Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Stāsts, kā pie tevis atnāca mazais Olivers Vinstons Ozoliņš, nav viegls. No sirds gaidīts bērniņš. Tiešām brīnums.
– Tas bija garš ceļš, un sāpju dziļums vairākkārt sniedzās līdz kaulam. Bet es tev pastāstīšu. Ģenētiski man ir grūti tikt pie bērniņiem, tā nosacīti ir neauglība. Satraukumu un zaudējumus nācās piedzīvot ne reizi vien. Tā ir slimība, par ko nav pieņemts atklāti spriest, kaut statistiski tā ir liela problēma pat gados ļoti jauniem cilvēkiem… Uzsāku ārstēšanās kursu mākslīgajai apaugļošanai. Neskaitāmas izmeklēšanas, hormonālā terapija. Divas nedēļas katru dienu jāveic injekcijas vēderā. Sākumā dūra Sandis. Kad viņam vajadzēja lidot uz ārzemēm, nācās durt pašai, kaut nespēju iedurt adatu citam, kur nu vēl sev! Bet tiku galā. Vēders sadurstīts sāpīgs; ķermenis piepildīts ar milzīgām hormonu devām, lai veicinātu sievietes dabisko procesu restartu…
Nonākam līdz svarīgajai dienai un tad gaidām rezultātu – neveiksmīgi vienreiz, neveiksmīgi otrreiz un vēl, un vēl…
Jātiek pāri kārtējam zaudējumam, lai dotu iespēju jaunam mēģinājumam… Ļoti lūdzu Dievu. Sandis bija līdzās. Esmu pateicīga, ka nevienu mirkli viņš neuzdeva jautājumu: «Varbūt pietiek?» Pērn martā bija paredzēts kārtējais IVF mēģinājums. Nolēmām – tas būs beidzamais Latvijā, pēc tam meklēsim risinājumus ārzemēs. Un notika brīnums – Olivers pieteicās dabīgā ceļā. Esmu sieviete, kurai jāiziet cauri piecām neveiksmīgām IVF procedūrām, zaudējuma sāpēm, neskaitāmiem mēģinājumiem sevi noturēt cerībā, lai tiktu pie bērniņa dabīgā ceļā. Ar to viss nebeidzās – vajadzēja sevi ļoti saudzēt, lai bērniņu saglabātu. Devītajā mēnesī vēl izslimoju arī kovidu. Olivers piedzima precīzi desmitajā izslimošanas dienā. Viss beidzās labi.
– Sandis ir Kontinentālās hokeja līgas Ņižņijnovgorodas kluba Torpedo aizsargu treneris. Tātad viņa darbs ir Krievijā. Attālums vieno vai šķir?
– Ir grūti. Bet tā ir profesionālā sporta specifika un cena, par ko es tiku informēta, ko akceptēju un pieņemu. Bet… Lai cik atbalstoša esmu, lai cik Sandis ir saprotošs… Jo ilgāk viņš ir projām, jo spēcīgāk saprotam, ka gribam būt kopā, sajust klātbūtni, īpaši tagad, kad ir maziņais. Labi, ka hokejā ir brīvi vasaras mēneši, tad Sandis ir mājās. Pirms pandēmijas kopā ar Vivjēnu regulāri braucu arī uz Krieviju, gan jau atkal varēsim aizceļot arī ar maziņo. Un mums ir arī plāns, kā dzīvosim turpmāk.
– Kā tu tiec galā ar neietekmējamo faktu, ka Sanda Ozoliņa harisma joprojām iedarbojas uz sievietēm? Ne vienai vien salūza sirds, uzzinot, ka viņš vairs nav brīvs.
– (Smiekli.) Esmu pārliecināta: kādai salūza sirds. Bet viņam pašam ar to jātiek galā. Jā, ir bijuši kādi aspekti, kad jūtu – manī mostas greizsirdība. Tā ir. Un ir tik forši, ka var piedzīvot veselīgu greizsirdību. Tad dzīve uzsauc: «Ina, turi buru! Turi asti gredzenā! Neaizmirsti, kāda esi, kāda biji tolaik, kad satikāties!» Dzirdēts, ka vīrietis arī pēc vairākiem gadiem joprojām grib sev līdzās redzēt tādu sievieti, kādu reiz veda pie altāra.
Visu interviju ar Inu Ozoliņu lasi Santa+ un žurnāla Santa jaunākajā numurā!
