Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ievas Stāsti 2021. gada 16. numurā.
«Man ar Imantu bija piecpadsmit gadu starpība, vispirms staigājām garām, viens otru neievērodami, jo nebija pienācis īstais laiks. Tie tikšanās brīži ik pa laikam bija vēl pirms daudzinātajiem vijolīšu pušķiem, kurus Imants atnesa mums, Radio ansambļa meitenēm. Bet tad atvērās jaunas durvis, un es šo cilvēku ieraudzīju no jauna.
Imants mani sauca par Sisi, no filmiņas par sienāzi, kurš spēlēja vijoli. Ansambļa meitenes teica: «Fui, kas tas par vārdu, laukos vecāmamma suni sauca – si, si, si!» Bet es lepni atbildēju: «Jā, esmu Sisis.» Vijole man tagad stāv zem gultas, nolikta galvgalī. Izvelku, bet reti. Man Liepājas Mūzikas vidusskolā bija brīnišķīgs skolotājs Kārlis Bulavs, beidzis Pēterburgas konservatoriju. Viņš prata no manis izdabūt īstu mūziku, uzreiz cēlās profesionālais līmenis. Vienubrīd negribēju vijoli spēlēt, pat raudāju, ka neiešu uz stundām, ka nepatīk. Iepriekšējais pedagogs mani neprata atraisīt, bet Bulavs bija kā diena pret nakti. Pacēlos no trijnieka uz piecnieku, pati brīnījos, ka tik daudz varu izdarīt. Spēlēju arī simfoniskajā orķestrī, dziedāju orķestrī «Neptūns». Jā, 1972. gadā zvejnieku kolhozu ansambļu festivālā «Jūras pērle» solistu grupā pat izcīnīju 2. vietu. Man bija milzīga vēlēšanās dziedāt. Vijole arī bija mīļa, bet man ļoti vajadzēja dziedāt.
Vijoli spēlēju arī Jāņa Grigaļa vadītajā kapelā «Daina», ar kuru astoņdesmitajos izbraucu ārzemes – Austriju, Franciju. No ceļošanas bija jāatsakās, kad pēc desmit nodziedātiem gadiem aizgāju no kamerkora «Ave Sol», jo, ja esi sācis nopietnu ģimenes dzīvi, jārēķinās ar otru cilvēku. Un kuram vīrietim patiks, ka sievas nekad nav mājās…
Imants ļoti priecājās, ja galdā bija vakariņas – pirms tam viņš droši vien ēda tikai kafejnīcās vai kaut kādus pelmeņus, un te pēkšņi mīļotajam vīram pagatavots cūkgaļas cepetis, pildīts ar baravikām! Es taču apmeklēju kulinārijas kursus, specialitātē «aukstais galds», kad mācījos vokālistos. Gājām uz tirgu ar sarakstu, sutinājām pildītās selerijas, gatavojām visu kaut ko. Tiešām daudz iemācījos, un man ļoti patika Imantam sagādāt prieku. Viņš arī prata jūsmot, bija īsts gardēdis, kam pie sirds gāja latviski ēdieni, nevis kaut kādi suši. Imanta dienasgrāmatā, piemēram, kritizēti kādā jubilejā pasniegti ķīniešu ēdieni – nebija garšojis nekas, ik pa brīdim skrējis pīpēt. Kad beidzot pārnācis mājās, nolauzis gabalu no Rēzeknes pusžāvētās desas un sajuties laimīgs. Aiz muguras gan dzirdēju runas – ko tā Trence, drīz jau nedziedās, tikai šmorē un šmorē! Paspēju šmorēt un dziedāt.
Izmērcētas maizes garoziņas
Reizēm, par mani rakstot, daži intrigai ir «piekāruši klāt» kaut ko tādu, ko es nekad nebūtu teikusi. Un tad kāda lasītāja nodomā – redz, kā tā Trence izvērsusies, parādījusi īsto seju! Savulaik režisore Roze Stiebra mani «atkoda», viņa mums Konservatorijā pasniedza aktiermeistarību: «Re, kā Ritai – acis nozib, un atkal iekšā sevī…» Mums bija jāspēlē etīdes, un man iekšienē notika sprādziens, bet es to nekad nerādīju uz āru. Vienkārši biju tāda, teiksim, noslēgta. Varbūt atspoguļojās audzināšana ģimenē – «nemaisies pa priekšu» un «ja tev neprasa, tad nerunā, nav ko citiem uzbāzties».
Kādreiz noslēgtība var kļūt par traucēkli attīstībai, jo nezini, kā pareizi kontaktēties ar cilvēkiem. Kā saka, iekšā ir, bet ārā nenāk.
Arī mūsu ģimenē bija citiem nestāstāmi noslēpumi. Manu tēvu, kuģa mehāniķi, «nostučīja» par to, ka viņš rakstīja dienasgrāmatu, kad brauca uz tālajiem zvejas kuģiem, piemēram, uz Kanāriju salām. Kāds darbabiedrs nosūdzēja, ka Kārlis Imants kaut ko vakaros raksta. Viņš rakstīja arī skaistas vēstules manai mammai, zīmēja ar tušu – tēvam bija mākslinieka talants. Viņš pats izstājās no komjaunatnes, kas bija kaut kas ārkārtējs tajā laikā. Paziņoja, ka nav vergs un ka ģimene viņam ir pirmajā vietā, nevis propagandas literatūras izplatīšana un citi «brīvprātīgie» pienākumi.
Mana mamma Brigita Dagmāra no piecpadsmit gadu vecuma strādāja Liepājas sērkociņu fabrikā. Ezermalas meitene. Vecotēvu Zariņu izsūtīja uz Magadanu, un vecaimātei Elfrīdai vienai nācās audzināt trīs bērnus, kuriem nekādu lielo izglītību nevarēja dot. Tāpēc manas mammas sapnis bija izskolot savas meitas, mūs ar Maiju. Mamma ar savām četrām klasēm bija ļoti dzīvesgudrs, iekšēji inteliģents cilvēks, nezinu, no kurienes tāda gudrība nāk. Manam papam, vienkāršam zvejniekam, bija brīnišķīga bibliotēka, visi klasiķi, no Stendāla līdz latviešu autoriem. Pa kluso, zem segas lasīju «Dekameronu», kas tādai mazai meitenei droši vien bija «slidena» literatūra. Visu, ko varēju, izlasīju, jo grāmatas ļoti interesēja. Man patika Igo romāns «Cilvēks, kas smejas», aizrautīgi lasīju «Konsuelu», jo Žorža Sanda sīki aprakstījusi, kā viņa dziedāja, kā tā eņģeļa balss lija. Domāju – ak Dievs, varbūt man arī kādreiz tā sanāks! Vēlme dziedāt bija ļoti spēcīga.
Nekad neesmu gājusi bērnudārzā, ar māsu augām mājās. Paps pietiekami daudz pelnīja, jo brauca uz lašu kuģiem, kur bija lielas algas, un mamma varēja nestrādāt. Viņa mums visu ko mācīja, guvām dzīves izglītības pamatus, bet nez kāpēc ar māsu bieži plūcāmies. Reiz mamma pat piesēja mūs katru pie savas gultas kājas, lai nevaram viena otru aizsniegt. Uz Ziemassvētkiem paps mums katrai dāvināja paku, kādu kilogramu ar konfektēm – «Karakumu» vai «Lācīšus». Es ātri vien noēdu savas konfektes, pēc pāris dienām sāku lūgties māsu, kura savu turzu bija noglabājusi. Dīcu, dīcu, bet Maija nebija ar mieru dot, tad es kaut ko izdomāju, lai tiktu pie viņas konfektēm.
Bērnībā biju ļoti apaļa, visu laiku gribējās ēst, sevišķi saldumus. Pirmie gadi mums bija drūmi, trīs četras dienas līdz papa algai naudas nebija. Tad ēdām speciāli sakaltētas maizes garoziņas, saliktas maisiņos, tējā izkausēja cukurgraudiņu, tur iemērca garoziņas. Veikalos arī plaukti tukši, atceros garās rindas pēc baltmaizes, jo katram deva pa kukulim, – izjuka pastaiga pa parku, jo bija divas stundas jāstāv rindā. Ēst bija īsta laime, sevišķi, ja baltmaizi varēja pārsmērēt ar kondensēto pienu.
Taču es par likstām nesūrojos, vienmēr esmu bijusi optimiste, arī tagad katru dienu atrodu, par ko priecāties. Par to, ka draugi atceras; ka man ir tādi kaimiņi, kas atstāja pie durvīm ēdamo, kad maijā divas nedēļas nogulēju ar «kovidu» un nevarēju nekur aiziet. Līdz šai dienai nezinu, kur slimību saķēru, jo nekur apkārt nestaigāju, ar sabiedrisko transportu nebraucu, varbūt veikalā?
Cilvēciskās attiecības ir galvenais, nevar norobežoties no citiem un justies liels savā garā. Kad jūties brīnišķīgi, skaties uz visiem no augšas, bet var pienākt brīdis, kad cilvēki atcerēsies, kā tu uz viņiem skatījies no augšas. Nav jau jāizliekas par labāku, nekā esi, bet jācenšas veidot veselīgas, cilvēciskas attiecības, lai arī pēc gadiem tevi atcerētos ar labu vārdu. Man tas šķiet ļoti svarīgi.
Izvēlējās dziedāšanu
Sākumā dzīvojām mājiņā pie Liepājas ezera. Tad piešķīra trīs istabas komunālajā dzīvoklī Peldu ielā, kur dzīvoju no triju gadu vecuma. Kopējs koridors, liela virtuve uz trim ģimenēm. Mamma nesa ūdeni no akas uz otro stāvu un malku no pagraba, kad paps jūrā. Kad paaugāmies, to darījām mēs. Kaimiņos cietuma priekšnieks, izteikts komunists, reizēm viņam logos lidoja ķieģeli. Paps vakaros klausījās radio, viņš sita ar dūri pie durvīm – Trenci, klausies savu «Amerikas balsi» tā, lai es nedzirdu!
Vasarā atvēru visus logus un klausījos koncertus, kas skanēja no estrādes «Pūt, vējiņi!»
Dziedāšanu man mācīja Erna Latiševa-Kukaine, Liepājas operas vadošā soliste, ļoti eleganta dāma, pieķērās man kā mamma meitai. Tad nu man vajadzēja izvēlēties, jo dziedāšanā arī visi rādītāji gāja uz augšu, un tā guva virsroku. Man ļoti žēl, ka Konservatorijā nevarēju turpināt vingrināties vijoļspēlē – neiedeva rekomendāciju.
Visus septiņus gadus dzīvoju kopmītnē, četri cilvēki istabiņā. Zandreitera ielā bija tikko uzbūvēta jauna māja, piekto stāvu atvēlēja Konservatorijas meitenēm. Bet uz iestājeksāmeniem gulēju puišu kopmītnē Vecrīgā uz matrača, un otrā rītā pirmais, ko satiku, bija tenors Jānis Sproģis. Atnācis paskatīties uz jauniņajiem – kas tie tādi, kādas balsis? Un tagad pēc tik daudziem gadiem viņš man ir kaimiņš – re, kā dzīve visu saliek savās vietās!
Kad dziedāju, uzskatīju, ka estrādes mūzika ir mākslas veids. Lielais orķestris, tādas iespējas… Uz Radio mani uzaicināja Raimonds Pauls, kad ieguvu pirmo vietu Siguldas festivālā «Gaujas atbalss». Maestro uzreiz teica, ka solistes vietu piedāvāt nevar, tas nekas, padziedāju meiteņu ansamblī. Es vienmēr esmu bijusi komandas cilvēks, neesmu tipiskā soliste, kas vienmēr visiem pa priekšu. Vienmēr vados no tā, kas man jādara – ja jāspēlē otrā vijole, es to darīšu ar prieku. Ja teiks, ka būšu primadonna, labi, ar prieku! Protu iejusties dažādās lomās. Roze Stiebra savulaik teica, ka man vajadzētu iet uz aktieriem, bet tik daudz pagūt nevarēju. Tagad ir multimākslinieki, kas dara visu, bet tad tādu iespēju nebija.
Manuprāt, laba izglītība ir ļoti svarīga, ar pateicību atceros skolotājus Liepājas Mūzikas vidusskolā, kas mūs, studentus no perifērijas, sagatavoja iestājeksāmeniem Konservatorijā. Arī mana māsa Maija gāja mūzikas skolā, spēlēja arfu, un vienubrīd mums pat bija kopīgs trio ar kursabiedru Juri Lākuti, kas vēlāk pārcēlās uz Taizemi. Māsai nepaveicās, jo tolaik arfistes Konservatorijā uzņēma ik pa pieciem gadiem. Viņai gaidīt negribējās, un Maija izstudēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Strādāja par audzinātāju bērnudārzā, tagad ir vadītāja. Viņai ir fantastisks tvēriens un enerģija organizatoriskās lietās, visur valda kārtība. Es ar kārtošanu un remontēšanu neaizraujos, šajā dzīvoklī Valdemāra ielā ienācām pirms divdesmit gadiem, tāds tas arī palicis. Dizainu gan veidoju pati, man patīk klasiskas mēbeles, gleznas. To sakrājies pa gadiem tik daudz, ka ik pa laikam mainu ekspozīciju.
Izšūšana un koncerti bez rasola
Jā, gleznu man vesela kolekcija, bet cepures gan vairs nekrāju. Daļu esmu atdevusi, vēl ir dažas, pie svētku kleitām ģērbjamas, jo man kā angļu lēdijai gribas iet uz svinīgu pasākumu cepurē. Viss sākās ar dizaineri Sandu Ezeriņu, kas tolaik bija savas karjeras sākumā. Mums izveidojās labs kontakts, viņa redzēja, ko man vajag, un vienu no pirmajām cepurēm Sanda man pašuva uz Ulda Stabulnieka 50. jubilejas koncertu Mākslas darbinieku namā. Vēlāk tapa vēl vairākas cepures – koncertiem un sadzīvei.
Mans lauciņš ir šūšana, sevišķi izšūšana krustdūrienā, izšuvu aizkarus un galdautus. Kad Konservatorijas kopmītnē nebiju apmierināta ar aizkariem, izšuvu tiem cauro vīli. Sametām naudiņu, nopirkām glītus gultas pārklājus – jau tad man patika veidot dizainu. Estētika man ir ļoti svarīga, nevaru dzīvot telpā, kur nav pieliktas pašas rokas. Viesnīca, protams, ir kaut kas pilnīgi cits, jo tur tu uzturies īsu brīdi. Bet, piemēram, Ēģiptē man atpūtas braucienā vienmēr bija atnesti svaigi ziedi uz numuriņu, jo vienmēr cenšos izturēties cilvēcīgi pret apkārtējiem. Zinu, ka personālam nav lielas algas, darba daudz, bet šie vienkāršie cilvēki ir ļoti jūtīgi un prot novērtēt kaut vai sarunu, interesi par savu dzīvi. Angļu valoda man ir laba, varu brīvi sarunāties.
Skolā mācījos vācu valodu, pat braucu uz olimpiādēm, bet bez lieliem panākumiem. Tad vienā jaukā dienā sapratu, ka gribu būt neatkarīga – doties, kur vēlos, sarunāties ar cilvēkiem. Sākumā šķita drusku neērti mācīties pēc piecdesmit, bet atradās lieliski angļu valodas kursi, un esmu ļoti apmierināta, ka to paveicu. Nu varēju braukt uz Londonu un visur kur. Pirmajās reizēs, protams, kautrējos runāt, bet, tikko sajutu, ka mani saprot, slūžas bija vaļā.
Nepietiek ar to, ka pats zini, ir jāprot iemācīt. Man bija brīnišķīga skolotāja Valda Poļakovska, bet pašai nav bijuši apstākļi, lai varētu kādam mācīt dziedāt. Savulaik mani aicināja pasniegt vokālās stundas, piemēram, Dailes teātrī, taču tai laikā biju izraustīta uz visām pusēm – darbs Radio, koncerti. Intensīvi braukāju, vismaz trīsreiz gadā bija koncerti ārzemēs. Latvijas koncertu datumus dažus gadus pierakstīju, nesen pašķirstīju pierakstus – ārprāts! Piektdien viens, sestdien divi, svētdien dienas koncerts, un es nekad ar puskāju nedziedāju. Nepratu sevi taupīt. Tāpat bija Imantam. Kad sākām kopā koncertēt, uzreiz bija jūtams, ka viņš nekur un nekad, pat visdziļākajos laukos, nehalturēja. Lai cik izsalkuši, pirms uzstāšanās neēdām – kas tā par dziedāšanu ar rasolu vēderā?!
Strikti nodalījām saviesīgo daļu no koncerta, pateicāmies par uzmanību, bet – nekādas dejošanas. Izdarījām savu darbu un braucām mājās. Imants, protams, vienmēr sēdās pie stūres, man autovadītājas tiesību nemaz nav. Viņš uz mani ļoti paļāvās – tu jau labāk zini. Darbā gan bija strikts, tur mēs labā nozīmē dažkārt saplūcāmies tā, ka spalvas pa gaisu, bet tikai par mākslinieciskiem jautājumiem. Darbā nebijām vīrs ar sievu, bet kolēģi, un šajā jomā no viņa guvu ļoti daudz, jo Imantam bija milzīga pieredze.
Imants jau vienmēr saspēlējās ar publiku, saskarsme ar cilvēkiem viņam bija galvenais.
Izlingoja no «Mikrofona» aptaujas
Kad dziedāju, bija ļoti laba mūzika un laba dzeja. Mana izturēšanās izrietēja no dziesmas satura, sevi es pasniedzu caur dziesmu, kas bija galvenā. Manuprāt, izejot uz skatuves, nedrīkst izrādīt pirmām kārtām sevi. Tā ir lielākā kļūda, kas notiek šodien, – daudzām solistēm liekas, ka vissvarīgākais ir skaists tērps, nabā pīrsings vai uz ikra tetovējums, bet pēc trešās dziesmas tas viss jau ir apskatīts, un, ja aiz tā visa slēpjas viduvēja balss, tad šāds šovs ir tīra ārišķība. Par pašu dziedātāju svarīgāks kļuvis skatuves tēls – imidžs. Bet, atnākot mājās, savās četrās sienās, taču jāatgriežas pie sevis paša – vai tas sakrīt ar to izrādīšanos uz skatuves?
Tāpēc dažas skatuves zvaigznes ar laiku nonāk līdz traģēdijai, pašnāvībai, kaut cilvēki domā – kā gan viņam trūkst? Naudas taču diezgan… Vēl tagad noteikti kādā teikumā kaut kas jāpasaka par seksu, citādi izliecies kā tāds puritānis. Katrā cilvēkā ir seksuālā dziņa, bet vai to vajag demonstrēt? Taču, kādā vilku barā esi, tā tev jāgaudo, citādi padzīs no bara. Arī man padomju laikā Alnis Zaķis palūdza iedziedāt Aleksandras Pahmutovas komjauniešu dziesmu «Mēs stipri vēji». Darbs paliek darbs. Kādu dziesmu iedeva, no tādas bija jāizveido tēls – «ģitāras jautri dzied, priekšpulks uz priekšu iet». Kā tik nāca kaut kādi svētki, to maršu raidīja radio. Vienmēr esmu centusies jebkurai dziesmai, kas nonākusi manās rokās, atrast kādu kopsaucēju, radīt māksliniecisku tēlu. Un lielākoties arī izdevās.
Par laimi, vairums dziesmu bija par mīlestību, sievietes pasauli. Šai ziņā dzejniece Ārija Elksne man vienmēr bijusi tuva. Dziedāju Pētera Stutāna dziesmu «Šai gaismas mirklī» ar viņas dzeju, kurai pati sacerēju piedziedājumu. Toreiz «iekritu» – dziesmā ir vārdi: «Nevienam negribu es būt par nastu…» Bija zvans no kompartijas un mani «noņēma no trases Mikrofona» aptaujas noslēguma koncertā. Padomju sieviete nedrīkst būt skumja, nekādas nastas!
Biju jau nodziedājusi ģenerālmēģinājumā, vakarā gatavošanās filmēšanai, bet gaisā jautās kaut kas nelāgs. Pienāca klāt Aldis Ermanbriks: «Šovakar jūs nedziedāsiet.» Tad gan vakarā mājās ilgi raudāju. Biju viena, Imantam izrāde. No manis laikam nāca tādas emocijas par pāridarījumu, par netaisnību, ka pat kaķene Amnerisa mani žēloja. Nogūlās man pie kājām, dzīvoja līdzi kā cilvēks.
Persiete Amnerisa pie mums atbrauca no Maskavas, Imants viņu taisījās dresēt. Es brīdināju, lai ir uzmanīgs, jo jutu, ka ne jau viņš kaķeni, bet kaķene Imantu dresēs. Kaķim vajag ieaudzināt respektu, lai tevi uzskatītu par līdzvērtīgu. Man viņa piedeva visu – ja galīgi kaut kas nepatika, tad ierūcās kā suns.
Klubs «Mooncat» prasīja likt vārdu, kas sākas ar A burtu – paga, man taču ir operu libretu grāmata! Tā nu nebija ilgi jāmeklē vārds, kāda nav nevienai! Bērnībā man nebija nekādu dzīvnieku, komunālajā dzīvoklī nedrīkstējām turēt. Amnerisai draugos paņēmām runci Adeilo, arī persieti. Tagad man vairs nav kaķu, tikai no Londonas atvestā kaķa figūriņa.
Kas tur ko nesacerēt dziesmu!
Visa šī vasara man paies Imanta dienasgrāmatas rediģēšanā, lai grāmata būtu gatava līdz gada beigām. Tur ir daudz unikālas informācijas, piemēram, apraksts par Eduarda Pāvula dzīves beigām. Imants nav varējis pie viņa aizbraukt uz Vaivariem, jo Eidis nav vēlējies, ka viņu redz tādā stāvoklī. Vaira Vīķe-Freiberga daudzviet pieminēta, starp citu, prezidente ir sēdējusi mūsu dzīvoklī šai pašā krēslā.
No jaunības bohēmas gan dienasgrāmatā nekas neparādās. Imants, būdams gaišs pret citiem, pret sevi dažkārt bija ļoti nežēlīgs, iekrita grūtsirdībā.
Varbūt tas bija saistīts ar šo bohēmisko pagātni – it kā viss dzīvē labi, bet kaut kādas lietas, varbūt sajūtas vai atmiņas velkas līdzi.
Jā, līdzīgi Raimondam Paulam, un viņiem abiem ļoti saskanēja – humora sajūta līdzīga, un tad pie klausules skanēja skaļi smiekli. Pauls zvanīja bieži, savos politiķa laikos stāstīja, kā rauts aiz šlipses un mucis pa sētas durvīm no piketa pie Saeimas. Viņiem joku ziņā sapasēja.
Cilvēku atmiņās esmu palikusi ar dziesmu «Pie jūras dzīve mana», bet no Paula jau man bija tikai tā viena dziesma. Pirmie ieraksti man notika ar Aleksandra Kublinska dziesmām – viņš bija tāds uz sevi vērsts cilvēks. Kad sākām sadarbību, dziesmas atrādīju viņa sievai un sievasmātei mājas koncertā, Kublinskis pie klavierēm. Bija ļoti prasīgs komponists, gandrīz noveda mani līdz asarām, skaidrodams, kā vajag dziedāt tajā un šajā vietā. Bet dziedātājam ir iekšējs instinkts, un tas, kā nodziedi pirmajā reizē, lielākoties ir vispareizāk. Duetā ieskaņojām vokalīzi – dziesmu bez vārdiem. It kā cienījams komponists, bet viņa komentāri bija ļoti… erotiski: «Nu, tagad ir pirms, tagad pēc, tu tak saproti…» Viss gāja tādos seksuālos toņos, radās zināma neērtības sajūta, bet ieraksts izdevās labs.
Kad Bauskas kolhoza ansamblī «Viktorija» izpildīju Mārča Kalniņa «Laimes putnu», viņš man lika nikni dziedāt, un es nesapratu, kas tur tik nikns, nav jau nekāds roks. Festivālā «Gaujas atbalss» uzvaru man atnesa Jāņa Līvmaņa dziesma «Melnie gulbji», ar kuru uzstājos arī televīzijā.
Ļoti interesants komponists bija Ēriks Ceļdoms, ar kuru kopā mācījos Liepājā. Viņš mani uzmeklēja, sākumā likās kā no citas operas, bet beigās sanāca vesels dziesmu cikls. Bija veiksmīgs duets ar Andri Daņiļenko. Divus albumus ierakstīju kopā ar bērnu ansambli «Sienāži». Sacerēju arī dažas dziesmas Jāņu pasākumiem, Jūras dziesmu festivālam, jo man taču ir muzikālā izglītība. Aizgāju uz virtuvi un pēc nepilnas stundas nācu Imantam rādīt jauno dziesmu. Viņam ļoti patika mana dziesma «Jāņuzāles», kas radio ap saulgriežiem skan katru gadu. Tekstam tevī ir jāskan, un Līgo dziesmai jābūt mazliet lipīgai. Nevar jau salīdzināt, bet, kad Imants uzrakstīja tekstu dziesmai «Dzīvītes motīvs» un piezvanīja Paulam, Maestro jau nākamajā dienā melodija bija gatava.
Es dziedāju ne jau slavas dēļ, bet lai nestu savas emocijas tiem cilvēkiem, kuri mani saprot. Neskaitu, vai viņu ir tūkstotis vai septiņi. Un, gadiem ejot, ir savādi atjaust, cik lielu ietekmi uz cilvēkiem esmu atstājusi. Dažas manas dziesmas skanējušas kā kāzu valsis, par ko liels prieks.
Balsīm jāsaskan
Jā, es varēju dziedāt kaut līdz šai dienai, bet jutos tajā vidē lieka. Kaut kas bija mainījies, jo mūzikā vajadzīgi cilvēki, ar kuriem tu vari būt uz viena viļņa. Bija brīdis, kad varēju atgriezties uz skatuves, bet – vai tas ir vajadzīgs? Un tur nav runa par naudu, bet gan iekšējām sajūtām. Nebija jau tā, ka aizgāju uzreiz un pavisam, bija privāti pasākumi, tūre «Zelta graudi», koncerts «Džeza leģendas». Tomēr kā dāvanu vecmāmiņai mani pasniegt nevar. Ja cilvēks nopircis biļeti uz koncertu, viņam ir pietāte pret mākslinieku, bet savā mājā cilvēks man var pienākt klāt un uzsist pa plecu.
Familiaritāte man nekad nav patikusi, šādos pasākumos sevi neredzu, un, ja ir iespēja to nedarīt, tad sevi neapgrūtinu, jo tas nav mans.
Gribu, lai mana mūzika ir brīnums kā kādreiz, kad gaidījām priekškara atvēršanos un pārcelšanos citā pasaulē.
Neko nezinājām – kas ko ir ēdis, no kā šķīries. Tagad vairs nenāk skatīties lugu, bet to, kā izskatās tas vai cits aktieris.
Ļoti labi balsis mums saskanēja ar Uldi Stabulnieku, skaisti izdevās dziesma «Ejot cauri rudziem». Arī Uldis man pienāca klāt īstā brīdi. Mums bija laba saskaņa, viņš palūdza man iedziedāt dziesmas no operetes «Svētki daudzskaitlī». Pat Austrāliju izbraukājām 90. gadu sākumā ar dzīvo mūziku, bez kādām fonogrammām. Uldis toreiz noturējās, nedzēris nevienu gramu, cepuri nost! Es ilgi pat nezināju, ka viņš lieto. To man Imants izstāstīja, kā Stabulnieks Margaritas Vilcānes koncertā Filharmonijā apsēdies pie bungām klavieru vietā. Imants toreiz vadīja to koncertu. Viņš pats savulaik novilka svītru.
Tagad rediģēju Imanta dienasgrāmatas, kas rakstītas astoņu gadu garumā kopš 2003. gada, kad neilgi pirms Jāņiem nolēma visu pierakstīt. Viņš savus pierakstus sauca – «Dienas krikumi». Nevarēju pieļaut, ka tāda bagātība aiziet nebūtībā vai no teksta tiek izrauti daži teikumi. Nepieciešama, protams, atlase, jāatstāj galvenais, neko būtiski nemainot. Pa trīsdesmit pieciem gadiem esmu Imantu tik labi iepazinusi, ka jūtu vietas, kurās jāienes zināmas korekcijas.
Reizē ar «Krikumiem» iznāks otra grāmata «Vēstules Imantam», kuras veidošanā piedalās Lia Guļevska un Ēriks Hānbergs. Trīsdesmit pieci cilvēki – Ingrīda Stroda, Kārina Pētersone, Valdis Rūmnieks, Mārtiņš Vērdiņš un citi – raksta Imantam vēstules. Tie, kuri palikuši… Režisors Andrejs Migla atsūtīja man savu vēstuli, vēl izsmējāmies, kā gaidām pavasara saulīti, un pēc pusotras nedēļas viņa vairs nebija.
Tā joprojām esmu kopā ar Imantu. Šie gadi atstājuši ļoti dziļas pēdas, bet katru dienu neraudu, jo tagad man iestājušās gaišās skumjas. Viņš tepat kaut kur ir, un, lasot Imanta pierakstus, apzinos, cik emocionāli ļoti tuvi esam bijuši. Caur dienasgrāmatām turpinu ar viņu sarunāties. Baudu, kā viņam savu reizi paticis arī palielīties – «tad visi bija sajūsmā», ir arī tādas frāzes pēc Imanta priekšnesumiem. Laikam māksliniekam tomēr jābūt egocentriskam.
