Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ieva» Nr.2, 2016.gada 13.janvārī
«Kad biju maza, opu uztvēru vienkārši kā vecotēvu, – ne mani interesēja, ne es sapratu, ka viņš ir slavens, talantīgs komponists un pianists,» ar smaidu atceras Maestro jaunākā mazmeita Monika Pedersena. Tomēr atmiņā palikuši daudzu viesu izteikumi par opu – cik labi viņš strādā, cik viņš ir talantīgs. «Es to neredzēju, man bērnībā bija svarīgi, ka viņš vienkārši ir kopā ar mani, ar ģimeni,» saka Monika. Apziņa, ka opa ir cienīts, pazīstams, slavens mākslinieks, parādījusies pamazām, kopā ar ģimeni apmeklējot Maestro koncertus. «Redzot skatītāju simtus, varbūt pat tūkstošus, kas aplaudē, ceļas kājās, sapratu – tas kaut ko nozīmē.
Manā albumā glabājas viena bilde, kur opa spēlē Kremlī. Todien uz koncertu devos tieši no skolas, man mugurā bija kaut kas ļoti vienkāršs. Mācījos piektajā klasē un jau tad biju aizrāvusies ar fotografēšanu. Tā kā sēdēju pirmajā rindā, mēģināju nofotografēt opu, izveidot vēlamo kompozīciju, bet pēkšņi jutu – kāds mani ceļ uz skatuves. Tas bija mans tētis. Stāvēju blakus opam un skatījos uz cilvēkiem, kas viņam tik ļoti aplaudēja. Lai gan tobrīd man bija tikai desmit gadu, nekad neaizmirsīšu, kāda izskatījās sajūsminātā publika un kāda bija sajūta, stāvot uz skatuves daudzu simtu, varbūt pat tūkstošu cilvēku priekšā.»
Izprot aizraušanos ar mākslu
Monika neslēpj – viņasprāt, viņai ir īpašas attiecības ar opu, kas labāk par visiem izprot viņas aizraušanos ar mākslu: kino (Monika studējusi režiju Romā un nākotnē grib kļūt par režisori), fotografēšanu, zīmēšanu, arī klavierspēli.
Citi lasa
Par klavierspēli Monika ieinteresējusies, vēl nesasniegusi skolas vecumu, bet vecmamma, kuru ģimenē sauc vārdā – par Lanu –, sameklējusi piemērotu klavierskolotāju. «Godīgi sakot, opa klavierspēlēšanu atbalstīja tikai hobija līmenī.
Vienu brīdi domāju, ka būšu pianiste, bet viņš teica: labāk ne, tas ir ļoti grūti, tā nav nekāda labā dzīve.
Jābūt lielai veiksmei, daudz jāstrādā. Biju dzirdējusi, ka opa spēlē astoņas stundas dienā, un to es nevarēju! Taču tad man iepatikās filmēšana, režisora darbs. Zinu, ka tā ir mana dzīve, mans Es, kam esmu gatava dienā veltīt astoņas un, ja vajadzēs, arī vairāk stundu. Priecē, ka opa to novērtē, atbalsta. Kad atnāku pie viņiem ciemos, opa saka: «Ā, mūsu itāļu režisore atnākusi!» Man ļoti patīkami apzināties, ka viņam mana izvēle sagādā prieku. Jo vispār jau ir grūti būt māksliniekam…»
Jau ilgus gadus ģimenē ir tradīcija – Ziemassvētkos Monika ģimenei spēlē skaņdarbus, ko apguvusi visa gada garumā. (Starp citu, par nošu pāršķīrēju viņa tad vienmēr aicinājusi tieši opu – red.) «Katru gadu apguvu arvien grūtākus skaņdarbus, taču šogad spēlēju tikai vienu – ļoti skaistu Rahmaņinova gabalu. Trenējoties varēju nospēlēt bez kļūdām, bet Ziemassvētkos kaut kas misējās, to nedaudz pārdzīvoju. Taču visu pārvērtu jokā un turpināju spēlēt,» stāsta Monika. Kā mazmeitas spēlēšanu vērtē Maestro? «No opa man bijuši tikai divi komplimenti, un tas ir labi. Jo vairāk kritikas, jo labāk. Spēlējot Geršvina skaņdarbu, uz savu galvu sāku improvizēt. Tai brīdī dzirdu – opa mani sauc. Pavaicāju: «Vai tad tieši tagad no manis kaut ko vajag?» Viņš mani bija pārtraucis, lai pateiktu: «Tev ļoti labi sanāk.» Otro komplimentu saņēmu, spēlējot Bēthovenu. Tas bija pirmais īstais, nopietnais skaņdarbs, ko iemācījos. Pēc tā noklausīšanās opa manai mammai bija teicis: viņa ir apguvusi klavieres. Šie abi komplimenti man ļoti svarīgi.» Vai Monika meistarību mācījusies arī no vectēva? «Man, protams, patīk klausīties, kā viņš spēlē, – daudz ko esmu apguvusi no redzētā un dzirdētā. Taču visvairāk viņš mani iespaidojis ar savu albumu Crossroads, kur opa spēlē klasisko mūziku, ko pārveidojis par džezu. Ļoti skaisti!»
Bīstamā slava
«Slavenības – tā, manuprāt, ir ļoti interesanta tēma. Studējot režiju Romā, uzņēmu nelielu, vienpadsmit minūšu garu filmu. Tā stāsta par meiteni, kas vēl tikai grib dzīvē kaut ko sasniegt, bet viņai blakus jau ir zvaigzne – viņas tētis, kas ir slavens pianists. Šā iemesla dēļ visi domā, ka arī meitene būs pianiste. Bet kur paliek viņas sapņi? Kur paliek viņa pati? Par laimi, es varu tikai iedomāties, cik grūti tas ir. Manu opu nepazīst visā pasaulē, vien Latvijā un Krievijā. Un es par to tikai priecājos, jo, piemēram, Itālijā, Romā vai Amerikā esmu absolūti nepazīstama persona, kurai pašai sevi jāpierāda. Tas ir ļoti atbrīvojoši.»
Vai bijuši brīži, kad Monikai traucējusi opa slava? «Tikai esot kopā ar viņu. Mani vienu pašu neviens nepazīst. Tas ir ļoti labi, jo es dzīvē vēl neko neesmu sasniegusi. Kad es kaut ko sasniegšu – cerams, ka tā notiks –, tad varēs arī man pievērst uzmanību. Mans sapnis ir kļūt par režisori. Es gribu, lai reiz manos stāstos, ko rādīšu filmās, cilvēki saprastu manu viedokli, izjustu dziļas emocijas. Par to jau laikam sapņo visi mākslinieki…
Tomēr visu gribu sasniegt pati, bez jebkādas aizmugures. Ja kāds prasa, ko dara mans opa, saku, ka dzīvo Latvijā, un viss. Es gribu, lai cilvēki redz, ko daru es, nevis mana ģimene.»
Monika atzīstas – viņai patīk pavadīt laiku kopā ar opu, sevišķi viņa izbauda abu divvientulību ceļā uz koncertu un no tā. «Lai gan mamma un māsa saka, ka Lana ir opa tulks – viņš runā salīdzinoši maz –, man ļoti patīk būt kopā ar viņu. Bieži vien vienkārši klusēt.
Braucot uz koncertiem un pēc tam mājup, mums nav nekādas vajadzības runāt, mēs abi baudām mūziku, piemēram, Oskaru Pītersenu, kādu jaunu disku, par kuru viņš prasa manu viedokli.
Opa jokojot vienmēr sūdzas par Lanu, kurai patīk runāt, arī skatoties filmu vai klausoties mūziku. Es vairāk līdzinos opam, izbaudu klusumu vai arī mūziku, filmu, ko tobrīd skatos. Savukārt, aizbraucot ar opu uz kādu koncertu, man patīk izstaigāt pilsētu, visu izpētīt, fotografēt. Kad opa gatavojas koncertam, viņam ir vienalga, ko es daru un kur palieku, – visu dienu varu staigāt, kur gribu, fotografēt, filmēt… Bet vakarā izbaudu koncertu, fotografēju aizkulises, kas man arī ļoti patīk.» Monikai patīk arī daudzie ziedu klēpji, ko Maestro saņem pēc koncerta. Diemžēl visas puķes nav iespējams paņemt uz mājām, bet Monika cenšas tās izglābt tik un tā. «Ņemu ziedus uz mājām un izkaltēju, bet vēlāk no tiem veidoju apsveikuma kartītes, ko dāvinu savējiem svētkos.» Un vēl Monikai garšo kūkas, ko mēdz dāvināt skatītāji pēc koncerta. Saldummīļi esot viņi abi (Monikai īpaši garšo medus kūka, bet Maestro šokolāde – red.) un mājās kūkas labprāt notiesājot.
Jā, Lana iemācījusi Monikai arī neuzkrītoši pieskatīt vectēvu, kas bieži staigā, domās iegrimis, un tāpēc daudz ko aizmirst. «Atgādinu, ka jāpaņem mobilais telefons, notis. Esmu arī apguvusi, kā pēc koncerta pareizi uzkārt uz pakaramā un ievietot speciālā pārvalkā viņa uzvalku,» norāda Monika.
Īstās mājas – Baltezers
Moniku var uzskatīt par pasaules pilsoni. Viņa dzimusi Dānijā, augusi Lietuvā, Sanktpēterburgā un Maskavā, mācījusies Romā un, visticamāk, mācīsies Amerikā. Tomēr par savām īstajām un vienīgajām mājām viņa sauc Baltezeru, kur atrodas ģimenes vasaras māja. «Kopš sevi atceros, vismīļākā vieta pasaulē man bijis Baltezers. Citādi jau laikam nemaz nevarēja būt, jo ik vasaru turp devos kopā ar visu ģimeni, turklāt ne tikai atpūsties, bet arī strādāt. Jau kopš mazotnes opa vienmēr lika man strādāt. Varbūt ne vienmēr to gribējās, jo bija jāravē nātres, jāgriež zari, bet īsti jau nebija izvēles – mēs viņam pretī nerunājam! (Smejas.) Toties Baltezerā vienmēr bija, ko darīt.» Kopš Monika sevi atceras, viņai vienmēr ļoti patikusi zāles pļaušana. Tiklīdz atskanējusi opa vadītā traktoriņa rūkšana, Monika bijusi laukā no mājas un skrējusi pie vectēva. «Kad biju maza, drīkstēju pļaut zāli, sēžot opam klēpī, bet, kad paaugos, zāles pļaušanu uzticēja man vienai.»
Runājot par Baltezeru, Monika piemin arī citus īpašos brīžus kopā ar vecotēvu. «Vēl biju pusaudze, kad atklāju – Baltezera mājas bēniņos glabājas daudz mantu no senākiem laikiem. Esmu ķerta uz senām lietām, tāpēc man radās milzīga interese. Kopā ar opu uzkāpām bēniņos – es toreiz biju par mazu, lai laistu vienu –, un viņš man visu izrādīja, stāstīja, kas ir kas. Tas bija brīnišķīgi! Daudzas lietas bija piederējušas viņa vecākiem, tām bija sava vēsture. Opa no daudz kā gribēja atbrīvoties, bet es paņēmu un paslēpu. Piemēram, atradu ļoti daudz viņa plates – arī tās opa gribēja mest laukā, bet man izdevās izglābt. Tagad tās ir pie manis, es labprāt klausos opa mūziku. Sevišķi man iepatikusies mūzika no izrādes Šerloks Holmss – kad zīmēju, klausos tikai to.
Bēniņos vēl arvien ir daudz grāmatu, dažādu nieku, saglabāta arī vanniņa, kurā mani mazgāja bērnībā. Plates opam nebija žēl izmest, bet vanniņu gan… Kad esmu Baltezerā, tūlīt skrienu uz bēniņiem, jo tur vienmēr atrodu ko jaunu. Tā tiešām ir mana mīļākā vieta.»
Monika uzsver – Maestro mīļākā vieta ir Baltezers, viņš, iespējams, pārdzīvo, kas ar to notiks nākotnē.«Es zinu, ka opa domā – Baltezers nevienu neinteresē tik ļoti kā viņu. Taču tā nav. Varbūt viņš to nesaprot, jo Baltezerā nevaru būt tik bieži, kā man gribētos, bet tā man ir vismīļākā vieta pasaulē. Ja kāds man prasa, no kurienes esmu, es gribētu teikt – no Baltezera –, bet saku: I am from Latvia, Riga. Daudzi nezina, kur ir Rīga, kur nu vēl Baltezers… Taču manas vienīgās mājas pasaulē ir Baltezerā. Tur vienmēr ir tik mierīgi, tik daudz darāmā, turklāt turpat blakus dzīvo arī mana tuvākā draudzene pasaulē. Mēs satiekamies tikai reizi gadā, vasarā, bet viņa tik un tā ir mana tuvākā draudzene. Es ļoti mīlu šo vietu, ļoti.
Man vienkārši tagad jāatrod sava vieta pasaulē, jāatrod sava nodarbošanās, lai reiz varu šeit atgriezties.
Te ir vienīgā vieta pasaulē, kuru es saprotu, kas man patīk, kuru baudu. Es zinu, ka daudz cilvēku aizbrauc no Latvijas, bet varbūt nākotnē mēs ar māsu atkal atvedīsim cilvēkus uz Latviju, parādīsim pasaulei šo vietu pasaules kartē,» uzsver Monika.
Pagājušovasar Monika pa kluso filmējusi savu ģimeni Baltezerā: opu – spēlējot klavieres, mammu – strādājot dārzā, Lanu – gatavojot ēst, runājot pa telefonu. «Izveidoju aptuveni divas minūtes garu filmiņu, kurai fonā skan opa spēlētā mūzika – ļoti skaista, smeldzīga –, un nosaucu filmu Mūsu Baltezers. Filma ir ļoti personiska, intīma. Kad to parādīju Lanai, viņa raudāja. Jutu, ka arī opa ir aizkustināts.»
Darbīgs, draudzīgs un ar humoru
«Ja man par vectētiņu būtu jāuzņem filma, es attēlotu trīs viņa raksturīgākās īpašības: darbīgumu, humoru un draudzību.
Opa ir cilvēks, kas nekad nav mierā – vai nu viņš spēlē klavieres, vai kaut ko strādā dārzā vai mājās labo. Ja mājās kaut kas saplīsis, viņš nesauc meistaru, bet visu labo pats, pat caurules! Viņš māk visu, zina visu. Viņa klātbūtnē arī citi nedrīkst slinkot – katrs vienmēr tiek norīkots pie sava darba,» stāsta Monika.
Maestro mazmeita uzsver: viņas opa, nekad nav slikts garastāvoklis, turklāt, lai cik bēdīgs būtu noskaņojums pārējiem, viņš vienmēr izmet kādu joku, kas liek pasmaidīt arī pārējiem. «Ja kādam ir slikts klepus un rodas, piemēram, domas par plaušu karsoni, viņš necenšas mierināt. Opa tad ķeras pie jokiem un saka: «Beidz klepot, tu man traucē koncentrēties!» Viņš negatīvo vienmēr pārvērš pozitīvajā.»
Viņas opa ir arī ļoti draudzīgs. «Mums Baltezerā ir kaimiņi, un man ļoti patīk, ka vienmēr ejam ciemos uz kādu dzimšanas vai vārda dienu, uz Jāņu svinībām. Opa vienmēr cenšas radīt prieku. Jā, mans opa ir diezgan nerunīgs, savās domās, mūzikā iegrimis. Taču viņš nekad neaizmirst painteresēties, kā mums ar māsu klājas, kādi mums jaunumi. Viņš par visu interesējas, vienmēr visu zina. Piemēram, pēdējo nedēļu laikā viņš vismaz piecas reizes man pārprasījis, kā klājas, ko es daru un kādi man plāni,» smejas Monika.
Maestro mazmeita saka: opa ir tas, kas uzbūvējis ģimeni, tās labklājību, bet Lana ir ģimenes dvēsele, kas visu un visus satur kopā. «Man ir ļoti laimējies, jo ģimene, kurā mīl cits citu, kura grib būt kopā, ir kā zāles pret visām problēmām.»
Ko Monika vectēvam gribētu dāvināt dzimšanas dienā? O, šis esot sarežģīts jautājums, jo opam viss jau esot un tāpēc viņš visvairāk novērtē dāvanas, kurās ielikta sirds. «Laima radījusi šokolādes kasti, uz kuras ir opa pie klavierēm. Būdama Romā, sameklēju kasti, uz kuras uzlīmēju savu fotogrāfiju, kur sēžu līdzīgā pozā kā viņš. Piepildīju kasti ar konfektēm un uzdāvināju viņam. Tas bija tik smieklīgi! Viņam garšo šokolāde, patīk humors, un tā, man šķiet, bija labākā dāvana. Opa manā labā izdarījis daudz, daudz vairāk, nekā jebkurš cilvēks varētu iedomāties.
Tagad ir mana kārta – ja kaut ko vajag vai vajadzēs palīdzēt, es tūlīt būšu šeit. Gribu, lai mans opa to zinātu.
