Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Regīna Razuma bija viena no Latvijas dīvām. Eleganta, ieturēta, dāma ar stilu un noslēpumu. Daudzus gadus Regīnas profesionālā karjera bija saistīta ar Dailes teātri, taču pēdējos trīsdesmit viņa spoži mirdzēja Jaunā Rīgas teātra izrādēs. Pirmo reizi uz JRT skatuves spēlēja Alvja Hermaņa leģendārajā 1993. gada iestudējumā Marķīze de Sada. Viņa ir filmējusies vairāk nekā 35 filmās, saņēmusi gan Spēlmaņu nakts, gan Lielā Kristapa balvas.
Regīnas aiziešana bija pēkšņa. Pirms tam nekas neesot liecinājis par to, ka aktrisei būtu nopietnas veselības problēmas. Gan viņas dēls Rems, gan bijušais vīrs Jānis Borgs tolaik sacīja – Regīna vienmēr ļoti rūpējusies par savu veselību, uzturējusi sevi formā, aktīvi strādājusi savā profesijā. Vēl iepriekšējā dienā aktrise bijusi labā noskaņojumā, posusies uz kādu pasākumu…
14. maijā aprit tieši gads kopš dienas, kad viņas sirds apstājās. Viņai bija 71 gads. Pirms Māmiņdienas savas atmiņas par Regīnu žurnālam «Ieva» uzticēja viņas vienīgais dēls bijušais uzņēmuma Latvijas Dzelzceļš finanšu direktors Rems Razums.
«Mamma man bija ļoti svarīgs cilvēks, jo augu bez tēva.
Manā bērnībā mums bija diezgan grūta dzīve, tāpēc vairāk viņu uztvēru nevis kā mammu, bet kā cīņubiedru, ar kuru kopā mēs mēģinājām izdzīvot.
Dzīvojām vecmāmiņas dzīvoklī caurstaigājamā istabā, mētājāmies pa īrētiem dzīvokļiem… Savu bērnību atceros kā diezgan skarbu, bet es to nekādā ziņā nesaku kā pārmetumu,» žurnāla jaunākajā numurā atzīst Rems. «Mēs abi bijām nonākuši tādā situācijā un mēģinājām kopā izdzīvot, un, jāatzīst, mums tas izdevās!»
Rems saka – tieši tolaik mamma bija apmierināta ar dzīvi, laimīga par to, ko dara. Jaunais Rīgas teātris bija viņas otrās mājas. «Bet laiks pirms tam mammai bija ļoti grūts – kinojomā milzīga nestabilitāte, nebija zināms, kas būs rīt un vai vispār būs lomas…» neslēpj Razumas dēls.
Regīnai piemita grācija, ko aktrise noslīpējusi jaunībā, mācoties baletskolā. Aktrises darbā viņa izcēlās ar dziļu emocionālo inteliģenci un negaistošu vēlmi arvien pilnveidoties. «Pēdējos piecpadsmit gados viņa ļoti labā līmenī iemācījās angļu valodu, ko līdz tam nezināja. Mamma varēja uzturēt saviesīgas sarunas kopumā sešās dažādās valodās. Starp citu, gatavojoties kādai lomai, viņa ļoti cienījamā līmenī apguva kokles spēli,» mammu apbrīno Rems.
«Tikai tad, kad mamma nomira, sapratu, cik nozīmīga viņa bija manā dzīvē.
Tagad, izņemot sievu, man vairs nav neviena, kas varētu atbalstīt. Tas rada lielu tukšuma un vientulības sajūtu,» atzīst Razumas dēls. «Pēdējo gadu skaistākie mirkļi man saistās ar vasarām, kad visi kopā gandrīz mēnesi dzīvojām Pāvilostā un mēs ar bērniem un mammu gājām skatīties saulrietus…»
Lai gan Regīnas vairs nav šajā saulē, viņas mīlestība paliek, un to jūt arī Rema ģimene. Sargājošais mammas spēks ir mūžīgs. «Vai es mēdzu ar viņu sarunāties? Jā, esmu mainījis savu skriešanas maršrutu un tagad reizēm skrienu garām viņas kapiņam…» saka Rems.
Rema stāstu lasi žurnālā «Ieva» un digitālajā žurnālā «Santa+»!
