Abi saskatījās, mācoties teātra institūtā Krievijā. «Vizma mācījās pirmajos kursos, es beidzu režijas fakultāti, un viņai no institūtā studējošajiem latviešiem bija dots uzdevums pasniegt man puķes,» pirmo satikšanos intervijā žurnālam Ievas Stāsti atminas Brasla. «Pēterburgā tobrīd koncertēja brīnišķīgs japāņu kvartets Melnās pīles. Pa blatu dabūju biļetes, uzaicināju Vizmu uz koncertu, un mūsu ceļi uz ilgu laiku šķīrās. Viņa palika studēt, es atgriezos Latvijā,» stāsta Varis.
Taču, kas ierakstīts zvaigznēs, tam būs lemts piepildīties. «Pēc dažādiem līkločiem Vizmas un manā dzīvē atkal satikāmies un 1970. gadā apprecējāmies,» saka režisors. «Esam pretpoli, lai gan ar vienu dulluma pakāpi. Es – sevī vērsts klusētājs, Vizma vienmēr smaidīga un priecīga, kā visiem liekas, bet zinu, ka, izejot cilvēkos, viņa vissaulaināk smaida tad, kad iet visdraņķīgāk. Tā nav tikai profesionāla spēja. Tā ir cilvēciska īpašība – nerunāt par savu bēdu, lai tikai, nedod Dievs, kāds nesāktu žēlot,» atklāj viņš.
«Vizmas vispievilcīgākā īpašība manās acīs ir viņas godīgums. Piecdesmit divus gadus dzīvojot kopā zem viena jumta, izjūtam otra noskaņojumu un bez vārdiem saprotam, kad vajag paklusēt un neko nejautāt,» saka Brasla. «Un man vienmēr bijis svarīgi, ka mājās blakus ir cilvēks, ar kuru varu profesionāli sarunāties par darbu,» piebilst viņš.
«Dažās savās izrādēs es Vizmai esmu iedevis kādu lomu, bet galveno nekad,
un arī manās filmās viņa lielas lomas nav spēlējusi,» atzīstas Brasla. «Tāda laulāto režisora un aktrises sadarbība nāk par sliktu kopīgajai atmosfērai, jo citi uztvers, ka Vizma spēlē nevis tāpēc, ka ir piemērota lomai, bet tāpēc, ka viņa ir režisora sieva,» pārliecināts ir Varis. Tāpēc galvenās lomas viņi viens otram atvēlējuši īstajā dzīve.
Sarunu ar Vari un Vizmu lasi ŠEIT!: