Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā ieva 2017. gada 6. numurā.
Pie Ritas braucu uz Jūrmalu, kur viņa ar savu Aināru dzīvo vismaz simts gadu vecā mājā. Mums apkārt senas, skaistas bufetes un pie sienām ierāmētas litogrāfijas – Ritas vīrs ir vēsturnieks un mazliet kolekcionārs.
– Sen vairs neiznāk jūsu veidotais žurnāls «Princese». Taču negribas ticēt, ka jūs tā vienkārši slinkojat savās skaistajās mājās. Ar ko tagad piepildīta jūsu dzīve?
Pirmkārt, man ir trīs mazbērni – sešus gadus, divus gadus un septiņus mēnešus veci. Henrijs, Ričards un Dāvis.
Joprojām lasu lekcijas un joprojām konsultēju. Vēl mazliet nodarbojos ar dizainu un stilu. Palīdzam vīra radiem iekārtot izīrējamus apartamentus – cara laiku stilā, bet meklējot kompromisu, lai būtu gan grezni, gan mājīgi.
Vēl gribu pabeigt savu grāmatu. Man stāv iesākts manuskripts. Vīriešiem ir vieglāk – mans vīrs Ainārs piesēžas, vairākus gadus strādā un uzraksta. Bet man mājas solis, veļa, ēst gatavošana, dārzs, mazbērni… Kad citi vakaros skaita lūgšanas, es sev saku: «Un atkal tu neesi tam pieķērusies!» Manas grāmatas hipotētiskais nosaukums – «Kā atrast vīrieti, kas pēc iespējas mazāk kaitina?»
– Jūs jau trīsdesmit gadu publiski stāstāt par seksu. Kas pa šo laiku ir mainījies cilvēku uztverē?
Protams, tajos tālajos deviņdesmitajos bija izbrīns: «Vai tad sekss arī eksistē? Kas tas tāds?» Salīdzinājumā ar mūsdienām erotiskie kairinājumi bija maigāki un aizplīvurotāki.
Pietika ar kailu krūti, un cilvēki jau kaut ko iztēlojās.
Tagad publika prasa spēcīgākus kairinājumus, atļaušos teikt – neķītrākus. Bet es domāju, ka svārsts šūposies uz otru pusi un pēc kāda laika uzbudinošāki atkal šķitīs aizplīvurotāki mājieni.
– Liels paldies, ka uzdrošinājāties atklāti runāt laikā, kad daudzi tiešām vēl domāja, ka «pie mums seksa nav». Bet kāpēc jums tas toreiz šķita svarīgi?
Tā sakrita apstākļi. Sākumā mums ar Aināru bija literāra avīze, bet ar to diez ko nevarēja nopelnīt. Erotisks žurnāls nodrošina tirāžu. Paralēli man piedāvāja televīzijā izveidot raidījumu «par kaut ko». Tas bija tāds laiks. Es teicu – labi! Izdevu žurnālu un par šo pašu tēmu veidoju raidījumu. Un kuram tad galu galā neinteresē sekss? Lai gan 1995. gadā, kad es strādāju televīzijā, viens kolēģis jautāja: «Cik tad ilgi par to var runāt?» Iedziļinoties jautājumā par cilvēka seksualitāti, izrādījās – ai, ai, ai, cik tas ir plašs lauks!
– Sākot izdot žurnālu, kaut kas mainījās arī jūsu pašas priekšstatos?
Mēs ar Aināru esam satikušies īstie cilvēki, un, kad satiekas īstie, starp viņiem ir kaisle. Vispirms mēs viens otru iepazinām, tad sākām izpētīt savu seksualitāti. Un tad šis žurnāls papildināja mūsu interesi vienam par otru un par seksualitāti.
– Atceraties mirkli, kad pirmo reizi pati apjautāt savu seksualitāti?
Tas jau nenotiek tā pēkšņi. Pusaudža gados sieviete parasti sajūt savu ķermeni, savu dzimumu un to, ka ir patīkami sev pieskarties. Manā pirmais sajūsmas vilnis bija, kad es, pretēji vecāsmammas norādījumiem, likos gulēt bez naktskrekla un atmetu segu. Istabā bija diezgan dzestrs gaiss, un es to sajutu ar visu ķermeni. Man bija divpadsmit gadu. Neko jau es vairāk nedarīju, biju diezgan puritāniski audzināta. Tālāk soli pa solim kā jau pusaudža gados, kad vienā brīdī tu jūties brīnišķīga, nākamajā – pati neglītākā un mazākā pumpa ir pasaules gals.
Man nekad nav bijusi pārliecība, ka esmu pati daiļākā un seksuālākā.
Taču tagad brīžos, kad jūtos veca, resna un neglīta, es to spēju pārvarēt. Jūtos resna – eju sportot! Jūtos neglīta – eju uz kosmētisko kabinetu! Gadus gan diemžēl nevar mainīt, te svarīgi, cik žirgta un ņipra jūtos. Runājot par maniem 58 gadiem, es ik palaikam sev pārjautāju – vai vēl esmu ar mieru spēlēt «ķerenes» ar mazbērniem? Jā, vēl esmu!
– Teicāt, ka skolā bieži jutāties neglīta. Tomēr bijāt tikko pabeigusi vidusskolu, kad jau gaidījāt pirmo bērniņu?
Es jau divpadsmit gadu vecumā sāku gudrot, kā tikt galā ar savām mazvērtības sajūtām. Mana mamma un vecāmamma šuva, es sekoju līdzi modei – tad tu vari būt pabrangs miesās, tomēr savu tēlu izveidot tīkamu. Un tam klāt vēl mans temperaments!
Ar pirmo vīru iepazinos Mākslas darbinieku nama teātra pulciņā. Viņš uz mani gadu skatījās, es uz viņu gadu skatījos, un tad notika tas lielais brīnums. Tā pirmā sajūta, ka krūtīs bango okeāns. Lūpas trīc. Tu bez viņa nevari elpot. Es braucu uz otru pilsētas malu, lai vienkārši sēdētu blakus, kamēr viņš krāmējas ar savu «moci». Man «moči» neinteresē, man galvenais bija sēdēt viņam blakus. Saost viņu!
– Un jūs abi metāties tajā iekšā?
Padomju laikā bija savi nosacījumi, kāpēc agri precējās. Pirmkārt, kontracepcijas praktiski nekādas. Otrkārt, nav, kur dzīvot. Mana mamma teica – kad apprecēsieties, tad varēsiet darīt, ko gribat. Tad mēs precamies! Bija gan jūtas, gan vēlme palikt visu mūžu kopā. Tikai pieredzes nebija.
– Jūs nodzīvojāt kopā desmit gadu, piedzima divas meitas. Kas notika tālāk?
Tālāk es satiku Aināru. Mēs kopā studējām vēsturi.
– Daudzām no mums gadījies iemīlēties precētā vīrietī. Jūs izšķīrāties, viņš ne…
Vīrieši lēnāk pieņem lēmumus precēties, un tā paša iemesla dēļ viņiem daudz grūtāk pieņemt lēmumu šķirties. Turklāt tajā jau nav iesaistīti tikai divi cilvēki. Bērni, vecāki – milzīgs spiediens. Man bija vienkāršāk, esmu ietiepīga – ko ieņemu galvā, to daru. Turklāt man bija tikai mana mamma, kas mani saprata. Otram cilvēkam bija daudz, daudz grūtāk. Bet runājam par kaut ko citu!
– Bet arī šī ir jūsu pieredze, kas ļauj ieraudzīt to citu Ritu aiz ārējā tēla.
Ziniet, kā par manu tēlu teica mans bērnības draugs, kad kādu laiku nebijām tikušies? Es viņam izstāstīju, ko daru, un viņš teica :«Ā, bet es domāju, ka tu esi augsta līmeņa pērkama sieviete!»
Viedoklis par mani šo 30 gadu laikā ir mainījies. Sākumā Ilmārs Šlāpins kādā no recenzijām par mani televīzijā teica: «Tā padzīvojusī jaunkundze tur kaut ko mēļo par seksu.» Bija sabiedrības daļa, kas tiešām uztvēra mani kā prostitūtu, kas taisa sev reklāmu. Savukārt, kad mani raksti kļuva aizvien dziļāki un lika saprast ko vairāk, mani jau sāka dēvēt par speciālisti. Tagad jaunās meitenes, kas klausās manas lekcijas, nereti pēc tam nāk pie manis konsultēties. Bieži jau mammai to nevar pajautāt.
Atceros no savas bērnības – uzdodu mammai ļoti naivu un tīru jautājumu par vīriešu un sieviešu attiecībām. Uz ko viņa atbild, ka tādus jautājumus bērni nevar uzdot. Nākamreiz es to noskaidroju pagalmā!
– Jūsu mamma jau aizgājusi. Bet kāda bija viņas attieksme, kad sākāt izdot «Princesi»?
Pirms miršanas viņa teica: «Būtu es visu to agrāk zinājusi, būtu citādi dzīvojusi savu dzīvi!»
– Jūs augāt bez tēva, un tikai divpadsmit gadu vecumā vecmāmiņa izstāstīja, ka tēvs ir aktieris Tālivaldis Macijevskis. Jums nebija vēlēšanās viņu kaut reizi dzīvē satikt?
Nē. Man tēva vietu aizņēma mammas brālis. Vienīgais – vīrieša loma manā izpratnē bija «čoms», draugs, kas palīdz mācīties, nevis mammas iekāres objekts. Pilnā ģimenē bērni redz attiecības starp tēvu un māti – kā viens otru noglāsta, apskauj, kā paskatās.
Mammai gāja grūti ar partneru izvēli. Protams, ne bez vecāsmammas palīdzības, kura nemitīgi norādīja uz vīriešu trūkumiem, un ne bez manas palīdzības, jo es nepratu mammu dalīt ar vēl kādu.
Savukārt mammai nebija parauga. Divpadsmit gadu vecumā viņu kopā ar brāli un manu vecomammu izsūtīja uz Sibīriju, vectēvu nošķīra no ģimenes un nošāva.
Kāpēc mūsdienās tik liels šķiršanās procents? Paldies Dievam, ka cilvēki var šķirties un nav jādzīvo kopā ar nepiemērotu cilvēku. Bet kāpēc mēs izvēlamies nepiemērotus cilvēkus? Jo vecāki nav snieguši paraugu. Daudzi auguši nepilnās ģimenēs.
Mans tēvs bija alkoholiķis. Paldies manai mammai, ka viņa vienkārši visu nogrieza. Man bija četri mēneši, kad viņa pateica: «Man to nevajag!»
– Jūsu mamma bijusi drosmīga.
Pirmkārt, viņa bija spējusi izdzīvot Sibīrijā. Vecāmamma Sofija viena izvilka divus mazus bērnus. Mamma jau divpadsmit gadu vecumā sāka strādāt vergu darbos cirsmās.
– Bet arī jums bija vajadzīga drosme, kad izlēmāt šķirties. Meitas vēl bija mazas…
Mans bijušais vīrs atrada Aināra mīlestības vēstuli, viss nāca gaismā, un tad es teicu, ka mēs te neko vairs nesalīmēsim. Protams, bija puņķi un asaras. Šausmīgas sāpes visiem. Gan manam bijušajam vīram, gan Aināra bijušajai sievai, gan neizpratne bērniem. Es cenšos dzīvē nebūt egoiste, bet tādās situācijās jābūt egoistiskai, lai pieņemtu lēmumu, kā būtu labāk tev. Un bērniem. Jo kā manas meitas justos, ja es paliktu attiecībās, kuras mani neapmierina? Es jau pirms tā visa jutos nelaimīga un pārdzīvoju dziļu vilšanos attiecībās.
– Mīlestība bija aizgājusi?
Tas nav tik vienkārši! Kas vispār ir mīlestība? Mīlestības jūtas rodas no laimes hormoniem, ko izdala smadzenes, kad mēs saožam ģenētiski piemērota partnera ķermeņa aromāta. Bet ar to nepietiek. Vēl viņam jābūt tādam psihotipam, kas vajadzīgs man. To pirmo desmit gadu laikā es sapratu – ar pusaudžu mīlestību man nepietiek, man vajag, lai vīrietis ir tieši tik gādīgs, tik līdzjūtīgs, tik spējīgs ar mani sadarboties, cik man to vajag. Taču ar katru notikumu pārliecinājos, ka tā pietrūkst. Un jūtas dziest.
– Un ko jūs teicāt meitām?
Teicu, ka gribu mainīt savu dzīvi. Protams, es to teicu raudādama. Mana vecākā meita vienmēr bijusi prātīga, viņa lielām acīm paskatījās – tu gribi šķirties? Pirmajā brīdī teicu, ka neesmu par to pārliecināta. Savos divdesmit septiņos sapratu, ka kaisle var uzliesmot un var noplakt. To, ka nevar iet atpakaļ, es sapratu – bijušais vīrs, es domāju, man nekad nepiedotu.
– Sievietes bieži tāpēc arī baidās šķirties – lai nepaliktu pie sasistas siles.
Esmu pārliecināta: ja tu zini, kādu vīrieti tev vajag, tad tu viņu atradīsi. Un viņš gribēs būt kopā, tāpat kā tu gribēsi būt kopā.
– Bet jūs savu Aināru gaidījāt astoņpadsmit gadu.
Pirmkārt, mums bija kopējs bizness. Tas turēja kopā. Nesēdēju kā Solveiga kalnu būdā un negaidīju, kad atnāks mans Pērs Gints. Brīžam šķita: viss, pie velna, man to nevajag! Pārtraucam attiecības, un tagad katrs pa savām mājām. Bet paiet diena, un mēs pilnīgi nīkstam ārā. Tā sāp, ka nevar viens bez otra! Fiziska nepieciešamība. Varbūt pāries? Bet nepāriet! Partnerattiecībās jau viss svārstās augšā un lejā. Bioķīmija atjaunojas ik pa četriem pieciem gadiem. Sākumā ir – «wow!» Ļoti daudz mīlestības hormonu. Tad tie iet mazumā un attiecībās kļūst garlaicīgi. Tad kaut kam ir jānotiek.
Ja apstākļi veiksmīgi sakrīt, jūtas var atjaunoties.
Jā, attiecībās mēdz būt krīzes, tas ir normāli. Bet jāmeklē iespējas jūtas atjaunināt. To var ar kopējiem piedzīvojumiem. Tas ir mīts, ka nevajag kopēju darbu un hobijus, lai viens otram neapniktu. Tieši otrādi! Kopējs bizness, kopējas aizraušanās – dziedāšana, dejošana, ceļošana… Ne velti pretnovecošanas recepte ir mācīties kaut ko jaunu. Līdzīgi ar attiecībām – dariet kaut ko kopā! Mācieties, izdomājiet kopējus projektus, kopā tievējiet – jebko!
– Un jūs ar Aināru?
Mēs dienas lielāko daļu pavadām kopā, arī apartamentu iekārtošanas projekts mums ir kopējs. Ainārs ir kaislīgs kolekcionārs, bet mans ieguldījums ir tas, ka es piespiežu viņu kārtot savas kolekcijas. Kopā aizrautīgi ceļojam. Interesējamies par vēsturi.
– Tas, ka jūs pēc astoņpadsmit gadu gaidīšanas tomēr apprecējāties, bija mazliet brīnums?
Joks ir tāds, ka es negaidīju, ka mani kāds precēs. Es sapratu apstākļus. Tad, kad Ainārs bija izpildījis pienākumu pret bērniem un ģimeni, tas sakrita ar jaunu mūsu iemīlēšanās vilni, un mums sagribējās precēties. Tā sanāca.
– Ko tas mainīja dzīvē?
Sievietei apprecēšanās ir apsolījums – es ar tevi gribu palikt mūžīgi. Kaut gan Ainārs jau pašā sākumā, kad iepazināmies, teica tādus jaukus vārdus, kuriem es tad nepievērsu uzmanību. Viņš teica: «Es gribu ar tevi kopā novecot.»
Iespējams, tas mani tā ieprogrammēja, ka deva spēku gaidīt. Atgriezties katru reizi, kad gribēju tikt no viņa vaļā. Bija reizes, kad – viss, eju prom, nevaru, esmu nogurusi. Pat metu mantas ārā pa durvīm. Gribējās fiziski atgrūst no sevis to samilzumu.
Vīrietis tādās situācijās bieži nesaprot, ko viņam vajag. Vienā svaru kausā ir laba mamma, laba saimniece, labi tiek galā ar finansēm un joprojām labi izskatās, galu galā viņam kādreiz patika – bet tas sekss vairs nav tik bieži… Otrā – sekss rītā un vakarā un pilnas ausis piedziedātas, cik viņš labs un brīnišķīgs, un viņa sieva slikta.
– Bet tas jau noteikti nav jūsu stāsts, jūs noteikti Aināram nedziedājāt, cik viņa sieva slikta?
Tieši otrādi, es Aināram teicu, ka domātu par viņu ļoti slikti, ja viņš pamestu savus bērnus.
Paldies pirmajai sievai, ka viņa nekad nenāca un nerīkoja skandālus. Mēs esam tikai nejauši tikušās. Pēdējos gados es iedomājos arī viņas sāpes un izmisumu. Ir bijušas situācijas, kad Ainārs ir savā ģimenē, sēž un parunāt nevar, jo skumst. Un sieva viņam saka :«Zini, es uz tevi tādu nevaru skatīties! Brauc pie Ritas!»
Es domāju, man nav piedots līdz šim brīdim.
Bet par šo sievieti domāju ar lielu cieņu.
– Viens no jautājumiem, par kuru mēs, sievietes, aizdomājamies, – kas īsti ar gadiem notiek ar seksualitāti? Kā tā mainās?
Nāk jau tikai klāt! Tikai uz labo pusi! Bet ar noteikumu, ka sieviete saprot, kas notiek ar viņas personību. Jo seksualitāte neizbēgami saistīta ar personību. Ja sieviete paliek jaunas meitenes līmenī, tad viņa piedzīvo lielu vilšanos, jo ķermenis vairs nav tāds, partneris vairs nav tāds, izrādās, ka priekšspēlei jāvelta cits laiks… Ir sievietes, kas sevi tā arī neiepazīst.
– Ko, jūsuprāt, sievietes joprojām nav sapratušas?
To, ka seksualitāte mainās. Nevar gaidīt no seksa to pašu uguņošanu, kas bija sākumā. Vēl arī diezgan daudzas joprojām uzskata, ka galvenais seksā ir vīrietis. Patiesībā svarīgākā ir sieviete – jāvadās pēc tā, kā kāpj un orgasmam tuvojas viņas uzbudinājums. Arī bērna ieņemšanai visefektīgākais brīdis ir spēcīgs orgasms.
Ar katru bērnu orgasmi kļūst spēcīgāki, un ar gadiem sievietes kļūst aizvien seksuālākas. Muļķis ir tas vīrietis, kas to neizmanto. Ja sieviete vakaros jūtas nogurusi, vīrietim jāprot viņu biežāk atbrīvot no mājas rūpēm, lai var izbaudīt seksu!
Eksperimentējiet! Ieviesiet svaigumu! Citai patiks rotaļa, citai svings, citai sekss pie dabas krūts vai kailiem skudru pūznī. Man tā sen, sen jaunībā gadījās – kaislē mežā iekrist skudru pūznī! Mīlējoties jau nejutām. Bet pēc tam gan – jo skudras bija «mīzenes»!
– Nereti sievietēm ir šaubas orgasma dēļ. Jūs laikam esat pasaulē vienīgais cilvēks, kuram uzdrošinos publiski jautāt – cik bieži jūs to piedzīvojat?
Katru reizi, kad mīlējos. Bet par šaubām, vai tas tiešām bijis orgasms, – lai sievietes necer, ka visu mūžu būs kā pirmajā gadā! Orgasms jau iestājies, bet sieviete gaida kaut ko citu. Tas var izpausties arī citādāk!
Runājot par seksualitāti – pats galvenais ir apzināties, ka tev blakus ir tavs īstais partneris. Jo vecāka tu kļūsti, jo vairāk tev jābūt par to pārliecinātai. Nevar iekārot cilvēku, kuru tu nicini. Tad nekas nebūs.
Reiz manu lekciju klausījās dāmas vecumā starp četrdesmit un sešdesmit, un puse no viņām noklausījušās teica: «Paldies, mēs pārliecinājāmies, ka esam kopā ar saviem īstajiem vīriešiem.» Bet pārējām bija diezgan garas sejas.
– IEVĀ tikko bija intervija ar Inesi Ziņģīti, kurai ir 76 gadi. Viņa stāstīja, ka joprojām dzīvo pilnvērtīgu mīlas dzīvi. Līdz kādam vecumam sieviete var mīlēties?
Visu mūžu. Ja ir gudrs partneris. Tāpat kā vīrietis – ja viņš regulāri mīlējas un regulāri ir erekcija, tad viņš ir lietojams līdz kapa malai. Tāpat sieviete, ja viņai ir regulārs orgasms. Taču, lai nonāktu līdz orgasmam, vajadzīgs uzbudinājums, jo orgasms nerodas uz līdzenas vietas. Ja tu šo lauciņu kop, tev tas arī būs.
