Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūs pieminējāt savu brīvo dzīvi. Ko tas īsti nozīmē – dzīvot brīvu dzīvi? Kā Mērija Popinsa ar lietussargu lidojat, kurp vējš nes?
– Patiesībā mani dažreiz salīdzina ar Mēriju Popinsu. Man šis tēls ļoti patīk. Bet tā brīvība kaut ko maksā, jo tā ir arī zināma vientulība.
Es dzīvoju viena – tā vairāk vai mazāk ir mana izvēle, bet es nevaru teikt, ka tas bija mans sapnis.
Savā laikā man ļoti patika plānot dzīvi, bet tad sapratu – plāni nemaz tik vienkārši nerealizējas. Varbūt gribēju saplānot pārāk daudz? Tad nāca otra galējība – ļauties, lai ir tā, kā ir. Tagad es manevrēju starp racionālo un iracionālo, taču vairāk ļaujos iracionālajam.
Citi lasa
Brīvība ir liela atbildība, tā visu laiku jānopelna – tiešā un pārnestā nozīmē. Ko man nozīmē brīvība? Katru rītu pēc pamošanās varu izvēlēties, ko es gribu darīt. Protams, ir mans uzdevums – manas rotas ir mans dzīves uzdevums, par to man vairs šaubu nav.
– Man reiz laimējās intervēt balerīnu Maiju Pļisecku, mēs runājām par to, kāpēc viņai nav bērnu, un viņa teica: bērnus dzemdēt var katra grāmatvede, bet to, ko es daru uz skatuves, varu tikai es. Vai tas, ka jums nav bērnu, arī saistīts ar jūsu mākslu?
– Tā nav bijusi mana apzināta izvēle, bet neapzināti vienmēr esmu devusi priekšroku darbam, tas man bijis vissvarīgākais. Iespējams, tāpēc man nav bērnu un ģimenes.
Savā ziņā mani bērni ir manas rotas un mans kolektīvs.
Pirms vairākiem gadiem bija situācija: gatavojos izstādei, bet mans tētis bija neapmierināts – kādas izstādes, labāk būtu padomājusi par bērniem! Toreiz nodomāju – tādas rotas varu izgatavot tikai es, un man nav laika domāt par bērniem! Bērni ir vecākajai māsai.
Protams, būtu gribējies paspēt visu. Bet esmu to pieņēmusi un priecājos par to, kas man ir.
– Vai šī ir dzīve, kādu jūs vēlaties dzīvot?
– Man patīk mana dzīve. Bet tā nekad nestāv uz vietas, liekas, ka aiz pagrieziena gaida vēl kaut kas brīnišķīgs, intriga vienmēr saglabājas. Protams, dzīvē ir gājis visādi – bijušas šķiršanās un pārmaiņu laiki, kad liekas – pamats zem kājām pazūd. Bet tas vienmēr atgriežas. Es cenšos radīt ap sevi savu vidi, jo vide ir mūsu turpinājums, un ar sevi jābūt harmonijā. Šis Mežaparka dzīvoklis ir mana miera osta Latvijā, bet dvēsele tomēr visbiežāk tiecas Itālijas virzienā.
Man patīk vienkāršība un tīras līnijas, un ikdienā es iztieku ar minimālu lietu komplektu. Bet viens gan man ir ļoti svarīgi – ir jācenšas turēt stāju un taisnu muguru! Man pašai kādreiz palīdzēja baletstundas. Esmu novērojusi, ka sievietei vecumu visvairāk var redzēt nevis sejā, bet stājā un gaitā. Jārūpējas par stāju!
Visu interviju ar rotu mākslinieci lasi žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!
