Kad Laima Kota pārcēlās pie vīra uz Turciju, viņi noīrēja māju Stambulā. Tur abi nodzīvoja 10 gadus. «Iekopu dārzu, un īpašnieks paaugstināja īres maksu, jo nu jau pie mājas bija skaists dārzs. Arī jauno dzīvokli atradu tieši tādu, kā gribējām – ar dārzu. Sēdēju, dzēru kafiju un gudroju – tur varētu tādas puķes, tur šitādas iestādīt,» sarunā ar žurnālu «Ievas Stāsti» atminas Laima.
«Ziemas laikā visu sastādīju, jo Turcijā jau īstas ziemas nav.
Kaimiņiem sākumā tā bija varena izklaide – izkārties pa logiem un skatīties, kā es tur ņemos.
Iestādīju margrietiņas, rozes un peonijas, arī skaistos rozā flokšus no saviem Brīvzemniekiem. Bet flokši stāvus mira lēnām gadiem. Tomēr man tik ļoti gribējās, lai tie rozā flokši tur būtu! Un arī peonijas. Ak Dievs, kādas Latvijā ir peonijas! Tulpes mēs tur stādām ap Ziemassvētkiem. Sultāna Zvaigžņu parkā tiek stādītas fantastiskas tulpes,» stāsta rakstniece.
«Tagad no šejienes gribētu aizvest un iestādīt arī pārsteidzošās hortenzijas, kas maina krāsu no baltas uz rozā. Lai arī mani kaimiņi redz un piedzīvo to brīnumu. Kamēr esmu projām, viņi tagad cītīgi laista manu dārzu, un vīrs sūta bildes. Visi zina, ka rozes ir stādījusi latviete, un man par to prieks,» gandarīta ir Laima.
Rakstnieces stāstu lasi žurnālā «Ievas Stāsti» un digitālajā žurnālā «Santa+»!