Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Santa 2008. gada 11. numurā.
Vladis Goldbergs, tobrīd AD Media direktors-komisārs, tagad Radio SWH ētera komunikāciju menedžeris
Ar laimi vispār ir ļoti sarežģīti. Jo bieži vien ir tā, ka laime mums ir, bet mēs to nedz pamanām, nedz novērtējam. Tā kā esmu diezgan kaprīzs, nervozs un pašneapmierināts tipiņš, tad to, ka esmu bijis laimīgs, parasti uzzinu tikai pēc tam. Savulaik, kad Politehniskā institūta kustību studijā taisījām izrādi – ar krāsainu grīdu, ar amfiteātri, – tas bija kaut kas pilnīgi jauns un neparasts. To visu atceroties, domāju – fantastiskas sajūtas. Bet pašas izrādes mirkļos to laimi tā arī nenoķēru.
Un tad sapratu, ka laime patiesībā ir process. Ka laime nekad nevar būt viens mirklis.
Laimei iekšēji jāsakāpj tevī. Tāpat kā, kāpjot kalnā, jābūt gatavam laimei. Citādi, uzkāpjot kalnā, vienkārši elsosi.
Man ir bijušas ārkārtīgi daudz laimes. Un visu laiku.
Ja runājam par attiecībām, ik pa brīdim domāju, kā mēs ar sievu novilkām 27 gadus kopā, ņemot vērā to, kāds dizāsters bija mūsu pēdējie trīs kopā pavadītie gadi, kuros daudz kas tika upurēts biznesa labā.
Bet foršākais bija tas, ka mēs abi ar sievu, būdami monogāmi, atklāti viens otram varējām pastāstīt, kā mēs lūramies riņķī apkārt. Pat nevarējām nociesties, lai izstāstītu visas draiskulības viens otram. Dalīšanās personīgajā pieredzē līdz pat intīmiem sīkumiem – tās ir baigi labās sajūtas. Tā ir viena no laimēm savstarpējās attiecībās.
Pirms kādiem desmit gadiem mēs nokļuvām Turcijā. Tajās trijās nedēļās pārvērtos īstā vuāristā – lūrēju uz savu sievu. Jo man ļoti patika, kā viņa patīk citiem un patīk pati sev. Citas sievietes pludmalē sauļojās toplesā, un pēc divām dienām Unai arī gribējās tā pamēģināt. Četrdesmit gadu vecumā atļauties tādu ekshibicionismu – tas ir forši. Un katru dienu pulksten divpadsmitos vietējais turks mums šampanieša spainītī ar ledu pienesa pudeli vietējā vīna. Un man patika, kā visu atpūtnieku galvas pagriezās ziņkārē «kam nes to dārgo šampanieti?» un apstājās pie manas sievas toplesā. Greizsirdību var pārvērst foršās sajūtās. Jo man taču nebija vienalga, kas uz viņu lūr un kas viņu iekāro. Bet tas adrenalīns no niknuma ir baigi foršais.
Patiesībā laime ne vienmēr pašam sevī jāsajūt. Laimi var baudīt skatoties, vērojot, nolūrot. Man vismaz itin bieži patīk sēdēt ārpusē, vērot cilvēkus un nekaunīgi viņus savā prātā ķidāt. Un patīk redzēt procesu. Daudz lūros ķinīšus (filmas). Arī tur process ir tas, kas mani laimīgo. Mēs visi zinām īpašo laimes pat tādu kā transa sajūtu, ko noķeram, ilgi raugoties ugunskura vai kamīna liesmās, vai ūdenī. Tā ir laimes pamatsastāvdaļas sajušana. Tas ir riņķī un visapkārt. Kā dzīvās sēnes. Vot, Jūs šobrīd šo te lasāt un arī esat procesā.
Gundars Āboliņš, aktieris
Mana laimīgākā diena ir… rītdiena. Jo tā vienīgā var pārspēt visu to, kas ir bijis. Jau pats fakts, ka tā var pienākt, ir pietiekams iemesls būt laimīgam. Jā, man reizēm ir šādas domas, es pat esmu sācis iztēloties savas bēres, domāju, ka man pašam vajadzētu ierakstīt kompaktdiskā un sacerēt atvadu runu, jo tas parasti visiem kolēģiem ir liels slogs – es viņiem ļoti atvieglotu savu izvadīšanu. Domāju, kādu mūziku spēlēt. Dullās Paulīnes sindroms – kā es tur izskatīšos. Nē… mani faktiski neinteresē, kā es izskatīšos, bet lai viss notiekošais nebūtu pēc standarta.
Kas mani dara laimīgu? Bērni. Bērns pamostas, ierauga tevi un pasmaida. Viņa skatās tev acīs. Viss. Ko tur vairs vairāk vajag?
Bet cilvēks visu dzīvē dara ne tik daudz laimes, kā prieka dēļ. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai tas otrs man pretī taptu priecīgāks. Lai viņš aizmirstu sevi uzpasēt no malas. Lai brīnītos. Smietos. Ļoti egoistisku apsvērumu dēļ – jo tā otrā prieks man ir ļoti svarīgs. Bet prieks ir emocionāls stāvoklis, laime vairāk ir filosofiska kategorija.
Es esmu par savu dzīvi diezgan lielā mērā gandarīts. Nuja. Darīt darbu, kas tev patīk un par to vēl saņemt naudu, – arī tā ir viena no laimēm. Ja tu plaši atver savas maņas zālei, tu jūti, vai darbs ir izdevies vai ne.
Un tad, pēc labas izrādes, ir tāds gurdums, ir, ir – nu kā pēc laba seksa. Bet tā ir tāda… vēl smalkāka sajūta kā pēc laba seksa.
Privātā dzīve ir viena no lietām, ar ko aktieris samaksā par laimi spēlēt. Maksā ar veselību, ar sabeigtām acīm, kuņģi, muguru, nerviem… Un sačakarētu privāto dzīvi. Es pieņemu savu privāto dzīvi tādu, kāda tā ir. Ne jau vienmēr esmu darījis to, kas ir labi un pareizi. Vienu reizi jau es šādi samaksāju – ar dzīvi par teātri. Tagad man ir atvērta otra kredītlīnija. Tad nu es cenšos vairs neatkārtot iepriekšējās kļūdas.
Laime ir tad, ja tu esi kādam vajadzīgs. Ja tu nevienam neesi vajadzīgs, tu nebūsi laimīgs, lai vai kādu darbu tu darītu. Man ir bijuši tādi brīži – kad liekas, ka tas, ko tu dari, nav neko vērts, naudas nav, visas dienas vienādas un neko nesola… Un tad tas pāriet. Bet es nezinu, kas to tēlu «vienmēr omulīgais un asprātībā dzirkstošais Āboliņš» veidojis. Es pats to apzināti neesmu darījis. Tēls dzīvo pats savu dzīvi. Patiesībā esmu reizēm nesavaldīgs un reizēm īgns. Bet, ja cilvēkiem patīk mani tādu redzēt, lai viņi mani tā uztver – ka esmu vienmēr omulīgs un asprātībā dzirkstošs. Vienmēr laimīgs.
Andris Asars-Asarovskis, augsta līmeņa vadītājs, vīrietis, kurš pārliecina ar savu pozitīvismu
Kad esmu bijis laimīgs? Tādi brīži ir bijuši simtiem, tikai jāmāk viņus atpazīt. Laikam jau ir tā, ka mēs visu mūžu meklējam laimi, bet patiesībā tā visu laiku ir bijusi līdzās. Manu laimi veido klasisku lietu kopums – ģimene, bērni, darbs. Un, ja kaut vienā no šīm lietām kaut kas nav kārtībā, tu nejūties piepildīts un laimīgs.
Bērnībā bez tiem mirkļiem, kad biju priecīgs, jo rādīja multeni «Nu, pagaidi!», biju laimīgs, kad biju kopā ar vecākiem.
Bērnībā ilgojos, lai vecāki vairāk rotaļājas ar mani, jo viņi bija kā draugi, bet tagad ilgojos, lai ar mani vairāk laika pavadītu miesīgie bērni.
Tikai nereti tās fāzes mums nesaskan. Mana laime būtība ir ģimenē, jo, ja ģimenē kaut kas nebūs kārtībā, tad tu nekur citur arī nebūsi laimīgs. Tu vari aiziet uz darbu un būt tajā bezgala piepildīts – virmo notikumi, līdzās kolēģi, viss notiek. Bet pienāk vakars. Un ja tev negribas braukt uz mājām, tad šī sajūta atsaucas uz visu dzīves kvalitāti. Mēs varam slēpties paši no sevis un neatzīties, bet tā tas ir. Es šobrīd dzīvoju ar sajūtu, ka gribu braukt mājās. Un nevis tāpēc, ka gribētu skatīties televizoru vai izdarīt kādu darbu, bet vienkārši gribu būt mājās. Pie savējiem.
Un vēl esmu notvēris laimes sajūtu, kad satiekos ar dabas varenību. Agrāk strādāju Baltcom par tehnisko direktoru, mēs uzstādījām antenas 245 metrus augstajā tornī Kuldīgā. No tā varēja redzēt Liepāju, Ventspili, Kolkas ragu… Tu strādā tanī tornī, un pēkšņi virsū nāk negaiss. Tur, augšā tas notiek daudz ātrāk. Tu redzi, kā visapkārt ārdās zibens, iesper tev blakus un aiziet garām. Un tu esi laimīgs, ka esi pasargāts, un reizē aizgrābts, cik niecīgs un maziņš esi dabas priekšā.
Kā sieviete var ietekmēt vīrieša laimes sajūtu? Manuprāt, ne vienmēr tie vīrieši, kuri regulāri nes sievietēm ziedus, ir patiesi savās jūtās. Vīrieši parasti savus darbus neafišē. Bet mēs no sievietes to gaidām – lai viņa pamana savu vīrieti un viņa darbus.
Raivo Rosts, agrāk MTG grupas reģionālais biznesa konsultants, tagad Tele2 Latvija komercdirektors
Deviņu gadu vecumā man atklāja visai reti sastopamu slimību – osteohondropātiju. Tolaik trenējos džudo, un vasaras nometnē sāka sāpēt labā kāja. Ārsts paziņoja, ka gūžas kaulam noārdās skriemelis, kurš gan uzaugs no jauna, bet tam vajadzīgs laiks, kas jāpavada gultā. Parasti bērnus ar šādu slimību sūtīja uz Krimuldas sanatoriju. Visiem bija jāguļ, ar īpašām vestēm tikām piesieti pie gultas, jo pat sēdēt nedrīkstēja. Savam vecumam biju salīdzinoši apzinīgs bērns, un mamma izkārtoja, ka varu ārstēties mājās. Starp citu, šajā ziņā biju pirmais Latvijā! Atveseļošanās ilga divarpus gadus, bet ar laiku man atļāva pārvietoties ar kruķiem.
Diena, kad ārsts pateica, ka tie vairs nebūs vajadzīgi, bija vislaimīgākā manā mūžā!
Tas gan nenāca kā zibens no skaidrām debesīm, tomēr tā bija fantastiska sajūta. Īpaši jau 12 gadus vecam zēnam, kurš fiziski varēja staigāt, bet nedrīkstēja, kaut gan ar kruķiem biju iemanījies spēlēt futbolu un basketbolu un pat lēcu pāri sētai. Todien gribēju visu uzreiz – visiem parādīt, ka beidzot esmu vesels, un darīt lietas, par kurām līdz tam bija jāaizmirst, piemēram, spēlēt tenisu. Slimības laikā man bija mājas apmācība. Kad sāku staigāt ar kruķiem, matemātiku gāju mācīties pie skolotājas uz mājām. Biju tā pieradis, ka kruķi vienmēr ir blakus, ka pēc nodarbības apjucis skatījos apkārt. Skolotāja smējās – Raivo, bet tev taču tos vairs nevajag! Gribēju arī draugiem palielīties, ka slimība uzveikta, bet visi bija skolā. Tad nu gāju pie krustmātes, kurai arī bija veselības problēmas ar kājām, tāpēc viņa mani īpaši labi saprata. Vispirms viņa bija šokā, un tad jau pa gaisu aizgāja laimes asaras.
Atceros, slimības laikā visgrūtāk bija pavasaros, kad pa logu redzēju, kā puikas iet ārā spēlēt basīti. Tad mamma teica: «Raivo, ir bērni, kas kļuvuši par invalīdiem uz visu mūžu. Bet tev tikai ir mazliet jāpaciešas, un būsi vesels.» Kopš tā laika man ir viena mācība – ir jāpriecājas par to, kas tev ir.
