Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Man dažkārt patīk neko nezināt par cilvēkiem, pie kuriem braucu. Par Raimondu zināju vien to, ka viņš ir strādājis par miesassargu un tagad atgriezies Preiļos, kur apņēmies iedibināt boksa tradīcijas. Kad Raimonds iznāca no savas pirts, kur pēc tam notika mūsu saruna, lai sasveicinātos, nodomāju – būs grūti. Raimonda stāja un seja liecināja, ka šis vīrs dzīvē ir daudz ko piedzīvojis. Ass skatiens, lauzts deguns, ieturētība pirmajā brīdī.
Pirtī mūs gaidīja uzklāts galds ar uzkodām, ābolu sulu no Raimonda mammas un, protams, šmakovka no kaimiņa.
Uz asmens
Kad biju mazs, tēvs man nopirka boksa cimdus, bet pats bokss tolaik izpalika. Tā vietā bija citi cīņas sporti, kā jau padomju laikos – puslegāli, pusnelegāli. Ar boksu sāku nodarboties salīdzinoši vēlu – 20 gadu vecumā, kad sāku studēt Rīgā.
Citi lasa
Dzīve mani aizveda uz Jelgavu, tolaik tur neilgu laiku bāzējās Speciālo uzdevumu vienība. Pēc tās reorganizācijas jutu, ka jāiet tālāk, jāsoļo pa sevis noteikto ceļu. Nonācu Rīgā un divdesmit gadu nostrādāju Iekšlietu ministrijas speciālajos spēkos, darbs bija saistīts ar pretterorismu un cīņu ar organizēto noziedzību.
Darba uzdevumos ietilpa krīzes situāciju atrisināšana, ķīlnieku atbrīvošana, īpaši bīstamu noziedznieku aizturēšana – algoti slepkavas, pašnāvnieki, reketieri utt.
Esmu piedalījies vairāk nekā 400 operācijās. 2006. gadā darbā guvu nopietnu traumu, bija nepieciešama operācija. Sešus gadus vēlāk, esot pulkvežleitnanta pakāpē, atvaļinājos.
Strādājot uz naža asmens, pēc 20 gadiem speciālajos spēkos šķita, ka ir iestājusies rutīna. Toreiz ar pamatalgu bija par maz, tāpēc piepelnījos, piestrādājot par miesassargu un krogu iekšā laidēju un ārā metēju. Esmu strādājis visos tā laika fashion krogos: Pulkvedim neviens neraksta, Sarkans, Hedonija… Tad nāca piedāvājums strādāt par miesassargu ārzemēs. Iesākumā nedaudz pastrādāju Spānijā. Tā kā zināju franču valodu, pēc tam man piedāvāja braukt uz Franciju pieskatīt kāda ļoti bagāta cilvēka meitu. Tas bija sezonāls darbs, kamēr meitene atpūšas.
Iesākumā darīju ierobežotākus darbus, piemēram, atbildēju par klienta fizisko drošību, vadīju limuzīnu. Brīdī, kad esi sevi pierādījis, seko nākamais piedāvājums, jau nopietnāks. Šajā nozarē čaļi no Baltijas labi kotējas, laikam uzticami. Viņu nav daudz, bet, ja ir, tad strādā labās pozīcijās. Tādā darbā ir svarīgi saglabāt savu es. Līmenī, kurā atrodies, ir ļoti grūti noturēties, lai tevi cienītu un lai vienlaikus būtu izteiktas darba attiecības. Robežas pārkāpt nedrīkst. Starp mani un darba devēju vienmēr jāpaliek distancei. Tas ir viens no maniem darba ētikas kodeksiem. Es nekad nepietuvošos par tuvu, jo pretējā gadījumā tas var slikti beigties.
Uzticība, godprātība, disciplīna – tās ir īpašības, kuras visvairāk nepieciešamas šajā biznesā, kas, protams, tiek augsti vērtēts un arī apmaksāts.
Ir daudz tādu gudrinieku, kuri uzreiz mēģina fīrēties, tuvināties. Esmu viņiem teicis: «Džeki, nedariet tā. Tas ir tavs pirmais solis, lai šķirtos. Iespējams, tagad baudi čomisku gaisotni, bet, tiklīdz kļūdīsies, no tevis tiks prasīts ļoti daudz.»
Vēl viens noteikums: nekad darba devējam nesaki – nevaru. Es vienmēr saku – ok. Un nereti pēc tam domāju, kā to dabūt gatavu. Vienmēr ir risinājums un izeja, pat krematorijā caur skursteni. Līmenī, kurā strādāju, neviens uzdevums nebija vienkāršs. Nav runas par braucienu uz lielveikalu pēc pārtikas. Arī tas jādara, turklāt jāzina, kas katram no viņiem garšo, kas ne. Galvenokārt tie ir organizatoriski darbi, kurus jāspēj paveikt.
Piemēram, mēs piecus mēnešus esam uz jahtas Vidusjūrā, un man ir jāorganizē nākamie pieturpunkti, tāpēc jāstrādā vienā sazobē ar kapteini un stjuartiem. Uz jahtas serviss ir lielāks nekā pieczvaigžņu viesnīcās. Braucot uz nākamo krastu, man jāzina, kurš bīčs vai Michelin stars restorāns būs labākais, kur būs labākais ēdiens, labākā pica, mūzika, kur pulcējas fashion un celebrities cilvēki.
Bieži vien gadījās, ka pie blakus galdiņa restorānā vai uz blakus zviļņa pludmalē atradās ļoti odiozas personības – šeihi un viņu ģimene, Kima Kardašjana ar savu svītu, itāļu modes ikonas, Holivudas zvaigznes vai gangsteru smagsvari.
Desmit gadu laikā redzēju, kā vienas un tās pašas megajahtas nepārtraukti migrē pa Sardīniju, Korsiku, Maļorku, Ivisu vai Sentropēzu, mainoties kā biljarda bumbas uz galda. Reti kāda no jahtām aizpeld, lai nozustu, ja nu vienīgi ziemas periodā uz Karību salām vai šipjardu remontēties.
Daudzām pasaulē zināmām slavenībām Monako pieder īpašumi, apartamenti. Maģiskais Džonsons, Silvestrs Stallone, Sīls, Bono – tie ir cilvēki, kurus tur var satikt pavisam nejauši, ejot pa ielu. Reiz savējos vedu uz ballīti pie Leonardo di Kaprio, kurš ik gadu rīko labdarības pasākumu. Ievērojama daļa bagātnieku domā, ka viņi ir spējuši pārvarēt gravitācijas spēku. Es tā nedomāju. Patiesībā arī viņiem ir daudz problēmu – cilvēciskās attiecības, slimības un daudzas atkarības.
Par sievietēm tajā pasaulē ir atsevišķs stāsts. Ar viņām tur notiek kaut kas neparasts. Par to runājot, nevar nesmaidīt. Es neko nestāstīšu par cilvēkiem, pie kuriem strādāju, bet varu pastāstīt par to, ko esmu redzējis apkārt. Iedomājies, ģimenē katram ir platīna bezlimita karte. Jebkurā brīdī ir iespēja ieiet veikalā, lai nopirktu Chanel kolekcijas somiņu par 10 000 eiro no otrreiz pārstrādātiem plastmasas maisiņiem. Un šādus pirkumus var atkārtot ik dienu, bet nauda nebeidzas. Taču tik un tā sievietes šajā sabiedrībā pamanās izspēlēt situācijas, ka viss ir slikti.
Kad ir izkāpusi no privātā džeta lidostā, kur viņu sagaida smaidoši lidostas darbinieki, menedžeri, limuzīnu šoferi, miesassargi, viņai tik un tā viss ir slikti. Tā ir diezgan izplatīta lieta. Man jau šķiet – ja esi ticis pie vistas, kas dēj zelta olas, tad tā jānēsā uz rokām. Tas pats attiecas uz bērniem, kas nereti ir izlaisti. Tajā sabiedrības līmenī ir bērni, kuri kabatas naudā ikdienas saņem pat 800 eiro. Kad viņi ieiet veikalā, pārdevēji smejas, sakot: «Ko tad šoreiz pirksi? Tu jau esi paguvis izpirkt visu veikalu.»
Es neesmu lēkātājs, tāpēc visus 10 gadus strādāju pie viena cilvēka. Viņš ir cēlies no Austrumeiropas valsts. Viņš un viņam līdzīgi labprāt strādā ar baltiešiem, jo uzskata, ka tie ir eiropeiskāki, elastīgāki, ar augstu darba ētiku.
Biju nolēmis, ka, sasniedzot piecdesmit gadu vecumu, metīšu mieru, bet pandēmijas dēļ nācās šo soli spert nedaudz agrāk. Tas nav viegls darbs – ne tik daudz fiziski, cik mentāli, jo visu laiku nosacīti esi koncentrējies uz to, ko dari un par ko atbildi ar savu galvu.
Vienmēr, kad braucu strādāt, uzlādēju sevi kā akumulatoru, jo zināju, ka simts, simt piecdesmit dienu strādāšu bez brīvdienām.
Es to saku vārda vistiešākajā nozīmē – šajā laika posmā brīvu dienu nav. Celies, strādā. Atkal celies un atkal strādā, līdz nedēļas vidū nesaproti, kas šodien par dienu. Tā pagāja 10 gadi. Tagad esmu harmonijā. Tāda dzīve bija manis paša izvēlēta. Šis dzīves posms bija ļoti, ļoti interesants. Ne visiem cilvēkiem ir gadījies pieredzēt to, ko izdzīvoju, redzēju es. Katra diena ir kontrastiem bagāta – piedzīvojumi, adrenalīns, komandējumi. Jautājums – vai vari to izturēt 30 gadu.
Protams, šāds darbaholisms ir arī ar mīnuszīmi, es ne tik daudz uzmanības pievērsu savai ģimenei, it īpaši meitai. Kad 150 dienas bija apritējušas, sakrāmēju čemodānu un ar piepaceltām jūtām braucu mājās pie sievas, meitas un mammas. Vai pēc šāda maratona man nevajadzēja 150 gramu? Nē, alkoholu es nelietoju.
Uzskatu, ka katrs pats meklē un atrod savu veidu, kā atslābināties. Vienam vajag pieliet mūli, citam noskriet maratonu, cits ņem telti un iet mežā, bet vēl kāds pasēž pie sava dīķa uz laipiņas, vērojot putnus, kukainīšus un citas lietas, kam ikdienā lielākā daļa nepievērš uzmanību. Kad atgriezos šeit, bija nepieciešama kāda nedēļa, kamēr aklimatizējos un spriedze atkāpās. Telefonu vēl kādu laiku pēc inerces nelaižu ārā no rokām, gaidot kārtējo uzdevumu, – pat ejot uz tualeti.
Ir patīkami iesēsties savā vecajā BMW X3 un priecāties, cik šī mašīna labi ripo, salīdzinot ar milzīgo Rolls Royce.
Pēdējie desmit gadi, ko pavadīju ārzemēs, pateikšu godīgi, galvenokārt bija brutāla naudas pelnīšana, lai vismaz daļēji realizētu savus sapņus. Septembrī sazinājos ar savu bosu, teicu, ka eju finišā taisnē, grasos atvērt savu boksa klubu. Lēmums tika pieņemts ar sapratni un cieņu, kas vēlreiz man apliecināja, ka viss tika darīts ar godu.
13Th Round
Esmu Preiļos nopircis zemi, šo to uzbūvējis, izveidojis klubu, un man vairs nav ne kapeikas, bet esmu laimīgs. Divdesmit gadu pavadīju vienā darbavietā, nu jau kādu laiku šī grāmata ir aizvērta. Desmit gadu pavadīju Monako, arī šī grāmata ir nolikta plauktā. Tagad esmu atvēris jaunu grāmatu – lasu un eju tālāk.
Es par šo klubu domāju naktīs, ģenerēju idejas. Apstākļi mani pamudināja to darīt. Preiļos to vajag. Esmu patriots, lai gan ilgu laiku esmu bijis prom. Man gribas Preiļos aizsākt boksa tradīcijas. Nav svarīgi, kas sekos pēc manis. Uz kluba emblēmas esmu uzlicis dibināšanas gadu EST. 2020. Atskaite sākas no šā brīža. Ja no Preiļiem izaugs labs čempions, tad kāpēc ne?
Lai cik tas būtu jocīgi, Preiļos pat sporta zāles nav, kas būtu domāta visai pilsētas sabiedrībai, ja neskaita tās, kas pa pagrabiem izsētas.
Ir sporta skola, bet tas gluži nav tas, ko būtu pelnījuši Preiļu novada iedzīvotāji. Tāpēc man klubā 13Th Round gribas arī trenažieru zāli atvērt, lai ir viss, kā pienākas. Kad atgriezos Preiļos, 25 dienu laikā pats ar savām rokām izremontēju kluba telpas. Vienīgi dušu uzflīzēja vecs paziņa Voldemārs – melnā josta flīzēšanā.
Latgalē ir neskaitāmi daudz brīvu nišu, vajag tik strādāt. Piemēram, Preiļos ražo sieru suņiem. Pasaulē šādas preces nebija. Tagad ir. Ir arī Leļļu muzejs, Moto&Metal Nester Custom Art gallery, uz kurieni brauc cilvēki no visām malām, lai apskatītu.
Kopš esmu atgriezies Preiļos, nereti uz ielas satieku savus vienaudžus, kuri man jautā – ar ko es tagad nodarbojos. Kad atbildu, ka esmu atvēris boksa klubu, dažkārt nākas dzirdēt frāzi, ka tagad jau vairs mierīgi nevarēs pa ielu pastaigāt. Uz to es atbildu, ka tieši pretēji – turpmāk uz ielām būs mazāk gopņiku. Tagad viss ir mainījies, boksā netrenējas tikai divnieku karaļi, boksam lielākoties pievēršas teicamnieki, mūziķi, ārsti, aktieri.
Tagad šos puikas, kuri nēsā brillītes un kuriem uz pleca ir saksofons, uz ielas vajadzēs respektēt. Vīrietim jābūt džentlmenim dzīvē, bet ringā jāboksējas pēc boksa noteikumiem. Tāpat kā dzīvē – tev jābūt kodeksam, pēc kura tu dzīvo. Ja tev šāda kodeksa nav, arī ringā un dzīvē uzvedies netīri. Es pieturos pie saviem likumiem, kurus cenšos nepārkāpt – nemelot, būt godīgam, nedarīt citiem to, ko pats uz savas ādas nevēlos izjust.
Viens vīrs man teica, ka viņa sieva dēlu uz boksa klubu, kura nosaukums ir 13Th Round, nevedīšot. Atbildēju, ka skaitlis 13 stiprus cilvēkus padara vēl stiprākus.
Es klubam devu šādu nosaukumu, jo man pašam dzīve ir kā 13 raunds. Mūsdienu profesionālajā boksā 12 raundi ir griesti. Savā ne tik garajā boksa karjerā es nekad tik daudz neesmu boksējis. Esmu boksējies tikai amatieru līmenī četrus raundus pa divām minūtēm vai trīs raundus pa trim minūtēm. Dienests bija pirmajā vietā, un nenormētais darba laiks neļāva īsti sasniegt augstus rezultātus sportā. Kaut gan – 1999. gadā Olainē uzvarēju starptautiskā turnīrā Lāčplēša kauss. Pa naktīm strādāju naktsklubā, bet pa dienu braucu uz cīņām.
Pēdējā trīs dienu turnīra dienā biju tā pārguris no negulētajām naktīm, ka finālcīņā izmetu labo āķi, un mans pretinieks, izteikts turnīra favorīts bija uz dēļiem, nespēja atjaunoties, lai turpinātu cīņu. Acīmredzot mans organisms saprata – vai nu visu beidzam pašā startā, vai līdz finišam benzīns var būt par īsu.
Man dzīvē bieži vien ir bijis tā, ka noej distanci ar izgrieztām potītēm uz bezspēka robežas un tev pasaka, zini, vecīt, diemžēl ceļš vēl būs jāturpina.
Atceros kādas mācības dienestā. Mēs ejam uz pēdējo punktu. Ir nenormāls pārgurums, ceļi no iešanas jau griežas ārā. Mēs zinām, ka pēc leģendas galapunktā mūs evakuēs helikopters. Kad nonāc galā, tev pasaka, ka helikoptera nebūs, tā vietā būs mašīna, kas atrodas 30 kilometru tālāk. Lūk, tas ir 13 raunds. Nav variantu, tu taču nenokritīsi un negulēsi, neviens tevi nenesīs, sakožam visi zobus un ejam līdz galam.
Ar dūrēm uz dejām
Kaifs dzīvē ir tad, ja vari dzīvot kontrastos. Es varēju strādāt mežā vai laukos, dubļos līdz potītēm, melnu muti. Un tad ir nākamais mirklis – 36 stundas, kuru laikā esmu Rīgā ar sapakotu čemodānu. Un pēc četrām stundām jau esmu citā pasaules malā, garāžā kurbulēju Rolls Royce vai Lamborghini. Kalni, jūra, palmas, raibs gar acīm no luksusa dzīves.
Kad biju mazs, man patika zīmēt. Tā kā ne vecāki, ne es tam nepievērsu īpašu vērību, šis talants palika neattīstīts. Vēlākos gados pie zīmēšanas atgriezos, bet sapratu, ka man pietrūkst akadēmisko zināšanu, lai sāktu zīmēt. Galvenais ir uzdrīkstēties.
Savulaik aizgāju uz mākslas studiju pie Māra Abiļeva, viņš man iedeva pasteļkrītiņus, nolika priekšā kompozīciju un teica – zīmē, ko redzi un jūti.
To darot, mācījos atraisīties. Tās bija vienreizīgas izjūtas, kad saproti, ka kaut kas rodas ne no kā.
Itālijā man paveicās – staigājot pa Dženovas vecpilsētu, ieraudzīju mākslas studiju. Tā piederēja Lorenso Kastello. Izrādījās, viņš ir portretists un leģendārs ar to, ka viņa glezna – Anglijas karalienes Elizabetes portrets – atrodas pie pašas karalienes. Viņa principā gleznas no māksliniekiem nepieņem. Tā nu es sāku mācīties pie Kastello.
Tā bija vienreizīga pieredze. Uzskatu, ka vajag atļauties un darīt. Tāpat arī iemācījos spēlēt saksofonu. Preiļos pilsētparkā kaimiņos kādreiz dzīvoja Preiļu orķestra vadītājs, kurš nāca pie mana fātera dropēt. Vienā no reizēm viņš līdzi atstiepa saksofonu un nedaudz paspēlēja. Kādu laiku instruments palika pie mums. Man iepatikās saksofons, sāku klausīties mūziku, kurā šis instruments skan, līdz izlēmu, ka jāiemācās spēlēt pašam, un pie superjauka pasniedzēja Jāņa Jansona apguvu saksofona spēles pamatus.
Dažkārt, kad dzīvē kaut kas atgadās ar citiem, uzdodu sev jautājumu: «Kāpēc tas nenotika ar mani? Kāpēc esmu pasargāts?» Vienīgā atbilde, ko esmu guvis, – iespējams, es lietas daru daudzmaz pareizi, un tāpēc kāja neslīd. Lai gan tīņa gados biju no viena grāvja otrā. Gāja visādi. Katru sestdienu un svētdienu gadījās ielas kautiņi. Biju sašūts no vienas vietas, klāts ar rētām. Deguns bijis salauzts.
Cilvēki man nereti jautā, vai deguna formu esmu ieguvis boksā. Man jāsaka, ka boksā ne reizi neesmu guvis nevienu nopietnu traumu. Tas viss ir no ielas.
Ballēs un diskotēkās kautiņi notika regulāri, tie bija tādi laiki, taču kautiņi notika godīgi. Neviens negāja uz policiju rakstīt iesniegumus, sašuvām pārsistās rokas vai uzacis un nākamajā sestdienā atkal devāmies cīņā. Balle bija otrā plānā, galvenais – pacīnīties. Loģiski, ja aizbrauc uz svešu teritoriju, būs jāaizstāvas.
Mēs braukājām apkārt ļoti daudz, visaktīvāk vingrojām Aglonā un Aglonas stacijā. Bieži vien vicojāmies bars pret baru. Bija arī reizes, kad braucām divatā ar labāko draugu uz ienaidnieka teritoriju, zinot, ka mūs tur negaidīs ar sarkano paklāju. Varbūt izklausās skarbi, bet šodien cilvēki cits pret citu kļuvuši nežēlīgāki, nodevīgāki, egoistiskāki, nekā tas bija manos laikos.
Atceros, mans treneris Jānis Muižnieks man un citiem bokseriem, kad mēdzām zaudēt kontroli ringā, teica: «Bokss nav šahs. Ringā ir jādomā.»
Tie, kas prot domāt, dzirdēt treneri, sportā sasniedz augstus rezultātus. Kā es mācīšu domāt saviem audzēkņiem? Neko jaunu nevajag izdomāt, viss jau eksistē. Ir tāda slodzes metode, proti, tu aizej uz šautuvi, paņem ieroci, pielādē. Pozīcijā stāv stikla glāze, apgāz glāzi otrādi. Pēc tam izšauj pa mērķi, izlādē ieroci, atgāz glāzi atpakaļ un aizej uz savu sākuma pozīciju. 90 procenti nesagatavotu cilvēku neapgāzīs glāzi atpakaļ, izšaus un aizies, neapgāžot glāzi.
Stāsts ir par spēju koncentrēties uzdevumam no sākuma līdz beigām, jo dzīvē šīs iemaņas ļoti noder it visur. Man šī spēja palīdzēja, strādājot gan par miesassargu un privāto asistentu, gan dienējot speciālajos spēkos. Tas ir ļoti saspringts darbs, kas no tevis prasa simtprocentīgu uzmanību. Ja to zaudē, seko sitiens, kurš var izrādīties liktenīgs gan dzīvē, gan boksā.
Pēc sarunas pirtī Raimonds mūs izvadā pa savu īpašumu, kurš pirkšanas brīdī bijis purvains un aizaudzis. Pēc Raimonda uzaicinājuma, ienākam viņa Ligzdā, kā viņš pats to dēvē. Tas ir ļoti mājīgs, pat nedaudz hipsterīgs dzīvojamais konteiners. «Tu neņem ļaunā, ka par savām darba attiecībām pēdējos desmit gados stāstu tik virspusēji,» viņš saka.
«Patiesībā jau par visu piedzīvoto varētu grāmatu sarakstīt, bet man jāpaliek lojālam arī pēc darba attiecību izbeigšanas.»
Raimonda boksa klubs atrodas Preiļu centrā. Ja mani šajā telpā ievestu un es nezinātu, kur atrodos, domātu, ka esmu nonācis kādā no Rīgas trendīgajām vietām. Pietrūkst vienīgi vīriešu frizētavas kādā stūrī. Zāle ir stilīga, gluži kā dizaina ikona. Pie melni krāsotajām sienām karājas ringu karaļu plakāti, vietām atsegti ķieģeļi. Zāle vēl nav paguvusi piesūkties ar sviedru upēm. Smaržo jaunie paklāji un inventārs. Kad pasaule atkal atgriezīsies ierastajā dzīves ritmā, šaubu nav, šis klubs kļūs par otrajām mājām ne vienam vien audzēknim, jo Raimondam piemīt viss, lai ap sevi pulcētu jaunos boksētājus: spēks, apņēmība strādāt, empātija, skarbums un milzīga dzīves pieredze, kurai šajā sporta veidā ir nenovērtējama nozīme.
