Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Svētīja pats pāvests
Diemžēl šai mājā kopā viņi nodzīvoja vien četrus gadus.1936. gadā Akuratera 60. dzimšanas dienai par godu svinības rīkoja Preses biedrība, šai pašā gadā viņš vēl pabija Romā, arī Vatikānā, kur satikās arī ar pāvestu. Kad pasūdzējās par muguras sāpēm, pāvests viņu svētīja.
Akuraters steidza rakstīt uz mājām, ka nu atkal varēšot skriet, un, pateicoties pāvesta svētībai, mugura vairs nesāp.
Pēc tam pat malku pagalmā vēl skaldīja. Tomēr drīz tuvajiem nācās pieņemt, ka viņš ir nedziedināmi slims. Laima pat atstāja studijas, jo nu vajadzēja daudz laika pavadīt ar tēvu. Viņi daudz sarunājās, un Laima vēlāk atcerējās: «Likās, ka mēs vairs nekad nešķirsimies, ka varētu sākties jaunas dienas, kas lemtas mierīgam un dziļam darbam. Tik neiespējami likās, ka viņš varētu nomirt. Visspožāk dzīvība atmirdzēja viņa acīs, kas bija tik gaišas un spulgas kā bērnam un arvien, kā lielas saules gaismas pielijušas.»
Nojauzdams, ka ir smagi slims, 1937. gada aprīlī Akuraters ārstējās sanatorijā Drēzdenē, konsultējās ar vācu dakteriem, kas izrakstīja zāles un deva padomu ēst zaļos augus un dzert minerālūdeni, kuru atveda īpašās pudelēs, taču tas maz līdzēja, un pēdējie mēneši pagāja sāpēs. Vēl 22. jūnija Jaunākajās Ziņās lasāms viņa mūža pēdējais raksts Ugunis kalnos par Jāņiem, uzsverot, cik latvietim nozīmīgas senču tradīcijas.
Uz Jāņiem ģimene aizbrauca uz Birzniekiem, bet tur Akurateram sākās lielas sāpes, un Laimas krustvecāki, ģimenes tuvākie draugi Rozes, Akurateru veda atpakaļ uz Rīgu. Akuraters vēlējās savu pēdējo brīdi sagaidīt mājās, savā istabā.
Mūžības ceļā viņš devās 25. jūlija pusdivos dienā, kad pār Rīgu dārdēja pērkons, bet dārzā smaržoja rozes.
Kad 28. jūlijā Akuratera šķirstu no kamīnzāles caur verandu nesa pagalmā, to sagaidīja ļaužu pūļi, kas trīskāršā rindā bija apvijuši māju līdz pat Altonavas ielai, kur gaidīja katafalks: seši sirmi zirgi, kas pārsegti ar vienu garu, baltu tamborētu seģeni, bet pavadoņi bija ietērpti kā strēlnieki Ziemassvētku kaujās – baltos mēteļos un kapucēs.
Uz Akuratera kapa Rīgas Pirmajos Meža kapos tika uzlikta senlaicīga ozolkoka krusta zīme ar viņa paša vārdiem: «Mūžam gari nevar dusēt, tautas sapņus viņi vēro.»
