Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viens otra sāpes nesaprotam?
Kad Pirmais pasaules karš 1915. gadā aizsniedza Latviju, Jānis un Marija ar Laimu bēgļu gaitās nonāca Maskavā kopā ar tiem, kas ticēja, ka iespējama pašu valsts. Marija divus gadus strādāja bēgļu nometnē Maskavā, bet Jānis devās strēlnieku gaitās. Bija Tīreļpurvs, Babīte, Nītaure, Cēsis – līdz pat Valkai. Akuraters bija visur klāt un bija viens no pirmajiem, kas pasludināja, ka Latvija var būt kā valsts.
1917. gadā Jānis atkal bieži rakstīja Marijai: «Mīļā Marija Anna! Es atminos, ka tev bija tādas skaistas tumši zalgas acis, kā Birznieku tēva ābeļu dārza ēnas. Es domāju: ja jau tās ābeles un ēnas ir pagalam, tad vismaz jāglābj un jāsaudzē būtu vienīgā reālā atmiņa no turienes – Tu. ..
Skūpstu rokas! Reiz es gribēju viņas likt skulptoram izcirst marmorā – kad Kristiānijā bijām – viņas bija tik skaistas – bet mums nebija naudas.
Tagad viņas varbūt daudz no sava skaistuma zaudējušas, bet tikušas tik labas un pacietīgas.»
«Mīļā Mare! .. Mēs nekad viens otra sāpes nesaprotam, un tādēļ velti par to runāt. Man vajadzēja sen apmierināties ar to, ka es visur vainīgs esmu… Man liekas, ka nu tev ir skaidrs, ka es esmu nelabojams cilvēks. Bet man liekas, ka mēs vēl visi par maz esam cietuši, lai saprastu bēdu smagumu un viens otram nepārmestu neko.»
Kad 1918. gada 18. novembrī notika Tautas padomes realizētais Latvijas valsts proklamēšanas akts, uz toreizējā Rīgas pilsētas 2. teātra, tagadējā Latvijas Nacionālā teātra, skatuves kāpa Tautas padomes locekļi – viņu vidū arī Jānis Akuraters, viņš slavenajā fotogrāfijā ieraugāms trešajā rindā astotais no kreisās puses. Pats par šo laiku vēlāk atzina, ka nodarbošanās ar politiku piecu gadu laikā bijusi vērtīga.
Tikmēr Laima jau mācījās 3. pilsētas ģimnāzijā, kas tolaik atradās Valdemāra ielā, kanālmalā. Laima vēlāk atcerējās, kā tēvs dziedājis un stāstījis vakara pasakas: «Tautas dziesmās un pasakās tinas mana bērnība, un mīlīga gaisma no viņiem laikiem ies man līdz mūža galam. Rītos tēvs ņēma mani uz pleciem, un, kamēr viņš mani nesa pa saules pilno gaisu, mēs abi dziedājām…
Vakaros sākās pasakas, gaišas un skanīgas kā sudraba birzes, kurās kūko dzeguzītes un staigā princese ar vainagu, kas mirdz līdzīgi rīta rasas pilnai magoņu lapai.
Es skaidri jutu, ka pati esmu tā princese, un tas bija visskaistākais.
Savu lielo zinātkāri tēvs gribēja atstāt arī man.» Ģimnāziju viņa beidza kā labākā skolniece, pēc tam kopā ar māti apceļoja Itāliju, un ceļojuma iespaidi atraisīja vēlmi pašai dzejot un tulkot.
