Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tev Ričards piedzima 36 gadu vecumā – tam ir gan plusi, gan mīnusi. Saki, tas bija spontāns vai drīzāk pārdomāts un plānots lēmums?
– Man nekad nebija bijusi tāda milzīga iekšējā sajūta, ka gribas bērnu. Tas nebija mans bioloģiskais pulkstenis, kurš kaut ko teica, drīzāk pase. Tu vari izskatīties un justies jauna, bet tavas olšūnas ir tik vecas, cik ir. Un tās līdz ar tevi nepielūdzami noveco… Ap 35 gadu vecumu mani pārņēma sajūta, ka kaut kā pietrūkst.
Jā, tu brauc ceļojumos, padzīvo ASV pāris mēnešus, bet vairs nav nekādas sajūsmas par to.
Manam vīram jau bija bērni no iepriekšējām attiecībām, tāpēc mūsu attiecībās bērns nebija gluži dabisks nākamais solis – kad cilvēks ir iznācis no šķirtas laulības, ir jāpaiet laikam, lai būtu gatavs atkal precēties un radīt bērnus. Līdz ar to mums bija jānonāk līdz šādam lēmumam, bet es sapratu, ka man par to ir jārunā, – tas ir jādara, ja gribu palikt kopā ar Jāni. Zināju, ka gribēšu savu bērnu, un viņam to pateicu. Tā mēs sākām plānot…
Šo procesu uztvēru ļoti nopietni, plānojot darbus, rēķinot, kāda man būs māmiņalga, sekojot līdzi tam, ko ēdu, kā es guļu, lai mans organisms būtu pēc iespējas veselīgāks. Gribēju izdarīt visu, lai man būtu drošības sajūta. Rezultātā viss izvērtās ļoti labi. Ričards pie manis atnāca tieši īstajā laikā, un esmu ļoti pateicīga par to. Dēls ir mana laime, un pirms viņa es nebūtu varējusi pateikt, ka zinu, kas ir laime. Protams, ne jau ikdiena ar bērnu ir laime – to zina visi vecāki.
Ikdiena ir izaicinājums pēc izaicinājuma, bet ir mirkļi, kuru dēļ saproti, ka pilnīgi viss ir bijis tā vērts.
Kaut kas noklikšķ, un pārņem sajūta – jā, šī ir īstā laime!
– Esi stāstījusi, ka grūtniecības laiks kopumā tev bija ļoti trauksmains.
– Jā, bet ne tāpēc, ka man kaut kas kaitēja, bet tāpēc, ka galvā biju izdomājusi dažādus scenārijus. Ja otrreiz paliktu stāvoklī, gan jau būtu tas pats, jo apkārt ir tik daudz negatīvu stāstu.
– Kā tiki galā ar šīm sliktajām domām?
– It kā likās – kāpēc gan lai ar mani kaut kas tāds notiktu? Tajā pašā laikā – kāpēc lai ar mani tas nenotiktu? Jo visiem taču viss nav kārtībā. Un es nespēju sev iestāstīt, ka lielākajai daļai tomēr viss ir labi un sliktā varbūtība ir ļoti maza.
Mums ir laba medicīna, testi, pārbaudes – iespēja kaut ko nepamanīt ir ļoti maza, bet, esot stāvoklī 36 gadu vecumā, tu jau esi riska grupā, un skrīningā riski parādās sarkanā krāsā.
Sākumā devos nodot asinsanalīzes katru otro dienu, lai sekotu līdzi, vai tiešām viss notiek, jo pirmajās nedēļās vēl nevar dzirdēt bērniņa sirdspukstus. Pēdējo mēnesi man vajadzēja pavadīt gultas režīmā, un, kad viss Netflix jau bija noskatīts, sāku gūglēt un lasīt. Internetā atradu rakstu, ka Lietuvā izdevies izglābt bērniņu, kurš piedzimis 22. grūtniecības nedēļā. Tas man bija mierinājums – ja nu kaut kas notiek, bērniņu varēs izglābt. Nemitīgi sekoju, līdz kādam datumam man ir jānoturas, lai viss būtu kārtībā.
Tieši meditācija grūtniecības laikā mani izvilka ārā no negatīvajām domām.
Novēroju, ka gados jaunākas sievietes grūtniecību uztver daudz vieglāk. Viņas nedomā par problēmām, ziņo sociālajos tīklos, rīko baby shower ballītes. Turpretim es, padzirdot, ka grūtniecības sākumā var būt tāda lieta kā tukšs augļa apvalks, kurš uzrāda pozitīvu grūtniecību, kaut tādas nav, aizliedzu sev priecāties, jo varbūt man tāds ir, un naktīs nevarēju gulēt, par to domājot.
Lai sevi nomierinātu, sāku meditēt. Tieši meditācija grūtniecības laikā mani izvilka ārā no negatīvajām domām. Brīdī, kad galvā sāka rasties stulbas domas, meditēju, lai nomierinātu sevi.
Miers iestājās uzreiz, tiklīdz Ričards piedzima. Likās, ka vairs neesmu vienīgā atbildīgā, esmu slimnīcā, apkārt ir ārsti un tagad tiešām viss būs kārtībā.
Visu interviju lasiet žurnāla «Mans Mazais» jaunajā numurā un «Santa+».
