Rit jau ceturtais gads, kopš mūžībā devies aktieris Imants Skrastiņš. Viņa piemiņu rūpīgi glabā aktiera atraitne dziedātāja Rita Trence. Pirms diviem gadiem Imantam Skrastiņam būtu bijusi apaļa jubileja, un Trence bija iecerējusi vērienīgu godināšanas pasākumu. Pandēmijas dēļ tas neizdevās, un Imanta tuvie sapulcējās janvāra nogalē, lai kopā gremdētos atmiņās par mākslinieku. «Šogad aprīlī Imantiņam paliktu 82 gadi. Šovakar varējām atkal pakavēties atmiņās, klausīties Imanta balsī, viņa dziesmās ar Aleksandra Čaka dzeju,» PDz teic Rita. Pērn apritēja arī 50 gadu kopš leģendārās izrādes Spēlē spēlmani iestudējuma, kurā Skrastiņš nospēlēja sava mūža spilgtāko – dzejnieka – lomu. «Atceros, ka Imants vismaz trīs četrus litrus sviedru izlēja frakā katrā izrāde.
Kad jau biju viņa sieva, nespēju skatīties, kā Imants sevi tajā plosa, likās – viņu piemeklēs infarkts.
Mēdzu viņam teikt: «Nu, spēlē taču uz puskāju!» Viņš atbildēja: «Es tā nemāku.» Imants bija vīrišķīgs, spēcīgs un reizē arī trausls un ievainojams,» atminas Trence.
Vienīgais rekvizīts, ko Imants bija paņēmis sev par piemiņu no izrādes Spēlē, spēlmani, bija āksta cepure. Tā ilgus gadus glabājusies Skrastiņa un Trences mājās, bet tad aktieris cepuri atdāvināja Teātra muzejam. «Ne uz vienu koncertu Imants nebrauca bez savas āksta cepures. Bieži vien viņš no aizkulisēm iznāca ar šo cepuri galvā, un tā amizanti izskatījās pie frakas. Imants varēja būt gan amizants, gan ļoti nopietns,» atminas aktiera sieva.
Arī šajā reizē viņa muzejam bija sagatavojusi īpašu dāvanu – sava vīra portretu. «Mākslinieks Uldis Zemzaris Imantu redzēja tieši šādu, un, manuprāt, muzejs šai gleznai ir īstā mājvieta,» sacīja viņa.