Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2013. gada 5. numurā.
Zemāk nositīsimies
– Man tas šķiet tā skaisti – dēls turpina to, ko tēvs iesācis. Bet ar kādām izjūtām tu pats stājies pie «Leišmalītes» rakstīšanas?
– Mazliet jau bija pienākuma izjūta. Tēvs bija iesācis, puse darba padarīta, un cits to nepabeigtu. Bet man patika to darbu darīt. Beidzamos sešus gadus visas manas grāmatas saistītas ar Latvijas apceļošanu un izzināšanu. Kad rakstīju «Paradoksālo Latviju», meklēju savdabīgus tipāžus, pēc tam nākamajām grāmatām izbraukāju austrumu robežu, Latgales pusi, tad visu jūras piekrasti no leišu robežas līdz igauņu robežai.
Domāju, ka mans darba modelis varbūt iegājies mana rakstura dēļ. Neesmu mēģinājis rakstīt lielgabarīta romānu, bet man aizdomas, ka tad es nemitīgi dīdītos. Man vajag kustēties un komunicēt ar cilvēkiem.
– Tevi nebiedēja laika nobīde? Tavs tēvs šo grāmatu sāka tik sen.
– Pirmie tēva vērojumi sākti jau astoņdesmito gadu beigās. Pēdējos braucienos tēvam līdzi jau brauca Pēteris Kļava – gan kā draugs un ceļabiedrs, gan kā dakteris. Taču tad tēvam pateica, ka labāk vairs nebraukāt, tas var ļoti kaitēt veselībai.
Es tam pieķēros 2011. gadā, un laika amplitūda ir liela. Pa vidu bijušas teritoriālās reformas, Latvija palikusi tukšāka. Bet laika nobīde netraucē, jo grāmatā nav akcenta uz faktiem, kas ir īslaicīgi.
– Tu jau iepriekš biji izbraukājis Latviju krustām šķērsām. Vai, rakstot «Leišmalīti», tevi pašu kaut kas pārsteidza?
– Tie, kas pārsteidz, parasti ir cilvēki. Cik var būt apņēmīgi un loģiski, kā pēc smagiem notikumiem spēj sakārtot sevi, savu vidi. Kā ir sakārtotas zemnieku saimniecības, kā cilvēki aizraujas ar lietām. Visi domā, kādu biznesu varētu sākt. Pēkšņi kāda sieviete atceras vecāsmammas ozolzīļu kafijas recepti un sāk to gatavot. Maza rūpnīciņa, četri darbinieki, vāc cigoriņus, ozolzīles, un viss notiek.
Vai arī – kādā pagastā vietējais kinoamatieris uzņem divas pusotras stundas garas mākslas filmas pēc Astridas Lindgrēnes. Dabūjis sponsorus un naudu, viss ciems piedalās, policistu spēlē vietējais kārtības sargs.
Vai sieviete, kurai vīrs spēka gados, spēcīgs lauksaimnieks, – un pēkšņi nomirst. Sieva paliek ar bērniem, kombainiem, traktoriem, un viņai vienai jāvelk visa lielā saimniecība. Riņķī nav pat vīriešu, kas prot salabot traktoru. Un viņa cīnās un tiek uz kājām.
Vai Neretā vīrs, kas fanātiski lido – nu, kur tāds impulss? Viņam ir maza lidmašīna, paņēma mani arī līdzi, bildes no augšas bija jāuztaisa. Otrreiz es nekāptu, jo lidmašīna bija kā blakusvāģa motocikls ar spārniem!
Es viņam prasu: kāpēc mums tik augstu jāceļas? Viņš saka: ja šādā augstumā apstājas motors, mēs varam mierīgi noplanēt, ja zemāk, tad nositīsimies.
– Grāmata izdota. Ko tu dari tagad?
– Tagad esam iedibinājuši žurnālu «National Geographic» latviešu valodā. Tas līdzinās tam, ko esmu darījis beidzamajos gados Latvijā, taču ar citu mērogu, šis žurnāls ir pasaules kultūras leģenda.
Es varētu atrast laiku rakstīšanai, bet tad man vajag tādu zonu sev riņķī, lai nav citas risināmas lietas.
Bet nu jau žurnāla darbs sāk ieiet sliedēs.
Viena līnija var būt, ka es rakstu šajā žurnālā. Tur gan grūti konkurēt ar tēmām un atvēzienu, bet Latvijā arī ir savas vērtības. Palaikam man rodas vēlme atgriezties un atkal rakstīt prozu. Bet tad jātrāpa uz tiem sajūtu viļņiem, kad var rakstīt ar prieku. Piekrītu, ka rakstīšana ir profesionālisms, bet, kad ir sajūtu un prieka vilnis, tad tā lieta aiziet slaidāk. Klasiski to sauc par iedvesmu, un es to nenievāju.
Mamma bija skaista
– Kad saprati, ka tev ir ticis dzejnieka gēns? Tu taču pat aizgāji mācīties pavisam ko citu – uz Lietišķās mākslas vidusskolu.
– «Tīneidžera» gados tās mūsu izjūtas nav tik ierāmētas. Vēlme rakstīt man nāca tā diezgan haotiski. Bija iekšējs spiediens, ka vajag to darīt. Tas radīja prieku.
Vēlāk, kad cilvēki kļūst racionālāki, iejūdzas dzīves realitātē, jāaudzina bērni, jāmaksā rēķini, ir bīstamība, ka tās izjūtas var atkal pazust un aizbēgt, tikt noslāpētas. Tad tam jāturas pretī.
Es rakstīju dzeju, bet tad pārlēcu uz prozu. Tā nebija reālistiska proza. Man joprojām gan mākslā, gan dzīvē patīk, ja nevar saprast, kurā brīdī ir realitāte un kurā brīdī tās vairs nav.
– Tev simtiem reižu jautāts par tavu tēvu. Bet es neko nezinu par tavu mammu.
– Manas mammītes vairs nav. Viņa bija skolotāja, nākusi no mežsargu ģimenes. Viņiem Krustpils pusē bija māja mežā. Vecāmamma bija tāda ļoti gaiša – ir tādas būtnes, kuru tuvumā skaidrs, ka nedrīkst strīdēties vai pacelt balsi. Vectēvs bija mežsargs un, kā jau mežsargiem gadījās, nonāca starp divām varām. Mežos bija nacionālie partizāni, vectēvs viņus atbalstīja un baroja, par to viņu apcietināja un tā sasita, ka viņš pēc četrām dienām mājās nomira.
Mamma visu mūžu bijusi skolotāja, un viņai vienmēr 1. septembrī bija milzums puķu. Viņa mācīja Lapmežciemā un pēc tam Slokas skolā. Viņa bija skaista sieviete, tāpēc es arī esmu tāds smuks. (Smejas.)
Tagad visvairāk žēl, ka neesmu varējis viņai atdot atpakaļ tik daudz, kā viņa devusi man.
– Tavs vārds esot darināts no abu vecāku vārdiem?
– Jā, Ritma un Imants. Vismaz tā man ir stāstīts.
– Tev patiesībā bija divi rāmīši – skolotājas dēls un dzejnieka dēls. Neesi nekad pret to dumpojies?
– Neesmu dumpojies un arī neesmu par rāmīšiem domājis. Kad biju puika, dzīvojos kā normāli dauzonīgi zēni. Vienmēr esmu ievērojis vispārpieņemtas sabiedrības normas, bet arī ņēmis vērā uzskatu, ka nav uzreiz jāmetas tajā virzienā, kurā visi metas.
– Tev ir māsa. Viņa arī dzejniece?
– Nē, māsa Baiba beigusi angļu filologus un daudz tulkojusi. Bet tagad pievērsusies savam rūpalam, viņai ir viesu mājiņa pie jūras. Māsa ir vecāka par mani.
– Cik tu biji liels, kad vecāki izšķīrās?
– Man bija viens vai divi gadi. Bet es tos procesus neatceros, tajā laikā biju mazs susļiks. Varu pateikt vien to, ka man nevienam nav nekā, ko pārmest. Arī man ir iznācis šķirties.
– Jūs augāt pie mammas. Bet tu taču nezaudēji saikni ar tēvu?
– Nē. Tas atkarīgs no cilvēka. Dažiem tēvs sēž mājās kā klucis pie televizora, bet īstenībā viņa nav. Mums ar tēvu, kad es jau biju kustināms, bija tādi puiku gājieni. Jābrauc ar laivām pa Abavu. Jābrauc uz Kazdangu un Jaunpili jāt ar zirgiem vai slēpot uz Gaiziņu. Esam kopā bijuši arī tālās valstīs, piemēram, Amerikā, Turkmenistānā, kur mūs ieveda pie aitu ganiem un atstāja. Tu guli zem klajas debess, viena aitāda apakšā, viena virsū, visriņķī aitas. Mazi bruņrupucīši rāpo, un gani ar motocikliem pa tuksnesi vilkus dzenā. Tēvs kā skautu vadītājs man mācīja tādas lietas, kas puikām jāzina.
Es sāku ļoti agri lasīt. Man vienmēr dāvināja grāmatas. Kad gāju bērnudārzā, jau biju izlasījis Žilu Vernu. Tur bērniem tika lasītas priekšā grāmatas, bet audzinātāja nopeilēja, ka es māku lasīt, un nosēdināja mani, lai lasu. Man tas ļoti patika, es biju centrālais puika. Piedevām man bija privilēģijas. Bija tādas uzvelkamās mantiņas, ko ikdienā nedeva, lai nesalauž. Bet man par lasīšanu iedeva uzvelkamo mašīnu vai cālīti paspēlēties. Vienlaikus ar lasīšanu iemācījos arī spēlēt zolīti un likt pasjansu, to man iemācīja aukle Anna Timms.
Man vienmēr bijusi saikne ar tēvu.
Bet mums dzimtā nav pieņemts, ka čubinās un mīlinās, atklāt dvēseli un žēloties.
Vienīgais ar Ziedoņu brūnajām
– Tev pašam jau diezgan lieli bērni.
– Viņi abi mācās Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā. Mazais laikam mūsu dzimtā vienīgais palicis ar brūnajām Ziedoņu acīm. Saka, ļoti līdzīga man, bet man jau liekas, ka smukāka gan, viņai tāds jauks sieviešu ģīmītis. Man patīk viņas raksturs. Kad vajag, prot savākties, diezgan suverēni turēties un neskriet baram līdzi. Mēs arī eleganti abi strīdamies. Es viņai ļauju argumentēt, un tad mums kādreiz tās argumentāciju kaujas ieilgst.
– Ko tu centies iedot saviem bērniem?
– Vajadzētu, lai tas cilvēks izaug atvērts un nesamākslots. Man vispār nepatīk samāksloti un pārmērā diplomātiski cilvēki. Lai prot saprasties ar sabiedrību, bet ir pietiekami spēcīgs vienmēr neskriet visiem līdzi.
Liekas triviāli, bet tas ir svarīgi, – lai izaug krietni cilvēki, nav svarīgi, kādā profesijā. Es gribu, lai viņi atrod savas spējas. Nav netalantīgu cilvēku, bet viena daļa neatrod savas spējas vai nav tādu dzīves apstākļu, lai savu talantu attīstītu.
Ar Evelīnu mēs esam kopā visu laiku. Edvards nedzīvo pie manis, bet mēs regulāri komunicējam, kopā kaut kur izbraucam.
– Nezinu, kā lai pajautā, bet arī tas ir kas svarīgs, kas tevi veidojis. Tev bija vēl viena meitiņa. Tagad jau pagājuši daudzi gadi, kopš viņa aizgājusi. Vai tu esi kaut kā salicis to savā dvēselē pa plauktiņiem?
– Daudz kas jau apaug ar zālīti… Bet aizmirst to, protams, nevaru. Tas bija liels pārbaudījums. Mans pienākums bija darīt visu, ko varu, un visu, ko varu, es arī izdarīju. Atradu, lielākoties gan Rietumos, tādu naudu, kādu Latvijā nevarētu atrast, lai bērns tiktu ārstēts Vācijā. Tā nebija dārgākā vācu klīnika, bet, pēc statistiskas, labākā pasaulē. Taču tā ir slimība, kur nav garantijas, ka tu uzvarēsi. Diemžēl neizdevās. Mums bija smags gads Vācijā. Bija jādzīvo vienā mazā istabiņā vecāku mājā. Tad likās, ka slimība uzveikta. Ārsti teica: ja pēc kāda laika neatkārtosies, tad viss kārtībā. Atkārtojās. Bet, kad otrreiz atkrīt atpakaļ, procents izārstēt ir pavisam niecīgs. Viņai bija četri gadiņi, kad aizgāja.
Man reizēm ir paranormālas izjūtas.
Mana jaunākā meita ir ļoti līdzīga meitiņai Anniņai. Man ir teikuši – redzi, viņa atnāca pie tevis atpakaļ.
Protams, tas mani sašūpoja. Tad vajadzēja celties atkal augšā. Šķiet, man izdevās. Kaut gan šis tas tajā laikā sabruka. Spriedze bija pārāk liela.
Pēc tam gāju darba ritmos, lai tā norimst. Man tajā laikā bija diezgan grūti darbi, teiksim, pie Vairas Vīķes-Freibergas.
– Tava tagadējā sieva ir juriste, bet arī no radošas dzimtas.
– Jā, viņa ir no komponistu Mediņu dzimtas, no Jāņa Mediņa līnijas. Mums ļoti saskan. Arī mēs esam pastrīdējušies, bet nekad nav nonācis līdz tam, ka sākam viens otru ēst vai viens ar otru cīnīties. Mums ļoti labi saskan humora izjūta, kas ir ļoti svarīgi. Strīdies, strīdies – un abi sāk smieties. Jo tās ir muļķības, par ko jāstrīdas. Viņai ir laba sirds. Es vienmēr varu uz viņu paļauties.
– Tu esi dzejnieks, un Agnese ir reālā sieviete?
– Es arī neesmu galīgi dullais mākslinieks, bet viņa ir racionālāka.
Arī es to varu darīt, bet labprāt nerisinu juridiskas līgumu lietas. Man ir laba, izdevusies laulības dzīve. Es katram varētu tādu novēlēt.
Ar savu ainavu galeriju
– Un kur noder tava Lietišķās skolas izglītība?
– Man žēl, ka es to neturpināju. Biju iestājies koktēlniekos. Tur mācīja ēvelēt, zāģēt, virpot. Sākotnēji mērķēju uz Mākslas akadēmiju. Bet tad pēdējās klasēs man pauris kļuva emocionālāks, sāku rakstīt un saskaldījos. Varbūt vajadzēja saņemties un tomēr mērķēt uz Mākslas akadēmiju, jo rakstīt varētu tāpat. Man nav lauku īpašuma, bet, ja man tāds būtu, es sev gribētu mazu darbnīciņu, kur griezt rokoko gleznu rāmjus. Diplomdarbā es griezu gleznas rāmi.
– Tu jau skolas laikā esot bijis gatavs apprecēties ar meiteni no modelētāju kursa.
– Mums bija meiteņu un puišu nodaļas, apģērbu modelēšanā mācījās tikai meitenes, mūsu kursā un tēlniekos tikai puiši, un tad notika tā draudzēšanās. Man bija meitene, kas patika, kā nu ne – apģērbu modelētāja. Pēc tam viņa aizbrauca uz Pēterburgu studēt modelēšanu, viņai labi padevās. Viņa vēlāk izdarīja pašnāvību. Kāpēc, es nezinu.
Reizēm satieku savus kursabiedrus. Ir puiši, kas meistarību izkopuši augstā līmenī. Restaurējuši Rundālē mēbeles. Mans kursabiedrs Vilnis Jasūns bija nofraktēts taisīt mēbeles un interjerus Gorbačova vasarnīcā, jo Kremļa dienesti bija izpētījuši, ka Latvijā ir ļoti spēcīgi meistari. Pēc tās skolas visi nekļūst par māksliniekiem, bet tā iedzen akurātību. Jebkurā izpausmē.
– Kāds tu biji jaunībā – kaislīgs un traks?
– Es biju daudz emocionālāks nekā tagad, ekspansīvāks. Skolas gados biju diezgan impulsīvs.
Pamazām esmu emocionāli sakārtojies.
Mani ir grūti izprovocēt uz strīdiem. Man šķiet, ka cilvēki strīdas par pilnīgi bezjēdzīgām lietām. Pieļauju, ka esmu pārvērties beidzamo desmit gadu laikā, kad man ir sakārtota ģimenes dzīve un iespēja darīt to, ko vēlos, – rakstīt. Esmu kļuvis mierīgāks.
– Ko tu domā par vecumu? Tev jau pāri piecdesmit.
– Man pagaidām turas veselība un varu dzīvoties, kā dzīvojos pirms desmit gadiem. Nu tas pienāk, – kur liksies? Tur neko nevar mainīt. Un par to nevajadzētu gremzties.
Drusku jocīgi ir. Kad man bija trīsdesmit, likās – piecdesmit gan ir briesmīgi daudz. Bet man nešķiet, ka es būtu «baigais» onkulis.
«Austrumu robežu» rakstot, Dagdā atradu vīru, kam bija pāri par astoņdesmit, bet viņš tikko bija kļuvis par pasaules čempionu svarcelšanā. Un dzīvoja kā jauns čalis.
Es no vecuma nebaidos. Mani mulsina tas, ka viss vienreiz beidzas. Kādreiz tas ļoti skaidri «iebliež» pa apziņu un nobiedē. Tad atkal tas jāatvaira. Jo nav jau jēgas uztraukties par to, ko tu nevari atrisināt.
– Par ko tu priecājies ikdienā? Šodien, vakar?
– Es kādreiz trenējos to darīt un neesmu atmetis – cenšos katrreiz kaut ko ieraudzīt pirmo reizi. Katru dienu kaut kas notiek pirmoreiz. Rudenī ievēroju, ka lapsenes tā pavairāk sāk lidot iekšā darbistabā. Sāku pētīt – paceļu dīvānu, un tur viņas sākušas veidot pūzni. Rīgā tavā dīvāna kastē lapsenes grib iekārtot mājokli! Vai cilvēki. Es dzīvoju Mežaparkā, un te notiek lielie koncerti. Skatos, vēlu naktī tumsā iet nepārtrauktā straumē meitenes un puiši tautastērpos, skaisti un priecīgi jauni cilvēki un ģimenes ar bērniem, vecmammām un opjiem. Nereāla, neaprakstāma aina, viņi nāca no lielā Dziesmusvētku koncerta.
Bieži mani iepriecina meita ar savu spriedelēšanu. Viņai ir ļoti laba humora izjūta. Kad viņa sāk apcelties vai skatās kādu televīzijas raidījumu, ir fantastiska apsmējēja.
Kad braucu pa Latviju, tās grāmatas rakstot, vācu galvā ainavu kolekciju. Var to nofotografēt, bet es ielaižu apziņā un man galvā krājas tāda skaista ainavu kartotēka. Kad gribas patīkamas izjūtas, varu palaist tādas vīzijas. Mēdz teikt: kad nenāk miegs, vajag skaitīt aitas, kas lec pār žogu. Bet kur tik ārprātīgu ainu, ka satrakojušās aitas lec pāri sētai? Nemūžam neaizmigsi! Labāk palaižu tādu ainavu vīziju.
Mēs runājām par Anniņu…
Tolaik man ļoti mainījās izpratne par to, kas ir problēmas.
Kas līdz tam šķita lielas problēmas, pēc tam – sīkumi. Līdz ar to daudz kas, kas agrāk būtu kaitinājis, mani vairs nekaitina. Bet iepriecina kārtība. Man patīk cilvēki. Ir cilvēki, kas ienāk telpā un uzreiz rada patīkamu vidi, pat ja nemaz nerunā. Tādi cilvēki iepriecina.
Tas, ko tagad gribētu, – vienu ceļojumu. Ne pa Eiropu, bet pa tādām tukšām, skaistām vietām. Teiksim, uz Baikālu. Man ir tādas vīzijas…
