Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
19
-
2
-
0
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2010. gada 50. numurā.
Ballīšu muzikanti
«Iļģuciemā visi runāja: «Nu, ko tas trakais Voldis bērnu moka! Tik mazam spiež spēlēt klavieres.» Paps vēlējās, lai dēls nokļūtu uz lielās skatuves un būtu īsts mūziķis. Tas bija viņa sapnis, jo viņš pats bija muzikants no dabas, bez izglītības. Visu apguvis pašmācības ceļā. Jaunībā sitis bungas Iļģuciema ansamblītī, ko sauca MIHAVO. Tas bija salikums no tajā spēlējošo strādniekpuišu vārdu pirmajām zilbēm: Miša, Haris un Voldis. Viņi piepelnījās, spēlēdami ballītēs, un arī Raimonds jau no četrpadsmit gadu vecuma darīja to pašu. Kad Raimonds tajos gados uzgāja džeza āderi, viņš bija ar to pilnīgi pārņemts. Visas avīzes tolaik kliedza un bļāva pret džezu,» atceras Raimonda māsa Edīte Pauls-Vīgnere. «Raimonda ceļš mūzikā nebija viegls.
Citi lasa
Raimonda džeza universitātes bija ballīšu orķestri un ansambļi.
Mums Iļģuciemā balles notika tekstilfabrikas klubā. Raimonds tur spēlēja, un es reiz biju aizgājusi. Tur spēlēja arī Juhans Fadejevs. Viņš bija vecāks par Raimondu, pilnīgs dabas bērns. Ak, cik brīnišķīgi skanēja viņa saksofons!»
Edīte atceras tā laika iecienītākos Rīgas klubus, kuros notika deju vakari. «Populāras bija Māsiņas, Medicīnas darbinieku klubs. Slavenākā bija Ģilde pretī Filharmonijai. Tur arī es jaunībā kādas reizes uz ballēm esmu gājusi. Klubā Armatūra pie Pērnavas ielas klavieres spēlēja vēlāk populārs džeza popularizētājs. Viņš sevi uzskatīja par izcilu klavieru virtuozu, un viņam bija liela nepatika pret Raimondu. Daži mūziķu aprindās bija greizsirdīgi par to, ko Raimonds spēja, bet daudzi gribēja spēlēt ar viņu kopā. Būvstrādnieku klubā džeza orķestri izveidoja Raimonda Dārziņskolas klasesbiedrs Egils Švarcs. Viņi mācījās kopā arī Konservatorijā. Egils spēlēja kontrabasu. 1975. gadā viņš ar sievu dziedātāju Larisu Mondrusu emigrēja uz Vāciju.
Viens no tā laika talantīgajiem mūziķiem bija Gunārs Kušķis, izcils saksofonists. Viņš spēlēja arī klarneti, jo tolaik saksofons skaitījās nevēlams instruments, nācis no buržuāziskās pasaules kaitīgās ietekmes. Gunārs dzērumā nositās ar motociklu. Atceros, kā viņi klubā uz Ziemassvētkiem, kas tolaik bija aizliegti, spēlēja Klusa nakts, svēta nakts, Jūs, bērniņi, nāciet!, un pie šīs Ziemassvētku mūzikas cilvēki dejoja. Tas bija vienreizīgi. Pauls un Švarcs izveidoja pirmo estrādes sekstetu, kas radīja apvērsumu latviešu estrādes mūzikā.
Pirmā Paula dziesmu izpildītāja kļuva tolaik vēl Konservatorijas studente Valentīna Butāne. Kad 1957. gadā Filharmonijā nodibināja REO, par diriģentu un māksliniecisko vadītāju kļuva Ringolds Ore, Raimondu pieņēma par pianistu. REO dziedāja Aino Bāliņa, Larisa Mondrusa. Tieši Pauls Bāliņu ieteica Orem. Viņš igaunieti ar zemo balsi bija dzirdējis deju vakarā Māsiņās. Viņai bija ļoti mazas krūtis, un Kušķis izteicās: divas rozīnes uz vešas dēļa. Kušķis bija ļoti asprātīgs, unikāls cilvēks. Es viņus visus atceros, ar ko Raimonds kopā sāka.»
Dziedātājs numur viens
Kad jautāju par pirmo uzrakstīto dziesmu un kas to nodziedāja, Maestro tas laiks ir labā atmiņā. «Valentīna Butāne. Viņa bija klasiska operešu tipa dziedātāja. Tiem laikiem laba dziedātāja. Dziesma bija ar Dainas Avotiņas vārdiem Neaizsūtītā vēstulīte. Daiga Mazvērsīte kaut kur Radio fondos to atrada. Atceros, ka mēs tepat, šajās telpās, mēģinājām to ierakstīt. Tas bija 1956. gada pavasarī.» Tagad ir 2010. gada ziema un Raimonds Pauls pirms ieraksta Radio studijā ir atradis laiku vienas stundas sarunai. «Uzskatu, ka visu latviešu kultūru, kas saglabājās padomju laikā, paglāba Latvijas Radio,» Maestro par šo namu Doma laukumā ir daudz atmiņu un labu vārdu, bet mani interesē tā laika dziedātāji.
«Radio ierakstos ir saglabājušās Edgara Zvejas dziedātās dziesmas. Viņš bija Operetes teātra premjers. Zveja iedziedāja Mēs tikāmies martā, ko klausītāji acumirklī uzķēra. Pirmie dziesmu izpildītāji nāca no operetes. Cita neviena mums tolaik vēl nebija. Tad lēnā garā parādījās Zigfrīds Račiņš, Ojārs Grinbergs. Račiņš man Iļģuciemā bija kaimiņš. Kā puikam viņam bija kolosāla balss. Es viņu jau no tiem gadiem atceros. Račiņš nodziedāja Mežrozīti. Nu jau Račiņa sen vairs nav.»
Ar Mežrozītes uzvaru dziesmu aptaujā 1968. gadā sākās tautā ļoti populārā tradīcija – radioraidījuma Mikrofons latviešu dziesmu aptauja. Nemainīgi katru gadu par labākajām klausītāji atzina Raimonda Paula dziesmas, un tā tas gāja vai desmit gadu, līdz Maestro atteicās no tālākas līdzdalības dziesmu aptaujās. Pauls deva iespēju uzvarēt citiem.
Kad pajautāju, kurš, pēc Maestro domām, ir dziedātājs numur viens, nav ne mazākā pārdomu mirkļa. «Noteikti – Viktors Lapčenoks! Neapšaubāmi! Līdz šai dienai es viņu uzskatu par latviešu estrādes dziedātāju numur viens. To, ko viņš izdarījis, pagaidām vēl neviens cits nav spējis. Neņemot vērā visādas situācijas, kādas viņam dzīvē bijušas. To, ko viņš iedziedājis, tas ir zelta fonds.»
Un no meitenēm? «Nora nebija slikta, tomēr uzskatu, ka par Viktoru viņa bija kādu plaukstu zemāk.» Ambīciju dēļ? «Bet kuram no viņiem nav ambīciju? Kad strādāju Filharmonijas kolektīvos, koncertos un braucienos cilvēku būtība parādījās visvairāk. Man kāds gudrs cilvēks reiz teica: «Tikai neņem darbā precētu pāri! Tā uzreiz būs nelaime, un tu mocīsies. Tas atsauksies uz visu radošo procesu.» Un tā tas bija. Es nekad neaizmirsīšu, ka reiz tepat Radio rādīju Viktoram jaunu dziesmiņu. «Paklausies, Viktor, es tev te kaut ko uzrakstīju…» Neredzēju, ka Nora man pienākusi no aizmugures, tikai dzirdu, ka pēkšņi atskan: «Maestro, man šķita, ka tas ir duets!…» Ar to jau viss bija pateikts…»
«Bija arī tādi momenti, kādu Raimonds atcerējās par Noriņu, bet es negribu teikt, ka viņa pieprasīja sev dziesmas. Protams, katrs dziedātājs grib, lai viņam raksta, bet ar to pieprasīšanu ir tā: ja pieprasīsi, vispār vari neko nedabūt. Tur gājiens jātaisa viltīgāk, lai gan es tādus nekad neesmu taisījis. Nemāku to darīt. Esmu priecīgs par katru dziesmu, ko man Raimonds uzrakstījis un iedevis,» kad vēlāk satiekos ar Viktoru Lapčenoku un viņš atceras to laiku, tas ir ar nostalģiskām atmiņām.
Dzīve kājām gaisā
Kā Pauls ienāca tavā dzīvē? «Vai dieniņ! Tas manu dzīvi apgrieza pilnīgi kājām gaisā! Tas notika tik pēkšņi un tā, kā nekad nebiju domājis. Es taču vairījos no dziedāšanas. Mamma un visi radi teica, ka man jāiet dziedāt, bet es tikai atgaiņājos, lai liek man mieru. Manas ieceres saistījās pavisam ar ko citu: ar basketbolu un sportu, gribēju stāties Fizkultūras institūtā. Pauls mani nekad nebija dzirdējis, jo es nekur nedziedāju, vienīgi kādās kompānijās, bet viņam kāds bija ieteicis mani paklausīties. Mūziku un dziedāšanu nebiju mācījies. Absolūti nemaz!
Kad Raimonds man piezvanīja un teica, lai aizeju, es paņēmu līdzi savu veco, ļoti vienkāršo ģitāru, koceni pa septiņiem rubļiem. Pauls teica, lai metot to pagali nost. Ja vajadzēšot, viņš man nopirkšot jaunu, bet tā arī nav nopircis. Man nekad nevajadzēja spēlēt ģitāru, tikai dziedāt!» Viktors smejas. «Raimonds mani uzveda uz skatuves. Tas bija 1971. gads. Raimonds tolaik vadīja REO. No orķestra es biju vairāk nobijies nekā no Paula. Tas bija lielais sastāvs, profesionāli mūziķi. Es – pilnīgs iesācējs. Ojārs jau dziedāja, Margarita, Zdislavs Romanovskis. Arī Noriņa jau bija. Sākumā viņa dziedāja ansamblī, bet Raimonds jau pamazām rakstīja viņai solodziesmas. Atceros, kā Nora dziedāja Vokalīzi. Tā bija dziesma bez vārdiem. Noriņa fantastiski to nodziedāja! Fantastiski! Orķestris spēlēja, un Noriņa katrā koncertā improvizēja. Nekad tas nebija vienādi.»
Viktors atceras: «Mana pirmā dziesma, ko nodziedāju, bija Savāda vasara. Tā uzreiz aizgāja tautās, un ar šo dziesmu sākās mana atpazīstamība. Tas bija ļoti veiksmīgs sākums, ar kuru mana karjera aizgāja stāvus augšā. Tad nāca Teic, kur zeme tā!, Zilā… Man paveicās ar dziesmām.
Liktenis bija lēmis satikties četriem cilvēkiem: Raimondam Paulam, Jānim Peteram, Norai Bumbierei un Viktoram Lapčenokam.
Raimondam un Jānītim nāca laukā tādas pērles! Man ar Raimondu bija kolosāla sadarbība. Mēs viens otru sapratām no pusvārda, viens otru jutām. Pirmo reizi noklausoties dziesmu, kad Raimonds pats to nodziedāja man priekšā, es uzreiz sapratu, kā to izpildīšu. Raimonds labi dzied, viņam ir forša balss, bet viņš dara to, kas viņam tuvāks, – raksta mūziku un spēlē. Parasti vienmēr vairāk atpazīstams ir dziedātājs, jo tas ir priekšā, bet Raimonda gadījumā: lai cik izcils būtu dziedātājs, Raimonds pie klavierēm skatuves dibenplānā tomēr ir priekšā un galvenais.
Raimonds manā dzīvē ir ļoti svarīgs cilvēks. Viņš man atgādināja manu tēvu: saprata mani, nekad neko lieku nerunāja. Un tā ir līdz pat šai dienai.»
Uzmanies, tas draņķis ir viltīgs!…
«Tādas bohēmas, kāda bija Raimonda jaunībā, kad viņi pulcējās ap Leo Kokli, manā laikā vairs nebija. Pēc koncertiem reizēm pasēdējām kādā bāriņā. Raimonds ne, viņš uzreiz gāja mājās, bet mums neliedza. Tas, ko darījām savā brīvajā laikā, viņu neinteresēja. Bet uz mēģinājumiem un koncertiem vajadzēja būt ideālā formā. Nekādu paģiru! Vai prāts!» Viktors atceras sava laika bohēmu.
«Raimonds mani nemācīja un nestrostēja, bet brīdināja: «Uzmanies, tas draņķis ir tik viltīgs, ka tevi ieraus tā, ka slikti var beigties!…» Modo laikā sāku jau diezgan stipri iedzert. Iestādē, kuru Raimonds jaunībā iepazina, arī es vienu reizi nokļuvu. Bet vai tāpēc Raimondu klausīju! Taču ne! Man šķita: ar mani nekas nenotiks! Nekad mūžā! Varu iedzert un varu nedzert. Zinu mēru. Tas bija ļoti mānīgi.
Raimondam bija taisnība – tas draņķis patiešām ir ļoti viltīgs un daudzus pazudināja.
Raimonds pirmais spēja izglābties, es esmu otrais, kas vairs nedzer. Raimonds nedzer piecdesmit gadu, es – divdesmit piecus.»
Raimonds un Lana bija vedēji Viktora un Noras kāzās. Visticamāk, Maestro paredzēja, kā viss beigsies, bet arī šajā gadījumā Viktora dzīvē nemaisījās. «Es redzēju, ka viņš visu redz un saprot, bet nekad neiejaucās. Savas ģimenes problēmas Raimondam neuzkrāvu. Ar tām man pašam bija jātiek galā. Modo laikā attiecības savērpās tā, ka vienā brīdī Raimonds Noriņai pateica: «Mēs nevaram vairs sadarboties!» Man viņš sacīja: «Viktor, man pret tevi nav nekādu pretenziju. Gribu, lai tu paliec, bet, zinot Noru, saprotu, ka viņa tevi raus līdzi.» Un tā arī bija, lai gan arī mūsu ģimenes dzīve jau gāja uz galu. Jau ejot prom, zināju, ka daru nepareizi, bet mīļā miera labad kopā ar Noriņu aizgāju arī es. Pēc trijiem mēnešiem biju atpakaļ Modo. Mēs ar Noriņu pašķīrāmies, un es atgriezos. Raimonds mani paņēma atpakaļ.»
Uz Paula rēķina
Viktors atceras, kā izbraukumos pēc koncerta bieži vien visi sagājuši pie Paula viņa viesnīcas numuriņā. «Raimondam vienmēr bija lukss, vislielākais numurs. Protams, iedzērām! Raimondu tas netraucēja. Ja cilvēks māk dzert, lai dzer! Tāda bija viņa attieksme. Raimonds bija nopircis labu konjaku, pats mums ielēja. Ja kādam bija jubileja, viņš savā numuriņā no restorāna pasūtīja galdu, visus saaicināja un mēs svinējām. Protams, uz Raimonda rēķina! Viņš par visu parūpējās, par visiem atcerējās. Mēs aizgājām pie visa gatava. Raimonds nekad nav bijis skops. Uz viņa rēķina daudz ir ēsts un dzerts, bet Raimonds ar to nekad nav lielījies.»
«Domāju, ka neesmu skops,» Maestro piekrīt, kad pajautāju par viņa attiecībām ar naudu. «Ar savu mūziku būtu varējis nopelnīt simtreiz vairāk, nekā esmu nopelnījis, ja bijis aprēķinātājs. Mūsu izpildītājus esmu atbalstījis, negaidot atlīdzību, un man arī neviens par to nav maksājis. Ļoti daudzi dzīvojuši uz mana repertuāra un vēl šodien dzīvo. Arī ar labdarību esmu nodarbojies vairāk nekā jebkurš cits. Kad notiek labdarības pasākumi, katru reizi vesela rinda esam vieni un tie paši, kas vienmēr ejam, par velti spēlējam un dziedam. Nekad neesam gaidījuši nekādu atlīdzību, – bet vai tas tiek atzīts un novērtēts? Zinu: ja uzstāšos Maskavā vai Minskā, saņemšu savu honorāru, jo tas ir mans darbs, – un vai man par to būtu jākaunas?»
Kad jautāju, vai Pauls kādreiz ir dzīvojis uz parāda, seko zibenīga atbilde: «Nekad! Tajos jautrajos jaunības gados tas bija citādi. Skaidrs, ka tolaik mēs pelnījām maz. Ko saņēmām, tūlīt visi kopā nodzērām. Viss momentā aizgāja. Par nākamo dienu neviens nedomāja. Ieķīlājām pulksteņus un pases, lai tiktu pie naudas un varētu atkal svinēt dzīvi. Tas bija prīmā!»
Kam jūs ticat? Pēc šī jautājuma iestājas klusuma pauze, un tad Pauls ar izteiksmīgu žestu izvelk no kabatas vairākas pārlocītas piecdesmit latu naudas zīmes, pagroza un ieliek atpakaļ. Klusums… «Jā, es apzinos, ka tas, ko tagad izdarīju, ir ļoti, ļoti bīstami!
Es neticu tiem, kas saka: viņus nauda neinteresē.
Tā neesot svarīga. Es viņiem absolūti neticu. Domāju, ka viņi melo. Kas var būt labāks radošam cilvēkam, ja neesi ne no viena atkarīgs! Ja vari nopelnīt naudu un kaut ko atļauties. Kaut vai vecumdienās dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un darīt, ko gribi. Lai nav jādomā, kādā nabagmājā nonāksi un kā savu dzīvīti beigsi. Nauda manā profesijā ir ļoti svarīga. Un, ja man pārmet, ka es strādāju naudas dēļ, tad parādiet vienu, kas nestrādā naudas dēļ! Kurš arī to, kas viņam patīk, dara par velti, atsakoties no atlīdzības. Parādiet man tādu!»
Iezvanās Maestro telefons, un viņš kādam saka: «Es tūlīt beigšu savu slaveno runu un tad iešu.» Šai tikšanās reizei atvēlētā stunda ir galā. Raimonds Pauls tūlīt Radio ierakstu studijā sēdīsies pie klavierēm un spēlēs. Paskatos uz viņa pianista rokām un uzdodu vēl pēdējo jautājumu: vai savas rokas jūs saudzējat? «Absolūti nemaz! No tēva zināmā mērā esmu apguvis dažādas saimnieciskas un praktiskas iemaņas. Es varbūt būtu aizgājis pavisam pa citu ceļu, ja tēvs mani mazu nespiestu spēlēt klavieres un pie rokas nevestu uz klavierstundām. Tā tas ir, bet es to nenožēloju. To neviens nezina, kā dzīvē varētu notikt, ja būtu citādi. Ja es spēlētu Šopēnu vai Mocartu, tad, protams, nedrīkstētu darīt to, ko katru dienu ar savām rokām daru, bet es spēlēju pats sevi, un man ar to pilnīgi pietiek. Neviens nevar pārmest, ka nespēlēju to, kas notīs uzrakstīts.»
