Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Tavas jaunās grāmatas Dzimšanas diena atklāšana bija paredzēta 13. martā, taču, kā daudz kas šopavasar, tā nenotika. Kā ir ar uzrakstītu grāmatu – kā ar bērnu, kurš jāpalaiž viens pasaulē?
– Tāpat kā ar bērnu, jāmāk palaist. Atvēršanas man patiešām pietrūka, nenotika arī tikšanās ar lasītājiem. Un tas kaut kā aizsitis ciet manu radošumu un traucē rakstīt tālāk. Bet tā nav vienīgā sajūta, kas traucē. Arī pandēmija – es izgāju cauri baiļu fāzei, un tā man kaut ko bija aizvērusi. Bet es daru citas lietas, ir izrediģēta grāmata, no lietuviešu valodas iztulkota bērnu grāmatiņa. Mēs arī ierakstījām studijā manas dziesmas – tās ir manas melodijas, ko pati esmu iedziedājusi. Teksti gan lielākoties citu autoru.
Platforma Latvian Literature mani ar grāmatu Svešie šogad izvēlējās par pārstāvi Pirmā romāna festivālam Ķīlē. Tam bija jānotiek maijā, bet pārcēla uz oktobri, taču es atteicu, jo pandēmija mani mazliet sabiedējusi.
– Tavā Dzimšanas dienā bija arī skarbums, bet, salīdzinot ar iepriekšējām grāmatām, daudz vairāk maiguma, vairāk mīlestības. Vai tas nozīmē, ka tava dzīve kaut kā mainījusies?
– Vismaz kāds saprot, kāpēc tā notiek! Mani ļoti mulsina komentāri, ka esmu uzklausījusi kritiķus, jo iepriekšējās grāmatas bijušas par skarbu. Tā nav. Kā gribēšu, tā rakstīšu. Bet jā, es dzīvoju un jūtos citādāk.
Tiešām esmu kļuvusi mierīgāka un viengabalaināka, jo mani uz visām pusēm nerausta tik daudz pienākumu. Kopš 2017. gada rudens esmu brīvmāksliniece un ar savu laiku apejos pati.
– Bērnudārzā tu nostrādāji 19 gadus un 28 dienas. Esi skaitījusi kā strīpiņas uz sienas cietumā. Liekas – bērnudārzs, mazuļi, tad taču jāraksta pasakas!
– Mārim Bērziņam iznākusi grāmata Aizliegtais pianīns – par birokrātiju pirmsskolas iestādē. Es biju bērnudārza vadītāja, un darba ar bērniem man nebija pilnīgi nemaz, darbs bija ar juridiskiem dokumentiem, ar budžetu, ar personālu, ar bērnu tiesību aizsardzības likumu, pēdējā gada laikā arī ar būvniecību, jo mēs bērnudārzu renovējām. Bērni ir veldze, es gaidīju tos prieka mirkļus, kad viņi kā tāds ķekars aplīp apkārt: vadītāj! Darbs man ļoti patika, bet tas paņēma konkrētu laiku un konkrētu daļu galvas. Es taču rakstīju naktīs.
Pa dienu strādā nopietnu darbu, naktīs raksta – taisnais ceļš uz kukū!
– Lasot tavas grāmatas, parasti domāju – transseksuālisms, izvarošanas… No kurienes tev tie smagie sižeti?
– Raksta par to, kas iekšā dzelkšņaini spiež – neatkarīgi no tā, vai tas noticis ar tevi, vai vienkārši sāp, ka tā notiek. Diezgan smieklīgi, kad cilvēki, kas mani pazinuši kopš bērnības, domā, ka tas viss ir par mani. Bet tik un tā tās ir lietas, kas dzīvē notiek, un neviens no maniem stāstiem nav par tādām situācijām, kuras es nezinātu dzīvē. Tādas lietas nav viegli rakstāmas.
– Tava pašas bērnība sākās ar zilajām vizbulītēm, kuras tētis atnesa uz dzemdību namu. Tavs tēvs bija dzejnieks un mamma bērnudārza vadītāja. No kurienes tev tie trakie stāsti?
– No dzīves. Es neesmu dzīvojusi skaistu un saulainu dzīvi. Esmu dzīvojusi dažādu dzīvi. Ir cilvēki, kas auguši inteliģences vidē, un man ļoti gribējās, lai arī ar mani būtu tā noticis – bet es esmu vienkāršs lauku cilvēks. Tas, par ko rakstu, bijusi vai nu mana, vai manas apkārtējās vides ikdiena.
Tas ir manī ieaudzis. Stāstā par Dačuku esmu es pati, tā ir mana bērnība sešdesmitajos gados pie omītes Rucavā. Tā mēs dzīvojām, tas viss bija dabiski, un pat prātā nenāca, ka blakus ģimenei varētu aizrādīt, lai nesit bērnus. Tie divi mazie puiši bija mani draugi, tikai es negribu stāstīt, kas ar viņiem vēlāk notika, tas ir pārāk sāpīgi.
– Bet tavi vecāki taču jau bija vietējā inteliģence?
– Protams. Lauku inteliģence, tētis savulaik bija pat skolas direktors. Bet tur laukos jau mēs visi esam kopā. Un Dačuks draudzējas ar puikām, kam mamma ir smuka dažas dienas un nav smuka citās dienās, un tētis sadzēries dauza mammu kā pelavmaisu.
– Bet Dačuks dzīvo tālāk. Un tev ir zilām vizbulītēm kaisīta bērnība, bet tālāk latviešu sievietes sūrais komplekts – vīrs dzērājs, vīrs, kurš pametis, depresija. Kā meitene no labas ģimenes apprec vīrieti, kam problēmas ar alkoholu?
– Jaunības migla un ārkārtīgi zema pašapziņa. Pašapziņas problēmas, kas veidojas pusaudžu vecumā, ļoti ietekmē tālākās izvēles – ir sajūta, ka tu nevienam nebūsi vajadzīgs, un tad parādās kāds, ar kuru veidojas abpusējas jūtas. Liekas, ka kopā būsim laimīgi, viņš vairs nedzers. Jo ģimenē tu neesi tādu dzeršanu piedzīvojis un nezini, kā strādā šie mehānismi.
Toreiz arī nebija ne psiholoģijas grāmatu, ne interneta. Bet es noteikti negribu teikt, ka viss, kas raksturo manu bijušo vīru, ir dzērājs! Viņš ir ļoti inteliģents un talantīgs, muzikants un cilvēks ar gudru galvu un zelta rokām. Viņš varēja saremontēt televizoru un mājās ieviest tam laikam pilnīgus brīnumus – piemēram, atver durvis un iedegas gaisma.
– Ar šodienas prātu tu kaut ko darītu citādi?
– Es nebūtu ar viņu apprecējusies. No otras puses – mans prieks ir divi lieliski bērni. Un viss noticis tieši tā, kā bija jānotiek. Man ir žēl par to, kā tālāk risinājusies viņa dzīve, bet tā nav mana atbildība, un man nav ne dusmu, ne aizvainojuma. Atklāti sakot, tas, ka viņš no mums aizgāja, ir viens no labākajiem notikumiem manā dzīvē. Kaut arī tajā brīdī domāju, ka nomiršu.
– Tagad tu to jau spēj sevī salikt pa plauktiņiem?
– Es klausos sevī un cenšos pēc iespējas mazāk darīt pati sev pāri. Jo tas atspēlējās ļoti dramatiskā veidā – tā, kā es izdzīvoju dažus gadus aptuveni pirms desmit gadiem. Es vienkārši nespēju noticēt, ka tam tiku cauri. Bet tajā brīdī tu vienkārši dzīvo un dari. Un, kad liekas, ka vienīgais ceļš ir prom no šejienes, kāds tevi aizved līdz psihoterapeitam.
Desmit gadi pie psihoterapeita palīdzēja saprast, ka pirmajā vietā sev esmu es pati.
Jo tāda izjukusi tu arī nevienam nevari būt ne atbalsts, ne līdzbiedrs.
– Paldies, ka tu runā par šo savu pieredzi. Daudziem joprojām nav viegli pieņemt psihoterapiju – sak, ko tas svešais cilvēks par manu dzīvi sapratīs, un tas ir nenormāli dārgi… Tu gāji desmit gadus!
– Tas ir dārgi, jāsaka godīgi – kamēr gāju psihoterapijā, dzīvoju uz iztikšanas robežas. Bija jāmaksā rēķini, sākumā pie manis dzīvoja bērni, darbs prasīja, lai esmu sakopusies. Bet es nenožēloju nevienu centu. Ja nebūtu to atļāvusies, nevaru iedomāties, kas ar mani būtu noticis.
Es zinu, ar psihoterapeitiem ir sarežģīti, var būt labs profesionālis un vienkārši nesaderēt vai nederēt tas virziens, kurā strādā. Man gadījās kā aklai vistai grauds – mana terapeite man bija cilvēciski pieņemama, un es viņu pieņēmu kā profesionāli. Iepriekš savā pagastā biju saskārusies ar grupu psihoterapiju – tā bija ļoti atklāta runāšana, un vairākām sievietēm palīdzēja pieņemt svarīgus lēmumus.
Arī mani tas noveda pie drosmīgā soļa ar diviem maziem bērniem pārcelties uz Liepāju, kur sākumā dzīvoju pie radiem un man nebija darba. Tikai pēc tam pieteicos konkursam un dabūju darbu bērnudārzā. Embūtē man bija savs draugu loks un darbs bibliotēkā, bet pietrūka kultūras komunikācijas. Liepāja bija gaišs uzrāviens, un es ar sirsnību tiku uzņemta literātu vidē, jo biju jau sākusi rakstīt dzejoļus.
– Tu pārcēlies uz Liepāju, jauns darbs, jauna dzīve – tad kāpēc atnāca tas, kas tevi varēja pilnīgi sagraut?
– Bet iepriekšējās lietas jau nebija atrisinātas, ne tas, kas jaunībā mani noveda pie zemās pašapziņas, ne tas, kā cīnījos, kad paliku viena ar diviem bērniem. Tas atstāj pēdas un liek dzīvot ar milzīgu vainas sajūtu par to, ko es varu dot saviem bērniem.
Tas, kas krājies 35 gadus, jau tur apakšā visu laiku bija, un tad notiek vēl kāda drāma, un tu pārlūsti. Pēdējais punkts bija mana tēva nāve, un tas bija dramatiski, jo pēdējos mēnešos mans inteliģentais tēvs pēkšņi bija nevarīgs cilvēks ārpus prāta. Tas bija pēdējais piliens, un es vairs nevarēju tikt tālāk.
Es arī zināju, ka darbu nedrīkstu zaudēt. Bet, kad atceros to laiku, ir sajūta, ka esmu dzīvojusi ar aizsietām acīm un visu laiku mēģinājusi sataustīt – kas jāizdara? Acis ir ciet, bet es daru. Tas arī ir iemesls, kāpēc nepabeidzu maģistrantūru izglītības vadībā. Es vienkārši nevarēju uzrakstīt vairāk par vienu lapu.
Man nebija bezmiega, bet bija pārmērīgs miegs. Nepārtraukti aizgulējos, vakarā pārnāc no darba un vēl paguli, atmosties, vakariņas neesi uztaisījusi, ej gulēt un atkal rītā aizgulies.
– Tas izklausās pēc – aizmiegu un beigās vispār vairs nemostos?
– Ai, kā man tā gribējās! Jo tad tu esi ārpus savām emocionālajām sāpēm. Tu dzīvo, nepārtraukti sāpēdams, un ar to citiem dari pāri, jo esi emocionāli trauksmains un uz daudz ko reaģē tā, ka vari sabojāt attiecības uz visiem laikiem. Kad guli, tu esi ārpus tā.
Es gan šajā periodā piedzīvoju arī pusotra mēneša ilgu bezmiegu – līdz roku trīcei, jo neesi gulējis, bet darbs ir jādara, tajā brīdī bērni vēl mācījās. Kad bija pavisam traki, mani bērni uzstāja, ka kaut kas jādara. Un es sāku terapiju. Sākumā bija briesmīgi.
Aizeju pie psihoterapeita, 45 minūtes raudu, samaksāju un eju prom.
Cits domā – un tu par to maksā naudu! Bet citur es nebiju tā ļāvusies raudāt. Un ārprāts, cik tas bija labi!
– Un tu izbridi cauri un atšķetināji savus mezglus?
– Nav sajūtas, ka tas nekad ar mani vairs nenotiks, taču es skaidri zinu, ka no tā ir izeja. Es par šo pieredzi runāju nelabprāt, bet izjūtu pienākumu runāt – jo tad, kad es bruku kopā, es nekur nevarēju atrast pozitīvu pieredzi. Tikai lasīju par situācijām, kur cilvēki vai nu izdara pašnāvību, vai reāli fiziski saslimst no tā, ka ilgstoši dzīvo ar depresiju.
Bet mana dzīve ir mainījusies, jo es desmit gadus cīnījos, un man bija brīnišķīgs palīgs. Tā sajūta kā tad, kad ilgi nav bijis lietus un beidzot uzlīst. Līdz aizkustinājuma asarām.
Terapijā tika uzraktas tādas lietas, ko es nekad nevienam neesmu teikusi, pilnīgi nevienam! Kad tagad mammai pastāstu, viņa jautā: kāpēc tu man toreiz neteici? Es nezinu, kāpēc. Bija pat tā, ka skolā vecāks puisis mani seksuāli aizskāra. Un es to nevienam nebiju teikusi. Man bija ļoti mīloša ģimene – bet es neteicu. Un tas krājās.
Pirmo reizi es to izstāstīju 50 gadu vecumā terapeita kabinetā, stāstīju un jutos kā tā mazā vienpadsmitgadīgā meitene. Tas ir tik briesmīgi, kad tevi skolā iespiež stūrī un aiztiek visās iespējamās vietās. Zina, ka tu vakarā nāksi uz akordeona pulciņu, un gaida, un tas nenotiek vienreiz, bet notiek atkārtoti. Un tu jūties netīra un negribi atklāt savu netīrību, kaut arī pilnīgi neesi vainīga, ka vecāks zēns tā dara.
Ej kā tāda aita un nevienam nesaki. Terapijā svarīgākais bija tas, ka es varēju uzticēties un to izstāstīt, atkal jūtoties kā tā mazā meitene un godīgi izbēdājoties. Es to varēju sevī izstrādāt, un terapeits man pateica, ka es neesmu vainīga.
– Varbūt daudzas no mums ko tādu nēsā līdzi līdz kapa malai?
– Jā, un tas izlien laukā neadekvāti – ja nenostājies pret to aci pret aci un nesaproti, ka tu nebiji vainīga un patiesībā tev vajadzēja vai nu viņam spert, vai pateikt pieaugušajiem. Saki nē, kliedz! Es klusēju. Man liekas, tagad meitenes nav tādas, viņas atļaujas kliegt.
– Pagājis ļoti ilgs laiks, kopš tu izšķīries. Kāpēc tev ar tavām skaistajām acīm un lakstīgalas balsi dzīvē nav ienācis kāds labs vīrietis?
– Nevar teikt, ka es esmu dzīvojusi kā mūķene. Bet, kad tu sevi vērtē zemu un nīcini ārā ar kādām domām vai darbībām, tad nav iespējams satikt sakarīgu vīrieti. Man ir veidojušās attiecības, bet neveiksmīgas attiecības, ar vīriešiem, kas dzer. Un pēdējos gados ir tomēr zināms vecums, 57 gadi, un vilciens ir aizgājis.
Man tiešām ir labi, es esmu komfortā, bet tas nenozīmē, ka gribu būt viena.
Taču es dzīvoju savu dzīvi, un visas jūtas atdodu kaķiem, to man ir trīs.
– Tev ir lieliski bērni! Ar dēlu tu pat kopā muzicē.
– Es arī ļoti baidījos, kā viņiem tālāk veiksies, redzot māti, kas nespēj izveidot sakarīgas attiecības, – bet viss ir labi. Es domāju, arī tas saistīts ar to, ka es gāju terapijā. Jo problemātiskas lietas jāsāk kārtot no senākā. Ja arī maniem bērniem pusaudžu gados kaut kas negāja viegli, tas, ka esmu sakārtojusies es, atstarojas uz bērniem. Jāvelk ārā dziļākā sakne.
– Tev ir vēl viens paralēlais, dziesminieces, ceļš, un Pauls, tevi klausoties, esot pasmaidījis kā saulīte?
– Jā, 1995. gadā Tukumā es uzvarēju Kurzemes reģiona Latvju ziņģē. Mani līdzjutēji sēdēja netālu no Paula un stāstīja, kā viņš sēdējis tāds nopietns, bet pasmaidījis, kad es parastā pelēkā kleitiņā uzkāpu uz skatuves un sāku dziedāt Mans brūtgāns ir jātnieks. Pēc tam es tiku trijniekā arī konkursā Dziesma manai paaudzei. Es 16 gadus biju ballīšu muzikante, un šad un tad joprojām izpalīdzu, kad kāds pazaudējis balsi.
– Esi aizgājusi no darba bērnudārzā – bet no kā tu dzīvo? Ar grāmatām var nopelnīt dzīvei?
– Protams, ka nē. Savācas no sīkumiem – dažādas tikšanās, darbnīcas, kāds koncerts kā dziesminiecei, kāds raksts. Četrus mēnešus gadā lasu lekcijas universitātē – prozas rakstīšanas pamatus. Bija diezgan dramatiski, kad kovida dēļ visu aiztaisīja ciet. Bet lietas pamazām sakārtojas. Tad es uzrakstīju pieteikumu AKKA/LAA autorstipendijai, man to iedeva, un esmu sākusi izpēti nākamajai grāmatai.
Gribu uzrakstīt romānu par Austru Pumpuri. Bet tur vajadzīga milzīga izpēte. Es viņu pazinu kā dziesminieci, bet man jātiek aiz tā publiskā tēla. Viņa ir man līdzīga ar to, ka savu spožumu sagaidīja vēlos gados un nebūdama akadēmiski izglītota vokāliste. Ļoti neparasts un harismātisks cilvēks. Vēl neviens teikums nav uzrakstīts, bet galvā tie grūstās jau aumaļām.
– Kuri ir tie mirkļi, kad tu saproti, ka esi laimīga?
– Tā atšķirība ar manu pagātni – ka tagad es tos mirkļus notveru nevis tad, kad tie jau garām, bet tad, kad tie ir. Tās ir ļoti dažādas lietas. Tas var atnākt, kad sēžu dīvānā ar kaķi klēpī, var atnākt, kad ar riteni braucu pa Liepāju un uzvēdī smaržas – liepa, vēlais jasmīns, šašlika smarža no pagalma… Tās visas ir laimes smaržas – kaut arī es gaļu neēdu jau piecus gadus. Un apziņa, cik labi, ka varu kustēties, esmu vesela.
Vai, kad dziesminieku koncertā dzirdu tik skaistu dziesmu, ka asaras birst. Bieži sajūtu laimi par to, ka mammīte no laukiem pārcēlusies un dzīvo tepat blakus – kad gribu, varu ar viņu sarāties, varu salīgt mieru un viņu apmīļot jebkurā brīdī. Tas ir tā laimīgi. Un tā rakstīšanas laime, kad turi pirmoreiz rokā savu grāmatu. Vai es pirms gadiem sešiem varēju iedomāties, ka kādreiz tā būs? Un tūlīt būs gatavs albums – pirms dažiem gadiem pat nevarēju iedomāties, ka rakstīšu dziesmas!
