Rakstnieka Jāņa Akuratera dzimta. Māja palika, pēcnācēji – ne

Miermīlība un viesmīlība

Skolas gadu sacerējumos Laima rakstīja: «Es vēlētos sev māju pie upes vai ezera. Māja būtu no koka, un zem jumta daudz skaistu baložu. Ap māju būtu dārzs, kur augtu liepas, ābeles, ķirši, daudz citu koku un krūmu. Es stādītu daudz rožu un turētu bites.»

Par ģimenes māju sapņoja arī Jānis un Marija, un pie tās viņi arī tika. Akuraters uzcēla māju kalna galā Māras dīķa un Arkādijas parka tuvumā. Vairākkārt vadot laiku cietumos, viņš allaž kāpa uz galdiņa, lai no rīta ieraudzītu kādu saules staru, tāpēc savu māju gribēja tā novietotu, lai visu dienu var redzēt sauli.

Arī mūrus Akuraters ienīda kopš cietuma laika, tāpēc viņa mājā nebija tapešu un balsinātu griestu. Sienas un griesti bija noklāti ar bērza finieri.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Attiecības

FOTO: Džonijs Deps precēs 33 gadus jaunāku krievieti? Viņa parāda gredzentiņu

Dace Rudzīte

Pensija

Kā izmaiņas pensiju likumā skars esošos pensionārus?

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Nauda bija iekrāta. Kopoti Raksti 12 sējumos tika ātri izpirkti, iznāca papildizdevums. Darbs pie Benjamiņiem Jaunākajās Ziņās bija labi apmaksāts, Nacionālajā teātrī izrādīja 13 Akuratera lugu uzvedumus, bet 26 komēdijas labprāt izrādīja pašdarbības teātri visā Latvijā, humora pilnais Priecīgais saimnieks peļņas ziņā pārspēja pat Raiņa iestudējumus.

Mājas arhitekts bija tolaik jaunais Verners Vitands, kurš vēlāk devās emigrācijā. 1933. gada 18. maijā apstiprināja būvprojektu, bet vēlā rudenī viņi jau pārvācās no akmeņainā Rīgas centra uz savu savrupnamu. Pats Akuraters sarakstīja blociņos mājas tapšanas vēsturi – amatnieku un meistaru vārdus, darbus, cik būvei izdots, cik vajadzēja grants, cik ķieģeļu, cik cementa, cik logu, cik durvju. Tika izdarīta arī revīzija ģimenes arhīvā un lietās: sarakstīti draugi, uzskaitītas gleznas. Tika veikta arī interjeru lietu revīzija un pierakstīta katras lietas vēsture.

Marija kļuva par mājas saimnieci un iekārtotāju. Viņai bija pieticis pacietības un izturības līdz šim, un jaunajā mājā viņai likās, ka varētu sākties jauna dzīves daļa – zelta rudens. Saimniecībā palīdzēja un tepat dzīvoja kalpone Elziņa, kurai Akurateri palīdzēja izstudēt.

Māju rotāja Marijas rokdarbi, bet viņas vājība izrādījās aizkari, kas katrai telpai tika gatavoti citādi, atbilstoši istabas īpašnieka dienas režīmam.

Jāņa kabineta logam Marija darināja pat trīs dažādus aizkarus: plānus aizkarus no balta auduma ar izšūtu ornamentu, katrai loga rūtij atsevišķi izgatavotus, balta kokvilnas auduma pusaizkarus ar knipelētiem figurāliem motīviem, kā arī austus vilnas aizkarus.

Akurateri ģimenes dzīvē ievēroja tradīcijas, katrai lietai bija sava vieta un katrai nodarbei savs laiks. Pie galda vajadzēja sēdēt mierīgi, pirms baudīt dienišķo maizi, bija jāapklust, jāpateicas lūgšanā. Virtuvē bija siltais ūdens, cepeškrāsns divos stāvos, trauku istabiņā – mirdzoši trauki.

Ģimenē mīlēja kaltētus augļus, arī mandeles un vīģes. Slavenas bija Marijas ābolmaizes un kanēļmaizes. Akuraters pats raudzēja vīnu. Mājas viesistabā pulcējās draugi, lauku radi, arī prominentās trīsdesmito gadu Latvijas personības. Skanēja mūzika, raisījās valodas, virmoja piesātināta dzīve. Akurateram pašam gan nav paticis ilgi būt kopējā burzmā, viņš ātri centies pazust savā kabinetā.

Laikā, kad tapa māja, Laima jau bija studente, viņas studiju grāmatiņā itāļu, franču, grieķu, latīņu valodā un literatūrā, mākslas vēsturē, psiholoģijā, valodniecībā rindojās augstākie novērtējumi. Savas istabas stūrī jaunā dāma izveidoja studentes kabinetu ar rokoko stila sekreteru un personisko bibliotēku.

Nākamā lapa