Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2010.gada 47. numurā.
Tā bija svētdiena
Raimonds Pauls ir dzimis svētdienā pēc pusdienas. Dzejnieks Jānis Peters, pirms trīsdesmit gadiem rakstot grāmatu par Paulu, bija meklējis rakstos, kas nozīmīgs noticis 1936. gada 12. janvārī, un atradis, lūk, ko: tonakt pulksten divos Daugavā sāka iet ledus; temperatūra torīt Rīgā bija ap nulli; pulksten 11 no rīta Rīgā pie Mākslas muzeja atklāja pieminekli gleznotājam Janim Rozentālam; pulksten trijos dienā Lielajos kapos 86 gadu vecumā apglabāja inženieri Emīlu Lēmani, pēc tautības vācieti, XVIII gadsimta latviešu aizstāvja, vācu domātāja un publicista Garlība Merķeļa pēdējo atvasi – viņa mazmeitas dēlu, kam nekāds turpinājums nepalika.
Svētdienā dzimušajiem esot laimīgs liktenis. Kad saku to Raimondam Paulam, viņš atjautā: «Nu, ko nozīmē laimīgs? Droši vien, ka bez izlikšanās varu teikt, ka man dzīvē zināmā mērā ir veicies varbūt vairāk nekā vienam otram citam, bet, vai esmu izdarījis visu, ko gribējis, stipri par to šaubos. Lai gan sev ko pārmest sevišķi daudz arī nav. Bijuši dažādi dzīves brīži, kuros pats esmu bijis vainīgs. Arī tie politiskie gājieni – vai man tie vispār bija vajadzīgi, nezinu. Par to man daudz ir pārmests.
Citi lasa
Nezinu, kāpēc visi uzskata, ka visu nelaimju cēlonis un avots ir Saeima. Pagaidiet, mīļie cilvēki, mēs, tie simts deputāti, pieņemam likumus, kas nepatīk, bet vai citās valstīs tie likumi patīk? Paskatieties, kas pašlaik notiek Francijā, bagātajā augstas kultūras valstī, kad pasaka, ka līdz pensijai divi gadi ilgāk būs jāstrādā! Tur visi uzreiz iet ielās. Nevienam neko negribu pierādīt, bet domāju, ka savai tautai esmu darījis arī kaut ko labu. Sevišķi – padomju laikā. Bet pēdējos gados izjutu tik lielu neapmierinātību, kas jau pārauga naidā. Cilvēki atļaujas uz ielas apsaukāt, publiski izlamāt. Agrāk vairāk valdījās. Tas nenotika. Gadījās, ka garām gāja jauniešu bariņš un uzsauca: «Sveiks, Raimi! Kā tev iet?» Tas varbūt bija familiāri, bet tam bija laba nozīme. Tur nebija ļaunuma.
Tagad, kad sāk pīt iekšā politiku, parādās ļaunums. Jūti, ka dažam ēdas jau tas vien, ka tev ir kaut kas vairāk. Ja es tagad nopērku labu mašīnu, uzreiz ir pilna dzeltenā prese. Skatās, kāds man pulkstenis, kas man mugurā. Es neko neesmu zadzis. Visu esmu nopelnījis. Ek, ko tur!…»
Maestro klusē, vienīgi pirksti, kā klavieru taustiņus meklēdami, nervozi sitas cits pret citu. Sēžam Latvijas Radio istabā, kurai pie durvīm plāksnīte Dzeguzīte. Daila Martinsone, dzeguzēnu vadītāja, vāra mums kafiju, uznes no kafejnīcas smalkmaizītes un atkal aiziet, atstādama mūs vienus. Aiz loga krēslo novembra pievakare, un es jautāju Raimondam Paulam par Iļģuciemu, kur palikusi viņa tālā bērnība.
Ozols bērnības pagalmā
«No Maskavas nupat atbrauca filmēšanas grupa, televīzijas kanālam Kultūra filmēja manas jubilejas saistībā. Tā bija bauda ar viņiem strādāt. Tie ir profesionāļi, īsti meistari. Žēl, ka mēs Latvijā neredzam šo Kultūras kanālu. Aizbraucām arī uz Iļģuciemu. Pēc viena ozola vairs tikai var sazīmēt to vietu, kur bija mūsu māja. Izkāpu no savas glaunās, dzeltenajā presē aprietās mašīnas tajā vietā, kur kādreiz stāvēju pliks un nabags un domāju: vai tiešām tas esmu es? No mana bērnības laika nekā tur vairs nav. Visur sabūvētas Hruščova laika daudzstāvenes.
Manā bērnībā tas bija strādnieku rajons ar mazām koka mājiņām. Tur bija sava romantika. Riņķī apkārt fabrikas: Rīgas tekstils, Iļģuciema stikla fabrika, slavenais Iļģuciema alus brūzis. Atceros, ka visiem bija kā pienākums, kad rūpnīcā noskanēja sirēna un strādnieki pēc darba nāca ārā, viņus sagaidīt. Sievas, bērni stāvēja pie vārtiem, gaidīja savus vīrus un tēvus un tad kopā gāja uz mājām. Tēvs vienu laiku strādāja par stikla pūtēju, bet veselība to darbu ilgi nevarēja turēt. Agrāk strādnieki visu pūta ar savām plaušām. Tur skaistas lietas taisīja: augļu traukus, vāzes un visu ko, arī vienkāršas pudeles. Slīpētie stikla trauki bija fantastiski. Stikls zilā krāsā. Kas tas bija par toni!»
Sen nav dzirdēta Raimonda Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem Zilā: tajā bija Iļģuciems, Čaka noskaņas, komponista tēvs un vecaistēvs, arī stikla pūtējs. «Žēl, ka tas viss aizgājis. Maz vairs palicis, kas to atceras. Tā Iļģuciema vairs nav. Mans vecaistēvs Ādolfs Pauls astoņu gadu vecumā aizgāja strādāt par stikla pūtēju. Sevišķi labi viņam padevušās karafes ar tieviem kakliem. Augstas klases meistars bijis. Iespējams, viņa tēvs pēc tautības bija vācietis – Karl Paul. Tur dzimtā bija jocīgas kombinācijas: mana vecmāmiņa, Ādolfa sieva, nāca kaut kur no serbiem. Viņa bija Aleksandra Četiņika. Vectēvs bija luterānis, bet sieva – pareizticīgā. Svētdienā katrs gāja uz savu baznīcu, un nebija nekādu strīdu. Viņiem bija pieci bērni. Mans tēvs Voldemārs, īstajā vārdā Vladimirs, bija vecākais. Tad nāca Lidija, Vasilijs, Ādolfs un Olga. Vectēvs bija ļoti cienījams cilvēks. Vecāmāte Daugavgrīvas ielā turēja bodi, kurā varēja nopirkt visu, ko vajadzēja: petroleju, siļķes, maizi, ziepes, desu…»
Par Paulu dzimtu man ir stāstījusi arī Raimonda māsa Edīte, mūsu tekstilmākslas lepnums, Edīte Pauls-Vīgnere. «Vecmāmiņa Aleksandra, pati nemaz to neapjauzdama, ieveda mājās līgavu savam vecākajam dēlam. Alma Matilde Brodele cēlusies no Vidrižu lībiešiem, no kalpu ģimenes. Viņa gribēja iemācīties amatu un nāca uz Rīgu. Sākumā strādāja pie Gorbuša kundzes, kas skaitījās vislabākā šuvēja, par izpalīdzi ar mazu aldziņu. Šuva pērlītes smalkiem dāmu tērpiem. Pie Gorbuša kundzes nāca šūties arī skaistās Paulu meitas Lidija un Olga. Aleksandra gribēja, lai viņas meitas būtu krāšņas. Reiz, kad viņa savam veikaliņam meklēja palīdzi, Gorbuša kundze ieteica Almu Matildi. Tā viņa satikās ar Paulu vecāko dēlu Voldemāru. Tēvs rakstīja dzejoļus, un viņa jaunības dienu kladē atradu veltījumu mātei: Mīlēt var daudzreiz, bet īstā nāk vienreiz… 1932. gadā Mārtiņa baznīcā viņi salaulājās.»
«Par saviem vecākiem varu pateikt tikai visu to labāko un, pārdomājot to, kas bijis, jūtos pie daudz kā vainīgs. Zināmos dzīves periodos es neizturējos tā, kā man to vajadzēja darīt.
Bija laiks, kad es tēvam un mātei nodarīju sāpes.
Tas bija. Varu to norakstīt uz savu jaunības dullumu vai stulbumu. Pēc tam jau centos atmaksāt viņiem ar labu, bet tas bija krietni par vēlu. Vecāki jau bija gados. Viņu personības līdz pat šai dienai līdz galam nespēju izprast. Nezinu, no kurienes šie vienkāršie strādnieku cilvēki to ņēma, ka man jāmācās mūzika, ka Edītei jāiet Mākslas akadēmijā. Viņi mūs spieda mācīties. Viņiem bija sapnis, lai mēs dzīvotu labāku dzīvi.
Mūsu bērnība bija stipri trūcīga. Dzīvojām no rokas mutē. Kad 1939. gadā baltvācieši emigrēja uz Vāciju, vecāki no vienas ģimenes par simbolisku naudiņu nopirka mājiņu Nordeķu ielā 8. Tās saimnieki, baltvācieši, aizbraukdami projām, gribēja, lai viņu mājā dzīvotu krietni cilvēki. No triju gadu vecuma es tur dzīvoju. Tur ir mana bērnība, no kuras palicis vairs tikai viens ozols.»
Iet dzīvē nāksies pret vēju, pa vējam…
Arī šī ir rinda no Raimonda Paula tēva dzejoļa, ko viņš veltījis savam dēlam. «Kaut maziņš tu esi, ejot kopā ar mani, gan izturēsi…» tēvs viņu drošina. «Varbūt tikai tagad, kad viņa vairs nav, pa īstam papu novērtēju. Māte bija astoņus gadus vecāka par tēvu, bet es reiz savā stilā atļāvos izteikties, ka viņa pa to kopdzīves laiku tēvu noveda tik tālu, ka tas izskatījās divreiz vecāks par viņu. Paps sarāvās maziņš. Mamma viņu vienmēr par kaut ko grauza. Tēvs bija fanātisks makšķernieks. Vēl krietnos gados brauca uz Peipusa ezeru, kādus sešus kilometrus vēl pa ledu kājām gāja, lai izvilktu kādas trīs strimalas. Kad atveda tās mājās, māte ar visām zivīm tēvu izmeta ārā. Nebija jau arī iespējams tās asās zivteles notīrīt. Vecāku attiecības bija visai savdabīgas. Protams, māte komandēja parādi,» Maestro aizdomājas. «…Grūti to viņu psiholoģiju saprast. Tā vienkāršā strādnieka cilvēka domāšana bija pavisam cita, tās bija citas sarunas, cits zemteksts. Mammai bija tikai divu klašu izglītība, tēvam sešu, bet kas viņiem bija par prātu! Visā, ko viņi darīja un teica, iekšā bija dziļa dzīves jēga. Tēvs bija audzis zināmā vācu ietekmē, kāda tolaik vispār bija Latvijā. Vācu valoda gandrīz katrā ģimenē bija kā otrā valoda. Mums apkārt Iļģuciemā dzīvoja poļi un krievi, bet nekad nebija nekādu nacionālu konfliktu.
Mammai nebija viegls raksturs. Atceros – kad man sākās pirmie atpazīstamības laiki un pa radio sāka spēlēt manas dziesmas, viņa visu laiku atkārtoja vienu un to pašu frāzi: «Ka tik tev kaut ko ļaunu nenodara…» Tās bailes viņai visu mūžu bija iekšā.
Tēvs bija ķerts uz visādiem izgudrojumiem. Viņš vienmēr izgudroja to, kas jau sen bija izgudrots, bet viņam nepārtraukti bija kādas idejas, visu laiku kaut ko darīja un meistaroja. Tēvs nekad negāja lēnām, bet it kā skriedams. Viņam bija fantastiska humora izjūta. Tēvs visu laiku smaidīja. Vēl mūža beigās, aiziedams pie dieviem, viņš slimnīcā māsiņai bija ieķēris dibenā. Tā man māsa stāstīja. Paps mums bija foršs. Ziemassvētkos aizbraucu pie viņa uz kapiem. 24. decembrī tēvam ir dzimšanas diena. Nākamgad simt gadu. Aizbraucu viens. Turpat pie kapiem nopērku kādu kronīti, aizdedzu tēvam svecīti. Lāčupes kapos viņi visi apglabāti: mamma, tēvs, vectēvs Ādolfs Pauls, vecāmāte Aleksandra Četiņika. Viņa tur ir ar savu uzvārdu.
Kopīgi ar māsu to dzimtas kapavietu esam sakopuši. Arī šajā sakarībā kas tik nav bijis jādzird! Pēc mammas un tēva nāves, kad vēl tur nekas nebija sagatavots un uztaisīts, gāja vaļā: «Kā viņiem nav kauna! Vai tad viņiem naudas trūkst? Vai nevar vecākiem atļauties uzlikt pieminekli?» Es vispār neatzīstu tos dārgos, falšos pieminekļus. Katrai tautai šai lietai ir savs piegājiens. Latviešiem kapi ir svēta vieta, bet tā kultūra, ar ko kādreiz lepojāmies, arī ir zaudēta. Kapi tiek apzagti, postīti.
Es kapus vispār nevaru ciest. Bēru process kā tāds man izraisa… Par to labāk nerunāsim.
Visu laiku gudroju kaut ko, lai nepiedalītos, un vienmēr kādu iemeslu arī atrodu. Nē, nē, no kapiem es turos pa gabalu. Nebraucu arī uz svecīšu vakariem. Vienīgi Ziemassvētkos, kad tēvam dzimšanas diena. Tā tas ir…»
Aiz loga jau tumsa. Klusuma brīdim, kurā domāju, lai nepajautātu kaut ko neiederīgu un muļķīgu, seko visai negaidīta vēl kāda Maestro atzīšanās: «Tā droši vien ir slikta īpašība, bet es cenšos distancēties no saviem radiem. Ar brālēniem un māsīcām turos ļoti lielā distancē.» Vai tam ir kāds iemesls? «Nezinu, nezinu, patiešām nezinu… Ja kādās radu bērēs jāpiedalās, kapos vienmēr stāvu tālāk no visiem pa gabalu. Tā nesatikšanās ar radiem no viņu puses droši vien varētu tikt tulkota kā iedomība. Droši vien. To, ko viņi par mani runā, pa ausu galam esmu dzirdējis, bet uzskatu, ka pilnīgi pareizi daru, jo tad, kad man gāja slikti, neviens rads par mani nedomāja. Tāpēc tagad ir tāda attieksme.
Mana māsa ir pavisam kas cits. Viņu es nesaucu par radu. Viņa ir mana māsa, un ar to viss ir pateikts. Nemāku vārdos izteikt to, ko jūtu. Mums nekad ģimenē nav bijusi mīlināšanās. Mamma teica – nav ko laizīties! Visu mūžu ar Edīti viens pret otru esam diezgan vēsi, reti arī tiekamies. Nav mums tādu tradīciju. Ir jau skaisti, ja ģimenes turas kopā, sanāk svētkos. Martinsonei, piemēram, pusciems no radiem sastāv, un tad viņi veselu nedēļu tur kopā svin. Labi, ka latviešiem ir tādas ģimenes. Martinsonei tā ir, man nav,» Raimonds pievēršas Dailai Martinsonei, kura uz brīdi ienākusi istabā.
Turpinājums viņa vārdiem arī ir smeldzīgs: «Kad padomāju, tas ir traģiski, kā tiem maniem radiem dzīves iegriezušās. Labāk tam nemaz nepieskarties. Par māsas Edītes traģēdiju nemaz nerunājot, bet arī pārējiem radiem, kā tik nav gājis – ar dzeršanām un visādām citām lietām. No tādas labas ģimenes nākušiem, kur visi tika godīgi audzināti, dzīvēm vajadzēja pagriezties pavisam citādi. Bet tur neko izdarīt, kad notiek tā, kā notiek. Ai, ko tur!… Labāk nerunāt.»
Kad jautāju par viņa bērnu dienu sapņiem, kādi tie bija, Maestro atmet ar roku: «Pa naža asmeni daudzreiz ir iets. Starp būt un nebūt. Es ātri tiku ievirzīts citā pasaulē. Tēvs mani aizveda uz mūzikas skolu. Mani klasesbiedri nāca no pavisam citām aprindām. Dārziņskolā pa baletu līniju kursu zemāk mācījās Māris Liepa, ar Haraldu Ritenbergu vienā solā sēdējām. Tas mums tolaik bija kā Dieva izredzētais, pirmais tika uz ārzemēm. Ritenbergs pārstāvēja Latvijas padomju republiku kaut kādā jauniešu festivālā, tolaik tādi bija modē. Pārbraucis mājās, viņš mums stāstīja, un tas šķita sapnis – tikt uz Berlīni.»
