Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2014. gada 39. numurā.
Vajadzīgas zvaigznes
– Pēdējais mēnesis, bet sevišķi šī nedēļa paiet tādā kā vēlēšanu zīmē. Nebeidzam prātot, par kuru no politiskajiem spēkiem īsti atdot savu balsi.
– Atklāti runājot, kad paklausos televīzijā diskusijas, man mati ceļas stāvus. Tā ir tikai tāda ūdens liešana ar naiviem pirmsvēlēšanu solījumiem. Bet tukšā pļāpāšana mūs novedusi tur, kur esam šobrīd. Rezultāts nav labs, tas ir bēdīgs. Un kas būs no jaunajiem deputātiem? Nekas. Vienīgais, ko viņi spēj, – visi kā viens kladzina: cīnīsimies par stabilitāti un attīstību.
Politikā, tāpat kā mūzikā, vajadzīgas zvaigznes. Bez tām mēs iztikt nevaram, bet kur tās ir? Politikā jābūt personībām, kuras var doties uz Briseli vai kurp citur un veidot attiecības, dibināt kontaktus. Bieži vien tieši privātie kontakti dod visvairāk. Bet es nevaru nosaukt nevienu, kas ar savu personību, savām zināšanām varētu pievērst sev uzmanību.
– Bet bijušais premjers?
Valsts premjers… It kā atkāpjas, nobirdina trīs asariņas un pēc nedēļas brauc uz Briseli. Skaisti! Tā ir demisija?! Re, cik veikli izdomāts – un tagad ir labā amatā. Par kādiem nopelniem? Kur mēs esam – priekšpēdējā vietā Eiropā! Vai Vācijas premjerministre Angela Merkele, kas tikko šeit ciemojās, maz zina, kāda mūsu cilvēkiem ir alga? Mūsu cilvēkiem ir viszemākā alga gandrīz visā Eiropā! Par šo visu labāk nerunāt, tad man visa diena pagalam.
Reizēm, kad spēlēju, redzu viņus visus tur zālē un domāju – velns, ka es no skatuves varētu pateikt, kas tu tāds esi.
Es gan esmu atteicies piedalīties ikvienā pasākumā, kas veltīts šai valdībai. Es pat nebraucu uz Uzbekistānu, kurp mani aicināja.
Jūs vaicājāt – par ko balsot? Es nezinu. Ja drīkstētu, es nebalsotu vispār. Bet tā darīt nedrīkst. Tāpēc vismaz esmu skaidri definējis, par ko nebalsošu. Par tiem, kas bijuši politikā iepriekš. Ja nobalsošu par viņiem, tad atdošu savu balsi par to, lai Latvija atkal nonāktu nebūtībā. Cilvēkiem pašiem jāpapēta, ko katrs runā un ko viņš darījis. Jāpievērš uzmanība darbiem, izdarītajam. Kaut gan nekas labs jau nav izdarīts. Kas palicis pāri no Latvijas uzņēmumiem? Mēs sludinām, ka ar krieviem nevajag draudzēties, bet kam tad mēs savus uzņēmumus pārdodam?!
Un kur ir mūsu cilvēki? Visi ārzemēs, Latvijas lauki, pilsētas ir tukši. Bet kas paliks šeit? Tiešām drīz būsim kā Brīvdabas muzejs, kur kurināsim ugunskurus un dziedāsim. Kas vispār latviešu valodā dziedās?!
Un vēl mani tracina, ka mēs visu laiku ciešam. Jā, esam pārdzīvojuši šausmīgas lietas – okupāciju, izsūtīšanu. Bet šodienu būvēt uz atmiņām – to nedrīkst! Mums ar cieņu jāizturas pret vēstures notikumiem. Bet… Katru nedēļu kārt melno lenti pie karoga un vēl izmantot to politiskām spekulācijām – tas nav pareizi.
Velns parāvis, vienreiz beidzam ar tām sēru lentēm!
Tāpat zinu ļoti daudz, ko citi nezina. Tāpēc mana attieksme pret daudziem politiskajiem spēkiem ir naidīga, ļoti naidīga. Nenoliegšu, arī tāpēc, ka es tiku apzagts. Ja es būtu uzņēmējs un būtu savu godīgi nopelnīto naudu ieguldījis kādā biznesa projektā un tas bankrotētu, man nebūtu tiesību nevienam neko pārmest. Bet, ja es redzu, ka mana godīgi nopelnītā nauda tiek izzagta, tas ir pavisam kaut kas cits! Līdz šai dienai tiek pārdoti bankas īpašumi. Un kam tā nauda aiziet? Ne jau tiem, kas savu naudu bankā zaudēja… Tāpat maksātnespējas administratori – nu kā uz citu cilvēku rēķina var pelnīt tādu naudu?! Protams, tas viss ir aizgājis un pagājis, un naudu es nopelnīšu vēlreiz. Bet mani vairāk uztrauc tas, ka nevienam mūsu sabiedrībā vairs nedrīkst uzticēties. Viss tas, ko savulaik mācīja mani vecāki – disciplīna, strādīgums, godīgums, cieņa –, šodien ir zaudējis jēgu.
– Pirms sarunas ar jums atradu interviju, kurā bijāt kopā ar Latvijas Krājbankas bijušo valdes priekšsēdētāju Ivaru Priedīti…
Viņa dēļ jau es iekritu… Starp citu, pazīstu viņu jau kopš seniem laikiem. Viņa tēvs bija muzikants, reiz kopā spēlējām. Uzskatu, ka Priedītis iznesa mani cauri. Vēl dienu pirms Krājbankas bankrota zvanīju un prasīju, kas notiek, ko darīt. Viņš pateica, ka viss esot mierīgi. Tā nu es mierīgi visu savu naudu zaudēju. Kopš tās dienas no Priedīša nekādu ziņu neesmu saņēmis. Tikai zinu, ka tika izmesta frāze – ja Pauls nebūtu tik daudz bļaustījies, viņam varbūt kādu daļu naudas būtu atdevuši.
Un kā var viena no galvenajām vaininiecēm – Finanšu un kapitāltirgus komisijas priekšsēdētāja Irēna Krūmane – tagad strādāt Latvijas valsts bankā?! Mani interesē – kā valsts banka var uzticēties noziedzniekiem? Viņa taču valsts banku arī var nolaist uz grunti. Bet, godīgi sakot, man šī tēma jau ir līdz kaklam, jo nekas no manas runāšanas jau tāpat nemainīsies.
Redziet, manās rokās arī bija drausmīgi ieroči. Mani atbalstītāji, kas ir citas tautības cilvēki, pavaicāja, ar ko lai viņi norēķinās. Teica – nosauc uzvārdu. Un ja es būtu teicis jā? Es gan negribu tikt iesaistīts krimināllietās. Bet ārzemēs tā dara – tur daudz nerunā, tur krīt.
– Savulaik arī pats bijāt politikā un redzējāt, kā viss notiek. Ticējāt, ka kaut ko mainīsiet?
Ticēju, jā… Tas, ka aizgāju politikā, bija pats muļķīgākais lēmums, ko esmu pieņēmis. Vēl šodien to nožēloju. Taču vismaz redzēju, kā viss notiek patiesībā. Tam deputātam taču nav nekādas teikšanas, visu viņa vietā izlemj koalīcija. Tev tikai atliek nospiest pogu. Un deputāts var runāt, cik un ko grib, – tas tāpat neko neizmaina.
Pie mums tā nekad nav bijis…
– Pieminējāt vērtības, ko jums mācīja vecāki. Kuras ir vissvarīgākās?
Visas. Bet par vissvarīgāko uzskatu disciplīnu. Disciplīnu skolā, darbā. Paskatieties, kas tagad notiek skolās! Skolniekam ir lielāks vārds nekā skolotājam. Tas ir neiedomājami! Iedomājieties, ja es stāvēšu kora priekšā un katram koristam ļaušu izteikties, kas tad te notiks? Haoss! Kāds teiks – tā ir diktatūra, bet es saku, ka tā ir kārtība. Jo tai brīdī es par to atbildu. Visatļautība mūsu skolās – tā ir katastrofa. Skolotāju alga ir ļoti zema, un tikpat zems profesijas prestižs. Savulaik dzīvojām netālu no skolas, un, kad skolotāji gāja mājās, man kājas trīcēja, vai tikai nenāks pie vecākiem atkal par mani sūdzēties. Ja tā notika, es skaidri zināju – bez vārda runas dabūšu pa kaklu. Tēvs tā iedeva pa ģīmi, ka uz ilgu laiku bija miers. Bet vai tāpēc es uz savu tēvu kādreiz teicu kādu sliktu vārdu? Pasarg’ Dievs. Un viņš pareizi darīja, ļoti pareizi. Bet pamēģiniet šodien to kādam teikt. Ko – jūs bērnu sitīsiet?! Bērns nav jāsit, bet viņam jāiemāca cieņa, vispārējas vērtības.
– Ko jūs kā tēvs esat devis savai meitai?
Atklāti sakot, es nezinu. Meitas Anetes pamataudzināšana bija sievas rokās. Ir ģimenes, kur dikti izrāda jūtas, apskaujas, bučojas. Pie mums tā nekad nav bijis. Ja bērnībā pielīdu pie mammas, viņa prasīja – kas tev ir, cik tu gribi? Tas nenozīmē, ka viņa nemīlēja, bet jūtas izrādīt nebija pieņemts. Un es laikam esmu tāds pats.
Attiecībā uz Aneti vienīgais, ko gribēju – lai viņa neiet pa mūzikas līniju. Esmu tam visam gājis cauri un nevienam to nenovēlu. Tikai no malas izskatās, ka viss ir ļoti skaisti. Bet kopumā ar to, kā iegrozījusies meitas dzīve, esmu apmierināts. Viņa ir ģimenes cilvēks, kura rūpējas par savām mājām, vīru un bērniem. Jā, un ar vienu kāju – laikam jau pat ar abām – viņa ir prom no Latvijas. Anetes vīrs ir ārzemnieks, un viņi dzīvo ārzemēs. Manas mazmeitas mācījušās ārzemju skolās, perfekti zina vairākas valodas. Un Latvijā viņām tagad ir diezgan grūti – nav plašuma. Eh… Mēs visi gribam, lai mūsu bērni mācās ārzemēs. Bet, ja viņi tur mācās, jau uzreiz varam sevi noskaņot, ka mums no viņiem jāatvadās. Jo no ārzemēm atbrauc jau citādi domājoši cilvēki.
– Cik bieži tagad satiekaties?
Nu… Faktiski trīs mēnešos reizi jau tiekamies. Kad mazmeitām skolā brīvdienas, dabiski – viņas brauc uz Rīgu. Redziet, meitas vīrs strādā Maskavā, lidsabiedrībā SAS viņš ir viens no galvenajiem. Un Maskava ir tepat blakus, tāpēc sevišķi sūdzēties nevaru, tiekamies.
– Teicāt – kad gribējāt no mammas mīļumu, viņa vaicāja: cik tev vajag. Arī jūsu meitai, mazmeitām vajadzīgs mīļums.
Nu skaidra lieta! Tas ir nerakstīts mūsu pienākums. Un manai sievai galvenās jau ir mazmeitas, nevis es vai kāds cits. Pamatā jādomā par viņām. Manas mazmeitas patiesībā var apskaust, –domāju, ka viņām netrūkst ne mīļuma, ne kā cita. Piemēram, manai sievai mazmeitu vecumā klājās ļoti grūti. Mēs Latvijā nezinām, kas ir bads. Bet viņa, dzīvodama Ukrainā, Odesā, divus trīs gadus dzīvoja pilnīgā badā. Tāpēc esmu ievērojis, ka viņa nekad neatļaujas atstāt vai izmest pat vismazāko maizes gabaliņu. Die’s pasarg’!
Mīļošana… Cik nu varam un mākam, to darām. Tāpat arī palīdzam izglītībā – tā nav lēta. Vienīgais, par ko mazliet kreņķējos, lai mazmeitām laimējas dzīvē. Tā, ziniet, ir laimes spēle. Tā situācija, kāda tagad ir pie mums. Pat es reiz uzprasīju, vai viņām ir kāds draugs. Saņēmu atbildi – man nav, ar ko draudzēties. Es jūtu, tā ir liela problēma. Redziet, viņu iegūtā izglītība ir… citāda. Viņas labi orientējas pasaules mūzikā, kino. Faktiski visās jomās. Bet jaunieši šeit ir diezgan vāji sagatavoti gan par kultūras, gan visiem citiem jautājumiem. Daļa jauniešu dzīvo tikai savā telefonā vai datorā, un tad rodas situācija, ka nav ar ko parunāties, nav ar ko draudzēties. Redzēsim, kā ies. Jānospļaujas trīs reiz’.
– Viena no jūsu mazmeitām arī spēlē klavieres.
Viņa spēlē, jā. Es uzskatu – pareizi, ka klavierspēle viņai ir kā hobijs, nevis profesija. Tas viss dzīvē reiz noderēs. Latvijas laikā, piemēram, liela daļa ārstu bija arī muzikāli sagatavoti – labi spēlēja klavieres, dziedāja. Tas skaitījās inteliģences rādītājs.
– Jūsuprāt, mūsdienās ir maz inteliģentu cilvēku?
Ir jau arī mūsdienās normāli cilvēki, bet tādu nav daudz.
Atmodas laikā uzpeldēja… ne jau inteliģenti. Tos, kas tur bļaustījās, ātri pastūma malā un pasauca tikai tad, kad vajadzēja kaut kur parādīties, parunāt. Uzpeldēja visādi darboņi, piemēram, tie, ko padomju laikos sauca par vaļutčikiem. Negribu teikt, ka viņi ir noziedznieki, vienkārši veikli mācēja sakārtot lietas. Kamēr mēs dziedājām, viņi pirka, pārdeva, privatizēja. Bet tos, kas gāja uz Mežaparku, visu vadīja, vēlāk vienkārši atšuva. Priekšgalā palika tie citi…
Līdzīgi ar barikādēm. Dīvaini, ka katru gadu arvien pieaug to cilvēku skaits, kas tajās it kā piedalījušies. Līdzīgi kā ar tā dēvēto Ļeņina baļķi – sākumā to stiepa divi cilvēki, pēc tam divi tūkstoši. Nekad neaizmirsīšu mūsu diženā aktiera Ēvalda Valtera stāstu – viņš mācēja pasmieties pats par sevi. Viņš visiem stāstīja, ka reiz ticies ar pulkvedi Jukumu Vācieti. Kad esot to stāstījis pirmoreiz, teicis, ka redzējis viņu tikai pa lielu gabalu kādā mītiņā. Taču ar katru nākamo piecgadi viņš pulkvedim savā stāstā nokļuva mazliet tuvāk, pēdējais jau bija, ka viņš pulkvedim gandrīz spiedis roku (smejas). Tā arī ar tiem atmodas un barikāžu varoņiem…
Kā jūs vispār varat ar viņu dzīvot?
– Pieminējāt savu Lanu. Kā noprotams, viņa lutina ne tikai jūsu mazmeitas, bet arī jūs…
Kļūstu arvien sentimentālāks, tāpēc man jāsaka, ka esmu Lanai ļoti pateicīgs. Uzskatīsim to par jaunības dienu stulbumu, bet mana muzikanta dzīve bija cieši saistīta ar alkoholu. No tā visvairāk cieta mani vecāki un Lana. Alkoholisms – tā ir traģēdija, un tikai pateicoties viņiem, esmu tas, kas esmu. Priecājos, ka vecāki vismaz drusciņ redzēja laiku, kad man jau klājās labi, kad parādījās pirmie panākumi, publikācijas. Ceru, tas deva viņiem kaut nelielu gandarījumu.
Un Lana… Redziet, kad man gāja ļoti slikti, dabīgi, viņa varēja pagriezt man muguru un aizbraukt prom. Bet viņa to neizdarīja. Par to es esmu ļoti pateicīgs. Kaut gan mums savulaik negāja viegli. Viņa ir citas tautības cilvēks. Un nepatiku par to no mūsu sabiedrības varēja just, oi, kā varēja just. Arī tagad reizēm pabrīnos… Cilvēki nezin kāpēc neiedomājas – ja viņi sarunā mēģina aizskart kādu tautību, varbūt kāds no tās sēž tepat blakus. Runājiet kaut ko citu vai runājiet kaut kur citur, bet tā sāpināt cilvēkus nedrīkst. Un tas aizskar ne tikai manu sievu, bet arī mani. Mums ir jāciena sava valsts, sava tauta, bet cieņa nenozīmē nozākāt kādu citu tautību.
Ārēji jau Lana neko neizrāda, bet kas notiek iekšēji… Viens no lielākajiem apvainojumiem viņai bija atmodas laikā. Viņa iestājās vienā no atmodas laika komitejām, aktīvi tur darbojās. Bet, kad vēlāk piešķīra pilsonību, visiem to piešķīra automātiski, bet viņai bija jāliek eksāmens. Lai gan viņa mīl Latviju, runā latviešu valodā. Atklāti sakot, ar mūsu nacionālistiem vajadzētu nopietni runāt. Reizēm tieši viņi izdara daudz ko ļaunu.
– Esat teicis, ka sieva jums ziedojusi visu savu dzīvi, tāpēc esat tik daudz sasniedzis.
Atklāti sakot, tā arī ir. Viņa, piemēram, vada visu mūsu saimniecību. Katru dienu dzirdu – par gāzi jāmaksā, par elektrību jāmaksā, tas ir kļuvis dārgāks, tur nav izdarīts tas. To visu uzmana, pieskata un dara Lana.
Tāpat es nezinu, uz kuru pusi ved tramvaji un trolejbusi, viņa to zina. Visu dara viņa un dara perfekti. Re, šai veikalā gurķi esot par dārgu, tai citā lētāki. Es atkal – nu vai tad tev divdesmit santīmu žēl. Nē, tā nedrīkstot šķērdēt.
Tagad viņa ir aizbraukusi ciemos pie meitas, un es redzu, kāds haoss lēnā garā veidojas, kad mājās saimniekoju es. Man ir problēmas atrast kādu maizes gabalu vai ko citu (smejas).
Atklāti sakot, mums ir laimējies, ka nekad starp mums nav bijis nekādu konfliktu. Nē, nu kādreiz jau salecamies, bet tas nav nekas nopietns. Jā, un viņai bijis jāpierod pie mana izteiksmes veida, pie tā, kā es bieži vien izsakos. Daudzi Lanai teikuši – kā jūs ar viņu vispār varat dzīvot! Diemžēl es brīvi, taču nekad ļauni varu paironizēt par cilvēkiem, un to daži uztver ne sevišķi pozitīvi. Ja viņi neredz manu ģīmi, tad dažreiz nemaz nesaprot, ka es jokoju, un apvainojas. Mūsu sabiedrībā trūkst smaida, ironijas un pašironijas. Te gribu pieminēt dienu, kad devos atvadīties no dziedātāja Nika Matvejeva – tā bija pāragra aiziešana un ļoti skumjš notikums. Taču… Juzdams, ka kavēju, palūdzu Radio šoferim, lai aizved mani uz krematoriju. Pa ceļam atskanēja telefona zvans. Autovadītājs ātri atbildēja – tagad man nav laika runāt, man jāaizved Pauls uz krematoriju. Es, protams, sāku histēriski smieties…
Vēl viens notikums – stāvu pie Nacionālā teātra un gaidu, kad luksoforā iedegsies zaļā gaisma. Pēkšņi pienāk kāds stipri iereibis vīrietis, nopēta mani un prasa – ti Pauls? (Tu esi Pauls – red.) Atbildēju – ņet (nē – red.) Nu bļin, pohož… (Nu, bļin, līdzīgs… – red.). Nu kā lai tur nesmejas?!
– 31. augustā bija jūsu 52. kāzu jubileja. Pirms diviem gadiem abi ar Lanu salaulājāties baznīcā. Izrādās, aiz jūsu skarbās ārienes slēpjas romantiķis…
Gribējām 50 gadu kāzu jubileju atzīmēt tā kārtīgāk. Redziet, pirms piecdesmit gadiem, kad precējāmies, mums vispār nebija naudas svinībām, laikam tikai rublis un 39 kapeikas. Nopirkām kinobiļetes un divus pončikus, citam vairs nesanāca. Līdz šai dienai eju un vienā kafejnīcā, kur par mani jau smejas, pērku eļļā ceptos pončikus. Jo atceros tos kāzu dienā pirktos. Tie pončiki ir dikti garšīgi, kaut gan daudz nedrīkst ēst, nedrīkst kļūt resns.
Sākumā mana ideja bija nomāt lielo kadiljaku, sakarināt baloniņus, priekšā uzsēdināt lellīti, ieģērbties baltā uzvalkā un abiem ar sievu apstāties pie Brīvības pieminekļa, lai visi mūs redz. Izstaigātu Bastejkalnu, uz tilta piekarinātu atslēgu un kārtīgi izzviegtos. Jo vispār, kad kaut ko tādu redzu, man slikti kļūst… Un tad ar to garo desu mēs abi aizbrauktu kaut kur tālāk. Bet Lana jau nepiekristu… Tāpēc ideju nomainījām pret vienkāršu lauku baznīcu – Matīšu baznīcā aptuveni pusstundu notika neliela ceremonija. Garāmejot biju palūdzis savus paziņas atzīmēt kopā ar mums. Tas arī viss. Skaisti bija.
Atrast dzīvei jēgu
– Septembra vidū mākslas telpā Brīvības 75 atklāta Leo Kokles 90 gadu jubilejai veltīta izstāde Atkušņa romantiķis. Tur skatāmi viņa gleznotie portreti, to skaitā jūsu un Lanas.
Pirms dažiem gadiem mēģināju stāstu par Leo Kokli parādīt uz teātra skatuves, šī izrāde bija veltījums viņam. Un man liels prieks, ka tagad atklāta arī viņa gleznu izstāde. Jā, reiz visi pulcējāmies pie Leo Kokles, tur aizritēja mūsu jaunība, zināmā mērā tur izbaudījām arī bohēmu. Ap viņu koncentrējās liela daļa Latvijas tā laika tā dēvētās inteliģences. Kas tikai tur nebija – aktieri, arhitekti, dejotāji… Apskatot izstādē Leo gleznas, var redzēt, kādi cilvēki tur pulcējās. Tā bija savdabīga, taču sirsnīga kompānija, kas dzīvoja diezgan jautri. Pateicoties Kokles gleznām, portretiem, šis laikmets piefiksēts. Diemžēl Leo aizgāja ļoti agri – 40 gadu vecumā.
Vai izstāde notiktu, ja iepriekš nebūtu bijusi izrāde? Tā jau tas pie mums ir – kādam jāuzņemas iniciatīva. Kādam par izcilo personību, mākslinieku jārunā, ar viņu jāiepazīstina vai par viņu jāatgādina sabiedrībai. Pie mums jau ļoti ātri par cilvēkiem aizmirst. Tāpēc paldies Dievam, ka mums izdevās atkal pievērst uzmanību tam laikam, tam, kā mēs dzīvojām. Tas nebija vienkāršākais periods mūsu vēsturē, tai pašā laikā mākslinieki gleznoja, komponisti rakstīja… Vēl šodien ekspluatējam tā laika kino, dzeju, mūziku. Neskatoties uz to, ka vajadzēja zīmēt arī Staļinu un Ļeņinu, to dienu māksla vēl šodien ir vērtība. Droši vien mums ir vairāki tādi mākslinieki, par kuriem vajadzētu runāt, kas ir piemirsti. Piemēram, vecākās paaudzes teātra aktieri. Jaunākā paaudze pat uzvārdus vairs nezina tiem, kas bija populāri sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados! Izcilu personību piemiņas jubilejas, atceres vakari – tas viss būtu jāorganizē attiecīgām valsts iestādēm. Bet… Tāpēc man prieks, ka mums izdevās noorganizēt izrādi Trubadūrs uz ēzeļa par godu strīdīgai personai, bet ļoti labam dzejniekam – Jānim Sudrabkalnam. Jā, padomju laikā viņš sarakstīja visādas muļķības, bet tā mīlas lirika, ko viņš rakstīja iepriekš, latviešu dzejā ir šedevrs.
– Sarunās bieži atceraties vienu, otru, trešo. Cilvēkus, kuru vairs nav. Sajūta, ka laikabiedru kļūst arvien mazāk, var radīt grūtsirdību.
Skaidrs, ka galvā nāk visādas domas… Bet par vientulību, kur nu vēl aiziešanu, nav jādomā.
Tu jau nezini, no kuras puses tā ar to izkapti parādīsies.
Kaut gan viņa jau tāpat parādīsies – agri vai vēlu. Tas ir vienīgais, ko mēs dzīvē skaidri zinām. Ziniet, tā tas ir bijis, un tā tas būs – vieni atnāk, citi aiziet. Ar to mums jārēķinās. Liela daļa manas paaudzes mākslinieku ir aizgājuši. Bet labāk par to nedomāt. Citi iegrimst depresijā, bet, kā esmu novērojis, tie ir cilvēki, kuriem nav, ko darīt. Darbojies, centies atrast dzīvei jēgu. Kaut gan man jau viegli to teikt. Es, paldies Dievam, līdz šim brīdim esmu spējis atrast sev nodarbošanos. Paldies Dievam, man ir pianista izglītība, ko ieguvu Konservatorijā, tāpēc man joprojām ir daudz piedāvājumu uzstāties. Man palīdz arī tas, ka esmu nodarbojies ar tā saukto latviešu vieglo mūziku – līdz šai dienai tai ir pieprasījums, līdz ar to es visu laiku esmu kā vāvere ritenī.
Tomēr redzu un dzirdu, ka visapkārt jauni cilvēki dara sev galu. Turklāt tādu ir salīdzinoši daudz. Kas te notiek?! Kāpēc? Kāpēc jaunam cilvēkam ap 20–25 gadu vecumu ir tik šausmīga depresija, ka viņam viss riebjas un viņš neko negrib ne redzēt, ne dzirdēt? Vai viņam nav aizraušanās? Nav darba? Acīmredzot kaut kā mūsu sabiedrībā, sistēmā trūkst. Vienīgais jautājums ir – kāpēc? Kāpēc… Neviens uz to nevar atbildēt. It kā ēst viņam bija ko, apģērbies viņš bija. Labi, es vēl saprotu, ja kādam māksliniekam absolūti neveicas, tad viņš nodzeras vai, kā šodien, aizraujas ar narkotikām. Bet jauni, perspektīvi cilvēki zaudē dzīves jēgu un dzīvību. Lūk, par to jāuztraucas.
– Maestro, jums ir bijusi sajūta, ka viss sasniegts, ka nekam vairs nav jēgas?
Nē. Ko vispār nozīmē sasniegt visu? Mums šķiet – cilvēkam vajadzīgs labs dzīvoklis vai māja, automašīna, laba alga. Bet, kad tas viss sasniegts, atkal zūd jēga. Ko darīt tālāk? Redziet, es savu dzīvi veidoju citādi nekā vairums cilvēku. Mans pamats, lai cik banāli tas skanētu, ir darbs. Svarīgi, lai tu esi apritē – viens piedāvājums, otrs, trešais… Man visu laiku ir, ko darīt. Es reizēm pat atsaku, jo nevaru visu paspēt. Bet var būt tā, ka tu sēdi mājās, nevienam neesi vajadzīgs un neviens par tevi neinteresējas. Tas ir smagi, ļoti smagi. Taču arī tad jāmeklē kāda nodarbošanās, kaut vai jāveic kādas saimnieciskas lietas. Pretējā gadījumā… Vēsturē ir simtiem un pat tūkstošiem ģeniālu cilvēku, kas traģiski beiguši savu dzīvi.
Daudzi man saka – ko jūs tur ņematies pa to savu dārzu, pļaujat, kopjat, varētu taču nolīgt kādu cilvēku. Jā, varētu. Bet man svarīgi, lai man būtu darbs. Un lai man apkārt – tas laikam no vecākiem iedzimts – viss būtu tīrs un kārtīgs. Man pat zināmā mērā piemīt tāds vācu pedantisms. Ar ko agrāk izcēlās latviešu zemnieku mājas? Ar tīrību! Kaut arī viņi nebija nekādi bagātnieki un citi varbūt pat dzīvoja trūkumā, viss bija sakopts, iztīrīts, izmazgāts, dārzs uzkopts. Tagad visapkārt mētājas pudeles, ceļmalas, ezeri ir piecūkoti. Cilvēki nesaprot, ka tā darīt nedrīkst. Starp citu, reizēm esmu pat aizrādījis savām mazmeitām. Viņas ēd konfekti, bet papīriņu nomet turpat zemē. Es teicu – nevajag tā, pacel un izmet atkritumos. Daudz kas atkarīgs no audzināšanas. Atceros, māte mani dīdīja caurām dienām – man jau bija šitik tālu (izteiksmīgi novelk gar kaklu), ka viņa atkārto vienu un to pašu – neko nedrīkst mest zemē, tramvajā dod vietu vecākiem cilvēkiem, sveicinies, kad sveicinies, noņem cepuri… Viņa man to borēja katru dienu. Toreiz dusmojos, bet šodien varu teikt paldies. Par to, ka mīlu darbu, par to, ka manai dzīvei ir jēga.
