Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Velna sala
Franču Gviāna joprojām ir Francijas reģions un aizjūras departaments Dienvidamerikā. Austrumos un dienvidos tā robežojas ar Brazīliju, rietumos – ar Surinamu, bet ziemeļos un ziemeļaustrumos Gviānu apskalo Atlantijas okeāns. Tā ir vienīgā Francijas un līdz ar to arī Eiropas Savienības teritorija Dienvidamerikā. Tā kā Gviāna atrodas tuvu ekvatoram, tur uzbūvēja Eiropas Kosmosa aģentūras galveno kosmodromu – Gviānas kosmisko centru.
Franču Gviānā un tās salās cietumu ierīkoja pēc Napoleona III rīkojuma. Imperators vēlējās atbrīvot Franciju no krimināliem elementiem, izsūtot tos uz neatgriešanos un pie reizes paverdzinot. Šī cietuma sistēma kļuva bēdīgi slavena visā pasaulē. Paši cietumnieki mēdza teikt, ka nākamā ieslodzīto krava aizvieto ar iepriekšējo kuģi atvestos.
Renē Belbenuā rakstīja: «Tā tas ir: katru gadu ierodas 700 jauni notiesātie un ieslodzīto skaits palielinās līdz 3500. Divpadsmit mēnešu laikā, līdz ierodas nākamais ieslodzīto kuģis, mūsu skaits ir nokritis līdz 2800. Slimnīca ir pārpildīta, citi pazūd džungļos. Cietuma vadības mērķis nav cietumniekus pārmācīt vai labot, bet gan nogalināt. Šie cilvēki kļūst par lietām, no kurām jāatbrīvojas.»
Lielākā daļa nomira no slimībām, citi tika nogalināti vai, neveiksmīgi cenšoties aizbēgt, plēsīgu zvēru saplosīti – jaguāru un čūsku uz sauszemes, bet krokodilu un piraiju upēs. Cietumnieki smagi strādāja tropiskajos mežos, pretī saņemot draņķīgu pārtiku, kuras allaž pietrūka. Ja neizpildīja noteikto kvotu, nākamajā dienā saņēma vēl mazāk uztura, bet aiznākamajā – necik.
Normālu porciju piešķīra, kad ieslodzītais atkal spēja izpildīt prasīto darba apjomu. Ikdienišķa parādība bija strādāt tveicē, moskītu ielenkumā kailiem, bez apaviem. Cietuma slimnīcā trūka darbinieku un aprīkojums švaks, bet slimošana gāja vaļā uz urrā – tīfs, malārija, holera, dzeltenais drudzis, dizentērija… Iekaustīšana, ietupināšana tumšās vieninieku kamerās un giljotīna – parasta ikdiena. Sargi bija bruņoti ar šaujamieročiem, kurus drīkstēja izmantot, tiklīdz tiem šķita, ka kāds mēģina bēgt.
Bēgli drīkstēja nošaut bez vārda runas.
Tāpat bija ļauts publiski nopērt cietumniekus, kad vien sargiem labpatika, jo pietika ar niecīgu iemeslu.
Cietumnieku vidū valdīja dzelžaina hierarhija, kuras augšgalu ieņēma vecākie un agresīvākie iemītnieki. Tie mēdza cīnīties par jaunajiem zēniem, kurus izmantoja seksuālu tieksmju apmierināšanai. Katrs centās izdzīvot, kā vien mācēja. Kukuļoja, kaut gan ieslodzītajiem nedrīkstēja piederēt manta, līdz ar to šāda nodarbe bija bīstama. Liekuļoja, izlikās padevīgi. Lai tiktu pie brīvas dienas, ko pavadīt, gulšņājot slimnīcā, vairāk pieredzējušie smēķēja hinīnu, līdz iestājās šķietams drudzis.
Renē Belbenuā pēc piecpadsmit necilvēcīgos apstākļos pavadītiem gadiem paveica neiespējamo un kopā ar vēl dažiem vīriem aizbēga no ieslodzījuma, līdzi ņemdams lupatā ievīstītu manuskriptu – 900 lappušu biezu dienasgrāmatu un uz saplacinātām cigarešu paciņām veiktas piezīmes. Nebrīvē rakstītais teksts bija papildināts ar likteņa biedra zīmējumiem, bet izdošanai to pamatīgi saīsināja. Atmiņas par ieslodzījuma laiku lasāmas Renē Belbenuā grāmatās Dry Guillotine (1938) un Hell on Trial (1940), bet gana interesants un padrūms ir arī stāsts, kā inteliģentais un atturīgais francūzis mazpamazām kļuva par zagli.
Pieticības nasta
Renē Belbenuā nāca pasaulē 1899. gada pavasarī Parīzē skolotājas Luīzas un vilciena Parīze–Orleāna galvenā pavadoņa Luī Belbenuā ģimenē. Nekāda kopdzīve šai trijotnei gan neiznāca – sieviete vīlās bērna tēvā, kurš, viņasprāt, nebija pietiekami ambiciozs.
Tā nu sieva un māte pameta gan vīru, gan trīs mēnešus veco dēlu, dodama priekšroku mājskolotājas darbam cara ģimenē Krievijā.
Savukārt tēvs, kurš daudz strādāja, mājās bija pārāk reti, lai varētu audzināt mazu bērnu. Tā nu Renē savā gādībā ņēma vecvecāki, kuriem dzelzceļa stacijā piederēja neliela ēstuve. Puika dzīvoja pavisam normālu maza zēna dzīvi, lielas blēņas nedarīja, labi mācījās, pat atsevišķos priekšmetos pārspēja klasesbiedrus. Bet, kad zēnam bija divpadsmit gadu, vecvecāki viens pēc otra, vien ar piecu dienu starpību, nomira.
Renē atkal pārcēlās. Šoreiz pie onkuļa, kuram piederēja tolaik populārs Parīzes naktsklubs Café du Rat Mort Pigāla laukumā. Te sākās pusaudža darba gaitas, pildot ziņneša un izsūtāmā zēna pienākumus. Puika iepazina naudu un pilnīgi pretēju dzīvesveidu tam, kādu bija redzējis bērnībā. Izklaidēties nāca baroni, prinči un aktrises, tērpušās greznās drānās un rotājušās ar lielu daudzumu juvelierizstrādājumu. Onkuļa klientu sarakstā bija tā laika Eiropas bēdīgi slavenie pleiboji un visiekārojamākās sievietes.
Spāņu izcelsmes aktrise, dejotāja un kurtizāne Otero, kura bija slavena ar skaistumu un neskaitāmiem mīļākajiem, ik vakaru apmeklēja Belbenuā onkuļa naktsklubu. Viens no daiļavas pielūdzējiem pusaugu zēnam iedeva 100 franku dzeramnaudu par to vien, ka viņš nodeva dāmai zīmīti un nogādāja princim atbildi. Nauda te tika šķiesta dāsni, un drīz vien Renē nedēļas laikā dzeramnaudās nopelnīja vairāk, nekā viņa tēvs trīs mēnešu darba algā.
«Nekad nebiju redzējis tik daudz naudas! Tik bezrūpīgu tērēšanu! Visi cilvēki, kurus pazinu, visi cilvēki, kurus pazina mans tēvs, vectēvs, vecmamma, ļoti smagi strādāja, lai nopelnītu naudu, ko tērēja taupīgi. Nauda bija kas tāds, par ko viņi cīnījās, kā arī iztika bez daudzām skaistām lietām, jo nācās taupīt.» Bet te – šampanietis, zīds, parfīmi, rotaslietas… Trīspadsmitgadīgais puika, to redzot, jūsmoja.
Darbs naktīs atstāja negatīvu iespaidu uz puiša ikdienu. Viņam taču joprojām bija jāskolojas, bet kādas gan var būt mācības, ja pēc negulētas nakts dienā nāca miegs. Turklāt ne tik sen izdzīvotā nabadzība un pieticība tagad tika pārspēta ar tādas dzīves vērienu, kas reibināja jauniņā Renē prātu.
Kāda jēga mācīties, ja viņš jau tagad nopelnīja vairāk, nēsādams šurpu turpu mīlas vēstules!
Kad Renē bija 15 gadu, onkulis akceptēja mācību pārtraukšanu. Acīmredzot puikas palīdzība mīlnieku sarakstē un randiņu norunāšanā nāca par labu viņa izklaides biznesam. Taču šī ziņa ļoti sadusmoja Renē tēvu, kurš bija cerējis, ka dēls iegūs labu izglītību un pēcāk, kad tēvs jau paliktu pārāk vecs darbam, viņš to varētu nodot dēla rokās. Abu strīds par skološanos izvērtās tik nopietns, ka Renē ar tēvu vairs nesatikās.
Vientuļākais cilvēks
Pienāca Pirmais pasaules karš, ielās plūda brīvprātīgo puišu rindas, kas grasījās doties cīņās. Karā gājēju rindās Renē sastapa arī tēvu, kuram nolēma lūgt piedošanu un grasījās solīt atgriezties skolā un izpildīt tēva vēlmi. Piedošanas vietā dēls saņēma rupju atgrūšanu. Tēvs viņu neuzklausīja, jo pārdzīvoja ne vien par misēkli ar skološanās lietām, bet arī kāda starpgadījuma dēļ uzskatīja Renē par zagli.
Jā, reiz viņš drauga mudināts bija nočiepis naudu, par ko vēlāk pats smagi pārdzīvoja. Pāris dienas vēlāk Renē no kādas viesnīcas balkona noskatījās, kā ielās ceļā uz fronti soļo karavīri. Ierindas priekšgalā Renē atkal ieraudzīja savu tēvu. «Es viņu vēroju, līdz tēvs vairs nebija saskatāms. Un tad es paliku viens. Es biju ļoti vientuļš. Domāju, ka visā Parīzē tobrīd nebija vientuļāka cilvēka par mani.»
Drīz vien arī Renē brīvprātīgi pieteicās doties karā un iestājās karavīru rindās. «Man vēl nebija 18 gadu, bet es izslējos, cik stalti vien spēju. Seržants gribēja savākt pēc iespējas vairāk kareivju, tādēļ manā vecuma jautājumā neiedziļinājās. Es vienkārši biju vēl viens, kurš spēs izšaut ar ieroci.» Belbenuā uzdienējās par kaprāli, bet tad smagi saslima un tika nosūtīts atpakaļ uz Franciju. Kādudien hospitālī slimnieks iepazinās ar jaunu medmāsiņu, arī vārdā Renē. Abi jaunieši neprātīgi iemīlējās un nolēma apprecēties, tiklīdz Renē demobilizēsies.
Pēc kara valdīja jukas, ierastā dzīve bija izpostīta un kā jau daudzi bijušie karavīri, arī Renē vajadzēja meklēt darbu. Taču visiem darbavietu nepietika. Belbenuā uztraucās, ka līgavai bezdarbnieks varētu vairs nepatikt, bet viņa mierināja, sacīdama, ka tagad daudzi neveiksmīgi meklē darbu, jāpaciešas un jānogaida labāki laiki. Taču laiks gāja, labu darbu puisis neatrada un iekrājumi beidzās. Nācās samierināties ar iespēju strādāt par trauku mazgātāju restorānā Bezansonā par niecīgu atalgojumu un gultasvietu. Taču ilgi Belbenuā neizturēja, pārāk liels bija kārdinājums…
Pēc 11 restorānā nostrādātām dienām viņš bēga ar nozagtu motociklu un pilnu naudas maku.
Aiztraucies uz Parīzi, puisis metās iepirkšanās tūrē. Viņš pirka zeķes, kreklus, kaklasaites, veļu, kurpes, pat pāris uzvalkus. Labi ģērbts ieradās pie mīļotās meitenes, kura no sirds nopriecājās, ka līgavainis veiksmīgi atradis labu darbu. Viņa vēlējās Belbenuā iepazīstināt ar savu ģimeni, bet Renē aizvien auga vainas apziņa un pašpārmetumi par izdarīto zādzību. Turklāt viņam bija kauns atzīties līgavai, ka melojis, izliecies un kļuvis par zagli. Tā nu jaunais vīrietis attiecības pārtrauca, iesēdās vilcienā un devās uz 400 kilometru attālo Nanti, kur turpināja iesākto arodu.
Tur viņam gadījās ļoti vērtīgs ķēriens – kādas grāfienes pērles, kas gan izrādījās liktenīgas. Ar vērtīgajām rotaslietām Renē devās atpakaļ uz Parīzi, kur jau nākamajā dienā viņu atrada likuma sargi. Viņu notvēra 21 gada vecumā un nosūtīja uz Franču Gviānu, notiesājot spaidu darbos uz astoņiem gadiem.
Jābēg
Ieslodzījumā Renē Belbenuā bija viens no tiem, kas kopainā neiederējās. Neliela, smalka auguma, sīkas zādzības pastrādājis dzīvespriecīgs jauns vīrietis kopā ar cietsirdīgiem slepkavām… Pirmo reizi bēgt Renē centās jau dažas nedēļas pēc ieslodzīšanas. Tomēr jaunekli ātri vien noķēra. Viņš atkārtoja bēgšanas mēģinājumus vairākkārt. Pret bēdzējiem izturējās skarbi…
Belbenuā savā ziņā paveicās, jo viņš bija izdomas bagāts un izdarīgs, prata pat piepelnīties – cepa ēdamos kastaņus, kurus pārdeva. Turklāt puisis bija apveltīts ar stāstnieka talantu, veikli šo to, lai stāsts krāšņāks, piepušķodams. Viņš centīgi rakstīja dienasgrāmatu.
Kad uz ieslodzījuma vietu atbrauca reportieri, Renē atkal atrada veidu, kā piepelnīties.
Viņš ciemiņiem pārdeva savus pierakstus par cietumnieku reālo ikdienu, papildus saņemot maz ticamus palīdzības piedāvājumus bēgšanā.
1926. gadā Belbenuā sastapās ar amerikāņu rakstnieci Blēru Nailsu – viņa bija pirmā sieviete, kura apmeklēja Velna salu. Rakstniece meklēja ideju jaunai grāmatai un šo iespēju izmantoja Belbenuā. Viņš par 100 frankiem notirgoja savus pierakstus par dzīvi nežēlīgajā ieslodzījumā. 
Pāris gadu vēlāk iznāca Blēras Nailsas grāmata par Belbenuā dzīvi Condemned to Devil’s Island, kas vēlāk kļuva par pamatu Holivudā uzņemtai filmai. Tā ka var teikt, ka Belbenuā kļuva par ieslodzīto ar vārdu.
Viņš arī mēģināja citus ceļus, lai izkļūtu brīvībā. Belbenuā nosūtīja savas dienasgrāmatu jaunajam gubernatoram, kurš vispirms norīkoja talantīgo stāstnieku pārcelt darbā cietuma arhīvā. Pēcāk gubernators ļāva Belbenuā uz vienu gadu pamest cietumu – šo laiku viņš pavadīja Panamas kanāla zonā, kur strādāja par dārznieku.
Kad brīvlaišanas periods tuvojās noslēgumam un vajadzēja domāt par atgriešanos Velna salā, Renē devās uz Franciju, lai apstrīdētu sev piešķirto sodu. Uz valsts robežas jauno vīrieti aizturēja un bez vārda runas nosūtīja atpakaļ uz Dienvidameriku. Par sodu par centieniem atgriezties Francijā viņš nonāca vēl skarbākos apstākļos – salā, kur gandrīz gadu pavadīja pilnīgā izolācijā vieninieku kamerā.
Kaut gan Belbenuā tika piespriesti astoņi gadi spaidu darbos, tikai 1934. gada 3. novembrī viņš tika daļēji atbrīvots. Brīvs no cietuma sienām, bet joprojām tika paturēts uz salas, bez tiesībām atgriezties dzimtenē. Lai nodrošinātu iztiku, izdarīgais Renē ķēra un pārdeva tauriņus, izgatavoja tirgošanai dažādas lietas no kaučuka.
Nākamajā pavasarī Belbenuā kopā ar pieciem līdzdalībniekiem sameta kopā iekrājumus un nopirka laivu, ar kuru devās jūrā. Bēgļi veiksmīgi sasniedza Trinidādu. Izrādās, ka līdz 1938. gadam Trinidādas varas iestādes oficiāli palīdzēja bēgļiem no Franču Gviānas. Tā nu šim pulciņam ļāva trīs nedēļas uzturēties valstī, apgādāja ar nepieciešamajām lietām, kā arī pat iedeva jaunu laivu turpmākajam ceļam. Bēgļi devās tālāk, bet laiva uzskrēja uz sēkļa Kolumbijā. Tur attieksme bija nežēlīga – vispirms vietējie iedzīvotāji bēgļiem nolaupīja drēbes, tad vīrus notvēra, nogādāja vietējā cietumā un par viņiem paziņoja franču konsulam.
Neskaitāmie aresti
Belbenuā nošķīra no pārējiem bēdu brāļiem un piedāvāja kārtējo darījumu – vietējās avīzes žurnālists solīja palīdzību bēgšanā, ja Renē uzrakstīs par apstākļiem cietumā. Protams, ka bēglis piekrita! Tā aizsākās ceļojums, kas pamazām veda tālu prom no Velna salas murga.
Nonācis Panamā, Renē tur nodzīvoja septiņus mēnešus. Vajadzēja atkopties, uzkrāt spēkus. Salvadorā francūzim izdevās noslēpties uz kuģa, kas devās uz ASV. Tā nu beidzot 1937. gadā viņš sasniedza Losandželosu. Jau nākamajā gadā amerikāņi varēja lasīt Renē Belbenuā atmiņu grāmatu Dry Guillotine. Kāpēc giljotīna? Soda izciešanas kolonija tā pati giljotīna vien esot, tikai dzīvības atņemšana tur notiekot daudz lēnākā tempā. Tā autobiogrāfijas nosaukuma izvēli skaidroja autors.
Belbenuā cietuma dienasgrāmatu sāka rakstīt 1926. gadā, bet daudzus no pirmajiem eksemplāriem sargi paguva iznīcināt.
Katrā bēgšanas mēģinājumā viņš pierakstus ņēma līdzi, un daudzi pieraksti gāja bojā.
Zaudētos materiālus viņš centās pārrakstīt pēc atmiņas.
Bijušā cietumnieka grāmata kļuva populāra, to drukāja atkārtotās tirāžās. Diemžēl autobiogrāfijai bija arī negatīvas sekas. Kad grāmata nonāca ASV imigrācijas dienesta redzeslokā, Belbenuā kārtējo reizi… arestēja! Viņam gan piešķīra viesa vīzu, tomēr 1941. gadā valsti nācās pamest. Pēc Meksikā pavadīta gada Renē centās atgriezties Amerikā, bet viņu atkal arestēja! Sekoja 15 mēneši cietumā. Tikai tad viņam izdevās iegūt derīgu pasi. Ar šo dokumentu kabatā izbijušais un populārais cietumnieks devās uz Losandželosu, kur viņu gaidīja darbs kinoindustrijā. Belbenuā strādāja kompānijā Warner Bros par tehnisko konsultantu filmu uzņemšanā.
Renē apprecējās ar Lī – atraitni, kura audzināja dēlu. Uzsāka savu mazo biznesu – Kalifornijā izveidoja veikaliņu Rene Ranch Store. Bijušie kolēģi kinonozarē palīdzēja beidzot iegūt ASV pilsonību. Tas notika tikai 1956. gadā, vien divarpus gadus pirms nāves. Renē Belbenuā aizgāja negaidot – savā veikalā viņam pēkšņi apstājās sirds…
Kad 1938. gadā iznāca Belbenuā autobiogrāfija, Francija bija pārtraukusi sūtīt ieslodzītos uz tālo Franču Gviānu. Vēl pēc astoņiem gadiem šo ieslodzījuma vietu oficiāli slēdza.
