Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Starp divām mājām
«Daudzi man jautā, kur es visus šos gadus esmu bijusi. 1968. gadā iznāca mana pirmā grāmata, 1982. gadā – otrā, un tad lielu laiku nebija nekā. Gandrīz četrdesmit gadus – pilnīgs klusums. Varētu domāt, ka esmu bijusi komā vai dzīvojusi ārpus valsts. Es biju nekur. Vienkārši dzīvoju. Kaut ko darīju, braukāju apkārt, un 2013. gadā sāku rakstīt grāmatu Klejojumu gadi. Grāmatā esmu it kā galvenā varone Sāra Rū, pati sev prototips. Piecos stāstos par Sāras Rū ciltskoku ir daudz kā no manas dzīves, un tomēr tā nav mana biogrāfija,» atzīst Alda.
No viņas stāstītā un grāmatā rakstītā veidosies šie Aldas atmiņu un apceru pieskārieni viņas dzīvei. Pārdomas par to, kā iekāpt savās kurpēs un par kaut ko kļūt.
«Mans tēvs Osvalds Darbiņš bija žurnālists, mamma Adelīna Darbiņa – angļu valodas skolotāja Rīgas 5. vidusskolā, Āgenskalnā, kura tagad ir Rīgas Valsts vācu ģimnāzija. 1948. gadā, kad man bija deviņi gadi, vecāki izšķīrās, un es cirkulēju no vienas mājas uz otru. Es nezinu, kā ir dzīvot visiem vienā mājā. Vairāk dzīvoju pie mammas, bet ar tēvu visu dzīvi man bija ļoti tuvs kontakts. Mēs neesam dzīvojuši kopā. Bet esam bijuši ļoti kopā. Katrs savā mājā.
Citi lasa
Vecākus izšķīra karš. Tēvs, būdams žurnālists, trīsdesmit devītajā gadā bija aizbraucis uz Krimu, un sākās karš. Viņš netika atpakaļ. Mēs ar mammu palikām Rīgā, satikāmies ar tēvu tikai pēc kara.
1945. gadā piedzima mans brālis Valdis, bet pa to laiku kaut kas bija noticis. Vecākiem vairs nebija kopsaucēja tālākai kopdzīvei. Kad viņi izšķīrās, brālis bija vēl mazs, un viņam ar tēvu neizveidojās īsti labs kontakts. Bet mums bija dvēseļu radniecība, un es tēvam par ļoti daudz ko varu pateikt paldies. Es no viņa pārņēmu dzīvesveidu. Tēvs rakstīja, un es arī visu dzīvi esmu rakstījusi. Dzīvojām Zaubes ielā, un es, tikko iemācījusies rakstīt, sacerēju ludziņas, kuras pagalmā apkārtējo māju bērni visi kopā spēlējām.»
Tēvs, ar kuru bija interesanti
«No tēva man ticis ceļošanas gēns. Man vienmēr paticis kaut kur klīst. Bērnībā tēvs visur ņēma mani līdzi. Brauca ar rakstniekiem pa Latviju, un es biju līdzi. Man ir fotogrāfija, kurā desmit gadu vecumā kādā izbraukumā esmu kopā ar Aleksandru Čaku, Jāni Sudrabkalnu un Valdi Grēviņu. Man bija ļoti laba bērnība. Interesanta, un tāda tā bija, lielā mērā pateicoties tēvam. Mums bija daudz par ko runāt. Tēvam bija vecs moskvičs, mēs arī uz Karpatiem aizbraucām. Tēvs man iemācīja ceļa stabiņu filozofiju. «Neizlaid no acīm ceļa stabiņu, Alda!» viņš man teica. «Tikko viens sasniegts, lūko pēc nākamā!»
Tēvs bija no tā latviešu avantūrista un bohēmista tipa, kas daudz ceļojuši pa pasauli un ar visu ko nodarbojušies. Trīsdesmitajos gados studējis Vīnē, bijis gan ķīmiķis, gan fotogrāfs, gan žurnālists. Pirms apprecējās ar manu mammu, Rīgā bija dzīvojis bohēmiskā dzejnieku un rakstnieku komūnā, kurā bija arī Austra Skujiņa. Dzejoli Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot Skujiņa ir veltījusi manam tēvam.
Viņiem bijis arī īss romāns, bet nelaimīgā mīlestība, kuras dēļ Skujiņa ielēca Daugavā, viņai bija cits.
Kara laikā tēvs nonāca padomju pusē, strādāja frontes avīzē Latviešu Strēlnieks. Viņiem pieklīda kāds suns, kuru mans tēvs nosauca par Frontiņu. Pārnākot no kara, tēvam bija sapnis – sava avīze –, ko viņš arī realizēja, nodibinot laikrakstu Rīgas Balss. Osvalds Darbiņš bija pirmais tās redaktors. Uztaisīja maza formāta avīzīti, kādas bija trīsdesmitajos gados.
Drukāja ne tikai ziņas, bet arī romānu, kas gāja turpinājumos. Mīļais Dievs, kāda ažiotāža bija pie avīžu kioskiem! Rindas stāvēja. Cilvēki cits citam avīzi no rokām rāva ārā. Tēvs labu laiku tādā stilā to taisīja, līdz lielie partijnieki attapās, ka tā taču ir buržuāziskās Latvijas parauga avīze. To slēdza, tēvu pārcēla trimdā uz Cīņas redakciju. Vēlāk daudzus gadus viņš strādāja par redaktoru televīzijā.
Mamma manis un brāļa dēļ atteicās no personiskās dzīves. Viņai arī bija iespēja apprecēties. Tas cilvēks, kurš gribēja būt kopā ar mammu, man patika, bet viņa palika viena. Rūpējās par mums ar brāli, pārlieku. Viņai bija smaga bērnība, tāpēc gribēja pasargāt mūs no grūtībām.
Pirmajā studiju gadā es nonācu slimnīcā, kādā reizē pie manis satikās abi vecāki. Mamma vēlāk teica, ka tikai tagad saprotot, kādu cilvēku kādreiz zaudējusi. Tas ir – manu tēvu. Meža kapos arī viņi ir šķirti. Tēvs četrvietīgā kapavietā guļ viens. Mammai blakus ir mans brālis, un man ir vieta pie visiem. Es reiz tās vietas izstaigāju un nejutu no tām nekādu strāvojumu. Uzskatu, ka kapi ir vēl viens ģimenes dārziņš, kas jākopj, bet cilvēki, kuri tur apglabāti, ir tikai mūsu atmiņās.»
Baltais zvirbulis
«Mācījos 49. vidusskolā, kas tolaik atradās Skolas ielā. Tā bija veco laiku paraugskola ar trīsdesmito gadu tradīcijām. Gāju vienā klasē ar Latvijas laika ārlietu ministra Vilhelma Muntera bērniem. 1949. gada izvešanā viņus paņēma tieši no skolas, un direktore man pateica, ka es arī varēju tikt aizvesta, ja viņa būtu ziņojusi par grāmatām, kādas skolā devu citiem lasīt. Es biju zaļā vārna jeb baltais zvirbulis. Iestājos oktobrēnos, pionieros un paliku viena. Citi nestājās, un klases kolektīvs bija pret mani. Visi nāca no pilsoniskām Latvijas laika ģimenēm, kurās vecāki neatbalstīja tādas padomju būšanas. Mani vecāki nebija ne par komunistiem, ne par Ulmaņa piekritējiem, un mēs ar brāli tikām audzināti ļoti neitrāli. Atbilstoši laika garam, lai nebojātu mūsu bērnību un nepieradinātu mūs pie divkosības. Ļaujot mums pašiem vēlāk saprast laiku, kurā bijām auguši.
Mēs dzīvojām to dzīvi, kāda tā bija. Mājās netika svinētas ne Lieldienas, ne Ziemassvētki. Es lasīju visas padomju bērnu grāmatas – Timurs un viņa komanda, Pavļiks Morozovs.
Man ļoti patika Vilis Lācis, Annas Sakses Pret kalnu. Mājās, protams, bija gan Jaunsudrabiņš, gan Brigadere, arī Hamsuna darbi. Lasīju pilnu literatūras spektru un skolā mainījos ar grāmatām. Lai gan klasē biju atstumtā un no manis novērsās, ļoti forši draugi man bija puikas. Viņi mani pieņēma, bet tad notika liels skandāls. Viena puikas mamma ieradās skolā pie direktores ar grāmatām, kuras biju tam puikam iedevusi, un pateica, ka es izplatu pretpadomju literatūru. Tiku izsaukta pie direktores, un man aizliedza ar šo puiku draudzēties.
1957. gadā pabeidzot vidusskolu, citu iespēju, kā iet uz filologiem, man nebija. Arī Universitātē es biju savādāka, bet nekad nebiju viena. Man bija draudzenes, bet visu mūžu labākā saprašanās bijusi ar zēniem. Kursā bijām divdesmit meitenes un pieci puiši, no kuriem viens bija Ansis Epners. Lai gan biju atturīga, tajā konkursā uz Ansi es uzvarēju. Ne es koķetēju, ne kā citādi ārēji pievērsu sev uzmanību, bet tas, ko Ansis manī saskatīja, laikam bija kaut kas dziļāks.»
Ansis
«Universitātē Ansis, lai gan dzimis rīdzinieks, ieradās no laukiem, beidzis Mazsalacas vidusskolu. Viņu Mazsalacā izaudzināja trīs tantes. Tēvs viņam bija virsnieks, ilgu laiku Ansis domāja, ka viņu nošāva Litenē, bet pēc daudziem gadiem uzzināja, ka tēvs tika izsūtīts un gāja bojā Noriļskā. Augušam bez tēva, Ansim tā visu mūžu bija trauma.
Pirmajā kursā iepazināmies, trešajā kursā mums bija kopīga prakse, kopā braucām intervēt un rakstīt, mums bija interesanti, un ceturtajā kursā mums bija kāzas. Mēs no kursa bijām pirmie, kas apprecējās. Savu uzvārdu es nepaturēju, tolaik tā nebija pieņemts. Tagad esmu to izlīdzsvarojusi un, rakstot grāmatu Klejojumu gadi, pieņēmu lēmumu būt Alda Darbiņa Epnere. Bez domuzīmītes pa vidu uzvārdiem. Pirmā grāmata man iznāca kā Aldai Darbiņai, otra – kā Aldai Epnerei, un man kaut kas negāja kopā. Tagad es iekšēji nomierinājos. Esmu atguvusi savu identitāti.
Brīnos par cilvēkiem, kas bērniem dod divus vārdus, klāt vēl liek divus uzvārdus. Katrs vārds un katrs uzvārds uzliek savu enerģētiku.
Vislabāk ir visu mūžu dzīvot ar vārdu un uzvārdu, kuri iegūti piedzimstot. Vai arī darīt kā indiāņiem, kad viņiem, sasniedzot sešpadsmit gadu vecumu, dod iespēju izvēlēties sev citu vārdu, un tālāk dzīvot ar to, jo viena dzīves fāze tad ir beigusies. Un tālāk turpinās cita dzīve.
Ansis Epners ir ļoti liela manas dzīves daļa. Mums abiem tie bija četrdesmit divi gadi. Kad 2003. gada 3. aprīlī Ansis aizgāja, sāku domāt, kur tos tukšos gadus biju es, un sapratu, ka laikam nevarēju sadzīvot ar uzvārdu tikai Epnere. Ansis mani nenospieda un neapspieda, mēs abi bijām ļoti neatkarīgi. Divas ļoti spēcīgas planētas, bet savu bērnības planētu es biju kaut kur pazaudējusi.
Kādu nedēļu pirms Anša aiziešanas aizgāju pie astropsiholoģes. Viņa teica, ka mēs ar Ansi esam bijuši kā cibiņa ar vāciņu. Lai kas arī mums dzīvē pa ceļam gadījies, bijām satikušies īstie cilvēki. «Jūs esat ļoti līdzvērtīgi viens otram. Absolūti līdzvērtīgi,» viņa teica, un tas man bija liels mierinājums, ka neesam viens otram nodarījuši pāri. Ansis vēl augstskolas laikā sāka strādāt televīzijā, taisīja politisko raidījumu Globuss, strādāja arī Rīgas Balsī, ko mans tēvs bija dibinājis. Tad aizgāja uz Kinostudiju un bieži bija kaut kur prom. Kino paņem visu, un Ansis dzīvoja ļoti dinamiski.
Es sargāju māju, audzināju bērnus. Mēģināju rakstīt. Dagnijai bija trīs gadi, kad viņa reiz man prasīja: «Kad tu, mamm, stāsies laukā no tiem rakstniekiem?…»
Tā tiešām laikam ir briesmīga sajūta, kad cilvēks mājās ir un tomēr viņa nav.
Viņš ir kā spoks, un tas visiem ir smagi. Kristaps piedzima pēc liela laika. Man viss dzīvē notiek ar lieliem stardplaikiem. Arī rakstīšana. Mums mājās bija pulkstenis ar dzeguzi, un divreiz dienā tas pulkstenis ar īsu ķēdīti bija jāuzvelk. Es nekur nevarēju aizdoties pasaulē, jo man divreiz dienā vajadzēja uzvilkt pulksteni, pieskatīt bērnu. Gaidīt mājās Ansi, lai atkal viņu pavadītu prom. Tāpēc man bija tie garie gadi, kas citās izpausmēs palika tukši. Bet izrādās, ka tajos gados tomēr viss manī bija krājies, lai pēc trīsdesmit gadiem 1. augustā es piesēstos pie galda un mēneša laikā uzrakstītu grāmatu par cilvēka dzīvi. Es biju atgriezusies pie saviem astoņpadsmit gadiem, kad biju vēl savā ziņā ļoti harmonisks cilvēks. Paņemot atpakaļ savu uzvārdu, man viss aizgāja. Uzrakstot grāmatu, saviem klejojumu gadiem es pieliku punktu. Viss ir noticis.»
Kāds mūs ir savedis kopā
«Bērni uzauga paši, bija apzinīgi, labi mācījās, ļoti agri sāka strādāt. Dagnija beidza Dārziņskolu, pēc tam Mūzikas akadēmiju. Viņa ir flautiste, strādā Doma kora skolā, arī vienā labā bērnudārzā par muzikālo audzinātāju. Viņai ir sava grupa, kurā turpina spēlēt flautu. Dagnijas vīrs Aigars ieguva ekonomista izglītību. Meitas ģimenē ir izauguši mani vecākie mazbērni Lauma un Matīss. Lauma beidza Mūzikas akadēmiju. Matīss ir diriģents, dzied korī Latvija.
Dēla ģimene ir mākslinieki. Kristaps Mākslas akadēmijā studēja vizuālo komunikāciju, savā mākslā izmanto modernās tehnoloģijas. Apprecējās ar kursabiedri Ievu. Kristaps iet uz augšu pa spirāli, bet Ieva uzšāvās kā raķete, dabūja Purvīša balvu. Arī Kristaps bija tai nominēts. Viņa nesenā dalība izstādē Arsenālā man bija liels pārsteigums. Viņi ir interesanta ģimene – ļoti bieži prom pasaulē, arī tagad uz veselu gadu dabūja radošas iespējas Berlīnē. Aizbrauca kopā ar bērniem. Lūcijai ir vienpadsmit gadi, viņa tur mācās starptautiskajā skolā, piecgadīgā Karlīna iet bērnudārzā. Apbrīnoju sava dēla ģimeni. Viņa abi ar Ievu ļoti jaudīgi strādā un atrod laiku arī bērniem, lai viņus izglītotu un būtu kopā ar viņiem.
Mēs ģimenē visi esam sanākuši kopā nevis nejauši, bet gan kāds mūs ir savedis, lai mēs cits no cita mācītos.
Mans znots Aigars nāk no Latgales, vedeklai Ievai tēvs ir sibīrietis. Visi esam ļoti dažādi, bet mēs turamies kopā. Zināma krīze mums bija pēc Anša aiziešanas. Dažus mēnešus pēc Anša nāves es aizbraucu pie Elejas Veronikas. «Viņš savu bija padarījis,» viņa teica. Kad gāju jau prom, Veronika vēl pateica: «Viņš nāks atpakaļ ar vienu savu mazbērnu, kas vēl nav piedzimis…»
Tas būs interesants, bet ne pārāk viegls liktenis tam bērnam. Ansis dzīvoja ļoti sarežģītu dzīvi. Savas problēmas, kas viņam bija iekšā, viņš iznesa, lielā ātrumā nesoties pa dzīvi. Viņam viss notika nepārtrauktā kustībā. Tikai tā viņš varēja sevī apslāpēt to, ar ko, būdams ļoti komunikabls cilvēks, tomēr nespēja ne ar vienu dalīties. Ansis visu laiku ar kaut ko aizrāvās, un tas viņu glāba. Viņš zināja savu diagnozi. Viss notika pusotra gada laikā…
Kad paskatos atpakaļ, man nav neviena pārmetuma. Mums kopdzīve nebija viegla, bet tā bija interesanta. Viss ir noticis tā, kā tam bijis jānotiek. Arī es galveno esmu padarījusi, uzrakstot šo grāmatu. Kristaps ir maketa autors, uz vāka ir Lūcijas zīmējums.»
Dzīvoju savu dzīvi
«Esmu strādājusi dažādās avīzēs, arī televīzijas bibliotēkā un filmu arhīvā Āgenskalnā, kur man ļoti patika. Bibliotēkā nāca interesanti cilvēki. Piemēram, mākslinieks Ēriks Ošs. Viņš teica: «Alda, es uzreiz varu pateikt, ka atpakaļ neko nenesu!» «Ko tad man darīt? Neko jums nedot?» jautāju. «Nu, tā ir jūsu darīšana…» Man nebija nekādu instrukciju, ko ar tādu Ošu darīt. Nupat vasarā satiku Ēriku uz ielas. Viņš mani uzrunāja un teica: «Es eju un ļoti bieži par tevi domāju. Tev iekšā bija kaut kas netverams, par ko tu nerunāji, ko nestāstīji, bet es nevaru tevi aizmirst, kaut gan pagājuši tik daudzi gadi.»
Mana pārvietošanās pa ielu tagad notiek ar palīglīdzekli – rollatoru, jo 2017. gadā nokļuvu satiksmes negadījumā, un 2. slimnīcā man kāju salika kopā pa gabaliņiem. Kopš tā laika man ir fobija iekāpt sabiedriskajā transportā.
Kad pilsētā kaut kur jānokļūst, iztērēju lielu daļu pensijas, lai brauktu ar taksi. Līdz tirgum un Splendid Palace tie ir trīs eiro, līdz bibliotēkai dārgais projekts – sešarpus eiro, bet tā ir mana brīvība. Līdz satiksmes negadījumam es daudz ceļoju. No Anša mantotās mājas pārdevu dažus dzīvokļus, un man bija līdzekļi. Pirmajā ceļojumā kopā ar mazmeitu Laumu devos uz Londonu, kur nodzīvojām veselu mēnesi. Otrajā ar mazdēlu Matīsu apceļojām visu Angliju. Bijām Velsā un Skotijā. Anglijā esmu bijusi piecas reizes. Es tur noteikti esmu dzīvojusi iepriekšējā dzīvē. Piecus gadus vasarās ar prāmi braucu uz Stokholmu, esmu bijusi Gotlandē. Francijā pabijusi divas reizes. Viseksotiskākais un tālākais ceļojums man bija uz Izraēlu. Kas uzkāpj Jeruzalemē, nokāpj lejā no tās cits. Es to piedzīvoju.
Mans ceļotāja gēns ir no tēva. Daudzi brauc atpūsties, bet es vienkārši braucu.
Nicā nogāju sešus kilometrus garo Angļu promenādi gar Vidusjūru. Kas tas bija par kaifu! Fotografēju visas saules fāzes. Pagājušajā vasarā tepat Latvijā nonācu priestera Andreja Mediņa valstībā Bruknā, kas mani apbūra. Tur mani pārņēma Stounhendžas sajūta. Stounhendža ir mana svētvieta. Trīs reizes esmu tur bijusi. Staigāju tiem akmeņiem apkārt un nevarēju no tiem aiziet. Un arī Brukna ir viens no maniem pēdējā laika lielākajiem notikumiem dzīvē.
Kopā ar Ansi ļoti maz kaut kur bijām. Darba braucienos nekad viņam līdzi nebraucu. Mums bija noruna – kino dzīve ir viņa dzīve, mana dzīve ir mana dzīve. Abi kopā bijām Prāgā, kur mēs braucām pirkt suni. Pēc Anša aiziešanas man bija vajadzīgi daudzi gadi, lai es aptvertu jauno situāciju. Satiku dakteri Pēteri Kļavu. Jautāju, kāpēc tas ir tik grūti? Kad es varēšu beidzot sākt dzīvot savu dzīvi? Kļava pazina Ansi. Teica, ka viņam piemitusi ļoti spēcīga enerģētika un mēs abi enerģētiski bijām ļoti sasaistīti. Tas pārcirtiens, kad vienu pusīti no manis paņēma projām, bija ļoti mokošs, kā tas notiek, kad aiziet viens no dvīņiem. Man vajadzēja gadus, lai es tiktu ar to galā un varētu sākt dzīvot savu dzīvi ar savu asinsriti. Es pārgāju dzīvot uz Anša istabu, noregulēju savus uzvārdus, un viss lēnām sakārtojās.
Esmu sapratusi, ka ne vectēvs ir ciltskoka sākums, ne mazbērns tā noslēgums. Viņi tikai sasien laikus. Kā mistiskie Stounhendžas akmens krāvumi.»
