izdodas izturēt, labi. Bet tas nav nekas unikāls, lai es sevi izceltu un teiktu – skatieties, kāds tas ir brīnums! Netaisos sev tāpēc karināt ordeņus. Kāpēc par to vispār runāt? Lai kāds mani žēlotu? Ir cilvēki, kas tikuši galā ar daudz lielākām dzīves grūtībām.
– Gandrīz katru nedēļu dzeltenajā presē parādāties ar citu it kā sirdsāķīti. Jūs speciāli kaitināt presi?
– Nē. (Smejas.) Prese bez manas ziņas izziņo jaunas attiecības un izdomā košākus virsrakstus. Taču es mierīgi sadzīvoju ar to, ka šad tad kaut kas tiek mazliet pārspīlēts, lai radītu sensāciju – tā tas ir un viss. Kāda man ir izvēle? Vai nu ar to sadzīvot vai slēpties mežā. Bet mežā iet negribas. (Smejas.)
– Pirms sarunas uzsvērāt, ka par savu privāto dzīvi neko nestāstīsiet.
– Tāda ir mana nostāja, jo tā ir mana PRIVĀTĀ dzīve. Jā, ne vienmēr man gājis tā, kā gribētos, tik spoži, kā esmu izsapņojis. Taču neuzskatu, ka ir kāda jēga par to runāt, ka mana pieredze kādam var palīdzēt. Ne velti ir teiciens – katram savi sū… šķiet visbriesmīgākie. Stāstīt, lai atkal kāds mani žēlotu? To es negribu. Un, ja gribēšu, tad tā arī teikšu – lūdzu, žēlojiet mani! Visi gan to uztvertu kā joku. Bet arī man ir vājuma, pesimisma, pelēkie brīži. Tad sevi sapurinu, domās sakot – nu ko, žēl sevis palika? Esmu sev uzstādījis divus kritērijus, pēc kuriem nosaku, man klājas labi vai slikti: vai esmu paēdis un vai man ir jumts virs galvas. Ja ir, tad manā dzīvē viss ir labi, neatkarīgi no tā, kāds īssavienojums tobrīd noticis smadzenēs.
