«Agrā jaunībā, diemžēl, biju pie zīlnieces. Viņa man nēsāja jēlu olu apkārt. Man visu ko izstāstīja. Tad es biju pirmajā laulībā, man bija sajūta, ka man jāšķiras, tāpēc aizgāju pie viņas. Es tajā laikā vēl neuzticējos tam, ka esmu unikāla. Es tikai atceros, kā viņa ņēmās ar sveci un olu man apkārt.
Tagad man ir skaidrs, ka tas nebija labs lēmums. Es, būdama kristiete, visu laiku skaitīju tēvreizes. Un viņa man pateica, ka netiekot man klāt. Vienīgais, ko es domāju – ārprāts, ātrāk tikt ārā no šī pagraba!» atminas Rēzija Kalniņa.