Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zīmola Anita Sondore no dārgakmeņiem un cēlmetāliem radītās juvelierrotas ir ieguvušas godalgas visprestižākajos starptautiskajos dizaineru konkursos. Tās rotā vadošo modes izdevumu Vogue, Elle, L’Officiel stila lapas un redzētas Oskara pasniegšanas ceremonijā. Anita Sondore auskari, gredzeni tiek pārdoti luksusveikalos Londonā, Romā, Ņujorkā, Dubaijā.
Kas bija tas radošais nemiera gars, kas labi situētai sievietei ar veiksmīgu biznesu un ģimeni kādā dienā lika mesties avantūrā, riskēt un tērēt naudu, lai apgūtu jaunu profesiju. Turklāt jomā, kur toni nosaka stiprais dzimums, cienījams kapitāls, ārkārtīgi liela konkurence un sakari.
Anitai ir vesela diplomu kolekcija: Latvijas Universitātē iegūts mājturības un tēlotājmākslas skolotājas diploms, juveliera amats apgūts Romā, Ermini studijā, tad iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, par diplomdarbu saņemot visaugstāko novērtējumu.
– Vai atceraties brīdi, kad nolēmāt kardināli mainīt savu iepriekšējo dzīvi un profesionāli pievērsties juveliera profesijai?
– Varbūt no malas tas varētu izskatīties kā vienas dienas lēmums, bet patiesībā šīm pārmaiņām iekšēji gatavojos diezgan ilgi. Tas nav vienkārši. Intuīcija saka – nu lec, nu saņemies taču beidzot un lec –, bet prāts liek iekrampēties drošības jostā. Tie bija trīs gadi, kad mācījos juvelierskolā Romā un paralēli turpināju savu biznesu – organizēju granīta piegādes no Skandināvijas valstīm uz Baltiju un Kaļiņingradu.
Tas bija ļoti intensīvs periods, jo ne viena, ne otra darbība nebija normēta laikā. Kuģis varēja ienākt ostā vēlu vakarā, un, ja radās kādas problēmas, tās bija neatliekami jārisina. Par laimi, ģimene bija ļoti saprotoša, citādi tas nemaz nebūtu bijis iespējams.
– Vai tā bija drosme, liktenis vai varbūt raksturs?
– Reiz mana paziņa Inga Ulmane (LIAA pārstāve Apvienotajos Arābu Emirātos – aut.) jokojot teica, ka viņai patīkot mans maigais, sievišķīgais krampis. Prātīgs neprāts, maigs krampis un dinamisks miers – tie ir šķietami nesavienojami jēdzieni, bet būtībā raksturo mērenību jeb atrašanos līdzsvara punktā. To varētu salīdzināt ar atbilstošo kušanas temperatūru metālam, kad tas ir tieši tik karsts, cik nepieciešams.
Piemēram, veidojot metālu sakausējumus, tīra sudraba granuliņām pievieno varu, to kausē, līdz metāls iegūst šķidru, plūstošu konsistenci. Un tad ir viens īss brīdis, kad virspusē parādās skaists mirdzumiņš. Lūk, šis ir īstais moments, kad metāls jālej formā, jo, ja turpina kausēt, tas sāk degt, bet, ja ielej formā par ātru, tas vairs nav kvalitatīvs.
Līdzīgi ar prātīgumu un neprātīgumu, abus vajag noteiktā daudzumā – ne par daudz un ne par maz.
Esmu diezgan emocionāls cilvēks, tāpēc ikdienā man ir sarežģīti visu laiku atrasties tieši šajā ideālajā līdzsvara punktā, bet tas ir mērķis, uz ko tiekties sevis pilnveidošanā.
– Ko ieteiktu citām sievietēm, kuras ir līdzīgas izvēles priekšā: kā saprast, vai tam jākļūst par hobiju vai jaunu profesiju?
– Man bija tā: kādā brīdī sajūti, ka patiesībā nav nekādas izvēles, šis ir tieši tas, ko tu gribi darīt, pārējais ir mazsvarīgi. Tajā brīdī, protams, atkal pieslēdzas prāts, bet jau ar citiem jautājumiem – kā to darīt labāk, ar ko sākt… Nav tā, ka nedomājot lēcu ugunī, bet, no otras puses, varu iepriekšējā vakarā uzrakstīt pieteikumu un nākamajā rītā jau kārtot iestājeksāmenus. Kad ir izlemts, parasti rīkojos ātri.
– Vai šis sapnis nāk jau no bērnības?
– No bērnības man ir vissaulainākās atmiņas, un tur ir gan pilsēta, gan lauki. Preiļos bija draugi, hokejs slidotavā līdz vēlai naktij, kariņš, paslēpes jaunceltnēs un parka pilī, pilnīgam kontrastam – īsta paradīze dziļi laukos Vārkavā. Vecvecāku mājas ar klusumu, aitām, cāļiem, ar zāli pļavās, kas sniedzas pāri galvai, kokiem, kuros kāpt un krist…
Mūsdienās to sauktu par ekoloģisko dzīvesveidu. Un šis kontrasts mani valdzina joprojām – dinamika un dziļš miers. Abus vajag vienādā daudzumā.
Vecmamma bija liela rokdarbniece – auda, izšuva, adīja un tamborēja. Viņai vienmēr bija pilni grozi ar krāsainiem kamoliņiem, adījumi, izšuvumi un pogu kastes. Savukārt abi vectēvi bija amatnieki: viens – izcils mūrnieks, otrs – kalējs un kurpnieks vienlaikus. Tas viss ir ietekmējis manas intereses. Mācoties vidusskolā, jau strādāju uzņēmumā Daiļrade – adīju rakstainas zeķes.
– Kā tas nākas, ka savas profesionālās prasmes esat ieguvusi Itālijā?
– Aizbraucot uz šo skaisto zemi, vienmēr tur esmu jutusies ļoti labi. Bet 2008. gadā devos uz Romu ar mērķi atrast juvelieru skolu, jo itāļi ir līderi juveliermākslā un slaveni ar izsmalcināto skaistuma izjūtu. Vēlāk mācījos arī Florencē, un visur mani uzņēma ļoti labi.
Tiesa, sākumā pārmeta pārlieku centību, jo vienmēr ierados laikā un nebiju radusi ik pēc pusotras stundas dzert kafiju.
Tomēr ātri vien iemācījos izbaudīt viņu īpašo dzīvesveidu.
Kafijas pauzes Itālijā ir savstarpējās komunikācijas neatņemama daļa, kā rituāls ar neatkārtojamu burvību. Laika gaitā no itāļiem esmu iemācījusies novērtēt šķietami mazās, bet svarīgās detaļas un nianses, kas ļoti ietekmē kopējo noskaņu. Itālijā nevairās teikt viens otram labus vārdus – tāpat vien. Savukārt, ja itālis nav ar kaut ko mierā, tu dabūsi to dzirdēt skaļi, nepārprotami un uzreiz. Un arī tas man patīk.
– Kāpēc izvēlējāties strādāt ar dimantiem, cēlmetāliem?
– Nav jau tā, ka strādāju tikai ar dimantiem, manās kolekcijās ir arī rubīni, safīri, akvamarīni, smaragdi, turmalīni, morganīti, ametisti…
Akmens parasti tiek piemeklēts atbilstoši konkrētās rotas idejai un rotas īpašniekam. Labprāt vienā rotā kombinēju arī dažādus akmeņus. Akmens izvēlē noteicošie faktori ir tā kvalitāte – dzidrums, krāsas intensitāte, pulējuma kvalitāte. Svarīga arī akmens emocionālā, simboliskā nozīme, tonis un pat cietība.
– Ar saviem panākumiem jūs pārliecinājāt, ka latvieši un dimanti ir saderīgs pāris.
– Dimanti man tiešām ļoti patīk. Cilvēkiem ir daudz aizspriedumu šajā sakarā, bieži tiem piešķir negatīvu – statusa simbola – nozīmi.
Dimants mani valdzina ar savu stāstu – tas ir veidojies gadu tūkstošiem ilgi dziļi zemes dzīlēs, līdz pat 150 kilometru dziļumā, izturējis spiedienu, dažādas temperatūras, citas vides faktoru iedarbības un tā rezultātā ir kļuvis par visizturīgāko dārgakmeni, kas prot atstarot gaismu īpašā veidā, radot brīnišķīgu mirdzumu.
Akmeņi – tā ir īpaša pasaule.
Nav divu vienādu, tos var bezgalīgi apbrīnot. Gandrīz no katra ceļojuma kādu atvedu – esmu pirkusi tos Taizemē, Amerikā, bet pamatā sadarbojos ar ģimeni Indijā, kam pieder neliela akmeņu slīpēšanas darbnīca.
Interesanti, ka ar viņiem iepazinos Itālijā kādas izstādes laikā. Ejot gar stendu, mani uzrunāja indiešu sieviete, un izrādījās, ka abas esam Anitas. Vēlāk, kad viesojos Indijā, bieži dzirdēju, ka Anita esot indiešu vārds.
Ar akmeņu pulēšanu šī ģimene nodarbojas jau vairākās paaudzēs, un, tā kā uzņēmums nav liels, ar viņiem var viegli vienoties par dažādiem nestandarta risinājumiem, kas savukārt ir svarīgi man.
– Kā radās pirmie darbi?
– Pirmā kolekcija bija Klusuma skaņas, kuru gatavoju izstādei Ņujorkā. Tās iedvesmas avots ir mūsu etnogrāfiskās zīmes ar tām raksturīgajām izteikti ģeometriskajām formām. Kad bija gatavs pirmais gredzens Dimanta mēnessgaisma, parādīju to savam itāļu skolotājam Pjēram Paolo Ermīni. Viņš teica: «Anita, šo es tev neesmu mācījis, tu nevari teikt, ka esmu tavs skolotājs.»
Ģeometrija viņu neuzrunāja. Pēc gada šo pašu gredzenu iesniedzu A’Design konkursā Itālijā, kas ir viens no lielākajiem un prestižākajiem dizaina konkursiem pasaulē. Gredzens ieguva godalgu, un es nolēmu aizsūtīt sertifikātu skolotājam ar jautājumu, vai tagad drīkst minēt kā skolotāju.
Kā atbildi saņēmu uzaicinājumu kopā ar viņiem piedalīties izstādē Minhenē. Tā bija ļoti patīkama atzinība.
– Viena no jūsu jaunākajām kolekcijām ir Plant Mystic. Vai šis mazliet mistiskais virziens tiks turpināts?
– Man vienmēr bijis svarīgi, lai lietas ir ne tikai skaistas, bet arī jēgpilnas. Plant Mystic man ir kas ļoti īpašs. Latviešu šamane Inin Nini ir izveidojusi skaistas grafiskas spēka zīmes, savukārt es tās atveidoju metālā – rotās.
Tas ir tāds netverams, atvērts process, kurā tu ļauj lietām notikt, radi lēnām, saudzīgi, nesteidzinot un ieklausoties. Pat tagad, domājot par to, es sajūtu tādu trauslu ņirboņu, kas caurvij šos stāstus un zīmes. Tas ir kas līdzīgs smalkai zeltītai sanoņai, ar vieglu, gaisīgu smaržu, kas nāk no dziļumu dziļumiem…
– Vai valkājat pašas darinātas rotas?
– Jā, un to man ir visai daudz. Īpaši mīļi man ir divi gredzeni. Vienam ir tāds ļoti dziļi, dziļi sarkans akmens – rodolīts. Domāju, dažreiz mums vajag vairāk sarkanās krāsas. Otram ir dzintars kopā ar mirdzošiem dimantiem un latviskā dieva zīmīte.
– Jūsu bērni jau izauguši. Vai jums ir sava labu attiecību formula ar bērniem?
– Nedomāju, ka pastāv kādas formulas, kas der visos gadījumos.
Savus bērnus jau no mazotnes respektēju kā personības, un, manuprāt, ir svarīgi daudz sarunāties un skaidrot lietas, lēmumus, ko pieņem.
Nevaru apgalvot, ka visu darīju perfekti. Man ir tendence dažreiz par daudz apčubināt un mēģināt pasargāt no visām iepējamām reālām un iedomātām briesmām. Kad meita un dēls paaugās, tādās reizēs viņi ar smaidu, bet noteiktā tonī teica – mamm, es tikšu galā. Un viņi tiešām lieliski tiek galā, lepojos ar saviem mīļumiem.
– Kā pārvarat vājuma brīžus?
– Bez žēlošanās un sevis žēlošanas, vienkārši jāpārvar, jo nav jau citas iespējas. Kā Minhauzens – paņem un velc sevi aiz matiem ārā no purva.
Iedvesmai daudz ceļoju, lasu, sapņoju, fantazēju, mācos vai arī pavisam klusi daru… neko.
Ļoti iedvesmo senās kultūras, dažādas simbolu sistēmas, kā tās tiek skaidrotas, kā darbojas. Simboli ir kā valoda rotās. Kolekcijai Atnācu, lai būtu par iedvesmu kalpoja stāsts par gnostiķu dievību, vārdā Epinoia. Pirmskristietības reliģijās tā personificēja radošo garu, kas mīt katrā no mums, kas liek domāt, izzināt un radīt, bet kristietībā to nosauca par ļaunumu un Ādama un Ievas stāstā attēloja čūskas veidolā.
– Un kādas jums attiecības ar skaitļiem pasē?
– Gadus neskaitu. Piekrītu teicienam: lai dzīvotu un priecātos, vajag tikai divas lietas – dzīvot un priecāties.
