Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar Valmiermuižas kultūras biedrības un Vidzemes augstskolas gādību nesen iznākusi arī mākslas vēsturnieka profesora Jāņa Kalnača grāmata Valmiermuiža. Rūpīgi iesieta cietos, ar audumu apvilktos vākos, uz laba papīra, bagāta ar kvalitatīvām ilustrācijām, tā nokļuva līdz ikgadējā grāmatu mākslas konkursa Zelta ābele fināla piecniekam zinātnisko izdevumu grupā (māksliniece Inese Hofmane). Ar grāmatām, kas veltītas kādai nelielai Latvijas vietai un kuras izdotas ar vietējiem – pašvaldības vai citu entuziastu – spēkiem, tā negadās bieži.
Nenojauktais tornis un cietums
Ideja par Valmiermuižas kultūras biedrību radusies līdz ar alus darītavu. «Kad Valmiermuižas alus darītavas saimnieks Aigars Ruņģis iedibināja savu uzņēmumu, viņam ļoti svarīga likās arī vietas sakopšana un kultūras klātbūtne,» stāsta Sabīne. «Taču alus darītavas uzdevums ir brūvēt alu. Bet kas rūpēsies par visu pārējo – vidi, vēsturisko mantojumu, kultūras aktivitātēm? Tā alus darītavas darbinieki un vietējie entuziasti 2012. gadā izveidoja biedrību, kuras mērķi ir kultūras bagātināšana, vēsturisko vērtību saglabāšana, sabiedriskās aktivitātes, kopienas iesaiste.
Sākums bijis nedaudz izaicinošs. Nevarētu teikt, ka vietējie ļaudis uzreiz bija gatavi mesties visās aktivitātēs un visos kultūras piedzīvojumos, ko nesa biedrība. Bet, laikam ejot, mēs esam arvien vairāk satuvinājušies un jūtam arī tieši vietējo iedzīvotāju atbalstu. Taču uz pasākumiem nāk ne tikai vietējie, jo Valmiermuiža ir mazs ciemats. Turpat, pāri šosejai, ir Valmiera, pilsēta, un ļoti daudz apmeklētāju un klausītāju ir no turienes. Un pat no visa novada, jo pēc pēdējās novadu reformas Valmiermuiža tagad ir piederīga Valmieras novadam. Pirms tam Valmiermuiža atradās Burtnieku novadā. Taču jau tad, veidojot kultūras programmu un piesaistot finansējumu, mūs ļoti atbalstīja arī Valmieras pilsēta. Pēc reformas ir vēl vieglāk sadarboties, jo šoseja vairs nenovelk robežu starp mums.
Es esmu dzimusi, augusi un gājusi skolā Valmierā. Pēc vidusskolas pabeigšanas tālāk izglītojos Rīgā, Kultūras koledžā, svētku režija – pasākumu aizkulises un viss pārējais – ir mana joma. Gadā, kad beidzu koledžu, to pievienoja Latvijas Kultūras akadēmijai. Nedaudz vēlāk ieguvu bakalaura grādu radošajās industrijās, lai būtu priekšstats arī par uzņēmējdarbību. Valmiermuižā izgāju savu svētku režijas praksi, palīdzēju dažādos darbiņos, koncertu rīkošanā, arī savu kvalifikācijas darbu izstrādāju Valmiermuižas kultūras biedrībā.
Kad skolas praksē iepazinos ar Valmiermuižu, man tā likās burvīga vide, kur darboties, radoši izpausties.
2015. gadā pārcēlos atpakaļ uz Valmieru un atgādināju par sevi – esmu te, varbūt vajag ko palīdzēt. Tas bija brīdis, kad biedrībā risinājās dažādas pārmaiņas, un es kaut kā ļoti strauji kļuvu par tās vadītāju. Biedrībā esam trīs darbinieces – arī mana asistente un grāmatvede –, bet mums ir daudz atbalsta no citiem biedriem, kas nav algoti darbinieki, bet iesaistās kā brīvprātīgie palīgi. Mēs rakstām projektus un piedalāmies konkursos, lai saņemtu pašvaldības finansējumu pasākumiem un citiem projektiem, piemēram, infrastruktūras attīstībai, kopienas līdziesaistei. Bet mūs kā ziedotājs ļoti atbalsta arī alus darītava.
Kad alus darītava ienāca Valmiermuižā, parks, ko redzam šodien, bija aizaugusi pļava ar neatjaunotiem vārtiem. Tur nebija pat celiņu, tikai diezgan baisa teritorija. No bērnības atceros – Valmiera jau nav liela, un es dzīvoju pietiekami tuvu – vienīgā asociācija, kas man saistījās ar Valmiermuižu, bija cietums, jo tur atrodas stingrā režīma ieslodzījuma iestāde.
Tas joprojām tur ir. Un, pateicoties cietuma priekšnieka atsaucībai, mēs kopā ar Valmiermuižas grāmatas autoru Jāni Kalnaču pat devāmies ekspedīcijā uz cietumu, un es pirmoreiz nonācu šajā teritorijā. Iemesls bija tas, ka tajā joprojām ir divas vēsturiskās Valmiermuižas ēkas, kas tiek izmantotas cietuma vajadzībām. Gribējām apskatīt, kā tās izskatās, jo ikdienā jau to nevar redzēt. Viena no ēkām ir nosiltināta. Man likās ļoti jauki, ka, neraugoties uz iestādes racionālo būtību un darbību, atjaunojot bija saglabāti arī ķieģeļu atsegumi, kas ļauj sajust vēstures elpu, pie sienām senās bildes, kā šīs ēkas ir izskatījušās kādreiz. Tas man likās ļoti sirsnīgi, ka arī šāda iestāde ar pietāti izturas pret vēsturisko mantojumu.
Tā ir šīs vietas vēsture, ko mēs nevaram ignorēt. Cietumu no alusdarītavas šķir tikai nepilns kilometrs. Taču es lepojos, ka Valmiermuižu pašlaik redz ne tikai cietuma gaismā. Pagaidām mums nav nekādas cita veida sadarbības. Bet mēs esam šajā vietā un mums ir jāņem vērā visa tās kopiena, arī ieslodzījuma vieta. Nākotnē labprāt veidotu kādu ciešāku sadarbību arī ar cietumu, jo tur ir ne tikai kokapstrādes un metālapstrādes darbnīcas, ieslodzītie ir piedalījušies arī radošos projektos, veidojot mākslas darbus un izstādes.
Valmiermuižas vēsturiskā teritorija ir pietiekami liela, un šobrīd tajā saglabājušās ap divdesmit no kādreizējām muižas celtnēm. Tām ir ļoti dažādi īpašnieki – gan pašvaldība, gan juridiskās personas un privātpersonas. Un arī tas ir viens no izaicinājumiem, jo biedrība vēlētos iegūt kultūras pieminekļa statusu visai muižas vēsturiskā centra teritorijai – ne tikai ēkām, bet arī ainavai, zaļajām zonām. Daži no tagadējiem saimniekiem šai iecerei atsaucās labprāt, citi nebija tik atsaucīgi.
Mēs arvien cenšamies skaidrot un pārliecināt, ka vēstures vērtības ir būtiskas un jāsaglabā nākamajām paaudzēm.
Tikai tad, ja mēs pret tām atbildīgi un saudzīgi izturēsimies, prātīgi un ilgtspējīgi atjaunosim, varēsim tās nodot nākamajām paaudzēm. Tas ir mērķis, no kura neatlaižamies.
Valmiermuižas simbols ir pils tornis. Pašlaik tas ir iekonservēts un gaida tālāku izpēti un arī jaunu dzīvi. Un Valmiermuižas grāmatas autoram Jānim Kalnačam no pašiem pirmsākumiem ir liels nopelns tajā, ka mums vispār ir iespēja torni vēl redzēt. Pirms vairāk nekā 40 gadiem, kad viņš nesen bija sācis strādāt Valmieras novadpētniecības muzejā par kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoru, Valmieras rajona agrorūpnieciskā apvienība vērsās izpildkomitejā, lūdzot atļauju torni nojaukt. Jo, lūk, «neizmantojamā divstāvu mūra būve» kavējot padomju saimniecības Valmiera attīstību, liedzot projektēt un uzcelt šajā vietā saimniecības kantori. Par laimi, atļauja netika dota.
Pašlaik Valmiermuižas tornī satiekas divu veidu kultūras pieminekļi, viens ir pats tornis, arhitektūras kultūras piemineklis, un otrs ir sienu un griestu gleznojumi neobaroka stilā. Pagājušajā gadā tie tika noņemti un iekonservēti, un pašlaik glabājas muzejā. Es ļoti gaidu to brīdi, kad griestu gleznojumi varēs atgriezties tornī. Tas arī ir viens no biedrības mērķiem – mēs vēlamies palīdzēt pašvaldībai rast tornim funkciju, jo tikai ēkas, kurām ir konkrēts uzdevums, var izdzīvot. Tornis ir pašvaldības īpašums. Tas, manuprāt, pierādījies visos laikos – ja ēkas neviens neapdzīvo, tās lēnām aiziet bojā.»
Ģenerāliene un hernhūtieši
«Valmiermuižai bijuši daudzi un dažādi saimnieki. Taču ļoti gribas izcelt un atgādināt cilvēkiem par vienu no viņiem, iedvesmojošu un spēcīgu sievieti – Valmiermuižas kādreizējo saimnieci, ģenerālieni Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti. Hallartu dzimtas valdījumā Valmiermuiža nonāca pirms gandrīz 300 gadiem – 1725. gadā, kad to līdz ar Mūrmuižu, Burtnieku pilsmuižu un Zvārti iznomāja ģenerālim baronam Nikolausam fon Hallartam d’Eliotam. Holšteinā dzimušais prasmīgais kara inženieris kalpojis dažādās armijās, taču ticis uzskatīts par Krievijas cara Pētera I līdzgaitnieku, vadījis cietokšņu, arī Rīgas, aplenkšanu un Valmiermuižā apmeties pēc atvaļināšanas, taču jau pēc diviem gadiem nomiris. Ģenerāļa atraitne, par viņu divdesmit gadu jaunākā Magdalēna Elizabete, kas cēlusies no Vidzemes muižnieku Bīlovu dzimtas, lūgusi nomas līgumu pagarināt līdz viņas mūža galam, un cariene Katrīna I to arī respektējusi.
Kādu laiku dzīvojot vācu zemēs, Hallarti iepazinās un aizrāvās ar protestantu baznīcas piētisma novirzienu, brāļu draudžu un hernhūtisma kustību, ko vēlāk iedibināja un atbalstīja arī Vidzemē.
Jau 1725. gadā Hallarte Valmiermuižas rijā atvēra skolu, kurā pēc dažiem gadiem mācījās jau ap simts zemnieku bērnu.
Finansēja garīgās literatūras izdošanu un par 2000 dālderiem Gaujas labajā krastā pie Valmieras uzcēla brāļu draudžu centru, kas ieguva Jēra kalna nosaukumu, un vēl citas izglītībai un ticībai veltītas celtnes, tai skaitā skolotāju semināru, kurā strādāja hernhūtiešu brāļi, bet tā absolventi savukārt mācījuši Vidzemes zemnieku bērnus.
Līdzās Valmiermuižas skolotāju semināram, kurā, tāpat kā saiešanas namā, varējis pulcēties ap tūkstoš cilvēku, bijusi liela guļamtelpa skolojamiem zemnieku jauniešiem, pirts un dažādas saimniecības ēkas – stallis, divi pagrabi, trīs rijas, darvas dedzinātava un smēde. Valmieras draudzē aizsākusies garīgā atmoda strauji izplatījās daudzās Vidzemes muižās. Hallarte finansēja kristīgu grāmatu izdošanu latviešu valodā, tostarp Jaunās Derības iespiešanu 1500 eksemplāros ar nosaukumu Tas Jauns Testaments Mūsu Kunga Jēzus Kristus jeb Dieva Svētais Vārds, kas pēc tā Kunga Jēzus Kristus Piedzimšanas no tiem Svētiem Priecas Mācītājiem un Apustuļiem Uzrakstīts. Tiesa, 1743. gadā ķeizariene Elizabete izdeva ukazu par brāļu draudžu slēgšanu un grāmatas konfiscēja, neņemot vērā Hallartes iebildumus. To visu un vēl daudz ko citu var izlasīt grāmatā Valmiermuiža.
Nesen iznācis arī Vidzemes rakstnieces Ingunas Baueres romāns Māsa Magda, par Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti, kuras «sirds dega par latviešiem». «Šī sieva bija apdāvināta ar ļoti centīgu un cilvēcīgu garu,» savā apcerējumā Brāļu draudze Vidzemē rakstījis Matīss Kaudzīte. Un arī citi latvieši ģenerālienei veltījuši atzinīgus vārdus. No vīra mantojumā saņemtais apzīmējums ģenerāliene savā ziņā arī parāda, cik spēcīga vīriešu pasaulē bija šī sieviete ar savu nostāju, mērķiem, bet vienmēr saglabājot labestību un cilvēkmīlestību. Viņa daudz atbalstījusi izglītošanos, un 18. gadsimta beigās latvieši tieši lasītprasmes ziņā bija vieni no izglītotākajiem visā Eiropā. No viņas darbības, idejām un pārstāvētajām vērtībām tālāk attīstījusies mūsu nacionālā pašapziņa.
Valmiermuiža ir gluži kā mūsu nacionālās atmodas šūpulis.
Tagad, pastaigājoties Valmiermuižas parkā, par hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustību 18. gadsimtā iespējams uzzināt, noklausoties Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes un triju latviešu zemnieku pašu rakstītos dzīvesstāstus, kas ņemti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Universitātes arhīva Hernhūtē krājuma. Tos ierunājuši Valmieras teātra aktieri Māra Mennika un Ivo Martinsons. Vajadzīgs tikai viedtālrunis, ar kuru nolasīt kvadrātkodus, kas izvietoti uz soliņiem ap kokiem. Mūsdienu klausītājam šie stāsti varbūt liekas nedaudz naivi, bet tajos ir liels skaidrums, patiesums un sirsnība. Lai kad tur piestātu – rīta agrumā vai novakarē –, slavenākais no hernhūtiešiem Skangaļu Jēkabs teiks savu Nabaga latviešu zemnieka dienu gājumu caur šīs pasaules bēdu leju. Būs viena nabaga, grēcinieka, kas caur Jēzus nopelnu grib svētīgs tikt, Miķeļa Pētersona, dzīvesstāsts. Viņš dabūjis brīvgrāmatu un dzīvojis labu un apmierinātu dzīvi. Un Ķīšu Pētera stāsts – viņš vācu brāļus mācījis latviešu valodā.
Kad neilgi pirms ģenerālienes nāves pie viņas ienākuši divi draudzes brāļi un dziedājuši dažus pantus, viņa priekā situsi plaukstas, ar pateicību pieminējusi un atminējusi brāļu un māsu mīlestību un uzticību. Jau vairākus gadus pirms nāves viņai bijušas veselības problēmas. Reizēm pat vairākas stundas gulējusi bez samaņas, un viņas kambarī glabājies lietošanai gatavs zārks. Mūžībā Magdalēna Elizabete fon Hallarte devusies 1750. gadā un apglabāta Sīmaņa baznīcā.
Klausāmpastaiga Gaismas lauks tapusi, Valmiermuižas kultūras biedrībai sadarbojoties ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Beatu Paškevicu. Katru gadu novembrī, valsts svētku laikā, to papildina kāda mūsdienu mākslinieka radīta gaismas instalācija.»
Dzīvības pilnas vasaras
«Lielākais gada notikums ir Valmiermuižas etnomūzikas festivāls, kas sākās kā vasaras saulgriežu svinības, bet nu jau ir pāraudzis citā kvalitātē.
Mums gribas nedaudz lauzt stereotipu, ka etnomūzika – tā ir tikai folklora.
Īstenībā etnomūzika ir ļoti dažāda un daudzveidīga, ļoti mūsdienīga. Ar vēsturiskiem motīviem, melodijām un instrumentiem var radīt burvīgu mūziku no roka līdz disko un visu pārējo. Tāpēc gribas vienreiz gadā piedāvāt iespēju pulcēties kultūras un mūzikas gardēžiem un baudīt to vēsturiskā vidē. Šogad festivāls Valmiermuižas parkā būs 15. jūlijā – no pēcpusdienas līdz rīta gaismai. Uz divām skatuvēm, kur pamīšus uzstāsies mūziķi. Šogad festivāla tēma ir Pretspēki pievelkas. Piedalīsies lieliski mūziķi no Itālijas, tarantellas grupa, kas ir karstasinīga itāļu deja pretstatā norvēģu rīkles dziedāšanas rituālam un joikošanai, arī ukraiņiem, kas parāda muzikālo cīņas sparu. Pasākuma kulminācija ik reizi ir ugunsskulptūra, lielformāta mākslas darbs – ap četriem pieciem metriem augstumā –, ko mēneša garumā veido spāņu mākslinieks Jordi NN. Un tad 20 minūtēs tas nodeg. Tas ir emocionāli ļoti saviļņojošs brīdis.
Jau tradicionālas ir gadskārtu svinības Valmiermuižā un tirdziņi Gardu muti četras reizes gadā. Sākumposmā bija 20, tad 40 tirgotāju, nu jau ik reizi vairāk nekā simts. Arī apmeklētāji tos iemīļojuši. Gadskārtās vienmēr ir arī koncerts ar tradicionālajām dziesmām, rituālu stāstīšana un tradicionālās nodarbes. Taču ik vasaru koncertos rādām arī to, kas jauns un interesants ir latviešu mūzikā. Vairāk izvēlamies alternatīvo rokmūziku, ko nevar piedzīvot pilsētas svētkos vai dzirdēt radio. Pie mums ir bijuši Baložu pilni pagalmi, Pienvedēja piedzīvojumi, no jaunākiem alternatīva folkroka grupa Juuk. Tāpat arī dziesminieki – Kārlis Kazāks, valmierietis Mikus Frišfelds.
Burvīgi attīstījušies arī vasaras brīvdabas kino vakari. Sākumā tie bija daži desmiti cilvēku, kas nāca un skatījās, kas būs šajās programmās. Es ļoti mērķtiecīgi izvēlos dažādas filmas, gan kaut ko provokatīvāku, gan dokumentālu, gan animāciju. Lai parādītu daudzveidīgo kino piedāvājumu, kas top Latvijā. Un pagājušajā gadā katru no piecām filmām noskatījies jau 70–90 cilvēku. Īstenībā tas ir ļoti daudz ceturtdienas vakaram Valmierā.
Sākam deviņos, sākumā veidojam sarunas par un ap filmu ar tās veidotājiem, un, kad iestājas tumsa, varam baudīt kino. Es izvēlos to, kas mani pašu interesē, – diezgan netradicionālu un provocējošu kino. Brāļu Ābeļu Nemierīgos prātus, Lailas Pakalniņas filmu Spogulī, kas uzņemta neierastā formā – kā selfijs jeb pašfoto. Skatījāmies arī Matīsa Kažas Ūdens garšu un Wild East. Parkā esam izveidojuši nelielu pasākumu nojumi ar jumtiņu. Tur notiek kino vakari, un arī vietējie iedzīvotāji to izmanto savām aktivitātēm, un par to man liels prieks. Piemēram, pagājušajā gadā ceturtdienu pievakarēs pulcējās senioru dāmas un vingroja. Ap to laiku, kad vingrošana beidzās, mēs jau lēnām sākām nest krēslus un iekārtoties kino vakaram. Tad es vienmēr ar dāmām apspriedu, kas šovakar būs skatāms, un viņas arī vienmēr vakarā bija klāt un baudīja kino.
Cilvēki nāca sagatavojušies, gan ar saviem krēsliņiem, gan ar segām, gan sildošiem dzērieniem, ja dzestrāks vakars.
Tas man likās ļoti jauki. Tiešām radās sajūta, ka šis notikums ir gaidīts. Līdz šim tie bija bezmaksas pasākumi. Arī pašlaik meklējam risinājumus, vai ar pašvaldības atbalstu joprojām varēsim šo iespēju saglabāt.
Šajā dinamiskajā laikā, kad ļoti daudzi maina darbavietas, meklē sevi, man liekas tik patīkami strādāt vietā, kur darba dzīve ir tik interesanta un radoši izaicinoša. Man joprojām te ļoti patīk, un katru gadu es domāju, ko jaunu vēl izdarīt. Pašlaik briest doma par kādu jaunu laikmetīgās mākslas izstādi.
Mūsdienās Valmiera ir viena no Latvijas lielākajām pilsētām un Valmiermuiža – tikai mazs ciems tai blakus. Pašķirot atpakaļ dažas vēstures lapas, Valmiera bija maza pilsētiņa, un blakus tai – milzīgā Valmiermuiža ar savām teritorijām, kas sniedzās gandrīz līdz mūsdienu teātrim. Ir brīnišķīgi piedalīties procesā, kas atdod vietai tās pašapziņu.»
Ko te lai piebilst? Cik labi, ka process neapstājās pie alus darīšanas. Un katrai vietai gribētos novēlēt tādu biznesu, kas to ceļ.
