Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Režisors atzīst – ja viņam blakus jau 13 gadu nebūtu tāda sieviete kā aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane, šodien viņš pats būtu pavisam cits cilvēks. Savas attiecības ar sievu Hermanis raksturo kā jutekliskas un atzīstas – Kristīne ir viņa vienīgais draugs.
Būdams septiņu bērnu tēvs, Hermanis dalās savos vērojumos par to, kā šodien veidojas priekšstati par vīrišķību un sievišķību. «Kad runāju ar feministēm par sieviešu tiesībām, vienmēr atgādinu, ka man pašam ir ne vien četri dēli, bet arī trīs meitas. Un es diezgan daudz esmu domājis par to, kā viņām dzīvē ies. Kā viņām sevi pozicionēt pret vīriešu dzimumu. Gribas, lai meitas ir laimīgas…
Par dzimumu vienlīdzību runā tikai neizglītoti cilvēki, jo dabā tas nav iespējams. Pareizais attiecību modelis ir tad, kad vīrietis ir vīrieša vietā un sieviete sievietes vietā,» uzskata Hermanis un uzsver – lai gan darba dēļ kā tēvs nav bijis klātesošs vienmēr, ar savu piemēru vienmēr centies parādīt saviem bērniem šo modeli. «Visticamāk, meitas savā tuvumā ir redzējušas tādu attiecību modeli starp vīrieti un sievieti, kad abi ieņem pareizi iņ un jaņ pozīciju,» teic viņš.
Režisors arī dalās novērojumos par mūsdienu pasaules ietekmi uz jauno paaudzi:
«Man ir daudz novērojumu, kas liek domāt, ka bērni un jaunieši pa pusei ir nozombēti.
Viņi ir jaunās sistēmas blakusprodukts. Uzaugušiem interneta bērnībā, viņiem nekādu čipu zem ādas vairs nevajag, viņiem tas jau ir. Tas viņu sauklis – glābt pasauli – ir pilnīgi meinstrīma sauklis. Cita tēma ir vēl tā – viņi grib sakārtot pasauli, bet bieži nemāk sakārtot savu istabu.»
Viņš uzsver jauniešu kosmopolītisko dabu un to, ka bieži vien šalle ar latvju rakstiem tiek sieta tikai tāpēc, ka tās labi izskatās selfijos. Tā esot dizaineriska pieeja. Viņš neslēpj, ka šīs jaunā laika iezīmes novēro arī savās atvasēs: «Grāmatu lasīšana tiek uztverta kā milzīgs sods. Bet nav viņiem ko pārmest, jo viņu smadzenēs grāmatu fails ir interneta izoperēts. (..) Dabūt bērnus pagalmā spēlēties – tas jau ir varoņdarbs. Mūs bērnībā vecāki dzenāja pa tumsu, lai beidzot dabūtu mājās. Tagad ir precīzi otrādi.»
Tas gan nenozīmē, ka bērniem nav nekādu pienākumu. Vaicāts, kā tiek galā ar praktiskiem darbiem savā īpašumā, jo tie neesot viņa stiprā puse, režisors teic: «Mums kā vecajās labajās lauku saimniecībās – darbaspēks ir pašu bērni.» Plašu interviju ar režisoru lasiet žurnāla SANTA decembra numurā.
