«Tīno vēl ir pavisam maziņš – 29. janvārī viņam apritēji tikai divi mēneši, » par Austrālijas aitusuni PDz stāsta taku skrējiena seriāla Stirnu buks organizators, triju dēlu tēvs Rimants Liepiņš. «Decembrī netīšām pirmo reizi iepazinos ar Austrālijas aitusuņu šķirni un sapratu, ka tās pārstāvis varētu piestāvēt mūsu ģimenei, » saka viņš. Rimants cer, ka četrkājainais ģimenes mīlulis nākotnē būs lielisks kompanjons skriešanā. «Man ir ļoti lielas cerības, ka Tīno maniem dēliem varētu kļūt par vēl vienu iemeslu tik daudz nesēdēt viedierīcēs. Suns viņus varētu pamudināt piedalīties kādā no kanikrosa skrējieniem. Tas ir sporta veids, kurā cilvēks skrien īpašā sasaistē ar suni. Šādi skrējieni, starp citu, notiek arī seriālā Stirnu buks. Tīno gan vēl ir jāpaaugas.» Liepiņš paskaidro – lai skrietu kanikrosā, sunim jābūt vismaz astoņus mēnešus vecam.
Tīno maniem dēliem varētu kļūt par iemeslu tik daudz nesēdēt viedierīcēs.
Sunītim bija jāsadraudzējas ar diviem citiem ģimenes mīluļiem. «Kaķis Miķelis ir mūsu mājas pamatvērtība. Pirms četriem gadiem viņš vienkārši ienāca mājā un lika saprast, ka turpmāk dzīvos kopā ar mums. Visticamāk, viņš bija izsviests no kādas garām braucošas mašīnas. Nu Miķelis jau spēj paiet garām Tīno, nesaplēšoties ar viņu. Iepazīšanās sākums gan bija sarežģīts, jo stresa dēļ Miķelis pārstāja ēst, un vienā brīdī man jau šķita, ka kaķim gals būs klāt, » atminas Rimants. «Patiesību sakot, vairāk biju nobažījies par to, kā Tīno ienākšanu ģimenē uztvers mūsu vairāk nekā astoņus gadus vecā labradorkundzīte. Parasti ir divi varianti – vecākais suns uz jauno apvainojas vai arī jaunais vecajam ļauj piedzīvot otro jaunību. Izskatās, ka piepildījies otrais variants. Suņi kopā dauzās, jo jaunulis vecajam devis otro elpu. Mums gan visu laiku jāuzpasē, lai mazais neapēd visu vecā suņa ēdienu. Labradorīte, kas ir bezgala pieklājīga un toleranta, pret to gan neprotestē. Viņa Tīno ļauj sevi nostumt no bļodas un sāk rūkt tikai tad, kad Tīno sirsnīgi kož kundzītei ausīs, » smej Rimants.