Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Santa 2008. gada 5. numurā.
«Esmu liepājniece, zvejnieka meita. Lielajos zvejnieku kolhozos reiz bija brīnišķīgi un profesionāli orķestri, arī Liepājā – «Neptūns». Man bija piecpadsmit gadu, kad lūdzu tētim, lai aizved taču mani uz šo orķestri, gribu būt soliste… Orķestrī sacīja: jā, balss meitenei ir, bet ko tādam bērnam lai dod dziedāt? Beigās kādā no žurnālu pēdējām lapām atrada publicētu Paula komjauniešu gabalu, diez vai viņš pats maz atceras, ka ir tādu uzrakstījis…Tur bija teksts: ausmā komjauniešu reids dodas uz rietumiem, līdzi meitene tiem iet, trausla kā zieds… Gluži piemēroti maniem piecpadsmit, vai ne? Iestudēju šo dziesmu, un biju ar to pārņemta. Un, kā pirmoreiz uzkāpu uz skatuves, tā solistu kategorijā dabūju otro vietu pieaugušo grupā. Avīzē «Latvijas Zvejnieks» par mani bija tikai viena rindiņa – «…perspektīva ir arī soliste Rita Trence». Es sildījos ar to avīzi, pārcilāju un pārlasīju. Orķestrī biju vienīgā meitene, un visi vīrieši mani ļoti sargāja – no rupjiem vārdiem, divdomīgiem mājieniem…»
Rita pabeidza Liepājas mūzikas vidusskolu kā vijolniece, spēlēja solo ar Liepājas simfonisko orķestri un saņēma veselas divas rekomendācijas konservatorijai – gan vokālajai, gan vijoles nodaļai. Vajadzēja izvēlēties, jo tolaik mūziķis nedrīkstēja stāties divās fakultātēs, un Rita iestājās vokālistu sagatavošanas nodaļā.
«Ierados Rīgā, sapņa vadīta.
Kopš triju gadu vecuma jau zināju, ka reiz dziedāšu uz skatuves.
Knapi šļupstēju, bet stāvēju Liepājas ezera malā un dziedāju «Aiz ezera balti bērzi». Un visi, kas dzirdēja, sajūsmināti lika manā groziņā konfektes. (Smejas.) Līdz desmit gadu vecumam nebiju bijusi tālāk par zooloģisko dārzu, jo vecākiem jau nebija laika – tētis jūrā, mamma smagā darbā Liepājas sērkociņu fabrikā.
Un tad… Sava sapņa vadīta, izkāpu Rīgā no vilciena – piektais perons, septītais ceļš, kā tagad atceros. Mamma pavadīja, nolika līdzās koferīti, pati iekāpa atpakaļ vilcienā un skatījās caur logu, kā es tur palieku – viena galvaspilsētā.
Rīgā varēja viegli noiet no ceļa, jā. Un daudz kārdinājumu bijuši… Bet es biju tik apzinīga meitene! Vakaros, kad kopmītnes biedrenes spurdza lejup pa kāpnēm, es devos pretējā virzienā – uz savu istabiņu. «Kur tad tu?» man smiedamās prasīja. «Mācīties!» Bet viņas, redz, uz balli! Man bija šausmīga vēlēšanās mācīties, nevaru to izstāstīt, cik stipra. Bohēmā nekad nekritu, kaut šampanieti vai lēto vīnu reizēm arī es iedzēru, kompānijās pasēdēju… Dzimšanas dienās pirku žāvētās dateles par rubli sešdesmit kilogramā, cepumus «Selga» un kādu vīna pudeli, un man bija tāds galds, ka prieks!»
Atbraucot Rīgā, Ritai līdzi bija vien divas blūzes un vieni svārki. Un tā nu viņa dzīvoja – vienu dienu debeszilajā blūzē, otru – rozā blūzē, bet stipendija – divdesmit pieci rubļi mēnesī. Spēlēja dejās vijoļtango tiem, kam pāri četrdesmit, un dziedāja Vilcānes repertuāru – «Es sirdi izrauju un nometu to suņiem…» Visi šīberēja, bet meitenei nāca naudiņa. Sakrāja trešajai blūzei, strādādama kā zirgs, un drīz jau viņai bija arī pašai savs dzīvoklis Purvciemā. Iedomājieties – divdesmit piecus gadus vecam Liepājas skuķim tolaik ir savs dzīvoklis Rīgā!
Bet Rita sapņoja par lielo estrādi.
«Gribēju būt ļoti izglītota dziedātāja, lai šajā žanrā sevi varētu lieliski parādīt. Taču konservatorijā tobrīd valdīja uzskats, ka estrādes dziedāšana studentiem ir nevēlama, ka dziedāšana pie mikrofona balsi nevis attīsta, bet sabojā. Kad kāds nosūdzēja, ka arī es esmu kritusi estrādes grēkā, pedagogu lieliskā attieksme pret mani mainījās: kolīdz ieskaitē kaut kas neizdevās, uzreiz viebās, sak’, ko gan no tādas var gribēt, viņa taču «dzied estrādi». Beigu beigās no vokālistiem nācās pāriet uz diriģentu nodaļu. Jā, sākumā šķita, ka zeme brūk. Taču nav ļaunuma bez labuma – lēni, bet neapturami gāju kalnā: man taču vijole padusē un zināšanas – stipri augstākas, nekā vokālistam vajadzīgs. Guvu sekmes diriģēšanā, iekļuvu leģendārajā kamerkorī «Ave Sol».»
Tā bija septiņdesmito gadu pati nogale, kad Rita Trence uzvarēja solistu konkursā «Gaujas atbalss». Šī uzstāšanās bija tik spoža, ka meiteni uzmeklēja pats korifejs Raimonds Pauls, tolaik valsts radio galvenais mūzikas redaktors.
«Tolaik vēl dzīvoju kopmītnē. Pēkšņi atskan zvans, dežūrtantiņa trīcošām rokām sniedz man klausuli un, drebot balsij, čukst: «Pats Pauls zvana!» Runa jau bija īsa: «Nu tad, Trence, nāciet dziedāt uz radio.» Toreiz vēl strādāja Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks, jau dziedāja Aija Kukule, Žoržs Siksna, parādījās Ingus Pētersons.»
Visas solistu štata vietas tobrīd bija aizņemtas, tāpēc Ritai piedāvāja kļūt par radio sieviešu vokālā ansambļa dalībnieci. «Man teica – pastrādāsiet ansamblī, pēc laika tiksiet par solisti. Bet gaidīt nācās ilgi. Ansamblī pagāja teju desmit gadi. Apģērba tā laika labāko modelētāju tērpos un sūtīja koncerttūrēs pa Padomju Savienību. Bijām ļoti pieprasītas, mūs bieži aicināja uz Maskavas televīziju – estrādes un cirka programmās.
Paralēli turpināju dziedāt arī solonumurus, tas nebija aizliegts, vienīgi – ar dziesmām švakāk. Kā jau ansambļa dalībniece, biju tā sauktā otrā ešelona dziedātāja, un dabūju tikai tās dziesmas, kas palika pāri pirmajiem. Tās tad arī dziedāju un necik negaudos – nekas, ka nav tas skaistākais meldiņš. Ja reiz esi solists, tev jāspēj izdziedāt pat telefongrāmatu. Katrai dziesmai ir savs lādiņš un savi griesti. Ja reiz man tā ir nolikta uz pults, tad, lai kāda arī nebūtu, jānodzied tik labi, cik vien es varu.
Līdzās Ārijas Punenovas modelētajiem Margaritas Vilcānes brīnišķīgajiem skatuves tērpiem Rita Trence sākumā parādījās necila kā sērdienīte.
«Nu, protams! No savas niecīgās stipendijas sākumā neko dižu taču nevarēju atļauties. Bet tik ļoti gribējās būt skaistai, kaut arī nav naudas. Būdama Francijā ar kori «Ave Sol», kādā lētā veikalā nopirku debeszilu kleitu, kas man brīnišķīgi piestāvēja. Tajā tad arī dziedāju «Pie jūras dzīve mana» un televīzijā ierados baltā žaketē.»
Pētu astoņdesmito gadu vidus fotogrāfijas no kvarteta gaitām – melnīgsnējā Brigita Linde, blondā Iveta Lovniece, šķelmīgā Valda Eizenšmite… Diskolaikmeta tērpi. Jautāju Ritai arī par ansambļa meitenēm.
«Mēs joprojām tiekamies, un daudzi par to brīnās – it kā mums būtu vajadzējis saiet ragos. Senāk tikāmies pa astoņām reizēm gadā – katras vārdadienā un dzimšanas dienā. Tagad laiks sarāvies steidzīgāks – sanākam vairs tikai četrreiz gadā. Starp mums valda milzīga uzticēšanās, kas, gadiem ejot, neizplēn. Mūsu kompānijā iesaistījusies arī Aija Kukule, reiz taču viņai piedziedājām dažādās dziesmās. Valdiņa gan vairs nepiedalās. Un tas ir sāpīgs stāsts par popularitātes slodzi, par alkoholu un vēlēšanos prasīt no dzīves vairāk, nekā drīkst.
Nekad neticēju, ka tā ar cilvēku var notikt, bet – var.
Gadiem ilgi Valdu meklējām rokā un saucām bariņā, diemžēl nesekmīgi. Viņa dzīvo savu dzīvi, par kuru nezinām neko. Cerams, reiz notiks brīnums, un viņa attapsies.»
«Esmu liela smaidītāja,» pēc neilga klusuma brītiņa ieminas dziedātāja, un mēs runājam par viņas latvisko izskatu, kas padomju gados tika izmantots pat reprezentatīvi. «Man piezvana – negribi braukt uz Japānu, tu esi tik latviska, tu būsi tur mūsu seja… Tā man daudzi vārti vērās – ka esmu latviska. No tā arī nekad neesmu kaunējusies. Bet godīgi varu sacīt, ka nekad to neesmu izmantojusi, lai dabūtu dziesmu, lai panāktu sev statusu. Biju spītīga: vienīgi ar darbu un pēc profesionāliem kritērijiem. Bet mans smaids gan iedarbojas visās pasaules zemēs. Teiksim, Ēģiptē. Viesnīcā nedrīkstēja ienest citur iegādātu ūdeni, to vajadzēja pirkt vietējā restorānā, taču mēs nopirkām veikalā. Pie ieejas sēdēja bargs sargs, kurš ieskatījās arī somā. Es viņam uzsmaidīju, pajautāju, kā šodien klājas, un – jau biju garām. Manu draudzeni savukārt nogrāba, izkratīja, un ūdenspudeli atņēma. Kāda netaisnība, viņa man saka: tev tik atliek pasmaidīt, un neviens neko neatņem. Atbildu – pasmaidi tu ar’!»
Ritas Trences skatuviskais šarms un muzikalitāte, saprotams, piesaistīja neskaitāmus pretējā dzimuma pielūdzējus. Strīpām vien tie zvanīja pa telefonu, uzrunāja uz ielas un sūtīja vēstules.
«Es to nekad neesmu afišējusi, taču saņēmu neskaitāmas vēstules ar precību piedāvājumiem. Rakstīja visdažādāko profesiju pārstāvji un pauda savus visnopietnākos nolūkus – man, meitenei, kuru redzējuši vienīgi televīzijā. Man gan tas nelikās sevišķi nopietni.»
«Redz, un tāda es satiku Imantu Skrastiņu,» Rita pavērš pret mani kādu Imanta Prēdeļa uzņemtu fotogrāfiju. Sejas tuvplāns nopietnām, domīgām acīm, gariem gaišbrūniem matiem. «Jā, zināju, ka ir tāds slavens aktieris Imants Skrastiņš, kurš sievietēm ļoti patika. Interesants vīrietis, labu balss tembru. Skatītājas ģība, un bija jau arī, par ko. Biju viņu redzējusi kā Dzejnieku Pētersona izrādē «Spēlē, Spēlmani!» ar Aleksandra Čaka dzeju.» Šo uzvedumu uzskata par vienu no visu laiku visizcilākajām latviešu teātra izrādēm un raksturo ar vārdiem «reibinošs, enerģētisks skaistums».
««Spēlmani» skatījos dažādām acīm. Kad jau kā cilvēks, kurš diezgan labi iepazinis Imantu Skrastiņu, tiešām baiļojos – ārprāts, viņš tā izliek visu enerģiju, sirds taču neizturēs. Bet tāda īsta pirmā satikšanās mums bija radiomūzikas studijā, kad dziedāju sieviešu vokālajā ansamblī.»
Tā bija 1981. gada vasara, kad Imants Skrastiņš radio iedziedāja slaveno albumu «Sapņu pīpe» ar Paula mūziku – «Kamolā tinēju» un citas dziesmas… Maestro Ritu Trenci bija izvēlējies kā piebalsotāju, tā saucamo «mūzas balsi». Izdevās lieliski.
«Tā bija svelmaina jūlija diena. Un es biju ļoti satraukusies: nāks Skrastiņš, kāds tad nu būs, dzīvē nav redzēts, diez, kā veidosies kontakts… Grozāmies mēs, ansambļa meitenes, pa studiju, līdz veras durvis – viņš nāk. Skrastiņš ar četriem vijolīšu pušķīšiem rokās. Pasniedzot katrai meitenei ieskatās acīs.
Šķita, ka manās acīs viņš ieskatījās tā ilgāk, un saspringums pazuda kā nebijis.
Vēlāk bieži satikāmies kopīgos radioorķestra koncertos, līdz pienāca kāda uzstāšanās Dzērbenē, kad jutu – viss ir jau kaut kā citādāk, Imanta sevišķo attieksmi pret mani vairs nevarēja nepamanīt. Paulam salūza milzīgais nesen pirktais rolsroiss, arī autobusa nebija, un Skrastiņš pēkšņi piedāvā – es jūs aizvedīšu mājās. Iespurdzam mašīnā visas četras. Jūtu, viņš gribēja, lai es sēžu blakus, bet Valda Eizenšmite pasteidzās pirmā un tūlīt jau sāka: māksliniek, māksliniek… Un es nodomāju – lai jau nu sēž, kas tad man…
Un tad… pirms kāda koncerta man tika iespiesta rokā zīmīte ar vārdiem: «Vēlos Jūs apsveikt vārda dienā». Domāju, ārprāts, kur lai satiekamies, pie sevis neaicināšu, tik labi taču nepazīstu. Norunājām, ka tiksimies pie Vidzemes tirgus. Imants piebrauca mašīnā un pasniedza man trīsdesmit rozes. Izrevidējis visas Rīgas dārzniecības un salasījis visskaistākos ziedus, tādus pašus kā dzīve – katru citādā tonī. Viņš bija ļoti delikāts, aizveda mani mājās uz Purvciemu. Uzgāju augšā, un tūlīt zvans pie durvīm: nāk televīzijas režisore Gunta Kairiša, mana kaimiņiene. Daudz toreiz filmējos televīzijā, un viņai bija kārtējais piedāvājums. Izdzirdējusi, ka slēdzu durvis, viņa tad nu nāca runāties. Ieraudzījusi ziedus, viņa iesaucās: «Ārprāts, kādas rozes! Kurš tev tās uzdāvināja? Vienalga, lai kas viņš būtu, šis vīrietis tevi mīl…» Un es toreiz nodomāju – bet ja nu tiešām?
Man bija kādi divdesmit septiņi gadi. Dažādi piedzīvojumi manā dzīvē bijuši arī pirms tam. Reiz pat šķita, ka esmu iemīlējusies, taču izrādījās – nepareizajā cilvēkā. Par laimi, spēju laikus pielikt šīm attiecībām punktu. Paliku viena un domāju: bet man taču ir māksla, un mana dzīve būs piepildīta ar to. Redziet, kā ir – ja reiz pirmās attiecības neizveidojas pārāk labas, turpmāk māc liela neticība. Izskatīgām sievietēm nepārtraukti kāds saka komplimentus, pievērš uzmanību, un brīžiem jau nevari vairs atšķirt, kas patiess, kas uzspēlēts, un kāds ir mērķis. Tāpēc arī par Imantu sākumā domāju – ak, tu, velns tāds, tev tak’ sieva mājās. Vēlāk izrādījās, ka Imantam un aktrisei Lilitai Ozoliņai tobrīd jau dzīve ritēja katram atsevišķi.
Ai, un ziniet, kā tas ir – pirmoreiz atnākt teātrī uz balli līdzi savam mīļotajam? Ak… Taču mani uzņēma lieliski, vienkārši uz urrā. «Tāds prieks, ka Imantam beidzot iet labi, jo viņš jau sen to ir pelnījis,» man teica Skrastiņa kolēģi.»
Draugi priecājas no sirds – Rita Trence aktiera dzīvi darījusi jēgpilnu. «Kad satikāmies, Skrastiņš jau bija skaidrs kā stikliņš, un es nekad neesmu izjutusi, ko nozīmē vīrs dzērājs. Savu auto viņš toreiz sauca par braukājošo drēbju skapi, jo pēdējos gadus viņam nebija īstu māju, kaut laikam vēl skaitījās precējies. Bet es nekad viņam to neesmu īsti prasījusi. Mums nav bijusi vajadzība tik iztirzāti runāt.
No Imanta puses tā bija simtprocentīga izšķiršanās par jaunu dzīvi, ko viņš nekad nav nožēlojis.
Manī arī nebija ne mazākās greizsirdības, biju par sevi pārliecināta – esmu tāda, kāda esmu.»
Ritu Trenci dēvēja par Lilitu Ozoliņu numur divi, un abas nereti pat jauca. «Pašu jaunības dienu sākumā tiešām mūsos varbūt arī bija kas līdzīgs. Pēc tam, kad attīsti savu personību un necenties līdzināties, tad arī sejā izmainies. Pilnīgi dažādas izveidojāmies. Tipāžs paliek, no tā nevar izbēgt.
Mums ar Imantu ir piecpadsmit gadu starpība, taču nekad neesmu šos gadus izjutusi. Esam līdzīgi domājoši cilvēki – par ģimeni, par dzīvi, par savstarpējām attiecībām. Tas arī mūs ir noturējis tik ilgu laiku kopā. Un nekad nav garlaicīgi. Kad sākām veidot kopīgas koncertprogrammas, es domāju – nedrīkstu atpalikt no sava Tautas skatuves mākslinieka. Kļuvu arvien drošāka, līdz mēs abi saliedējāmies kā viens. Barojos no Imanta pieredzes un augu viņam klāt, bet ar savu bagāžu. Komandēt es sevi nekad neļāvu. Protams, katrs no mums gribēja teikt to pēdējo vārdu… Lai kā arī negribētu atzīt, man ir Dvīņa raksturs – ar pārkritieniem garastāvoklī, no pārliecinātības līdz lielām šaubām. Es cīnos ar sevi. Imants ir Auns un pieradis režisēt. Es tad viņam saku: «Neaizmirsti, ka esmu kurzemniece, viņas dresēt nav iespējams. Vienalga izdarīšu, kā gribēšu.»» (Smejas.)
«Vienmēr var gribēt justies labāk, un ir arī jāgrib,» dziedātāja saka, kad ierunājamies par bioloģisko pulksteni. «Reizēm ir jāgrib maksimums, lai sasniegtu vidusmēru. Kosmētiskajos kabinetos neguļu no rīta līdz vakaram. Neeju uz trenažieriem, baseiniem, bet savā ceturtajā stāvā uzkāpju bez problēmām, augšā – lejā, cik vajag. Ārzemēs gan izmantoju visus džakuzi un baseinus, tad atgriežos par pāris kilogramiem vieglāka… Neesmu apsēsta, bet teikt, ka nebaidos novecot, arī nebūtu godīgi. Kaut izskatos pietiekoši labi, sirds tik un tā mazliet sažņaudzas, kad ekrānā ieraugu, kāda reiz esmu bijusi jaunībā. Tā doma jau kaut kur līdzās stāv – ka gadi iet. Pat ja arī izskatā tas nav uzkrītoši pamanāms.
Kad mājās esmu viena, apsēžos un pārdomāju lietas: salieku pa plauktiem, sarindoju, nomierinos, un viss ir kārtībā. Pietiktu sabrukt un sākt gausties (ko tad nu vairs, nekas labs vairs priekšā nestāv, profesionāli vairs nav tik daudz darba kā agrāk), kā žults, kas uzkrātos, saēstu mani pašu. Man vienmēr bijusi pozitīva attieksme pret dzīvi. Lai kā arī gājis, neesmu nodarbojusies ar atriebību un intrigām. Arī cilvēku attiecībās.
Zināt, un mani ļoti relaksē putnu balsis. Es tās bieži uzlieku mājās, jā, skaņas fonu. Putni taču dzied no visas sirds, tie neko nav iestudējuši. Man viņi palīdz.»
Rita atzīst – kā sieviete viņa jūtoties piepildīta. Viss, kas ir gribēts, esot sasniegts, un viņa neko nenožēlojot. Prasu – vai drīkstu jautāt par bērniem?
«Šis jautājums šobrīd ir tabu: kas aizgājis, tas aizgājis un ir nenotverams. Plikās kleitiņas un skatuves caurvējš kopš sešpadsmit gadu vecuma iespaidojis manu veselību, arī medicīna nav bijusi augstākajā līmenī…
Jā, būtu skaisti, ja man būtu bērns. Bet es sevi nešaustu.
Ar to jāiemācās sadzīvot un neuztvert kā traģēdiju, jo – Dievs zina labāk. Man ir dots tik daudz cita, un nav bijis jāsēž sabrukušai pie galda un jāraud. Un es nesēdēšu tagad. Jo raud arī tie, kam septiņi bērni. Man ir dota sava misija dzīvē, ko arī izdzīvoju. Man ir brīnišķīgi krustbērni, kuriem dāvāt mīlestību.»
«Man patīk ceļot un izzināt pasauli. Visu mūžu piedalījos estrādes festivālos dažādās valstīs, bet nekad nevarēju šīs zemes pa īstam baudīt. Tad nu esmu atklājusi, ka uz ārzemēm varu aizbraukt arī kā tūriste. Baudu to divreiz gadā. Vasara ir svēta lieta – to vienmēr pavadu Latvijā. Bet kāpēc lai kaut kur neaizbrauktu agrā pavasarī vai vēlā rudenī? Ceļoju kopā ar māsu, jo Imants nav ceļotājs. Viņam patīk ar sapņu pīpi pasēdēt pie ezera un skatīties, vai neparādīsies kādas līdaciņas mugura.»
