Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Agnese: Labu laiku redzējām tevi ar milzīgu melnu «uzparikti» uz kājas, bet uz tikšanos atnāci jau bez tās. Tiesa, mazliet klibodams…
Ralfs: Būdams Indijā, braucu ar rolleru un cietu satiksmes negadījumā. Krītot uz kreiso sānu, lai nesasistu galvu, liku priekšā rokas un kāju. Loģiski, kāja ir garāka, tāpēc pirmā dabūja triecienu. Krītot noripoju ceļa malā un… dabūju baigo asfalta slimību. Viss kreisais sāns, roka bija nobrāzti līdz jēlumam. Dušā iešana pēc tā visa bija vēl trakāka nekā sāpes kājā.
Tā kā man labajai kājai jau kopš pusaudža vecuma dejošanas dēļ ir problēma – celis lec laukā no vietas –, līdzīga sajūta bija arī tikko satraumētajai kājai. Atgriezies Latvijā, pirms koncerta Lielajā Dzintarā Liepājā izdomāju aiziet pie daktera. Viņš teica, ka veselā kāja «točna» jāoperē, bet par «Indijas kāju» viņš vēl nezinot, lai aizeju pie daktera Rīgā. Tur dakteris uzreiz pateica, ka abas kājas jāliek zem naža. Sāku ar «Indijas kāju» – trakākajam nu jau veiksmīgi esmu ticis cauri un tagad man ir atveseļošanās pie fizioterapeites, kā arī vingrošana, lai es varētu kāju salocīt, iztaisnot… Vēl labu laiku nevarēšu skriet, līdz janvārim noteikti ne.
Nedēļa pēc operācijas bija briesmīga – bija jāsēž mājās, un nedrīkstēju neko darīt. Nevarēju iedomāties, ka pa nedēļu tā var nojūgties – izskatīju tūkstoš televīzijas kanālu, un ne pa vienu neko nerāda.
– Tomēr «uzparikte» diezgan labi izskatījās uz skatuves un izskanēja pat versija, ka tu ar to vienkārši spēlējies.
– Ir cilvēki, kas saka – viņiem šīs stalažas sāk pietrūkt. Ar draugiem tiešām pasmējāmies, ka to varētu paturēt ilgāk, jo izbaudīju dažādas priekšrocības. Ja ir viens klibais ar milzīgu dzelzi uz kājas, visi dod ceļu, palaiž pa priekšu, meitenes nāk klāt, žēlo, pienes padzerties… Savi bonusi tiešām ir (smejas). Tomēr pienāca diena, kad dzelzis bija jāatdod dakterim – es to tikai īrēju. Baigi dārgais, maita, citādi varētu to paturēt.
Nu nekas, kad pilnībā sadzīs šī kāja, būs jāoperē otra. Tad jau atkal…
– Bez dzelža tev ir vēl viens triks, ko izmantot uz skatuves, – pēdējā laikā koncertos mēdz noraut kreklu.
– Viss sākās tā – pēc dalības šovā «Izklausies redzēts» uzstājos vienā no Rīgas klubiem, kur bija nenormāli karsts, ka pirmo reizi mūžā uzstāšanās laikā novilku kreklu. Pastaigājoties pa ielu raitā solī, mēdzu sasvīst, nemaz jau nerunājot par uzstāšanos: koncertos parasti izlieku sevi visu un neatkarīgi no tā, vai skan lēna vai ātra dziesma, koncerta vidū jau esmu cauri slapjš. Tieši biju domājis, ka man vajadzētu kādu knifu, kas raksturo tieši mani. Un, redzi, pati no sevis aizgāja krekla novilkšana…
Gandrīz pirms katra koncerta man kāds pienāk klāt un pasaka, ka ar draugiem saderējis tieši kurā dziesmā novilkšu kreklu.
Un ik pa laikam koncertā kāds izbļauj: «Novelc kreklu!» Skaidrs, ka to nedarīšu Ziemassvētku koncertā vai koncertā baznīcā, bet, ja repertuārs atbilstošs, krekls būs nost!
– Pieminēji šovu «Izklausies redzēts». Šoruden tajā piedalies ne vairs kā dalībnieks, bet kā viens no žūrijas.
– Nu, ja bez cenzūras… Man šķiet, ka pirmais gads bija visinteresantākais un dalībnieki visspēcīgākie – tobrīd katrs baigi sitās, centās sevi pierādīt. Šogad… Redzu dažus cilvēkus, kas varētu būt topā – finālā un cīnīties par trim pirmajām vietām. Domāju, visai Latvijai pārsteigums ir meitene, kas jau labu laiku darbojas mūzikā, bet plašākai publikai vēl nav zināma – Dināra Rudāne. Ja man būtu totalizatorā jāliek nauda, es uz viņu mierīgi liktu kādus simts eiro (smejas). Bet viņai ir arī stipri konkurenti – Normunds Pauniņš, Rūta Dūduma. Arī Mārtiņš Ruskis, lai arī viņam ir ļoti specifisks balss tembrs un tāpēc grūti atdarināt balsis, līdz galam dzīvo savā tēlā, un tas ir ļoti patīkami.
– Piedaloties šovā, ieguvi pirmo vietu. Tā bija sakritība, smags darbs vai kas cits?
– Centos tēlos iedzīvoties, cik vien var. Uzvarēt vai ne – man bija dzīvības un nāves jautājums. Sapratu, ka man beidzot jāizkāpj ārā no tā, ka esmu grupas dalībnieks. Gribēju parādīties kā solists, kā Ralfs Eilands, nevis džeks, kas vienkārši dzied grupā «PeR». Gribēju, lai cilvēki pieņem, ka esmu izaudzis solists, ka es koncertēšu, uzstāšos arī viens pats, ka man ir arī pašam savs viedoklis. Tāpēc zināju, ka šovā man jāiet uz pilnu klapi un viss jādara tik labi, cik vien es to spēju. Sapratu – vai nu es uzvarēšu, vai zaudēšu. Nevis tikai šovā, sevī.
Galīgi nevaru sevi dēvēt par mūzikas enciklopēdiju – Latvijā ir daudz melomānu, kas zina stipri vairāk nekā es. Tomēr vienmēr esmu interesējies par daudziem mūziķiem un par tiem, kas man bija jāatveido šovā, zināju diezgan daudz – zināju pamata dzīvesstāstu, biju redzējis kādu doķeni, biju izlasījis grāmatas, klausījies albumus. Es arī ļoti centos iejusties, nevis vienkārši taisīt prikolu.
– Tu uzvarēji. Un? Kas izmainījās?
– Attieksme pret mani pilnīgi izmainījās, patiešām beidzot sāka saprast, ka esmu solists. Atceros, man pienāca klāt Andris Kivičs, kura draugs bija sacījis: «Vou, es nezināju, ka Ralfiņš tā māk dziedāt un dejot!» Tieši to pašu teica arī pats Kivičs, tāpat daudzi citi. Bet kur viņi visi bija pirms tam? Šis džeks dziedāja un kustējās arī pirms tam… Acīmredzot televīzijai, tam, ka parādies reizi nedēļā televizora ekrānā, ir liels spēks. Cilvēki tevi ierauga tādu, kādu tu vēlies. Pēc tam bija ļoti daudz piedāvājumu un nu jau bija jautājums par to, ko es pats vēlos un ko ne.
Pagājis labs laiciņš kopš šova, un varu teikt, ka daru tieši to, ko vēlos. Piemēram, šobrīd esmu saviļņots ar bigbenda mūziku, man ļoti patīk, ja man aiz muguras spēlē liels orķestris. Positivus izpildījām programmu «Cits Pauls» – publika dejoja, dziedāja līdzi, un es no tā biju pilnīgā autā. Novembrī šis pats koncerts būs arī Rīgā «Palladium» koncertzālē. Esmu sapratis, ka man patīk nopietnāka mūzika, mana muzikālā gaume krietni mainījusies.
– Tas laikam nozīmē, ka esi pieaudzis.
– Visu dzīvi dziļi sirdī jūtos opis jauna puiša kostīmā. Pirmkārt, no dabas esmu baigais īgņa. Bieži uz jautājumu, vai gribu padarīt to un to, atbilde ir – nē, nepatīk. Es mierīgi varētu būt interneta komentētājs – iet pa ielu un par visu pukstēt, pukstēt un pukstēt. Otrkārt, jau kopš agras bērnības vecāki mani ņēma līdzi uz dažādiem pasākumiem, kur parasti bija arī viņu draugi, bet neviena cita sīkā. Nu ko – sarunājos ar viņu draugiem… Sākotnēji biju neciešams, kaitinošs un nepaklausīgs. Bet tas viss tika pārvarēts, un man kļuva interesanti ar pieaugušajiem. Kad aizgāju uz skolu, man viss, kas tur tika runāts, šķita garlaicīgs un bērnišķīgs. Pēc skolas biju priecīgs aiziet uz breika treniņu – ja man bija divpadsmit gadu, tad visiem pārējiem ap divdesmit, bet treneriem – ap trīsdesmit gadiem. Džeki – gados jauni un stilīgi, bet tai pašā laikā stipri vecāki par mani, kas nozīmēja pilnīgi citas sarunas nekā ar maniem vienaudžiem. Ne jau viņi pielāgojās man, sīkajam… Bet nākamajā dienā atkal gāju uz skolu un darīju blēņas.
Arī vēlāk uzstājoties vienmēr starp kolēģiem esmu bijis jaunākais. Vai varu atļauties uzvesties kā sīkais – sprēgāt, zīmēties, apvainoties? Nē! ja gribu savu darba vietu saglabāt, būt uzticams kolēģis, man jāsaprot, ka neesmu zooloģiskajā dārzā, bet starp pieaugušiem, atbildīgiem cilvēkiem.
Tagad arī tas opisms laužas ārā… Nesen biju Berlīnē uz lielu festivālu «Loolapalooza» un konstatēju, ka man krīt uz nerviem lielie ārzemju festivāli, kur ir putekļi, pūļi un nav iespējams apskatīt nevienu grupu.
Pirms laika biju arī vienā ballītē un kāda meitene man pienāca, lūdzot, lai uzlieku kādu foršu gabalu – es jau noteikti zināšot kādu, kas visiem patīk. Bet es noteikti neuzlikšu neko tādu, kas patīk visiem! Es kā opis uzliktu Džeimsu Braunu, varbūt pat Lūisu Ārmstrongu vai Deividu Boviju, un visi spļaudītos.
Ja ieeju kādā bufetē un tur ir daudz cilvēku, visticamāk, iešu uz blakus kafejnīcu, kur nav neviena.
Jā, un vai tu, izņemot mani, zini vēl kādu divdesmit divgadīgo, kurš televīzijā ķer un ar interesi skatās visus ziņu un analītiskos raidījumus? Vēlēšanu debates man vispār ir medusmaize…
Tai pašā laikā nevajag aizmirst, ka esmu mūziķis. Un ka mūziķi ir «tusētāji». Pat tad, ja esam precējušies un mums ir ļoti daudz bērnu, mēs mākam pēc koncerta kārtīgi atzīmēt (smejas).
– Tas, ka skaties analītiskos raidījumus, visticamāk, nozīmē, ka tev nav vienalga, kas notiek mūsu valstī. Vai tava vecuma jaunieši ir Latvijas patrioti?
– Domāju, ka nē, jo visapkārt valda noskaņa, ka viss ir slikti. Domāju, ja mūsu valstī būtu kādi sūdi, vairums mestu somas pār pleciem un – hei, bēgam! Diemžēl… Iemesls? Jo daudziem cilvēkiem nav viegli izdzīvot Latvijā, un, ja vecāki mājās par to runā, jaunieši to atstāsta skolā un paši dzīvo ar tādu domu. Viņos nav ieaudzināts ne patriotisms, ne pietāte pret šo valsti. Viņi izlasa obligāto literatūru «Dvēseļu puteni», nodomā – vou, kā kādreiz bija, un ar to viss beidzas. Jaunieši mūsdienās uzskata, ka pasaule ir liela un robeža ir tikai nosaukums. Zināmā mērā arī es tā uzskatu, bet man ir mana latviskā identitāte un Latvija ir mana zeme. Jā, es varbūt varētu kādu laiku padzīvoties kādā citā valstī vai pat vairākās, bet vecumdienās pielikt punktu savai dzīvei es gribu šeit. Starp citu, ārzemēs ilgāk par trim nedēļām nevaru izturēt, man rodas diskomforts. Varu iet dušā, cik reižu gribu, bet jūtos netīrs. Un kad atgriežos Rīgā!
Tā ir mana pilsētā, kurā man patīk pilnīgi viss ar visiem tās plusiem un mīnusiem.
Vienīgi mazliet skumji vērot, ka tajā kļūst arvien mazāk un mazāk cilvēku.
Vai ir nepatīkami katru dienu lasīt, ka atkal kāds no Saeimas izdarījis vai pateicis kaut ko stulbu? Jā! Tāpat Barona ielas mūžīgais nejēdzīgais remonts, «Cubana» festivāls, kas traucē cilvēkiem gulēt, Ušakovs, kurš pasaka kaut ko stulbu par okupāciju… Nav jau iespējams neuzvilkties. Tāpēc arī nenosodu tos, kas aizbraukuši. Mūsu valstsvīri nav izdarījuši un nedara neko, lai cilvēki šeit paliktu. No otras puses – pašiem kaut kas jādara lietas labā, jāmaina sava domāšana, sava rīcība. Tā ir mūsu valsts un mums jāspodrina tās tēls, cik vien varam. Piemēram, aizbraucot uz ārzemēm, nesāc stāstīt, cik te viss ir slikti, kā visi zog. Pastāsti, ka mēs eksportējam koku, ka mums ir forša hokeja komanda, fantastiski Dziesmusvētki un brīnišķīgi olimpieši un paralimpieši. Ārzemēs pieminu Kristapu Porziņgi, hokejistus, akadēmiskās mūzikas izpildītājus, bet… Valdībai, nevis personībām būtu jārūpējas par to, lai mūsu valsti atpazītu pasaulē. Vai mūsu valdība parūpējusies par to, lai mūsu valsti atpazīst ārzemēs? Nē…
– Pirms tam pieminēji kārtīgu atzīmēšanu pēc koncertiem. Kā pārāk neaizrauties ar alkoholu un citām apreibinošām vielām?
– Viss atkarīgs no rakstura. Mūsdienās būs arvien mazāk un mazāk cilvēku, kas kļūst atkarīgi no alkohola, narkotikām. Pie «šprices» jau sen vairs nav to, kas nolaiž pāris koncertu un pēc tam tusē nedēļām ilgi. Laiks, kad «The Doors» «narkojās» un tāpat bija populāri, ir pagājis. Amerikā visas lielās personības dienu sāk piecos sešos no rīta un pēc cieši saplānota grafika beidz vēlu vakarā. Arī man grafiks ir tik saspringts, ka tusiņam nav laika.
Es gan domāju, ka nevarētu aizlietoties tik tālu, ka neesmu nevienam vajadzīgs. Man ir laba ģimene, labi draugi, kas man vienkārši uzdotu pa pakaļu, kad justu – es pārforsēju. Izklaidēties mēs mākam, bet tikai pēc īpašiem notikumiem un mākam arī laikus apstāties. Es arī neko vairāk par zāli neesmu mēģinājis un nemēģināšu neko tikai tāpēc, ka man bail – varu ar to aizrauties. Man ir arī savs skaidrojums par jauniešiem, kas aizraujas ar spaisu, ar zāles pīpēšanu – vai nu viņi netiek pietiekami nodarbināti, vai arī viņiem vecāki nepievērš uzmanību. Ja jaunietis sāk pīpēt spaisu, tas jau ir izmisums, rādītājs, ka kaut kas nav kārtībā viņa ģimenē. Bērni ir kā māla figūriņa, kuru izmīca vecāki – no viņiem atkarīgs, kāda šī figūriņa būs.
– Taviem vecākiem izdevies izmīcīt labu figūriņu?
– Domāju, ka jā. Mūsdienās traucē tas, ka visiem ir tiesības, ka bērnam vairs nevar uzkliegt vai uzšaut pa pakaļu. Man šķiet, ka vajag gan – vismaz man tas palīdzēja. Ja nebiju kaut ko izdarījis, kā vajag, tētim tikai pietika pacelt savu stingro balsi, un es jau biju miera stājā (smejas). Ar mammu varēja sarunāt, ar tēti ne. Tagad, kad esmu pieaudzis, mūsu attiecības joprojām ir ļoti labas. Piemēram, tētis man ir vislabākais koncertu biedrs – viņš nekad netarkšķ koncertu laikā, toties pēc tiem parunājam, kā mums patika.
Man ļoti svarīga sajūta, ka vecākiem, lai arī cik man gadu būs, vienmēr esmu un būšu viņu sīkais, viņu dēliņš.
Mēs esam laimīga ģimene, un tas ir baigi forši. Vecāki ir arī mans piemērs, kādai jābūt ģimenes dzīvei, – viņi šogad nosvinēja divdesmit ceturto kāzu jubileju. Un tas ir laikā, kad visi nemitīgi precas un šķiras.
Vecāki vispār ir mans piemērs dzīvē. Tētis ir mans labākais piemērs, kādam jābūt vīrietim: stingram, ar viedokli, galvenajam gādātājam ģimenē. Uz viņu vienmēr var paļauties, viņš nekad nešaubīsies, viņš ir īsts ģimenes galva.
– Un mamma ir tavs sievietes paraugs?
– Vislabākais mammas paraugs. Manis dēļ viņa upurējusi savu laiku, intereses – lai tikai dēliņam būtu labi. Viņa ir tāda, kādām vajadzētu būt visām mammām: mīl, rūpējas, pirmā stāsies tankam priekšā, lai aizstāvētu. Gan man, gan tētim simtreiz dienā atsūta īsziņas, kur mēs esam un kā mums iet. Domāju, tā būs līdz mūža beigām, un tas ir baigi forši. Es ceru, ka reiz mana sieva būs tāda pati mamma mūsu bērniem.
– Vai esi pielicis pūles, lai tev vispār būtu sieva?
– (Smejas.) Nē, neesmu gan. Man ir bijušas divas attiecības, bet šobrīd tik dziļi un daudz esmu mūzikā, ka man nav laika vēl vienam darbam, kas ir attiecības. Kad man bija sešpadsmit gadu, tad gan biju baigais trakulis un man šķita, ka meiteņu uzmanība ir ļoti svarīga lieta. Tagad atkal parādās, ka esmu īgns, vecs opis – man tas nav tik ļoti svarīgi. Neesmu arī no tiem džekiem, kas ar čaļiem apspriež, kur un ar kādu čiksīti gājis un ko darījis. Tā man šķiet lieka mērīšanās krāniņiem.
Viss iepriekšminētais gan nenozīmē, ka nezin cik ilgi būšu viens. Es nemeklēju attiecības, bet, ja rīt parādīsies īstā meitene – aiziet! Tiesa, es pēc rakstura esmu ļoti kautrīgs – pat ja meitene man ļoti patīk, es neesmu spējīgs pieiet viņai klāt un uzsākt sarunu. Vienkārši nevaru pateikt ne pušplēsta vārda. Tāpēc meitenei jārēķinās, ka pašai būs jānāk man klāt un jāuzsāk saruna. Pieiet klāt uz ielas un uzsākt sarunu? Nekad! Neiespējami! Labāk tad lai viņa tiek kādam citam…
– Tava kautrība attiecas tikai uz meitenēm?
– Nē, vispār svešā sabiedrībā esmu introverts – es nespēju uzsākt sarunu ar svešiniekiem, parasti esmu tikai ar to cilvēku, ko pazīstu.
Esmu piesūcies viņam kā dēle un nemaz necenšos tikt laukā no savas komforta zonas.
Bet nu jau mēģinu sevi piespiest būt citādam, ikdienā būt līdzīgākam tam Ralfam, kāds esmu uz skatuves, – tāds ļoti pārliecināts. Cenšos atcerēties kādus jokus, kaut ko pateikt, lai visiem interesantāk. Pēc tam pats vari uzsist sev uz pleca, ka esi pārkāpis pāri kādam kompleksam. Taču pilnībā no sevis to, šķiet, nekad neizskaudīšu.
– Ja nu kāda tomēr pienāks tev klāt… Kādas meitenes tev patīk?
– Galvenais, lai mani mīl, ciena, pieņem, kāds esmu, un ir uzticama. Viss. Ak, jā, ja viņa vārīsies visu laiku, to gan es nevaru izturēt. Bijis tā, ka meitene tikai runā, runā, un runā, un to es tiešām nevaru izturēt. Bijis pat gadījums, kad nekaunīgi esmu pajautājis: «Un ko tu dari, kad nerunā?»
– Esmu dzirdējusi, ka tu interesējies par budismu. Kā tas sākās un ko tas mainījis tavā dzīvē?
– Man patīk lasīt un patīk interesanti stāsti. Budisms mani aizķēra ar to, ka tam ir diezgan daudz stāstu grāmatu. No sērijas – ja tavā priekšā ir krustceles, tad kuru ceļu un kā labāk izvēlēties vai nabaga zēns gāja pie lielā guru un prasīja, kā rīkoties tādā un tādā situācijā. Stāsta beigās vienmēr ir morāle, no kuras ir, ko pamācīties. Izlasi un saproti – laikam mazliet vairāk jābūt pret cilvēkiem tādam un tādam. Ko no budisma esmu mācījies? Galvenokārt pacietību – dzīvot mierīgāk.
Pirms gadiem man bija izdevība satikties un uzdot pāris jautājumu Dalailamam, un viņš man tobrīd arī norādīja, ka svarīgi ir mācīties. Interesanti, ka viņš to teica tieši šādiem vārdiem: «Tu esi jauns, bet tev ir maz laika, tāpēc mācies jau tagad!» Un to saka cilvēks reinkarnācija. Laikam jau mums vajadzētu padomāt, kāpēc viņš tā saka.
Es patiešām arī cenšos mācīties. Tādu lietu, ko esmu mācījies, ir daudz, bet tie galvenokārt ir šķietami sīkumi, ko atceries konkrētās situācijās, – pazemība, miers, citu pieņemšana. Tas nenozīmē, ka es nekļūdos, vienmēr visu daru pareizi. Noteikti nē, taču pēc tam sevī saprotu kļūdu un domāju – ai, nu tu taču zināji! Bet nekas… nākamreiz nekļūdīšos.
– Vai tu arī zini, kur un kāda ir dzīves jēga?
– Būt laimīgam, sevišķi dienas beigās. Jo vairāk tādu dienu būs, jo laimīgāks nomirsi. Un es esmu laimīgs, vismaz šobrīd. Kaut gan arī man ir dienas, kad ir sajūta – tūlīt notiks kaut kas slikts vai kaut kas jau nav kārtībā. Tad cenšos izvairīties no apkārtējiem, bet, ja nesanāk, ieslēgt matemātisko prātu un nepateikt neko lieku. Bet man arī palaimējies ar cilvēkiem, kas ir ap mani, – viņi visi ir forši, saprotoši.
– Par nākotni tu arī domā?
– Man ir tik daudz un tik lieli mērķi, arī ārpus šīs valsts, ka negribas tos visus uzskaitīt. Īsi sakot, sapņoju iegūt ko līdzīgu kā sportisti olimpiādē – zelta medaļu, tikai savā jomā. Bet ko es skaidri zinu – ka gribu to visu sasniegt un iegūt pēc iespējas ātrāk, lai mierīgi varu sēdēt pļavā vai mājās pie kamīna un mani sīkie «šancētu». Un lai zinātu, ka viņiem ir «fāterītis», uz kuru var paļauties. Īsāk sakot – pēc iespējas ātrāk gribu nedarīt neko (smejas). Labs plāns, vai ne?
