Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šī saruna notika 2016. gadā, vēl ilgi pirms sākās Samantas ceļš uz Eirovīziju.
Savu identitāti meklējot
Samanta Tīna uz sarunu ierodas baltā, ekskluzīvas markas automašīnā. Viņai mugurā ir platas bikses, kājās platformas kurpes, kas vēl vairāk izceļ slaido augumu un lapsenes vidukli. «Mašīna ir tikai instruments, lai piepildītu savu sūtību,» par luksusa auto saka dziedātāja. Samanta vairs nav tā meitene no žurnāla vāka ar sarkaniem matiem, izskūtiem deniņiem un milzīgām ambīcijām mūzikā. Viņa cenšas izprast arī savu dvēseli.
«Šī vasara man būs raiba,» par tuvākajiem plāniem stāsta dziedātāja. «Pārsvarā būšu Lietuvā, kur man gan plānoti solo koncerti, gan dziedāšu kopā ar Lietuvas televīzijas šova Zvaigžņu dueti dalībniekiem (Samanta Tīna pārī ar divkārtējo pasaules čempionu Latīņamerikas dejās Tadu Rimgailu šovā ieguva otro vietu – aut.). Pēc uzvaras Baltkrievijas mūzikas festivālā Slavjanskij bazar 2012. gadā esmu šovasar uzaicināta kā īpašā viešņa tajā pārstāvēt Latviju. Man ir gods mūsu zemi pārstāvēt arī festivālā Baltic Song Contest, kas katru vasaru notiek Zviedrijā. Paralēli gatavošos jauno izpildītāju konkursam Jaunais vilnis. Gaidu, kad pasākuma rīkotāji dos zaļo gaismu. Pagaidām no piedāvātā repertuāra apstiprināta tikai oriģināldziesma. Tā ir jauna Raimonda Paula melodija, ko viņš man piedāvāja.
Maestro man pats piezvanīja, apsveica ar iekļūšanu Jaunajā vilnī un teica, ka vēlētos, lai es ierakstu viņa dziesmu.
Kā jebkurš dziedātājs Latvijā, kam ir ambīcijas, vienmēr esmu sapņojusi stādāt kopā ar Raimondu Paulu. Man no viņa vienmēr ir bijis bail. Kad Maestro ienāk telpā, sastingtu emocionālā un garīgā bijībā un neko vairs nevaru pateikt.
Kad tika paziņoti konkursa Jaunais vilnis sešpadsmit finālisti, režisors Aleksandrs Revzins katram piegāja klāt un pateica, ar ko viņam ir jāsāk strādāt – vienam tūlīt jāsāk skriet, citam jāmaina ēšanas paradumi –, bet visi – gan meitenes, gan puiši – līdz konkursam nedrīkst griezt un krāsot matus. Dažiem savilkās ģīmis lielā jautājuma zīmē. Nedrīkstam ēst arī maizi un uzturā lietot piena produktus. «Vēlos, lai jūs starojat!» viņš teica, «bet šie produkti izceļ sejas vaibstus un grumbiņas.» Tas man bija jaunums. Ceru, ka konkursa stilists man nenokrāsos sarkanus matus… (Smejas.)
Mēs visi augam, eksperimentējam ar savu izskatu, kaut kam ejam cauri, lai atrastu savu identitāti,» par sarkano matu periodu saka dziedātāja. «Kad tava āriene vairs neatbilst tam, kā jūties iekšēji, sāc meklēt harmoniju ar savu dvēseli, kas runā citādāk. Dalailama ir teicis, ka realitāte ir nepastāvīga. Tas nozīmē, ka mēs katru dienu maināmies, pieaugam vai krītam atpakaļ. Es nekad vairs nebūšu tāda, kāda biju, kad ienācu pa šīm durvīm. Nevar pieķerties lietām. Tu iemīlēji koku, kad to iestādīji, bet izaudzis tas ir citādāks. Kad piedalījos šovā O!Kartes akadēmija, man piemita jaunības maksimālisms, ar sarkaniem matiem mēģināju pievērst sev uzmanību. Tas bija sava veida protests pret kaut ko. Es nebiju no kautrīgajām meitenēm. Piesakoties šovam, biju gatava ņemt cirvi, vairogu, zobenu un cīnīties par savu vietu. Bērnudārzā mani sauca par komandieri, bet skolā ar klasesbiedriem sacentos par labākām atzīmēm. Skolas laikā es biju savdabīga. Man patika atšķirties. Man nebija daudz draugu. Bērnībā man bija interesantāk pabūt vienatnē, nevis skriet un mētāt bumbu ar citiem bērniem. Meklēju un pētīju vardes. Lasīju un kolekcionēju akmeņus. Situ tos vienu pret otru un skatījos, kā tie izskatās no iekšpuses. Mamma par to rāja, bet man bija interesanti. Man patika pirms negaisa uzkāpt uz riteņa un vienai kaut kur traukties. Arī par to mamma mani bāra.
Mamma bija skolotāja, bet tēvs strādāja policijā. Man ir sešus gadus vecāka māsa, un kopš agras bērnības bija iespēja pavērot no malas, kas notiek, ja bērns nepakļaujas vecākiem. Tēvs bija ļoti stingrs, mācēja ierādīt savu vietu. Māsa dabūja sukas par melošanu un citiem grēkiem, un es zināju, ar ko tas var beigties. Mammai esmu samelojusi vien kādas piecas reizes. Sāpēja, kad draudzenes kaut kur gāja, bet mani nelaida, taču es nealku aizlavīties, izrauties, bēgt prom no mājām. Tētis bija autoritāte ne tikai mūsu ģimenē, bet arī pilsētā. Tīņa gados uz ballēm gāju, taču randiņi man izpalika. Puisis, uzzinādams, kas ir mans tētis, teica – nē, es tevi vedu mājās!
Mana pirmā mīlestība bija ļoti skaista, un es to atceros joprojām. Man tētis bija vīrieša etalons. Tētim patika mana pirmā mīlestība, turklāt viņš zināja: ja tuvumā nebūs pats, draugs mani aizstāvēs. Mēs nepalikām kopā, bet tas nenozīmē, ka pirmā mīlestība ir nelaimīga. Tā daudz ko jaunietim iemāca.
Tas ir stereotips, ka pirmā mīlestība ir akla. Tā ir vispatiesākā, jo nav pieredzes, un nav zināms, kā otrs rīkosies.
Viss ir pirmo reizi un patiesi. Šķiršanās sāpēja, taču mums dalījās domas par nākotni. Es neredzēju savu nākotni Tukumā, kur esmu dzimusi. Es gribēju dziedāt, veidot karjeru, bet viņam bija citi nodomi. Mēs katrs izgājām pa savām gaiteņa durvīm.»
Tīrradnis mūzikā
«Skolas laikā sapņoju kļūt par vetārsti vai interjera dizaineri. Apmeklēju mākslas skolu un brīvdienās braucu uz interjera dizaina kursiem uz Rīgas Amatniecības vidusskolu. Sapratu, ka nevēlos savu dzīvi saistīt ar šo profesiju. Es gribēju dziedāt. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Kultūras koledžā. Neesmu mācījusies mūzikas skolā, mums ģimenē nav neviena muzikanta, un esmu domājusi, no kurienes man ir šis talants. Esmu sapratusi, ka mana sūtība, nākot uz šo zemi, ir cilvēkiem kaut ko pateikt. Tāpēc man dota tik spēcīga rīkle. Reizēm pati sabīstos no spēka, kas ir manī. Būtu liels grēks šo talantu, kas iedots kā trieciens, kā stars no Augšas, neattīstīt un ar to nestrādāt. Bērnībā ar savu balsi kaitināju māsu. Taisīju delfīna skaņas. Viņa teica – aizveries, es nevaru vairs to izturēt!
Mēs ģimenē visi esam ļoti atšķirīgi. Es esmu patstāvīga, bet vecāki un māsa ar manu krustdēliņu dzīvo Tukumā. Man nesanāk bieži apciemot savu ģimeni, bet, kad baigi sakāpj, zvanu mammai. Pēdējā laikā cenšos vairāk komunicēt ar vecākiem, viņus vairāk iesaistīt savā dzīvē, notikumos, kas mani satrauc. Bet es arī ļoti turos. Mamma man ir mācījusi neizrādīt savas jūtas. Kad O!Kartes akadēmijas laikā zvanīju mammai un teicu – es vairs nevaru izturēt, viņa stingri sacīja – neraudi, nerādi nevienam savas asaras; tu vari.
Es izturēju, jo zināju, ko vēlos – es gribēju dziedāt. O!Kartes akadēmijā iepazinos ar aktrisi Rēziju Kalniņu, ko uzskatu par savu otro mammu. Viņas dēļ esmu raudājusi. Viņam man teica – nerādi, ka tu esi smuka, mani neinteresē, ka tev ir skaista balss, es gribu saprast, ko tu, ejot uz skatuves, vēlies pateikt.
O!Kartes akadēmijā iepazinos arī ar savu nākamo vokālo pedagogu Niku Matvejevu. Diemžēl viņa vairs nav starp mums… Kad man bija pirmo reizi ar viņu jādzied, es biju uz pauzes. Man teica: «Samanta, viņš taču ir grands!» Atbildēju: «Es zinu…» Pirms kāpšanas uz skatuves mani pārņēma paniskas bailes. Kad gāju pie viņa nostādīt balsi, viņš teica: «Es strādāju tikai ar tiem, ar ko man ir interesanti. Tu esi dabas bērns, un man ir interesanti, ko no tevis vēl var dabūt laukā. Tev parāda tehniku, ko citi mācās gadiem, bet tu uzreiz apgūsti vienā rāvienā.»
Necerēju, ka šovā uzvarēšu. Cilvēkiem par mani bija radies priekšstats, ka esmu iedomīga. Un vēl tie sarkanie mati! Man likās – kas tas par sviestu?! Kāda starpība, kādi cilvēkam ir mati, kādai ticībai viņš pieder vai, piedodiet, kāda ir viņa seksuālā orientācija. Vai tāpēc viņš ir slikts? Sāpēja sirds par žūrijas kritiku, komentāriem internetā. Biju parasta meitene no mazpilsētas ar mērķi un vēlmi dziedāt, būt uz skatuves. Sapratu, ka mākslinieka dzīve nav tik skaista, kā žurnālos un televīzijā izskatās. Lai sevi pasargātu no komentāriem, gribot negribot tu uzaudzē biezu ādu, nesmaidi visiem pēc kārtas, un cilvēkiem šķiet, ka esi iedomīga.
Ja kāds uzskata, ka es esmu augstprātīga, manuprāt, viņš nemāk atrast pieeju, kā ar mani sarunāties.
Kaut kas arī mani no viņa atgrūž, un es nevēlos viņam atklāties. O!Kartē man daudzi teica – Sanča, es sākumā nedomāju, ka tu esi tik forša! Man skolā daudz ir darīts pāri. Mani apsmēja par matiem. Es interesanti ģērbos, veidoju neparastas frizūras. Man patika rokera stils, nēsāju ķēdes. Tēvs neļāva ēst pie galda tādā paskatā. Ka ne, tad ne! Aizgāju no galda neēdusi.
Izejot tam visam cauri, esmu kļuvusi tikai bagātāka. Šovs bija arī laba psiholoģiskā skola. Tu uzzini daudz par sevi – vai esi vienpatis, vai ir problēmas ar komunikāciju, vai spēj saprasties ar visiem? Uzvara šovā bija tikai mazs solītis ceļā uz sapņa piepildījumu. Ikviens, kas tur bija, varēja būvēt savu karjeru, bet cik no viņiem to izmantoja? Televīzijā palīdz, pirms iziešanas ēterā tevi uzvelk kā lelli ar atslēdziņu – aiziet! Bet smagākais darbs sākas pēc tam. Man brīžiem sametās šķērmi, skatoties jauno talantu šovus, kas sekoja pēc mums. Jaunieši ir nokļuvuši televīzijā un iedomājas, ka ir zvaigznes. Kādas zvaigznes?! Tikai tāpēc, ka divas nedēļas pabijuši televīzijā? Vai viņi ir nesuši Latvijas vārdu tālāk pasaulē?»
Restartēt dzīvi
«Pirms vairākiem gadiem Dievs man pateica – stop! Es nejutos labi, nodevu analīzes, un man atklāja nopietnu slimību. Tā nebija skaļa pauze, turpināju dziedāt, lai gan rehabilitācija ilga pusgadu. Nebija viegli šajā vecumā apzināties, ka tev ir jācīnās ar smagu slimību, bet tā nāca īstajā laikā, un tas bija ļoti vērtīgi. Es ļoti ātri sapratu, kas man dzīvē ir primārais – es vai mana profesija. Man likās, ka jūra ir līdz ceļiem. Es visu darīju ļoti vieglprātīgi. Man nebija mērķa. Plūdu līdzi citu noteiktai straumei, nevis paļāvos uz sevi, savu izvēli. Man bija aizpūderētas acis. Ja pats to nesaproti, tevi noliek uz slimības gultas padomāt. Es mēģināju sarunāties ar sevi, saprast, kāpēc tas notika ar mani, un apmeklēju psihologu. Ptu, ptu, ptu, es izveseļojos!
Domāju, ka Tas, tur augšā, gribēja man drusku pakutināt nervus. Slimība mainīja manu dzīvi.
No 2015. gada apmeklēju luterāņu baznīcu. Tas ir laiks, ko es veltu sev. Baznīcā esmu iepazinusi jaunus cilvēkus, esmu atradusi atbildes uz daudziem jautājumiem, nokristījusies. Man nebija laika apmeklēt svētdienas skolu, bet divreiz nedēļā tikos ar mācītāju Arti Eglīti, un mēs divas trīs stundas sarunājāmies. Viņš teica, ka man esot vairāk jautājumu nekā Teoloģijas fakultātes studentiem. Es lasīju Bībeli, kurā sen jau ir uzrakstīts viss, kas dzīvē notiek ar cilvēku, ja viņš rīkojas tā vai citādi. Cilvēks tiecas būt kaut kam piederīgs – domubiedru grupai, pulciņam, kuru apmeklē cilvēki ar noteiktām interesēm. Mans tētis bija ateists, uzskatīja, ka baznīca – tās ir muļķības, un es ar šādu apziņu augu. Tagad esmu sapratusi, ka ticība emocionāli man palīdz, dod dvēseles mieru.»
Aplipināt ar laimes sajūtu
«Pēc Lietuvas televīzijas šova es divas nedēļas atpūtos Dominikānā kopā ar cilvēkiem no biznesa aprindām. Man bija interesanti uzzināt, kā ir strādāt milzīgā komandā. Kad saslimu, es sapratu, ka neesmu kopā ar īstajiem cilvēkiem. Viņi savā ziņā mani izmantoja. Neviens nevar manā vietā izlemt, kā man rīkoties, ko darīt. Mana komanda esmu es pati, ar savām domām, idejām un prasmi tās īstenot. Tāpēc es meklēju pat kurpes un tērpus savām bekvokālistēm. Man ir svarīgi, kā jūtas cilvēki, kas ir kopā ar mani uz skatuves, – vai viņiem ir ērti šajās kurpēs, vai ir apmierināti ar matu sakārtojumu, kleitu. Mēs visi veidojam vienotu pozitīvas enerģijas kūli, ko raidām klausītājiem, un viņi mums to pašu dod atpakaļ. Dominikānā man nāca atklāsme, ka es lieliski tieku ar visu galā, bet man ir vajadzīga arī komanda. Apzinos, ka nav viegli atrast cilvēkus, kas bez savtīgiem nolūkiem ieinteresēti radīt šo pozitīvo enerģiju.
Esmu soliste, man patīk būt vienai gan uz skatuves, gan dzīvē. Man ir vajadzīgs laiks sev, bet es nevaru sēdēt bezdarbībā. Man nepatīk bezmērķīgas lietas, tāpēc es, piemēram, nespēju iet pārgājienā gar jūru. Atvaļinājumā jūku prātā un nesaprotu, kāpēc man neviens nezvana?! Man ļoti patīk braukt ar mašīnu. Tas ir laiks, ko pavadu ar sevi, bet vienlaikus man ir mērķis – es dodos no punkta A uz punktu B. Es neklausos mūziku, braucu klusumā. Tas ir laiks, kad varu aprunāties ar sevi, padomāt, kaut ko izanalizēt. Kādreiz kolēģi man piesakās braukt līdzi uz Lietuvu, ir pat gatavi sēsties pie stūres, lai es varu atpūsties. Taču atsaku, jo man nevajag kompanjonu. Es varu aizbraukt uz Viļņu, atbraukt atpakaļ uz Rīgu un vēl vakarā nodziedāt koncertu.
Domāju par savu izskatu, bet necenšos sevi ierobežot, sev kaut ko liegt. Ja man kaut ko nevajag, es no tā atsakos, taču nedomāju – kāpēc man tas nav vajadzīgs. Cilvēks sevi ierobežo šeit (Samanta pieliek roku pie galvas). Domājot – ja es tagad uzpīpēšu, man balss aizies ciet, tad tā arī notiks. Mēs sevi programmējam ar domām, bet tām ir milzīgs spēks. Ja sieviete visu laiku domās – es esmu resna un gribu notievēt, viņa nekļūs slaidāka, pārtiekot tikai no salātlapām. Rezultāta nebūs arī skrienot, jo viņa skries nevis ar prieku un baudu, bet ar galvu. Arī apmeklēt trenažieru zāli – tā ir cīņa ar sevi. Dominikānā es katru rītu skrēju, ko ikdienā nedaru. Man tas nav raksturīgi, taču tur es četras stundas skatījos okeānā un nejutu, kur palicis laiks. Es veltīju laiku sev, un tagad esmu atpūtusies, smaidu un labi jūtos.
Nav viegli dzīvē atrast nodarbošanos, kas dara laimīgu. Katrai profesijai ir arī sava cena, aizskatuve. Māksliniekam jāziedo savs privātums. Esmu laimīga, ka varu nodarboties ar to, ko vienmēr esmu vēlējusies un kas man patīk. Ja es vēl varu ar to paēst un aplipināt ar prieka sajūtu citus – tā, manuprāt, ir neizmērojama laime.»
