Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms pieciem gadiem rotu māksliniece Ilze Tigule ar ģimeni pārvācās no Rīgas uz Cēsīm – lai bērni varētu uzaugt pie dabas un lai varētu mācīties skolā ar īpašu pieeju mācību procesa organizēšanā, Cēsu jaunajā pamatskolā. Nu viņi kopā ir pieci: Ilze, viņas vīrs, grafiskais dizainers un saksofonists Artūrs Tiguls, un trīs bērni – Astrīda, Ernests un Anna. Ak, jā, vēl ir runcis Čiekurs. «Man nepatika kaķi, bet tad man piezvanīja draudzene un pateica, ka no šķūnīša nupat izvēlies jauns metiens un es varot dabūt vienu puiku. Un Čiekurs ir labākais kaķis pasaulē.» Ir arī toipūdeļu kucīte Zīle, kura, Ilzesprāt, ir pārāk mīlīga pret visiem, izņemot Ilzi, no kuras sunīte baidoties.
Māja piecvienībai
Kovārnīši ir Tigulu trešā dzīvesvieta Cēsīs. «Man dzīvē bijušas 28 dzīvesvietas, man ļoti patīk pārvākties. Patīk iekārtot, uzlabot, padarīt labāku,» pamato Ilze. Tieši šajā miteklī gan radikāli uzlabojumi nav bijuši vajadzīgi: īpašnieks, labi zināmais aktieris un uzņēmējs Juris Žagars, kurš to ģimenei izīrējis, ēku turējis labā kārtībā. «Varējām nākt un dzīvot, tikai krāsu no grīdām nokasījām.»
Māja ir pietiekami plaša pieciem cilvēkiem un mīļdzīvniekiem: divi stāvi ar sešām istabām, divām virtuvēm un divām vannasistabām. Vasarā tiek apdzīvota arī veranda. Vietas pietiek ne vien dzīvošanai, bet arī Ilzes darbnīcai. Daudziem mājās grūti pastrādāt, bet viņai tieši patīk sajūta, ka katru mirkli, kad vien nepieciešams, var padarboties: taisīt auskarus un piespraudes vai, teiksim, sarīkot kroņu gatavošanas nodarbības.
Tās ir ne tik ļoti praktiski mērķētas kā terapeitiskas: ļaujot vaļu iedvesmai un iekšējai balsij, sievietes kroņos ataino dvēseles scenogrāfiju.
Tāpēc tie sanāk tik dažādi un rezultāts bieži vien atšķiras no tā, kā sākumā domāts: gribēju baltas pērles, bet roka stiepās pēc melnām mežģīnēm. «Radošā puse ir tā, ar kuru es spēlējos. To es attīstu, jo patiesībā esmu komplicēts, depresīvs cilvēks. Radošums un spēlēšanās, ļaušanās sievišķībai man vajadzīga līdzsvaram.»
Iedvesmojas no lietām
Ilzei ir svarīgi, lai dzīve nepakārtotos mājai, lai cilvēks nekalpotu telpai, bet lai veidotos simbioze. Tāpēc bērniem atļauts zīmēt uz sienām un savās istabās iekārtoties tā, kā gribas. Piemēram, ja pāri gultai vajag rozā telti no IKEA, tad vajag! Ja gribas čības kā vienradžus – lai notiek!
«Protams, es varbūt gribētu, lai bērni ģērbjas pelēkā ar tumši zaļu, bet tomēr ne, lai iztrakojas. Lai paši nonāk līdz savam pelēkzaļajam.»
Mājas plašumos iederas daudzie un dažādie priekšmeti – keramika, gleznas, rotājumi, neparasti gaismas ķermeņi. Dāvināti, pašu gatavoti, atrasti humpalās, taču neviens nav bezpersonisks, bez stāsta – ej un skaties kā izstādē! «Citiem lietas traucē, patīk tukša, tīra telpa – man ir tādi zero waste draugi. Bet mani lietas iedvesmo!»
Arī mēbeles ir īpašas – veclaiku skapjus Artūrs pērk kādā noliktavā Valmiermuižā un tad atjauno: noloba veco krāsu, iekārto plauktus. Skapji ir grezni, kokgriezumiem rotāti, bet šķiet mazi un ne sevišķi ietilpīgi. Ilzei ir izskaidrojums: «Agrāk cilvēkiem nebija tik daudz drēbju.» Tā ir – uzvalkā, ko vilka kāzās, visticamāk, arī apglabāja…
Mazpilsētas idille
Mājās bieži ir viesi, un Ilze novērojusi – te sarunas ar draugiem izdodas garākas un dziļākas nekā Rīgā, kad tikšanās bijušas mirklīgākas, kā garām skrienot. Tiesa, mēdz uznākt arī garlaicība, bet Ilze saka, ka to ļoti augstu vērtējot, jo tad galvā ienāk dažādas jaunas un negaidītas idejas. «Nenoliegšu gan, ka gadu pēc pārvākšanās man bija nervu sabrukums: visi prusaki līda ārā no galvas.»
Citi Cēsu plusi – lēnāks dzīves ritms, klusums, arī plašums un drošība. «Teritorija ap māju ir ļoti plaša – mums ir arī graviņa ar dīķīti, avotiņš… Līdzās mājai vīrs ir uzcēlis savu lāzerdarbnīcu, aiz kuras savukārt atrodas mana zīda rūsināšanas darbnīca – es ar rūsu krāsoju apģērbus,» stāsta Ilze. «Un te mierīgi bērniem var pateikt – saģērbieties un izejiet laukā paspēlēties! Sliktākais, kas ar viņiem var notikt, – viņi var noripot no kalna.» Vēl viens jaukums – dabiska vide, upe un mežs rokas stiepiena attālumā.
Dārzā nāk ne vien kurmji, bet arī buciņi lauzties ar ragiem, redzēta arī cauna un lapsa.
Ilze iekopj dārzu, sēj, stāda un ravē, domā, ka varētu turēt arī vistas. Ilzei patīk arī tas, ka Cēsīs visi cits citu pazīst – vari apstāties uz ielas un ar pretimnācēju gari izrunāties. «Esmu dzimusi Zvejniekciemā. It kā arī neliels miests, bet tur man nepatika, ka visi cits citu zina. Bija tāda netīrās veļas sajūta.»
Vai šajā idillē ir arī kādi mīnusi, ja salīdzina ar dzīvi Rīgā? Nevar atrast parastu darbu, tāpēc Ilze strādā savu neparasto darbu – bet par to viņa šo pilsētu mīl vēl vairāk. Nevar uzreiz aiziet uz veikalu un nopirkt, ja kaut ko ievajagas. Bet, ja ļoti vajag, var jau arī aizšaut līdz galvaspilsētai – tā ir stundas brauciena attālumā. Ja sagribas ko neparastu apēst, bet slinkums gatavot, Ilze mēdz ar bērniem aizbraukt uz Rīgu pusdienās. Taču izteiktāka ir kustība pretējā virzienā – daudzi rīdzinieki pārceļas uz Cēsīm, un nu jau tur izveidojusies vesela Cēsu rīdzinieku diaspora.
Ieskats TIGULU ģimenes mājā:
- Virtuve kopā ar ēdamistabu. Iekārtas autors ir Ilzes vīrs Artūrs. Aiz plīts flīžu vietā ielikti veci spoguļi, lai cepot un šmorējot nezūd kontakts ar telpā esošajiem. «Nav sajūta, ka esi nosodīts būt pret visiem ar muguru.»
- Apsūnojušais māla balodis par eiro nopirkts humpalās, bet ovālajā gleznā attēlota tumsa. «Tumsā gleznojām tumsu. Tā maņas daudz labāk atveras.»
- Andas Lāces glezna, Jutas Rindinas keramika un… draudzenes nelaiķa kaķa Miškāna attēls – lai svētība.
- Apaļās glezniņas Ilze veidoja, gaidot Annu.
- No vingrošanas apļa un indiešu putnu virtenēm izgatavots abažūrs – Ilzes roku darbs. Katrs putns pārkrāsots un izgreznots!
- Rotu un vainagu darināšanā var izmantot jebko – gan pērles un dārgumus, gan konfekšu papīrus un citas figņas, stāsta Ilze.
- «Un tad es iemīlējos šajā ovālajā spogulī, kas izskatās appelējis. Ak, jā, tam apkārt bija skapis!»
- Atpūtas mēbeles restaurētas, pārvelkot ar tumšzilo audumu, bet gaismeklis taisīts no veca prožektora un ugunskurā atrasta kameras statīva.
- Augšstāva virtuve, kas netiek lietota, jo nav ērti ēdiena traukus nēsāt pa trepēm augšā lejā.
- Leļļu māja – pirkta jau lietota, tajā izlīmētas tapetes un veikta cita veida restaurācija.
- «Uzliec jaunu abažūru, un tā ir pilnīgi cita telpa.» Šis izcelts humpalās.
- Adventes vainaga jaunā misija.
- Vannas istabai omulība no puķes pie griestiem
- Kopīgas ēdienreizes. «Manā pasaulē ēdiens ir viens no veidiem, kā pateikt – es tevi mīlu. Arī sev pašai. Šis process pabaro ne vien vēderu, bet arī dvēseli. Apsēšanās pie viena galda ar visu ģimeni vai draugiem rada kopības un piederības izjūtu. Tas, protams, ir jātrenē un jākopj. Ar pāris reizēm gadā nepietiks.»
- Griķu kotletītes. Kādā no šādām kopāsanākšanām tās var celt galdā, jo griķi tagad krājumā laikam ir katram. «Gatavo tā: griķus nedaudz pavāra, ūdenim var piemest klāt kādu buljona kubiņu, lai kreptīgāka garša. Tikmēr uz pannas apcep sasmalcinātu sīpolu un ķiploku, jo man nepatīk uzkost uz jēla sīpola kotletēs. No griķiem nolej ūdeni, iemaisa sacepto sīpolķiploku, klāt var pierīvēt burkānu vai cukīni, vai ziedkāpostu, vai sieru. Bet var arī nerīvēt. Var pielikt vienu olu, bet var arī nelikt. Var pielikt apgrauzdētas sēkliņas, bet var – jā, uzminējāt! – arī nelikt. Tad šļuku sojas mērces, tučtuč piparus un dūšīgi samaisa – kā jau kotletes, vislabāk ar roku. Tad liek uz pannas un cep!»
- Vai pārvākties uz laukiem vai mazpilsētu ir laba ideja? «Mēs to izdarījām pirms pieciem gadiem, un nu katru dienu sev par to sakām paldies. Skaidrs, ka mainīt ieradumus nav ērti, bet tas ir vērtīgi. Parasti tiem, kuri baidās, es saku tā: mīļie, bet kas jums traucē atkal pārvākties atpakaļ, ja tomēr kaut kas traucē vai nepatīk? Tad vismaz sevi netirdīsiet par to, ka nepamēģinājāt.»
Ilze veido neparastus mākslas darbus – galdautus, kuru nosaukums ir Dzīres. Uz tiem uzgleznoti daži trauki un mākslinieciski ēdiena traipi, riņķi no vīna glāžu kājiņām, un nav žēl, ja uzrodas kāds jauns plankums. Kāda draudzene, pēc viesībām vieglā reibumā novācot galdu, pat pūlējusies novākt arī uzgleznotos traukus…
