Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
53
-
0
-
0
-
6
-
0
-
4
-
0
-
Jūs pats esat jutis četrdesmitgadnieku krīzi, izdzīvojis vai varbūt tā ir tikai tāda sadomāta tēma?
Nē, tā nav sadomāta tēma. Tā ir īstenība. Šī krīze jau ir diezgan vienkārši izskaidrojama – cilvēks dzīvo, dzīvo, kārtīgi iztrakojas, izdauzās un tad vienā brīdī sāk domāt par to, kāpēc viņš dzīvo. Viņš uzdod ne tikai šo, bet vēl citus jautājumus: vai esmu izvēlējies īsto darbu, vai dzīvoju kopā ar īsto sievieti?
Jautājumu ir milzum daudz. Es pat domāju, ka tas ir ielikts mūsu psihē, ka zināmā vecumā mums šie jautājumi ir sev jāuzdod.
Un tas attiecas ne tikai uz vīriešiem, šie paši jautājumi parādās arī sievietēm. Par to liecina fakts, ka šobrīd lēmumu par šķiršanos pieņem vairāk sieviešu, nevis vīriešu, kā tas bija kādreiz. Runa arī vairs nav par naudu – katra sieviete var sevi uzturēt pati. Runa ir par citām vērtībām, kas ar konkrēto cilvēku vai nu saista, vai ne.
Tad jau sanāk, ka tā nav nekāda krīze, bet drīzāk evolūcija, attīstība.
Tieši tā! Katram cilvēkam organismā norit dažādi bioķīmiskie procesi – pubertāte, tad vēl kaut kas, vēl kaut kas. Pilnīgi droši, ka arī četrdesmit gados notiek kādi īpaši bioķīmiskie procesi, cilvēka smadzenēs kaut kas pārslēdzas. Būtībā jau cilvēks pēc tam, kad radījis bērnus, evolūcijai vairs nav vajadzīgs. Varbūt tāpēc šie jautājumi rodas. Un cilvēkam jāsaprot, ko viņš darīs tālāk.
Kādreiz katoļi piedāvāja grēksūdzi baznīcā, tagad parādījušies psihoterapeiti, psihologi. Un ne velti! Kad bērni izaug un sākas atkal jauna dzīve, cilvēks var sajukt prātā. Jo viņa smadzenes strādā kā dators – tikos jāceļas, tikos uz dārziņu, tikos uz skolu, tikos pusdienas, tikos uz tādu pulciņu. Kad šis vāveres ritenis beidzas, tu pēkšņi saproti, ka neko neesi mācījies, neesi pilnveidojies, un dzīve spiež tevi apgreidoties. Lai visu laiku būtu kaut kas jauns, jauns, jauns.
Kāpēc tie sevis meklējumi, jautājumi – kas es esmu un kāpēc dzīvoju? – noved pie šķiršanās?
Tas ir ļoti vienkārši. Pirmām kārtām cilvēki bieži vien apprecas seksuālās pievilcības dēļ. Viņi rada bērnus, viņiem ir pienākumi. Bet pēc divdesmit gadiem tev pēkšņi jāsāk domāt – kas tas tāds man te blakām?! Varbūt blakus esošais cilvēks neattīstās, varbūt viņam ir pavisam citas intereses. Varbūt viens sāk bļitkot un dara to pārāk bieži, bet otrs regulāri paliek viens.
Tāpēc esam sākuši domāt par filmu, kurā runa būs par šķiršanos.
Paskatījāmies statistiku – Latvijā šķiras aptuveni 47 procenti, Igaunijā 53, bet Portugālē vairāk nekā 70. Tātad laulības institūts sāk beigties. Es neesmu pret to, drīzāk pretēji. Bet tas nepadara mani aklu pret to, ka sabiedrība mainās.
Man nekad nav paticis vārds sieva, es saku – dzīvesdraugs. Jo tas nozīmē, ka ir ne tikai kopīgi bērni, bet ka arī jūsu pasaules saprašana ir apmēram vienāda. Un, ja tev blakus ir dzīvesdraugs, tas nozīmē, ka arī krīzes brīdī tev šis draugs varētu palikt blakus.
Kopā ar pirmo sievu Ivetu nepaguvāt piedzīvot četrdesmitgadnieku krīzi un pārbaudīt, vai jūsu ceļi aizvestu katram uz savu pusi…
Nē, nepaguvām. Iveta aizgāja pārāk ātri.
Taču Iveta vienmēr centās sevi attīstīt. Viņa izaudzināja bērnus un saprata: kaut kas jādara savā labā. Kad vecākajam dēlam bija aptuveni piecpadsmit gadu, viņa ieguva pirmo maģistra grādu, bet pirms notika nelaimes gadījums (pirms vienpadsmit gadiem brauciens uz sniega motocikla Norvēģijas kalnos Ēķu ģimenei beidzās traģiski – Iveta zaudēja dzīvību – red.) Iveta jau bija iesākusi studijas Anglijā, lai iegūtu otru maģistra grādu. Tikai tagad, savā pašreizējā vecumā, saprotu – viņa visu laiku cīnījās, lai nepaliktu vienkārši par mājsaimnieci. Es varēju nodrošināt tādus apstākļus, bet viņa to neparko negribēja. Mūsu laulībā attīstīties gribēja abas puses.
Ja sieviete zināmā vecumā domās: lai jau vecais iet pašancēt, es te putru pavārīšu – nebūs labi.
Jo tur jau rodas tas mūžīgais konflikts: viņa mājās, viņš darbā. Kad vīrs pārnāk mājās un grib atslēgties no visa, sieva vēlas uzzināt, kas jauns pasaulē, vaicā: kā tev gāja? Vecis tai brīdī gatavs viņu izmest pa durvīm. Viņam bijis tik daudz stresa, ka gribētos parunāt visu ko citu, tikai ne par darbu, un jautājums Kā tev gāja? šķiet briesmīgākais pasaulē. Bet otru cilvēku arī var saprast – viņa taču visu dienu gaidīja, kad beidzot varēs parunāties, bet nu ar viņu nerunā. Tāpēc seko pārmetumi: bet kāpēc tu ar mani nerunā?! Citādi ir tad, ja abi centrēti uz putru. Tad iespējama saskaņa.
Droši vien ir ļoti smagi zaudēt dzīvesdraugu…
Laikam jau kopš bērnības vairāk esmu domājis par to, ka cilvēkam blakus jābūt tieši dzīvesdraugam, un abas reizes – tpu, tpu, tpu! – man ar to ir veicies. Sirdsdraugs – tā ir dāvana. Man vienmēr bijusi svarīga līdzīga domāšana, vienāds algoritms. Man patīk, ja blakus ir mazliet vieglprātīgs, viegli traks cilvēks, un tā arī ir noticis. Tāpēc, kad aizgāja Iveta, bija ļoti grūti. Nu kā var būt, ja tev no miesas atrauj pusi… Tas ir šausmīgi.
Sacījāt par to vienādo algoritmu. No kurienes šai vajadzībai aug kājas? No paša ģimenes?
Es to novēroju savā ģimenē – tēvs bija ļoti mierīgs, bet mamma ļoti enerģiska. Viņa sevi dēvēja par dzelzs mammu (smaida). Kad viņa pārnāca mājās, mēs visi bijām pa kaktiem. Es nepārmetu mammai, tāds vienkārši ir viņas algoritms. Līdz ar to tēvs bieži dabūja dzirdēt: kāpēc neizdarīji to, to un to!? Pie reizes arī es dabūju pa rīkli. Tāpēc vienmēr esmu meklējis harmoniju.
Tā jau dzīvē notiek – vai nu tu kopē redzēto, vai ej pilnīgi pretējā virzienā. Redz, kur tas ir… Es meklēju pretējo. Vēlreiz uzsveru – mammai neko nepārmetu, viņa ir vismīļākā mamma pasaulē. Vienkārši viņai pretī būtu bijis nepieciešams kāds tikpat enerģisks, stiprs cilvēks.
Vecāku piemērs man ļāvis saprast, kādam cilvēkam jābūt pretī man. Es pats esmu enerģisks, es pats esmu mamma (smaida). Man vienīgi ir vairāk empātijas.
Man bija četrdesmit pieci gadi un likās – nekad, nekad, nekad. Mana dzīve ir beigusies.
Jums ir recepte, kā izdzīvot pēc liela zaudējuma? Runā, ka vīrieši šai ziņā esot vājāki nekā sievietes.
Man bija atbildība par bērniem, trim dēliem, tāpēc bēdu slīcināšana alkoholā nebija iespējama. Ukraiņiem ir ļoti foršs vārds mozgoprav – smadzeņu iestatītājs. Man tāds bija mācītājs Juris Rubenis. Viņš man ļāva uz lietām paskatīties no otras puses, tā teikt – neviens te nav mūžīgs. Vēl man ļoti palīdzēja režisors Jānis Streičs un arī mans draugs Aigars Grauba. Ar to gribu pateikt – ja tev paveicas un blakus ir cilvēks, kas spēj šīs lietas izskaidrot it kā otras puses, tu bēdām tiec pāri daudz veiksmīgāk.
Piemēram, man šķita – es vairs nekad neapprecēšos. Man bija četrdesmit pieci gadi un likās – nekad, nekad, nekad. Mana dzīve ir beigusies. Pirmie vārdi, kurus dzirdēju no draugiem, bija: nekad nesaki nekad. Šķietami sīkums, bet tobrīd man šie vārdi bija ļoti nozīmīgi.
Mana radiniece pēc vīra nāves izmeta visu iedzīvi – bez vīra viņa nedzīvošot. Pēc laika viņa izdarīto, protams, nožēloja.
Un pareizi darīja! Es rīkojos tieši tāpat. Jo katra lieta, ko tu ieraugi, atgādina aizgājušo cilvēku. Visu, ko varēju, atdevu cilvēkiem, un galu galā arī nomainīju dzīvesvietu.
Un kā tikāt pāri tam – man nekad vairs nebūs citas sievas?
Cilvēks tā iekārtots, ka visvairāk visā pasaulē mīl sevi. Un, ja tu mīli sevi, tev ir dažādi ieradumi, kas ļauj labi justies. Kā tu no rīta pamosties, kā otrs tev atnes kafiju, citreiz tu atnes kafiju. Tu dzīvo absolūtā harmonijā. Bet otras puses zaudēšana tevi no šīs harmonijas izmet. Pēkšņi tev nekā vairs nav. Un tad – aptuveni pēc diviem gadiem – cilvēki sāk tev teikt: ej un meklē. Tu domā: johaidī, bet es taču nevaru viņu aizvietot! Līdz vienā brīdī – un ne tik ātri – notiek brīnums. Pa vidu, protams, vēl dažādas problēmas, bet tas viss ir risināms.
Kad tu tomēr sāc meklēt, tad saproti, cik grūts process ir atrast pareizo pusi. Piemēram, man smadzenēs nav ne grafiskās, ne muzikālās kartes.
Kādam attīstīts tieši tas. Cik labi, ja izdodas atrast tādu cilvēku, kura tukšumus vari aizpildīt tu, bet viņš tavējos.
Nesen noskatījos filmu Melnais spogulis, kur runa ir par to, ka pāri meklē dators. Un liek dzīvot šiem cilvēkiem kopā. Vienam pārim bija jānodzīvo stunda, citam piecas, vēl kādam mēnesis. Bet es pilnīgi ticu tam, ka katram cilvēkam iespējams atrast ideālo dzīvesdraugu.
Jāmeklē tāds, kurš ir līdzīgs, vai tāds, kurš ir pilnīgi pretējs?
Jāatrod tāds, kāds tu pats neesi. Taču interesēm gan jābūt vienādām. Izstāstīšu piemēru. Esmu ļoti enerģisks un ceļojumos uzņemos visas rūpes par biļetēm, visus vadu vai otrādi – pilnīgi atslābstu un ļauju vadīt otram cilvēkam. Bet nevar būt tā, ka abi vada, ka abi ir uztraukušies. Harmonija rodas iņ un jan psiholoģijā. Tajā, ka tu kā tāds puzles gabals atrodi citu gabalu, kas aizpilda tavu robu.
Visādi ir gājis, bet varu pateikt, ka visvairāk mūs apvienoja mazais dēliņš. Tas bija tik uzskatāmi, ka mani, manus dēlus un Dainu, viņas meitas apvienoja viens mazs cilvēciņš. Beidzot visiem ir kaut kas kopīgs, visi kļūst par draugiem. To izjutu uz savas ādas – sveši cilvēki caur mazo bērnu pēkšņi kļūst par radiem. Mazais ir kā kopējs projekts. Tas man atkal liek domāt par to, vai ģimene, kurā nav bērnu, var visu dzīvi nodzīvot kopā?
Es nenoliedzu – sekss ir svarīgs, ļoti svarīgs. Tomēr attiecībās jābūt arī virsvērtībai.
Pieminējāt bērnus. Vai brīdī, kad ar viņiem palikāt viens, tā jums bija jauna dzīves skola?
Jā, noteikti. Rūpes par bērniem līdz tam pilnībā bija sievas pienākums. Vecākos dēlus savulaik bijām audzinājuši kopā, bet jaunāko lielākoties viņa. Tikko ligzda bija izjukusi, tā vecākie dēli aizlidoja prom, pie draudzenēm. Es paliku ar Kristoferu. Man ļoti palīdzēja auklīte Līksma – cilvēks, kas visu mūžu bijis kopā ar mūsu bērniem. Tā mēs divatā audzinājām Kristoferu.
To gan nevienam nenovēlu – nokļūt tādā situācijā, kādā bijām tolaik. Jau tā ir grūti – gan tāpēc, ka blakus vairs nav tava tuvākā cilvēka, gan tāpēc, ka esi viens ar mazu puiku. Un vēl tas, ka bērns uz tavu jauno draugu arī skatās kā uz lielceļa laupītāju. Turpretī lielie dēli vienmēr bijuši ļoti saudzīgi, ļoti iejūtīgi. Tikai sīkais mani dauzīja…
Un kā jūs tikāt tam pāri? Galu galā taču esat kopā ar Dainu (māksliniece Daina Ēķe – red.).
Sapratu, ka aiz dusmām pret manām jaunajām attiecībām slēpjas bailes mani pazaudēt. Un ir taču daudz gadījumu, kad jaunā sieva tiešām nošķir vīru no iepriekšējās ģimenes. Gāju pie psihologa, centos noskaidrot, kā runāt ar bērnu, ko viņam teikt. Man tik ļoti palīdzēja šis speciālists! Viņš izstāstīja, ka cilvēks ir kā tāds mazs robotiņš – kur tas darbojas tā, bet kur tā. Man, loģiskam cilvēkam, tas tā palīdzēja!
Izstāstīšu vienu piemēru. Savulaik, kad ļoti daudz strādāju, man pēkšņi šausmīgi sāka sāpēt acis. Neviens dakteris nevarēja atrast, kāds tam iemesls. Psihologs man to izskaidroja pavisam vienkārši – katru dienu es izjūtu stresu, tātad izdalās adrenalīns.
Pirms tūkstoš gadiem es būtu stresojis no tā, ka esmu sastapies ar vilku vai lāci, un šo stresu būtu likvidējis, vienkārši aizlaižoties. Tajā brīdī noārdītos adrenalīna šūnas, un es tās vienkārši izčurātu. Savukārt mūsdienās stress ir, bet iespēju izvadīt adrenalīnu nav. Tas sakrājas tai vietā, kas cilvēkam ir visvājākā. Man tās bija acis. Adrenalīna novadīšanai psihologs ieteica sportu. Septiņus gadus divas reizes nedēļā apmeklēju trenažieru zāli.
Savukārt attiecībā uz dēlu psihologs ieteica novilkt robežu. Izskaidrot, ka būšu nelaimīgs, ja viņš man neļaus dzīvot savu dzīvi. Un tas nostrādāja.
Man patīk, ja blakus ir mazliet vieglprātīgs, viegli traks cilvēks, un tā arī ir noticis.
Kā atradāt Dainu un sapratāt, ka viņa varētu būt jūsu dzīvesdraugs?
Mēs iepazināmies internetā, draugiem.lv. Nesen atradu vēstules, ko bijām viens otram rakstījuši. Aptuveni tūkstoš no katras puses, jo vakaros nebija, ko darīt. Tieši šīs vēstules parādīja, kā cilvēks domā. Jo vēstulē jau tu neredzi ne izskatu, ne žestus. Ne velti senos laikos visi rakstīja vēstules, jo tās parāda gan to, kā tu domā un ko tu domā, gan arī to, cik asprātīgs esi. Izskats ir šausmīgi mānīgs, bet mani jau interesēja, kas ir dziļumā. Un tieši šo dziļumu es tur ieraudzīju.
Kā jūs sadzīvojāt ar Dainas meitām?
No tās puses nebija vispār nekādu problēmu, mūsu attiecības tika akceptētas uzreiz.
Un kā sadzīvot ar dzīvesdrauga iepriekšējām attiecībām – ar Dainas bijušo vīru un meitu tēvu (saksofonists Artis Gāga – red.)?
Mana sajūta ir tāda, ka viņš ir aizslēdzis durvis, un es viņa klātbūtni vispār nejūtu. Nezinu, kas un kāpēc, viņa vienkārši nav. Bērni vienkārši aizbrauc un atbrauc, bet tas arī viss. Viss, ko zinu, – ka viņš ļoti labi spēlē saksofonu.
Vai abi ar Dainu esat runājuši, kāpēc viņa izvēlējās jūs?
Vislabāk to pavaicāt viņai pašai. Bet es saprotu, ka tas bija gadījums, kad cilvēki izrādījās pilnīgi dažādi.
Tas neattiecas uz Dainu un viņas iepriekšējo laulību, bet esmu lasījis grāmatās par gadījumiem, kad divi cilvēki vienkārši vairs nevar kopā. Ka sākumā cilvēkam viss otrā patīk, bet pēc tam viņam krīt uz nerviem pat tas, kā otrs elpo. Tā var notikt! Noteikti var.
Šai stāstā ir vēl viena sadaļa, par kuru man aizdomāties lika Jānis Streičs. Krievu valodā ir tāds vārds bļ…, izrādās, šis krievu senvārds raksturo purvu, kurā ir malduguns. Kad vīrietis vai sieviete aiziet uz purvu, viņš ierauga – tur ir tikai bļ…, malduguns. Kad Jānis man to izstāstīja, sapratu – bieži šo malduguni bērniem prātā iedveš vecāki, norādot: jāprec kāds bagāts, labi izglītots vai tamlīdzīgi. Bet vecāku uzdevums ir bērnam mācīt par vērtībām, ieskaidrot, ka jāmeklē vienkārši dzīvesdraugs. Jo sekss pēc pusgada vairs nav tik kārdinošs kā sākumā. Es nenoliedzu – tas ir svarīgs, ļoti svarīgs. Tomēr attiecībās jābūt arī virsvērtībai.
Vispār par iepazīšanos internetā noteikti reiz uztaisīšu filmu. Tas ir tik interesanti!
Jums pašam arī droši vien ceļā gadījušās maldugunis.
Protams. Skaidrs, ka neiedziļināšos detaļās, tikai izstāstīšu vienu piemēru. Tolaik pirmoreiz iegāju iepazīšanās portālā. Mūsdienās tie ir diezgan agresīvi, un tu nekad nezini, ar kādu cilvēku saraksties. Reiz vienam cilvēkam uzrakstīju: «Aizgāju uz teātri, riktīgi iedzēru, lai varētu noskatīties lugu.» Pretī saņēmu vēstuli: «Kā var skatīties teātri iedzēris?!» Uzreiz sapratu, ka mūsu algoritmi ir absolūti atšķirīgi. No vienas zīmītes!
Attiecībā uz iepazīšanos internetā joprojām valda stereotips – to dara tikai lohi.
Domāju, tā var pateikt tikai cilvēks, kuram nekad nav bijusi šāda problēma. Iespējams, viņš agri apprecējies, un viņam nav bijusi vajadzība iepazīties. Kaut gan… Varbūt četrdesmitgadnieka krīzes laikā viņš mēģina iepazīties slepus.
Taču iepazīšanās internetā nav nekas slikts, un varbūt zināmā vecumā tā arī ir vienīgā iespēja.
Kādreiz varēja iepazīties diskotēkā. Piegāji pie meitenes, paklanījies, uzlūdzi. Viņa varēja tev atteikt. Bet vispār par iepazīšanos internetā noteikti reiz uztaisīšu filmu. Tas ir tik interesanti! Kādi ir pirmie teikumi, kādu fotogrāfiju tu izvēlies. Turklāt iepazīšanās internetā kļūst arvien drošāka.
Un nav tik sāpīgi kā tad, ja atsaka diskotēkā, visiem redzot.
(Smejas.) Tas gan. Es šai ziņā biju gļēvulis. Diskotēkā negāju klāt meitenēm, turklāt galvenokārt tikai tāpēc, ka atteikuma gadījumā mana pašapziņa būtu zemāka par kājslauķi. Es biju diezgan kompleksains vidusskolas laikā. Biju no tiem čaļiem, kas sēž malā un runā par gaismām. Pats sev likos baigi krutais, bet patiesībā biju pārbijies.
Kā uzaudzēt pašapziņu?
Mani vecāki bija inženieri, viņiem nebija laika par mani parūpēties, bet es pats attiecībā uz apģērbu biju diezgan nekārtīgs. Man varēja būt iztrūkušas pogas, mierīgi varēju bikses saspraust ar kniepadatu. Turklāt mācījos otrajā maiņā, un parasti no mājām izgāju viens. Tas nozīmēja, ka pie mutes kaktiņa varēja būt pielipusi puse olas un tamlīdzīgi. Klasē bija arī citādi bērni – kurus vecmāmiņas bija paspējušas nomazgāt un sapucēt. Lielākā daļa skolotāju skatījās uz to, kas bērnam galvā, nevis – kā viņš izskatās. Tomēr bija arī tādas, kam izskats, bērna vecāki bija svarīgāki.
Vēl viena lieta – es slikti mācījos. Bet nevis tāpēc, ka biju dumjš, bet tāpēc, ka man bija racionāls prāts un to, ko man nevajadzēja, nemācījos.
Liecības saņemšanas dienā šausmīgi pārdzīvoju par sliktajām atzīmēm, bet nākamajā jau tas bija aizmirsies (smejas).
Var jau būt, ka tas bija manā galvā, bet mazliet jutos kā otrās šķiras cilvēks. Tā tas bija līdz devītajai klasei, kad mājās tēva mantās atradu kinokameru. Un uzfilmēju filmu par klasesbiedriem. Kad rādīju šo filmu pārējiem, pēkšņi sajutu – es iegūstu varu par šiem cilvēkiem, pār meitenēm. Viņi skatās filmu, smejas vai atkal nesmejas. Un tādā veidā es ieguvu pašapziņu.
Bet, ja tā visa nebūtu un ikviens no mums to nepiedzīvotu… Neviens skolas salidojumā necenstos sevi parādīt un pierādīt, un neviens nenāktu skatīties Skolas salidojumu (smejas).
