Rēzija atceras, ka tad, kad pirmo reizi ieraudzījusi savu tagadējo vīru diriģējot, viņai neesot bijusi pat nojauta, ka kaut kas varētu sanākt vai veidoties: «Bet viņa dvēsele uzpazina manu dvēseli un es zināju, ka mēs kādreiz jau esam bijuši kopā, tikai citos iemiesojumos.»
Aktrise skaidro, ka tas nav stāsts par to, ka sievietei kaut kas šajā vīrietī patīk, tāpēc jābūt kopā. Viņa zinājusi, ka tas ir tāds kā uzdevums, kāpēc viņi vispār ir satikušies.
«Tā bija dvēseles zināšana, dvēseles sajušana. To nevar noformulēt. Tu vienkārši zini, ka šo dvēseli pazīsti no mūžības uz mūžību,» atklāj Rēzija.
Diriģents Ainārs Rubiķis nenoliedz – pirms iepazinis Rēziju, viņš bijis viens no tiem, kam par viņu bija stereotips – augstprātīga, pilnīga ledus karaliene un nelaiž sev klāt.
«Kad es ieskatījos Rēzijā, nodomāju – ai, Rubiķi, nu ko tu tur… dziedi korī, esi kaut kāds otrais diriģents.»
Vēlāk abi satikušies Dailes teātra festivālā un kļuvuši par labiem draugiem. Tolaik Ainārs vēl bija precējies ar savu sievu Ilzi, un visi trīs esot kļuvuši par labiem draugiem, un vēl aizvien tādi esot.
Vienā brīdī tomēr abi sapratuši, ka vilkmes spēks ir pārāk liels. Lai gan pirms tam viņiem jau bija bijušas sarunas par to, ka tā nedrīkst darīt, ka katram tomēr esot sava dzīve.
«Bet tā vilkme bija tik liela. Tad nāca apskaidrība, ka savādāk nemaz nebūtu bijis iespējams. Jo tā sajūta ir par to, ka mēs ar Rēziju viens otru pazīstam jau ļoti sen. Un tas nav par 20. vai 21.gadsimtu, tas ir par 15., 16. gadsimtu,» saka diriģents Rubiķis.