Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ekskluzīvas intervijas ar slavenajiem
Pagājušā gadsimta 90. gados avīzē Neatkarīgā Cīņa tika publicētas ekskluzīvas intervijas ar piezīmi – Tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam. Publicists Ēriks Hānbergs rūpīgi saglabājis katru publikāciju, un kopā tādas bijušas 382. «Ja tagad visas izdotu, būtu kopotie raksti,» spriež viņš. «Taču es tās uzticēju kolēģim Voldemāram Hermanim, un biju aizkustināts par piedāvājumu veidot grāmatu. Uzskatu, ka tā ir arī piemiņa aizsaulē aizgājušajam Andrim Jakubānam.» Hānberga kolēģis mūžībā devās pirms 11 gadiem.
«Dzirdēju pirmās atsauksmes no kādas lasītājas – viņai sākušas trīcēt rokas, jo izlasījusi interviju ar čekas ģenerāli, pēdējo Latvijas PSR iekšlietu ministru Bruno Šteinbriku. Viņa atklātā intervija 1994. gadā par slepeno aģentu darbības aizkulisēm arī tagad viņai šķitusi nepieņemama. Taču tajā parādās arī kāda amizanta epizode – Šteinbriks dzīvojis slavenajā Rakstnieku mājā un bijis draudzīgs ar kaimiņiem. Reiz kaimiņam aktierim Kārlim Sebrim viņš uzdāvinājis sunīti, un, kad aktieris gājis ar to pastaigāties, citi aiz muguras sačukstējušies: «Re, kur mazā čekistiene iet!»,» smejot atceras Hānbergs.
Jautājumi ne visiem patikuši
Atceroties, kā tapušas leģendārās sarunas, Hānbergs stāsta: «Tās bieži vien ilga vismaz trīs stundas.
Intervējamie reizēm bija ļoti izbrīnīti par mūsu nestandarta jautājumiem.
Bija gadījumi, kad viņi ar tiem bija neapmierināti. Reiz politiķis Juris Dobelis draudēja, ka ies par mums sūdzēties, lai gan bijām ļoti draudzīgās attiecībās. Taču īsti jau vairs nebija, kam sūdzēties… Daudzi brīnījās, ka stāsta taču tikai mums – Jakubānam un Hānbergam –, bet kāpēc gan mēs to publicējam? Laikā, kad vēl Guntis Ulmanis nebija kļuvis par prezidentu, Zemnieku savienības pārstāvji mums lūdza viņu nointervēt. Mēs atteicāmies. Kad viņa prezidentūras laikā iegājām Ulmaņa kabinetā, viņš ironiski mums sacīja: «Ak, tagad jūs nākat mani intervēt!» Jakubāns atbildēja: «Tad jūs nebijāt prezidents!».» Grāmatā atrodama arī 1993. gadā tapusī intervija ar tagadējo Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš tolaik bija tieslietu ministrs.
«Reiz Georgs Andrejevs atteicās pārlasīt savu interviju, taču, saņēmis to un izlasījis, teica: «Paldies, zēni! Aizmirsu, ka esmu ārlietu ministrs!»,» stāsta Hānbergs.
Intervijas notikušas gan ārpus redakcijas, gan arī viņa un Jakubāna kabinetā. «Mums bija vēl tāda maza redaktoru istabiņa aiz kabineta, kur bija dažādi alkoholiskie dzērieni. Nezinādami etiķeti, gribējām ieliet Vācijas vēstniekam grāfam Lambsdorfam, kā jau savulaik padomju laikos bija pierasts, tomēr piebremzējām. Taču bija reizes, kad ar intervējamajiem esam sirsnīgi pasēdējuši,» smejas Hānbergs.
Pārskata 20 gadu senas atziņas
Savulaik populārais starptautisko notikumu komentētājs Voldemārs Hermanis grāmatu veidojis kā mūsdienīgu skatījumu uz konkrēto laika posmu – 90. gadu kopainu. «Kaut kādā mērā jau tie gadi bija traki – rekets, nenoteiktība, neziņa, jo mēs nebijām NATO, bet pelēkajā zonā,» saka viņš.
Hermaņa iecere bija uzrakstīt šīm intervijām ievadu un lūgt to varoņus komentēt pirms vairāk nekā 20 gadiem teikto. Grāmatā lasāmi dzejnieka Jāņa Petera, komponista Raimonda Paula, arhitekta Ulda Pīlēna un citu populāru personību vērtējumi. Politiķes Vairas Paegles komentārs gan izpalika, jo laikā, kad grāmata tapa, viņa devās mūžībā.
Monika Zīle: «Šajā profesijā esam spiesti ātri novērtēt cilvēku, lai zinātu, kā ar viņu runāt,»
Viena no grāmatā iekļauto interviju varonēm rakstniece Monika Zīle tagad teic: «Esmu bijusi gan pioniere, gan komuniste, un cilvēks aug kopā ar laiku, kurā viņš dzīvo.» Senajā intervijā ir viņas stāstītais par kāršu zīlēšanu, un Monika atzīst – nevienam ilgstoši žurnālistikā strādājošam cilvēkam nebūtu grūtības ar kāršu likšanu," pasmaida viņa.
