Samanta Tīna: Nākotnē domāju iegūt dubultpilsonību

– Jaunais vilnis tavā karjerā jau bijis, Eirovīzija arī iekarota. Kas tālāk?

– Gribu izdot albumu – to visi prasa un gaida tikpat ļoti kā es. Ja runājam par uzvaru Supernovā, uzskatu, ka izpildītājam vismaz reizi gadā jāpieņem izaicinājums piedalīties kādā vokālistu konkursā.

– Vai tad vēl ir palicis kāds, kurā neesi startējusi?

Daži ir. Esmu domājusi par piedalīšanos krievu populārajā šovā Golos, taču to atlikšu uz vēlāku laiku. Ne tagad…

– Supernovas finālā pati par sevi balsoji?

– Vienu reizi aizsūtīju īsziņu un vienreiz piezvanīju. Šogad labi bija tas, ka no viena numura varēja nobalsot tikai vienu reizi.

– Cik reižu esi piedalījusies nacionālajā atlasē?

– Šī bija sestā reize.

– Tad jau Markum Rivam vari kalpot kā lieliska motivācija – nemest plinti krūmos un piedalīties šajā konkursā tik ilgi, kamēr uzvar!

– Man ļoti žēl Markus. Nepatīk, ka visi viņu šitā tagad ķidā. Tāda apņēmība, kāda piemīt viņam, reti kuram ir. No viņa mums visiem vajadzētu pamācīties.

– Kāds ir dumjākais tērps, kādu tev Eirovīzijā jebkad bijis jāredz?

– Par tērpiem nezinu, bet varu nosaukt absurdāko scenogrāfiju. Uz skatuves tika izripinātas milzīgas serpentīna kāpnes dzeltenā krāsā. Nu, kāda velna pēc? Es vēl saprastu, ja tās pēkšņi izkustu vai no tām šautos salūts vai kaut kas tāds… Bet, nē, dziedātāja pa tām vienkārši uzkāpa un tikpat fiksi arī nokāpa. Varu iedomāties, kādu piķi šīs kāpnes izmaksāja. Stulbums!

– Tev pēdējā laikā ir fetišs uz bārkstīm – vairāki tavi skatuves tērpi darināti ar tām. Kāpēc?

– Esmu nomainījusi savu skatuvisko tēlu un stilisti – tā ir Ramona Lazda. Bārkstīs jūtos ļoti labi, tās izskatās eleganti un tajās var arī patrakot. Esmu plānojusi ņemt līdzi uz Eirovīziju daudz dažādu tērpu tieši ar bārkstīm.

– Vai lasi internetā komentārus par sevi?

– Cenšos nelasīt.

– Zināji, ka tavu Eirovīzijas tērpu salīdzina ar auto mazgātavas birstēm?

– Viss normāli, par to tikai iesmeju! Kad uzvelku balto bārkšu tērpu, pati par sevi saku: «Nu, tā – birste gatava!»

– Ar kādu aromātu tev asociējas Eirovīzija?

– Ar skatuves tehniku, lampiņām – kaut kas uz kvarca pusi. Tas ir tāds specifisks skatuves aromāts.

– Vai atceries, ko darīji, kad Eirovīzijā laurus plūca Marija Naumova?

– Ja nemaldos, tas bija 2002. gads un man bija 12 gadi. Jau tad biju šī konkursa fane, katru gadu skatījos. Protams, ļoti lepojos, ka Latvija uzvarēja. Turklāt tā ir viena no nedaudzajām šī konkursa dziesmām, kuru joprojām atceros.

– Esi kādreiz norāvusi koncertu dzeršanas dēļ?

– Nekad. Man ir veto, nekad uz skatuves neiziešu iedzērusi. Un arī savai skatuves komandai neļauju to darīt. Pēc koncerta viņi var uz mājām kaut rāpus iet, bet uz skatuves viņiem jābūt skaidrā.

– Kāpēc tavai automašīnai ir leišu numuri?

– Jo mana deklarētā dzīvesvieta ir Lietuvā. Tam ir vairāki plusi. Viens no tiem – leišiem nav jāmaksā ceļu nodoklis. Tehniskā apskate arī jāiet reizi divos gados, nevis kā Latvijā, kur tas jādara katru gadu. Man mašīnas tehniskā apskate Lietuvā izmaksā 13 eiro un 50 centus. Latvijā kopā ar nodokli tie būtu vairāk nekā 200 eiro. Nākotnē domāju iegūt dubulto pilsonību, bet nu redzēs, kā man ies ar lietuviešu valodu.

– Kādā mīļvārdiņā tu sauc savu automašīnu?

– Kadijs.

– Vai pirms iziešanas no mājām ilgi pucējies pie spoguļa?

– Skatoties, kas todien jādara. Ja man nav tikšanos, ikdienā kosmētiku nelietoju, līdz ar to sataisos ātri.

– Cik ilgi no rītiem staigā ar Skarabeju?

– No rītiem nestaigāju. Viņš ir kārtīgs puika un savas vajadzības iemācījies nokārtot uz paladziņa. Izvedu viņu pastaigā pa dienu vai vakaros, dažkārt arī naktī pēc koncertiem.

– Tev nav bail, ka viņu var aiznest vanags?

– Nē, mans Skarītis nav standarta kratīklis, kurš visu laiku dreb. Skarbejs, lai arī ir čivavas pārstāvis, ir samērā drukns. Viņu vanags tik viegli neaiznesīs.

– Tavam sunim Skarabejam drīz būs 10. jubileja. Vai plānotas greznas svinības?

– Beidz, nekādas ballītes nebūs! Es viņam dāvināšu vizīti pie zobu higiēnista. Tas diemžēl notiek zem pilnas narkozes, bet ir vajadzīgs veselības nolūkā, jo citādi viņam tos zobiņus nevar iztīrīt.

– Arī tev drīz, 31. martā, ir dzimšanas diena. Par kādu dāvanu tu priecātos?

– Nevajag man dāvināt drēbes un smaržas. Man ir specifiska gaume aromātu izvēles ziņā. Vienmēr man noderēs Douglas dāvanu karte, ar to nekad nevar nošaut greizi, jo tad varēšu nopirkt tieši to, ko man vajag un kas man patīk.

– Ja tev pusstundas laikā būtu iespēja iemācīties jebko uz zemes, ko tu vēlētos apgūt?

– Spēlēt klavieres.

– Vai tev ir bijis tā, ka tu aizej uz pasākumu un redzi, ka vēl kādai sievietei ir tāda pati kleita kā tev?

– Nesen biju pie Lindas Mūrnieces uz dzimšanas dienu. Ierodos, stāvu ar puķēm rokās un pēkšņi aiz stūra ieraugu Lindu, kurai ir tieši tāda pati kleita kā man. Ārprāts! Un galvenais, ka Lindai bija apaļā jubileja, turklāt man viņai vēl jādzied. Tas ir tāpat kā kāzās ierasties kleitā, kāda ir līgavai. Piegāju pie pasākuma vadītājas un panikā jautāju, ko lai dara, mums ir vienādas kleitas.

Viņa atbildēja – jā, tas nav labi. Ieraugot nākam Lindu, laidos ātri uz citu pusi. Dzirdēju: Linda jautāja – kur tā Samanta palika? Izlīdu no slēpņa un nokārtu galvu atzinos, ka man ir tāda pati kleita kā viņai. Lieliski, ka Lindai ir laba humora izjūta, viņa tik noteica – neuztraucies, man taču ir kronis. Visa situācija bija tik smieklīga! Iedomājies: Linda sēž uz skatuves un es viņai dziedu. Un abas vienādās kleitās. Turpmāk mēs saskaņosim tērpa izvēli. (Smejas.)

– Vai ir matu krāsa, kāda tev vēl nav bijusi?

– Zila, zaļa, rozā, violeta, dzeltena, oranža.

– Kāds bijis pārdrošākais eksperiments ar tavu ārieni?

– Droši vien tas ārprāts, ka divu nedēļu laikā nolēmu no melniem matiem pāriet uz blondiem. Daudzi tolaik teica, ka skrullēju matus, lai kopētu Merilinu Monro. Bet patiesībā tas bija vienīgais veids, kā noslēpt to, ka man vienā galvas pusē mati bija uz pusi īsāki. Tie vienkārši bija no krāsošanas sadeguši. Tas bija kosmoss! Tagad, kad savam frizierim jautāju – ko tu teiktu, ja izdomātu, ka gribu atpakaļ melnus matus, viņš atbild – vienkārši izietu uz ielas, lai mani nobrauc pirmā mašīna.

– Kas ietilpst tavā koncertu raiderā?

– Galvenais, lai ģērbtuve ir slēdzama un tur ir dzeramais ūdens.

– Mēs visi atceramies tavu neveiksmi ar makaroniem šovā Gandrīz ideālas vakariņas. Vai beidzot esi iemācījusies tos vārīt?

– (Smejas.) Jā! Es arī toreiz mācēju vārīt, vienkārši tā sanāca. Vajadzēja klausīt parunai – lēnāk brauksi, tālāk tiksi. Toreiz es nebraucu lēnāk.

– Kura ir skaistākā pasaku princese?

– Sniegbaltīte ar saviem septiņiem rūķīšiem. Man liekas, ļoti mūsdienīgi.

– Nesen lasīju pētījumu, ka cilvēki, kuriem izrauti visi gudrības zobi, kļūst glupāki. Kā ir ar tevi?

– Glupāka es tiešām neesmu palikusi. Kopš man visi gudrības zobi izrauti, dzīvot kļuvis daudz vieglāk jau no domas vien, ka man vairāk nekad mūžā tas nebūs jādara.

– Tu dziedi karaoke?

– Ļoti reti. Man nepatīk! Man tā šķiet tāda māžošanās.

– Varētu nodziedāt kādu dziesmu no Rammstein repertuāra?

– Piemēram, Du hast? Nē! Ja nu vienīgi varētu izkliegt šos divus vārdus.

– Kurš ir dīvainākais produkts, kuru tev piedāvājuši reklamēt?

– Zaļos ekoloģiskos zirņus, kuri jāvāra. Vēl nupat man zvanīja no Lietuvas un piedāvāja reklamēt koriģējošo apakšveļu. Ko man koriģēt? Ir taču tik daudz skaistu formīgu sieviešu, kuras lieliski varētu to reklamēt! Kāpēc izvēlas mani?

– Tev ir kādreiz piedāvājuši precēties?

– Jā!

– Un kad tu precēsies?

– Par to vēl zinātne klusē!

– Pabeidz teikumu – skaidrā kāzās mēdz būt tikai…

– Vedēji.

– Lielākais svars, kāds tev bijis?

– 62 kilogrami. Tagad ir 55–56 kilogrami.

– Ar ko atšķiras kosmonauti no astronautiem?

– Kosmonautiem ir antenas galvā, un viņi dzīvo kosmosā, bet astronauti ir mūsējie, dzīvo tepat uz vietas un dzied par multivitamīnu pakām.

– Kura ir visdārgākā lieta, ko esi nopirkusi, un tā izrādījās tev absolūti nevajadzīga?

– Itālijā nopirku ļoti dārgas saulesbrilles. Nezinu, kas man bija uznācis. Brilles tā arī stāv mājās nenēsātas. Pārdot arī nav varianta, jo diez vai kāds tās pirks pat par pusi cenas.

– Cik tad maksāja?

– 360 eiro.

– Ko dara alpīnisti, kad viņiem beidzas tualetes papīrs?

– A kam viņiem tualetes papīrs? Viņiem taču, kāpjot kalnos, nav, kur atsēsties! Par šo lietu viņiem laikus jāpadomā, jo viņi taču klintīs kāpj tikai uz augšu un nekādas apstāšanās nav paredzētas. Droši vien viņi velk pamperus.

– Bērnudārzā tevi mēdza saukt par komandieri. Kā tevi mēdz saukt tagad?

– Sančus, Sirsniņa un Samantiņa.

– Pēdējais, ko tu esi savām rokām iestādījusi?

– Šī lieta, Jēzus Māte, man nesanāk! Lai arī esmu no Tukuma un mamma bērnībā mani ir ņēmusi līdzi uz dārzu, man nepadodas nekas, ka saistīts ar augu kopšanu. Tāpēc vienmēr visiem saku – lūdzu, nedāviniet man puķes podiņos, tās nomirs!

– Tev ir milzīga apavu kolekcija. Kuri no tiem ir dārgākie?

– Ak Dievs, no nemitīgas apavu pirkšanas cenšos tikt vaļā, bet pagaidām nesanāk. Pagājušo mēnesi vien nopirku četrus jaunus apavu pārus. Es pat nezinu, kuri no tā kvantuma ir dārgākie.

– Ja tev piespiedu kārtā nāktos izvēlēties dziļi latvisku skatuves vārdu, kāds tas būtu?

– Dacīte.

– Ar ko atšķiras pistole no šautenes?

– Pistoli var ielikt kabatā, bet šauteni var pielikt pie jostas gar kāju uz leju.

Intervija publicēta žurnālā Privātā Dzīve Nr.8, 2020.