Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Strēlnieku pirmsākumi meklējami deviņdesmito gadu sākumā, kad Jānis Bierands te sāka saimniekot tukšā, krūmiem aizaugušā zemes gabalā. Tiklīdz radās iespēja kļūt par zemnieku, Jānis šo iespēju izmantoja: kļuva par saimnieku 27 zemes hektāriem un tad vēl piepirka par sertifikātiem zemi klāt. Kas to varēja domāt, kā te būs pēc 20 gadiem! Bet, lūk, kas izdarāms, ja visa saime strādā kopā!
Melleņu krūmi lieli un stāv taisnās rindās kā zaldāti. No tāda labi noauguša krūma var ievākt pat 20 kilogramu ogu! Kad salnas klāt, melleņu ražas bodīte ciet.
Strēlnieku smiltsērkšķi arī tikuši pie ziemas frizūras – tiem ogas nogrieztas kopā ar augļzariņiem un jau saliktas saldētavā. Kad ziema būs klāt, izņems zarus un nokuls no tiem oranžos ogu vitamīnus. Tad vēl cidonijas – tās arī atpūšas no ražas smaguma, jo augļi novākti un nu zari sauļojas un vējo rudens vējos.
Taciņa ved gar nelielu brūkleņu lauciņu. Ogu – kā piebērts. Garākā vasarā var novākt pat trīs brūkleņu ražas. Turpat arī aroniju krūmi – plati kā lielmātes un melnu ogu pilni. «Sabiedrība beidzot ir apzinājusies ogu vērtību – par noietu nevaram sūdzēties, mūsu ieguvums ir arī Rīgas tuvums,» stāsta saimnieks Jānis. Viņam vēl padomā sastādīt arī kazenes, tās pircēji dikti pieprasa. Strēlniekos uzarts vēl krietns zemes gabals, tur plāno stādīt smiltsērkšķus. Te ir arī lāceņu stādījums, kas gan vēl ogas nav devis – tur jāpagaida, vēl jāpamācās.
Dzērveņu lauks Strēlniekos aizņem lielu teritoriju – trīs hektārus. Kad redzi no tālienes, izskatās: hm, kas tur – tā kā pļava, tā kā ne pļava, tāds rūsgans lauks. Bet pieej klāt un pieliecies, un ieskaties, un… Kādas ogas! Tumši sarkanas kā ķirši, lielas, gludas un apaļas, apaļas. Vai te kāds stikla pērles izbēris, vai kādai pilsētniecei, pa lauku ejot, garās krelles saplīsušas? Nē, lielogu dzērvenes! Tik daudz, ka var grābt saujām, ik pa brīdim pašķirot dzērvenāju dzinumus.
Pūdercukura dzirnavas un dzērveņu naži
Saimniecības veiksmes stāsts slēpjas lielajās saldētavās. Tur liek svaigi salasītās ogas un vēlāk izņem tik, cik vajag pārstrādāt pašu ražotā produkcijā. Saimniecības ražošanas telpās – iekārtas kā no Izgudrotāju ciema: piemēram, pūdercukura dzirnavas, pudeļu korķētājs, dzērveņogu durstāmā mašīna un dzērveņogu griežamā mašīna. Tās abas cita dzērveņu audzētāja – Andra Špata – izgudrotas. Un, protams, arī trauki sulu pasterizēšanai un milzīgi skapji sukāžu žāvēšanai.
Turklāt saimniekam tīk zaļa domāšana: vismaz daļu enerģijas sukāžu gatavošanai saražo saules baterijas.
Strēlnieku pašu audzētās un pārstrādātās produkcijas klāsts ir plašs kā izdarīgas saimnieces lauku pagrabā – ogas svaigas un saldētas, arī ogu tējas, sīrupi un ievārījumi, sulas un sukādes, bet dzērvenes – arī pūdercukurā un šokolādē. Turklāt saimniecība tirgo arī melleņu un dzērveņu stādus.
«Dzērveņu nākotne ir mūsu rokās. Desmit procentus Latvijas teritorijas aizņem kūdras augsnes – tieši tādas, kāda piemērota dzērveņu audzēšanai. Visu šo teritoriju varētu apstādīt ar dzērvenēm, un mēs būtu pirmie zēni visā Eiropā,» tā par Latvijas iespējām saka Jānis Bierands. «Lūk, mums dzērvenes, var teikt, aug pašas, neko sevišķu nedarām – tām vienkārši patīk!
Cilvēki neprātīgi cenšas audzēt kaut ko eksotisku, bet piemirst par to, kas augtu griezdamies.
Ir jānoskaidro, kādas konkrētajā teritorijā ir augsnes īpašības, un tad jāstāda tas, kas tajā vislabāk aug. Diemžēl jaunu dzērveņu audzētāju Latvijā uzrodas maz. Iespējams, baida pirmie ieguldījumi: ne tik daudz stādi, cik, piemēram, aizsardzība no salnām. Kanādā, teiksim, tam izmanto īpašas alumīnija caurules, bet pie mums jau tā nevarētu – mums nozagtu. Tādēļ rokam zemē plastmasas caurules, un tas ir dārgāk.»
Dzērveņu lauka ierīkošanai Strēlniekos ir īpašs stāsts – tas nav dabiski veidojies kūdras purvs, bet gan sapropeļa lauks, uz kura uzbērts pat pusotra metra biezs skaidu slānis un tikai tad – kūdra. Strēlniekos dzērveņu lauks dod pat divas ražas: pavasarī nopļauj stīgas un pārdod tās kā stādāmmateriālu, pēdējā laikā daudz stīgu aizceļo uz Lietuvu.
No trim hektāriem izdodas iegūt sešas tonnas stīgu – ar tām savukārt pietiek, lai pilnībā apstādītu divus hektārus purva. Savukārt rudenī Strēlniekos no šī paša lauka vāc dzērveņu ogas – ap 10–15 tonnām, kas tiek pārstrādātas visos iespējamajos produkcijas veidos. «Nevaru teikt, ka šāda sistēma tika apzināti izdomāta. Nē, tā ir 15 gadu laikā izveidojusies,» saka Jānis.
Pašam savs dzērveņu purviņš
Ja pie mājām ir tikai neliels laukumiņš, ko varētu un gribētu atvēlēt Amerikas lielogu dzērvenēm, vai ir vērts? «Protams, ir,» saka Jānis. Dzērvenes stāda pavasarī – līdz Jāņiem. Jāizrok bedre un jāpiepilda ar skābo kūdru, jo dzērvenes barojas tikai skābā vidē. Starp citu, Amerikā dzērvenes audzē skābajās smiltīs, tās piebarojot ar minerālmēsliem. Mums ir paveicies: mūsu kūdrā ir gandrīz viss, kas vajadzīgs dzērvenēm.
Ja naudas maz, bet pacietības daudz, stādīšanai var iegādāties dzērveņu stīgas, bet no tām uz ogām būs jāgaida vairāki gadi. Gudrāk ir iegādāties trīsgadīgus dzērveņu stādus, kam ir ne tikai horizontālie, bet arī vertikālie dzinumi, jo tie jau ražo ogas. Turklāt labāk pirkt nevis dažus atsevišķus stādus, bet iegādāties jau gatavu banānu kastes lieluma dzērveņu purviņu – trīsgadīgus stādus, kas nevis sadalīti pa vienam, bet gan nošķelti visi bariņā un ielikti kastē.
Nav pat svarīgi, konkrēti cik stādu ir kastē, svarīgi, lai tas ir biezs, gatavs purviņš.
Šādu kasti aizvedot mājās, atliek vien sagatavotajā vietā izrakt bedri un ielikt tajā gatavo purviņu – lai aug. Visticamāk, jau pirmajā rudenī būs ogas. Ik gadu purvs uz visām pusēm paplašināsies apmēram par pusmetru – nākamajā gadā horizontālās vairošanās stīgas jau būs ar saknītēm ieķērušās zemē un drīz vien dos vertikālos dzinumus, uz kuriem būs ogas.
Izvēlies īsto šķirni!
- Ievārījumiem. Pilnīgi vienalga – tam, kas jāvāra, piemērotas visas šķirnes.
- Sulai. ’Bergman’ – tumšas ogas, līdz ar to arī sula ir skaista.
- Sukādēm. ‘Steaven’– lielas ogas, laba raža.
Cidonijās ir nauda!
Tie, kas pirms četriem gadiem iestādīja cidoniju laukus un nu jau vāc ražu, ir un būs vinnētāji. Strēlnieku saimnieks uzskata, ka cidonijas Latvijai ir ļoti perspektīva kultūra, tādēļ jau tuvākajos gados noteikti būs ienesīgs peļņas avots: kas vēl nevar izlemt, ko stādīt brīvajā zemē – lai stāda cidonijas! Jo to iepirkuma cena ir augsta jau tagad, turklāt prognozējams, ka jau pēc pāris gadiem tiks izdomātas cidoniju vākšanas mašīnas – tās vairs nevāks ar rokām.
Strēlnieku saimnieks Jānis visiem zemniekiem, kas prasa padomu, saka: stādiet droši! Tikai ielāgojiet dažus padomus. Pirmkārt, stādi no vecmāmiņu dārza nederēs – jāmeklē jaunās šķirnes, kuru zariem nav ērkšķu, lai ražas novākšana nerada problēmas. Un, otrkārt, nevajag mēģināt ietaupīt, ievācot no cidonijām sēkliņas un pašam tās sējot. Jā, lētāk tas būs, bet nav garantijas, ka sējeņi izaugs tādi paši kā mātesaugi.
Ja tā godīgi, augi, ko tautā dēvē par cidonijām, patiesībā ir henomeles. Tādēļ nenokļūdies, pērkot stādus.
Meklējot krūmcidonijas, tev jāraugās pēc latīniskā nosaukuma Chaenomeles japonica. Savukārt latīniskais nosaukums cidonijas (Cidonia oblonga) ir nevis tās cidonijas, ko tu meklē, bet gan pamatīgi koki, kam augļi ir aivas. Latvija var lepoties ar vairākām labām lielaugļu cidoniju šķirnēm: ‘Cido’, ‘Darius’, ‘Rondo’, ‘Rasa’. No krūma var novākt pat piecus kilogramus augļu.
Aronijas pamaz novērtētas
«Aronijas pie mums ir krietni par maz novērtētas ogas, lai gan tās ir ļoti veselīgas ogas: visa Mendeļejeva tabula! Tiem, kam aronijas šķiet sīvas un sausas, jāzina tas pats noslēpums, kas ar Amerikas lielogu dzērvenēm: pēc sasalšanas aronijām sīvumu nomaina sulīgums. Mēs no aronijām gatavojam sulu, un mūsu sulai sīvuma nav,» saka Jānis. Ja aronijām ir pa prātam augsne, tās aug griezdamās, un nekas sevišķs ar tām nav jādara.
Zelta padomi!
Agrāk visu karsēja, tagad – saldē
Ir dzirdēts, ka par Amerikas lielogu dzērvenēm saimnieces rauc degunus: kas tur labs – ogas sausas, nevar pat lāgā sulu izspiest. Tas tādēļ, ka esam pieraduši pie vecajām labajām savu purvu dzērvenēm, kam miziņa plāna un sula pārspiežot šļakst uz visām pusēm. Vecajās padomu grāmatās lasāmie padomi rudens ogu pārstrādei saistīti ar karsēšanu, un tie attiecināmi uz Eiropas purva dzērvenēm. Savukārt par Amerikas dzērvenēm jāklausa citiem padomiem: to pārstrāde balstīta modernākā tehnoloģijā – saldēšanā.
Amerikas lielogu dzērvene savu īsto dabu parāda vien tad, kad tā sasaldēta un atkausēta – tad ir gan sula, gan garša.
Turklāt izrādās, ka šī viltība attiecināma ne tikai uz lielogu dzērvenēm, bet arī, piemēram, uz cidonijām. Kopš šķietami sauso ogu noslēpums atminēts, daudzi vārti atvērušies gan audzētājiem, gan pārstrādātājiem un arī pircējiem. Vai no Latvijas purvu dzērvenēm iegūstamas tādas sukādes kā no lielogu? Nav? Un cidoniju sukādes? Prātā nevarēja ienākt, ka tās var būt mīkstas kā spilveni. Bet tagad – lūdzu! Cienājies! Un pati arī pagatavo.
Ideālo sukāžu noslēpumi
No rudens ogām – lielogu dzērvenēm, cidonijām un ķirbjiem – var pagatavot lieliskas sukādes, tikai jāievēro daži noteikumi.
- Dzērvenes pārgriež uz pusēm vai katru ogu sadursta vairākās vietās. Ķirbjus nemizotus sagriež gabaliņos. Cidonijām iztīra sēklotni un sagriež, bet ne tik mazos gabaliņos kā savulaik likšanai burciņās cukura sīrupā. Pietiks, ja vidēja lieluma cidoniju sagriezīs četrās, piecās daļās.
- Sagatavoto produkciju liek saldētavā un mīnus astoņpadsmit grādos sasaldē. Saldēšanas procesā tiek saplēstas ogu šūnas, un tas ir ļoti svarīgi, lai pēc tam no ogām izdalītos sula. Saldētavā ogas var glabāties arī gadu, vien jāielāgo, lai tās ir rūpīgi iesaiņotas celofānā. Starp citu, dzērvenes labāk sagriezt tad, kad tās ir sasalušas.
- Kad sagribas sukādes, nepieciešamo ogu daudzumu no saldētavas izņem un neatkausētas pārber ar cukuru: cik ogu, tik cukura. Šūnas ir saplēstas, sula no tām iztek un vietā iegrozās cukurs.
- Kad ogas cukurā nostāvas, tiek iegūts sīrups – to lej burciņās. Savukārt ogas liek žāvēt. Ideālās sukādes iegūstamas, trīs diennaktis žāvējot 40 grādu temperatūrā.
