Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Artis Ķūsis:
- Dzimis Kuldīgā, bet audzis Rucavā.
- Strādā kopā ar tēvu Ilmāru bioloģiskajā zemnieku saimniecībā Kluči, agrāk bijis kravas automašīnu šoferis.
- Apsaimnieko gandrīz 300 hektāru zemes. Saimniecība specializējas piena un gaļas lopkopībā, kā arī graudkopībā. Pirmo gadu izmēģina rapsi. Vairākus gadus 3 hektāru platībā audzēja arbūzus.
- Dzīvesbiedre – Santa. Ģimenē aug trīs meitas: Lāsma (8 gadi), Laura (5 gadi) un Alise (1 gads 4 mēneši).
- Rucavas Baptistu draudzes priekšnieks.
– Spriežot pēc pašas nelielās arbūzu dobes, kur jūlija beigās tie knapi aizmetušies, šķiet, ka šis nav labs arbūzu gads.
– Gadam nav nekādas vainas. Lielākā problēma ir tā, ka bija auksts pavasaris, bet citādi nevar teikt, ka tas ir slikts, jo bijis gan lietus, gan siltums. Atceros arī vēsākus gadus. Taču, ja šai lietai pievēršas nopietni, arbūzus tāpat var izaudzēt. Vienīgi – tā kā mūsu saimniecībā ir daudzi virzieni, arbūzus esam nolēmuši atstāt tikai hobijam. Veikaliem tos nedodam jau četrus gadus, taču cilvēki zina, ka šeit visu laiku ir audzēti arbūzi, un turpina pie mums braukt.
– Kādi ir bioloģiskās saimniekošanas plusi un mīnusi?
– Kaut augus bioloģiski ir grūtāk audzēt, mani tas aizrauj. Intensīvajai audzēšanai agronomi ir uzrakstījuši priekšrakstus. Mums neviens nestāsta, ko un kā vajadzētu darīt. Mīnuss ir mazāka raža, bet paši jau tādu ceļu esam izvēlējušies. Pluss – var iegūt ražu un izaudzēt augstākas kvalitātes produktus, neizmantojot ķīmisku mēslojumu un pesticīdus. Svarīga ir ne tikai peļņa, bet arī apkārtējā vide un uzturs, ko mēs ēdam.
Intensīva audzēšana nozīmē veseliem kubiem indes, un mums tāds virziens nav pieņemams.
– Ko jūs teiktu tiem, kas no jauna grib izveidot bioloģisku saimniecību?
– Agrāk es sacītu: «Saimniekojiet bioloģiski un rādiet piemēru citiem!», taču neesmu pārliecināts, ka to varu teikt arī šodien, jo zinu, ka tas būs ilgais ceļš kāpās desmit un vairāku gadu garumā. Pirmie gadi būs pilnīgi pa nullēm, un iespējams, ka doma par lauksaimniecību vispār tiks atmesta. Labāka situācija būs tad, ja kāds zemnieks ar pieredzi gluži vai visu ielies kā ar karoti mutē un jūs darīsiet, ko viņš saka. Varbūt var mēģināt saimniecību dalīt, lai puse ir bioloģiskā un puse konvenciālā, kur iegūst lielāku ražu. Lai nesanāk tā, ka iztērē pēdējo naudu, bet beigās neko neiegūst.
– Kā jums radās ideja audzēt arbūzus?
– Sapnis man bija jau sen. Pāris arbūzu biju iestādījis vēl skolas laikā. Gribēju pierādīt, ka Latvijā var audzēt ne tikai graudus un kartupeļus. Izrādījās, ka arbūzi patiešām izdodas, tikai jautājums – par kādu cenu un cik no tā ir ieņēmumi.
Var jau audzēt jebko, taču es centos paredzēt, par kuru kultūru pircējiem būtu interese un ko varētu realizēt. Sapratu, ka vajag piedāvāt produktu, kas nav jebkur nopērkams. Nolēmu, ka arbūzu audzēšana ir neliela biznesa niša, ko vērts pamēģināt, jo tirgū ir gandrīz tikai importa arbūzi. Tolaik ievestie maksāja 30 centus kilogramā, bet mūsējie – vismaz divreiz dārgāk, taču pēc ekoloģiskiem produktiem ir pieprasījums. Turklāt pašmāju arbūzi ir sulīgāki nekā importētie.
Sākumā, kad aizbraucām uz tirgu ar arbūziem, visi prasīja, vai tie ir no Polijas vai Ukrainas. Cilvēki neticēja, ka pats esmu tos izaudzējis. Tad pie mums sāka braukt žurnālisti, Rimi ielika savā feisbuka lapā, ka veikalā var nopirkt eko produkcijas arbūzus, un daudzi gribēja tos nogaršot.
– Vai arbūzi ir Latvijas apstākļiem piemērota kultūra?
– Liela apjoma audzēšanai tie nav piemēroti. Prātīgāk arbūzus audzēt siltumnīcā, protams, ne jau trīs hektāru platībā, kāda bija mums. Mēs tos audzējām kā graudus – uz atklāta lauka. Izaudzējām vairākus desmitus tonnu katru gadu, bet ideālos apstākļos apjomi būtu trīsreiz lielāki.
Domāju, ka arbūzus Latvijā var izaudzēt visur – tikai dikti jācenšas.
Pie visa ļoti jāpiedomā, un, pirmkārt, jāprot izaudzēt stiprus stādus, ko izstādīt īstajos laikapstākļos. Lai iegūtu peļņu, arbūzi ļoti jāpieskata un ar tiem jāčubinās. Rucava noteikti nav labākā vieta to audzēšanai. Mums ir smilšaina, neauglīga augsne. Ļoti jāstrādā pie kultūraugu maiņas un mēslošanas. Šeit ir arī piejūras klimats un vējains, kas arbūziem nepatīk. Lapiņas kļūst dzeltenas, brūnē, un, ja vēl uznāk lietavas, tie dabū šoku.
Domāju, ka vieglāk arbūzus būtu audzēt Dobeles un Tērvetes pusē. Vēl vienkāršāk tas ir Ukrainā vai kādā siltākā zemē. Pie mums jāuzmana katrs stāds, vai tam kas nekait. Novācot jāskatās, vai arbūzu vēl tomēr uz laiku nevajag atstāt. Man pašam ar savu aci tas jāredz, jāpagroza, jāapskata lapas un stīga. Nobrieduša arbūza miziņa kļūst viegli ievainojama, tāpēc tie jānovāc ļoti uzmanīgi.
– Kādas šķirnes audzējat?
– Arbūziem ir daudz šķirņu, taču tikai daļu var veiksmīgi audzēt mūsu klimatiskajos apstākļos. Vēlākas šķirnes uz lauka nepagūst ienākties. Esmu izmēģinājis daudzas, visas pat neatceros, un palicis pie ‘Crimstar’ F1. Šai šķirnei ir īss veģetācijas periods – 60 dienas –, tāpēc tā piemērota mūsu apstākļiem. Augļi sver 6–8 kilogramus, tie ir apaļi, tumši zaļi, skaisti un saldi. Tirgū ir nozīme izskatam, formai, svaram un garšai. Svarīgi, lai arbūzi nav pārāk mazi un arī ne tik lieli, ka grūti panest.
No ukraiņu šķirnēm, kuru augļi ir svēruši gandrīz 13 kilogramus, atteicos lielā izmēra un smaguma dēļ. Daudzi teica: «Vai, kā es tādu aiznesīšu?! Būs grūti pārgriezt…» Tos arī nav ērti sakrāmēt kastēs un iefasēt tīkliņos.
– Vai sākumā konsultējāties ar citiem audzētājiem?
– Tādu nebija daudz. Īsti nezināju, kam prasīt padomu. Mūsu pusē jau agrāk arbūzus sāka audzēt Rolands Dambis, taču to darīja nelielā platībā, – viņam pāris reizes zvanīju. Bet audzētāji jau negrib atklāt visas nianses. Būdams lauksaimnieks, kaut ko sapratu, bet apzinājos, ka ar iegūto informāciju man ir par maz. Darīju un mācījos no savas pieredzes. Nepazīstu nevienu, kas par arbūziem zinātu visu. Arī man par tiem joprojām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.
– Kur pirkāt sēklas?
– Sākumā sēklas bija ļoti grūti atrast. Neviens nezināja pateikt, kur tās iegādāties un kādas pirkt. Tuvāko tirgotāju atradu Polijā, kurš mani mazliet ievirzīja audzēšanā, pateica, kuras šķirnes būtu piemērotākas. Bet vispirms paskatījās ģeogrāfiskajā kartē, kur atrodas Rucava, un pārprasīja, vai es tiešām gribu audzēt arbūzus. Jau Polijā, kur ir siltāks, to darīt neesot vienkārši. Tagad arbūzu sēklas vairs nav jāmeklē ārzemēs, jo attiecīgu šķirni var pasūtīt sēklu tirdzniecības vietās.
– Kas ir svarīgi, lai iegūtu labu arbūzu ražu?
– Vispirms jāizvēlas atbilstoša šķirne. Jābūt iespējami auglīgākai augsnei. To ielaboju ar augu maiņu un kūtsmēsliem. Lai iegūtu labu ražu, arbūziem jābūt paslēptiem no vēja, tāpēc tiem blakus ierīkojām rudzu aizsargjoslu divu metru platumā.
Sējām aprīļa beigās vai maija sākumā un jūnija sākumā stādījām uz lauka. Jau iepriekšējā gadā iestrādājam rudens mēslojumu, iesējam rudzus. Pavasarī pa rindstarpām iefrēzējam rudzus un tad mēslojumu. Pa priekšu frēzē, lai zeme nosēžas, tad iestrādā mēslojumu un vēlreiz frēzē. Zemei ir jābūt vieglai. Arbūzus audzējam uz melnas, gaisa caurlaidīgas plēves, lai zeme elpo un saknītēm ir silti.
Augšanas sākumā ideāli būtu veidot plēves tuneļveida segumu, taču es to neizmantoju, jo platība ir pārāk liela. Ja kāds stāds nejūtas labi, to vairāk apčubinu, taisu nātru vircu, lieku organisko mēslojumu. Periodiski izmantoju mikrobioloģiskos preparātus, piemēram, trihodermīnu, gan zemē, gan caur laistīšanas sistēmu.
Arbūzu audzēšanas procesam jābūt ļoti atstrādātam – sākot no stādīšanas līdz novākšanai, fasēšanai un pat nokļūšanai pie pircēja. Jā, diemžēl audzētājam jādomā arī par to, jo samaksā tikai par pārdoto. Citreiz arbūzi noliktavā stāv pārāk ilgi, jo veikali neņem pretī. Ja kaut viens arbūzs no paletes sāk tecēt, visu paleti atsūta atpakaļ. Ja arbūzs ir gatavs, to vajag apēst, nevis glabāt, kamēr sabojājas.
– Kādi bijuši vislielākie izaicinājumi?
– Ir gadījies, ka kaitēkļi sabojā stādus un lielākā daļa jāpārstāda. Iedomājieties – pārstādīt sešus tūkstošus stādu! 12 cilvēki trijās dienās sastāda, bet jūnija beigās viss lauks ir noēsts. Vainīgās bija gurķu dīgstu mušiņas, kurām patīk auglīga augsne un arbūzu saknīšu smarža. Tās iedēj zemē oliņas, un izveidojas simtiem baltu kāpuriņu, kam garšo dīgstu sula. Iestādījām stādus, pirmajās dienās viss bija labi, bet ceturtajā sāka vīst lapiņas.
Sākām laistīt, taču lapas pēc nedēļas pavisam krita nost, jo mušiņas turpināja baroties no dīgstu sulas un grauza saknes. Konsultējos ar agronomiem, un viņi teica: ja tās ir zemē, nevis uz lapām, tad insekticīdi nelīdzēs, lai gan tos tāpat bioloģiskā saimniecībā nevar lietot. Viss bija jādara otrreiz, bet mums paveicās, jo jūlijs bija silts un arī rudens fantastisks. Oktobra vidū, pirms uznāca sals, novācām pēdējos arbūzus.
Vēl ir bijusi arī lapu puve, bet parasti arbūzi tad jau ir tikpat kā nogatavojušies, tad tā vairs daudz nekaitē.
Problēmas sagādājuši arī grauzēji, kas mēdz sagrauzt laistīšanas caurules. Ja kāds arbūzs paliek bez mitruma, sāk vīst, jo uz plēves cepas kā cepešpannas. Karstā laikā tos laistījām katru otro dienu.
– No citiem audzētājiem esmu dzirdējusi, ka arbūziem mitrums pārāk nepatīk…
– Apstākļi ir dažādi, bet, ja nav mitruma, tad sāk vīst lapas. Ja ir mul
a, tad mitrums iztvaiko mazāk, taču zem plēves, uz kuras audzēju arbūzus, tas ātri izžūst un augsne silst. Bet, ja arbūzi ir gandrīz gatavi un tuvojas spēcīgas lietavas, tad gan ar laistīšanu nevajag pārcensties, jo tādos apstākļos tie plīst pušu, sāk pūt un bojāties. Ja arbūzi nav īsti gatavi un uznāk lietavas, grūti saprast, vai tos novākt vai atstāt, riskējot, ka saplīsīs. Tad paceļu augstāk, lai neguļ ūdenī.
– Droši vien esat pieļāvis arī kļūdas. Pastāstiet par tām!
– Sākumā laistīšanai izmantoju dziļurbuma ūdeni, taču arbūziem auksts ūdens nepatīk. Vēlāk divas trīs dienas sildījām dīķa ūdeni, pirms pumpējām pa vagām. Kad tas sausā laikā iztukšojās, piepildījām no urbuma un, kad sasila, laistījām atkal.
Reiz uz lauka ieklāju pārāk trauslu plēvi. Citkārt tās malas bija ieraktas par dziļu, rāpoju pa dubļiem un mēģināju plēvi izvilkt. Trīs kilometru garumā! Ja tikai kaut kā norautu, lauks tiktu sabojāts, jo būtu pilns ar plēves driskām.
Ir gadījies, ka stādiem pietrūka gaismas, un tie izstīdzēja. Labāk, lai stādi ir īsāki, bet druknākiem kātiem. Kļūdu ir bijis daudz, un esmu no tām mācījies.
– Cik gara ir jūsu darbadiena? Vai pietiek laika arī atpūtai?
– Visu laiku esmu darbā. Nevaru aizvērt durvis un pateikt, ka darbalaiks ir beidzies. Reiz bijām ceļojumā pa piecām Eiropas valstīm. Tas bija tieši sējas laikā, un pēc tam uzreiz kāpu traktorā. Atslēgties no darba ir sarežģīti, jo tirgoju arī automašīnu rezerves daļas. Ja šodien nav jāstrādā uz lauka, tad ir darbs veikalā. Tehniku remontēju līdz vakaram, augsni apstrādāju līdz pusnakts stundām. Pēc desmitiem sēžos traktorā, kabinu klāt arklu un strādāju līdz rītam. Labi, ka pagājušajā rudenī izdevās atrast darbinieku, kas prot gan braukt, gan skrūvēt tehniku un kam ir pieredze.
– Vai jums nav gribējies doties pasaulē vieglāku maizi meklēt?
– Nē, neesmu vēlējies aizbraukt no Latvijas. Ja dzīvo laukos un ap māju ir kaut pieci hektāri zemes, tad var izdomāt, ko darīt. Nav uzreiz jābēg prom. Man vienmēr ir bijusi rūpe par tēva saimniecību. Jo vairāk daru, jo vairāk problēmu un vairāk jāzina. Nianšu ir tik daudz, ka jāmācās katru dienu. Jāpēta arī citu saimniecību pieredze, bet daudz tomēr atkarīgs no vietas. Zemgales pieredze mums šeit ne visai labi noder. Kad tur jau stāda, mēs vēl tikai skatāmies, jo te ir citādāks klimats.
Ja es nenodarbotos ar graudkopību, droši vien turpinātu audzēt arbūzus. Tie tik labi garšo, ka to ir vērts darīt. Taču audzēt jebkuru citu kultūru lielā apjomā ir vieglāk. Arbūzi prasa daudz uzmanības.
Arbūzs ir gatavs, ja:
- klauvējot pa to, ir dobja skaņa;
- mizas krāsojums kļūst tumšāks;
- lapiņa un stīga pie kātiņa nokalst, un tas no arbūza viegli atdalās;
- pleķītis uz arbūza sāna pie zemes ir nevis balts, bet izteikti dzeltens;
- noglaudot tas ir rievains, nav pilnīgi gluds;
- sēkliņas ir gandrīz melnas.
