Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saules dēls un saules meita
1906. gada aprīlī Marija rakstīja uz cietumu Jānim: «Vai zini, par ko es priecājos? Par to, ka mums kopēja mīlestība uz Kurzemi un puķēm,» bet maijā: «…viss tik ātri mainās: ziedi, dvēseles noskaņas… paliek tik mūžīgās ilgas un lakstīgalas dziesma.» 300 vēstules un 33 no tām ar cenzūras zīmogiem un bojājumiem ir liecinieces cietuma laikam. Vēstules rakstīja abi, un abi tās gaidīja.
«Mīļā, Mare! Reiz satikās divas zvaigznes, mūžīgā tukšumā klīzdamas, – satikās, uzliesmoja no gavilēm, tagad viņām bija sapņi – zvaigžņu sapņi, un abām tām bija viena atziņa, ka kopīgs tām ir viņu zvaigžņu dievs un spēks – Saule…» rakstīja Jānis. Saules dēls un Saules meita – tā viņi sevi dēvēja šajās vēstulēs.
Apcietinājumā Rīgā Jāni paturēja līdz nākamajam jūnijam, līdz kā trimdinieku izsūtīja nometināšanai Pleskavā. Marija tai laikā kārtoja eksāmenus Pēterpilī. Arī Akurateram slepeni ar vilcienu izdevās aizbraukt uz Pēterpili, tālāk viņš bēga uz Somiju, kas jau bija drošāka vieta. Marija devās viņu apciemot arī turp. No stacijas viņai bija jānokļūst jūrmalā, tad gar jūru jāiet un jāskatās, kurā mājiņā deg gaisma.
Marija, somu valodu nezinot, tumsā ceļoja no mājiņas uz mājiņu, līdz gaismas starā atpazina Akuratera stāvu.
Tikšanās ilga pāris dienas, līdz Marijai bija jābrauc atpakaļ, bet Jānim jābēg tālāk, uz Norvēģiju, kur dzīvoja Kristiānijas (tagad Oslo) nomalē un mācījās norvēģu valodu. Ilgas un cerības šai laikā viņam piecās dienas deva iedvesmu uzrakstīt Kalpa zēna vasaru.
Ar pavisam nedaudz naudas kabatā viņš iepazina norvēģu vēsturi, teātri, sadraudzējās ar teātra intendantu un dabūja brīvbiļeti uz izrādēm. Atbraucot uz Latviju, Akuraters vēstīja: «Kad būs Latvija, tad Latvijā arī būs tāds teātris!» Kristiānijā viņš priecājās, ka ir brīvs un dzīvs, un centās apjaust, kā norvēģi izcīnījuši savu brīvību un neatkarību.
Atgriezies Rīgā 1908. gada septembrī, Jānis stājās tiesas priekšā un tika attaisnots. Nu varēja laulāties! Marija par laulību norisi atcerējās: «No Beitāniem atbrauca Akuratera tēvs, māte, māsa Helēna, klāt bija mana Frīda un tētiņš, un mūs salaulāja Birznieku lielajā istabā. Es biju puritāniskajā melnajā kleitiņā (māmiņas sēru dēļ). Bet es jau biju pilna paļāvības, un zeme un debess pilna Dieva godības… Mans tētiņš bija apprecējis mūsu nejauko saimnieci… Es biju dzirdējusi par medus mēnešiem… un te nu man tas bija… Pat mierīgas pirtiņas mūsu laimei nebija. Bet mēs paši tak bijām viens otram. Vai tas var mainīties? Nemūžam! Man pietiks ticības, spēka un izturības.»
Marija gaidījusi dēlu, bet 1910. gada 21. janvārī piedzima meita Laima. Līdz 1913. gadam viņi dzīvoja Birzniekos, kur virs verandas bija iekārtota Akuratera darbistaba. Tas bija radošs laiks, taču rudenī Jānis aizceļoja uz Rietumeiropu, nonāca Parīzē, no kurienes vecākiem rakstīja, ka tur ieraudzījis tik daudz gudrības un skaistu lietu, ka cilvēka mūžā nevarot paspēt to visu iemācīties. Marijai viņš rakstīja: «Mani mīļie, Mare un Laimīte! .. Ar iebraukšanu nokavējos, jo Briselē bija tik daudz kas apskatāms. ..
Biju arī Ģentē, pasaules izstādē, kur es gribēju nomirt – tās brīnišķīgās orhidejas, kas tur izstādē bezgala godībā bija sanestas – tās mani sajūsmināja vairāk kā visi pasaules cilvēki kopā.
.. Mare, es vēlējos tik vienu, kaut Tu uz acumirkli būtu bijusi šo puķu tuvumā. .. Esmu pilnīgi vesels un apmierināts – tikai jādomā pie Jums, un tad ir tā, ka es būtu lielu noziegumu izdarījis, ka es viens to redzu. Un nava vakarā ar ko parunāties – ir skumji. Otrreiz vairs tā nedarīšu…»
Parīzē viņš satika literātus, klausījās lekcijas Sorbonas Universitātē. Marija saimniekoja mājās, visu laiku bija kopā ar Laimu. Pēc šī ceļojuma Akurateram jau bija savākta ap 1400 grāmatu plaša bibliotēka piecās valodās. Pētnieki gan atzīst, ka Akuratera biogrāfijā palikuši nenoskaidroti fakti, tāpēc pastāv iespēja rasties leģendām. Arī pats Akuraters teica, ka katram ir vajadzīga sava vissvētākā vieta, kas atstājama nepieejama. Iespējams, tas teikts par daudzajos ceļojumos pavadīto laiku. Citi lai lasot tikai viņa atstātos darbus.
